Aptauju arhīvs »Aptauja

Cik dienas gadā Jūs pavadiet uzņēmuma organizētajās apmācībās?

Parādīt rezultātus

Jaunumi RSS

LBAS Darba tiesību forumā – par ekskluzīvām arodbiedrību tiesībām, inovatīvu sociālo dialogu un koplīgumu pārrunu brīvību

5. decembris, 2018

30. novembrī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) sadarbībā ar Fridriha Eberta fonda pārstāvniecību Baltijas valstīs organizēja darbu tiesību forumu, kurā diskutēja par ekskluzīvām arodbiedrību tiesībām, inovatīvu sociālo dialogu, koplīgumu pārrunu brīvību un Vispārīgo datu aizsardzības regulu darba tiesību un arodbiedrību kontekstā.

Forumu atklāja LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns: “Latvijā ir izvērsts un institucionāli stiprs trīspusējais sociālais dialogs. LBAS ir pārliecināta, ka tikpat stipram ir jābūt arī divpusējam sociālajam dialogam – gan uzņēmumu, gan nozaru līmenī. Praktiski tas nozīmē to, ka ir jāveido elastīgākas darba attiecības, kurās līdzsvarojas mehānismi darba ņēmēju un darba devēju interešu saskaņošanai. Vienlaikus ir būtiski jāpaaugstina darbinieku darba samaksa un sociālās garantijas, nostiprinot uzņēmēju konkurētspēju un eksportspēju.”

Foruma pirmās daļas tēma bija “Inovatīvs sociālais dialogs – ieguvumi darbiniekiem un darba devējiem”.

Dr. Irēna Liepiņa, LBAS priekšsēdētāja vietniece akcentēja: lai spēcinātu sociālo partneru lomu Latvijā ir nepieciešamas īpašas (ekskluzīvas) tiesības. Attiecībā uz darbinieku interesēm, ir pierādīts, ka arodbiedrībām ir ekskluzīvas tiesības uz sociālo dialogu, darba ņēmēju (biedru) pārstāvību un koplīgumu slēgšanu. Ja netiek līdzsvarotas darba devēju un darbinieku intereses, ir vērojama darbaspēka aizplūšana no valsts. Šobrīd esam zaudējuši jau ap 10% no darbaspēka. Risinājums ir darbinieku iesaiste sociālajā dialogā un koplīgumu slēgšana, kas paredz labākas sociālās garantijas strādājošajiem nekā likumā. Koplīgumi Latvijā aptver 14-16% % strādājošo, bet Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC) ir atzinusi, ka koplīgumiem jāaptver vismaz 60% no strādājošajiem. I. Liepiņa atzina, ka koplīgums vislabākais veids, kā iesaistīt darbiniekus strādāt ar lielāku atdevi un radīt augstāko pievienoto vērtību, sabalansējot darbinieku un darba devēju intereses. Ieguvēji no koplīguma ir arī darba devēji – apliecinot sociāli atbildīga darba devēja tēlu un saņemot apliecinājumu nestreikot no darbinieku puses, kamēr tiek pildīts koplīgums. Latvijā darba devējs var saņemt nodokļu atlaidi koplīgumā noteiktajam “labumam” – ēdināšanai darba vietā, - šo nodokļu atlaižu grozu plānots paplašināt. Vēl LBAS priekšsēdētāja vietniece savā prezentācijā analizēja tēmu – koplīgumam jāattiecas uz arodbiedrības biedriem vai visiem darbiniekiem? Latvijā ir nostiprinājies erga omnes princips, ka koplīgums attiecas uz visiem strādājošajiem uzņēmumā, lai gan arī pēc pašreizējās likumdošanas ir iespējams to daļēji attiecināt tikai uz biedriem. Šis jautājums ir atvērts.

Irēnas Liepiņas prezentāciju “Arodbiedrību ekskluzīvās tiesības” skatiet šeit.

KOPLĪGUMS – EKSKLUZĪVI TIKAI BIEDRIEM?

Par Lietuvas pieredzi koplīgumu piemērošanā arodbiedrību biedriem dalījās Evelina Šilinytė, Lietuvas Arodbiedrību konfederācijas (LPSK) juriste. Pagājušajā gadā Lietuvā stājās spēkā jaunais Darba kodekss, kurā ir noteikts, ka darba koplīgums var attiekties gan tikai uz biedriem, gan uz visiem darbiniekiem. Šo normu, ka koplīgums attiecas tikai uz biedriem, var piemērot tikai uzņēmuma ietvaros, nav regulējuma, ka var paplašināt koplīgumu nozares un nacionālajā līmenī. Darba devēji ne vienmēr vēlas piedalīties koplīgumu pārrunās, ja koplīgums attiecas uz arodbiedrību biedriem. Situācija gan atšķiras privātajā un publiskajā sektorā. Publiskajā sektorā, piemēram, skolu direktori labprāt akceptē koplīgumu pārrunas, ja koplīgums attieksies tikai uz biedriem. Pēc jaunā Darba kodeksa stāšanās spēkā Lietuvā tika noslēgti jauni 10 nozares koplīgumi. Par to, ka koplīgumi attiecas tikai uz biedriem – arī iekšēji Lietuvas arodbiedrībās viedokļi dalās, jo šī tiesību norma spēkā ir neilgu laiku un nav arī tiesu prakses. Kļūda saistībā ar Darba kodeksa pieņemšanu ir tāda, ka informēšanas funkcija tika atdalīta no koplīguma pārrunām. To vērtēs nākotnē – 2020.gadā.

Ronald Janssen, OECD Arodbiedrību Konsultāciju komitejas (TUAC) tautsaimniecības politikas konsultants, sniedza prezentāciju par koplīgumu maksu. Eksperts atzina, ka tā ir dilemma – attiecināt koplīgumu uz visiem, vai tikai uz biedriem. OECD valstīs ir dažādas koplīgumu sistēmas, arodbiedrības biedru skaits ir samazinājies, bet, piemēram, Islandē tie ir 94% no strādājošajiem. Arī Beļģijā arodbiedrības biedru skaits ir audzis. Latvijā koplīgumu pārklājums un biedru skaits procentuāli ir vienāds. OECD pārstāvis akcentēja vairākus principus saistībā ar koplīgumu attiecināšanu uz biedriem. Ja arodbiedrības biedram ir lielāka alga, to var traktēt kā nevienlīdzīgu attieksmi. Konsultants uzsvēra, ka pamatā tas nebūtu pieļaujams. Tāpēc ir svarīgi stiprināt arodbiedrību, motivēt darbiniekus iestāties, lai biedru pārstāvība būtu vismaz 51%, jo, ja biedru skaits ir zem 51%, tad netiek nodrošināta pilnvērtīga arodbiedrību iesaiste. OECD atzīst, ka ir sarežģīta situācija, ja arodbiedrības pārstāv tikai biedrus, nevis sabiedrību kopumā, – jo ir jāveic sarunas par visiem darbiniekiem. Savukārt, ja arodbiedrības vienojas par visiem darbiniekiem, tad rodas “zaķi” (free-rider), kas nav biedri, bet gūst labumu. Ja apskatām arodbiedrību darbību, kā tās risina šo dilemmu un piesaista jaunus biedrus, tad ir vairākas pieejas. Apsveicams ir Islandes modelis, kur Darba likumā noteikts darba devēju pienākums atvilkt koplīguma maksu 0,7-1% no algas katram darbiniekam. Ja darbinieks nevēlas būt arodbiedrības biedrs, tad arodbiedrība var atbrīvot no šiem maksājumiem. Eksistē arī tā saucamais “closed shop” modelis, kad prioritāri darba devējs pieņem darbā arodbiedrības biedru. Motivēt var ar tā saucamo Gentes valstu sistēmu – arodbiedrība var izmaksāt bezdarbnieka pabalstus un uzturēt kontaktu ar tiem, kas zaudē darbu, un vienlaicīgi darbiniekiem ir jāmaksā biedra nauda arodbiedrībai. Tāpat var tikt paplašināts arodbiedrību funkciju skaits. Ir piemēri, kad darba devējs gada beigās arodbiedrību biedriem izmaksā prēmijas. OECD pārstāvis secināja, ka šis nav viegls jautājums, ir jāizmanto dažādi pamudinājumi, lai būtu aizvien vairāk arodbiedrību biedru.

KOPLĪGUMA PĀRRUNU BRĪVĪBA

Foruma otrajā daļā eksperti diskutēja par koplīgumu pārrunu brīvību publiskajā un privātajā sektorā.

Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības priekšsēdētājas vietnieks Mārtiņš Dunskis informēja par ģenerālvienošanās noslēgšanu būvniecības nozarē. Pēc trīs gadu diskusijām šī ģenerālvienošanās tika parakstīta šī gada maijā. M. Dunskis akcentēja, ka pats svarīgākais bija, ka – darba devēji apzinājās, kāda ir situācija, un ka minimālās algas paaugstināšanai ir jābūt ģenerālvienošanās saturā. Būvniecības nozarē ir liels ēnu ekonomikas un sociālā dempinga īpatsvars. Nozare, kurā var pelnīt daudz, darbinieki saņem maz. Cieš ne tikai darbinieki, bet arī apzinīgie darba devēji, kuri vēlas maksāt labas algas. Darba devēji tika motivēti ar 50% atlaidi būvkomersanta nodevai un summētā darba laika perioda pagarināšanu līdz 6 mēnešiem. Arodbiedrības un darba devēji vienojās par minimālās algas paaugstināšanu nozarē uz 780 eiro un piemaksu par profesionālo kvalifikāciju 39 eiro apmērā, un sākās diskusija par iespējamu piemaksas par virsstundām samazināšanu. Uzskaitīto virsstundu skaits būvniecībā ir tikai 3-4%, tādēļ arodbiedrības piekrita piemaksas par virsstundām samazināšanai, aicinot likumdevējus veikt grozījumus Darba likuma 68. panta regulējumā, kas noteiktu - ja ar vispārsaistošu ģenerālvienošanos būtiski palielina minimālo algu, var samazināt piemaksu par virsstundām, bet ne mazāku par 50%. Lai gan ar šo soli gandrīz divkārt palielinātos darba samaksa vismaz 13000 būvniecībā nodarbināto, šai iniciatīvai nācās sastapties ar lielu pretestību, un arī pēc pozitīva Saeimas lēmuma, Valsts prezidents šo likuma grozījumu Saeimai lika vērtēt atkārtoti. M. Dunskis informēja, ka šim Darba likuma grozījumam no arodbiedrību puses ir jauns papildinājums un papildu argumentācija, un - ja tas tiks pieņemts, tad tiks sperts plats solis uz priekšu, un gan nozare kopumā, gan arodbiedrība varēs attīstīt darbību tāpat kā Skandināvijas valstīs.

KOPLĪGUMU PĀRRUNU AUTONOMIJAS REGULĒJUMS

Par tēmu “Koplīgumu pārrunu autonomija” prezentāciju sniedza Nataļja Preisa, LBAS Eiropas Savienības normatīvo aktu un politikas dokumentu eksperte. Viņa uzsvēra, ka koplīgumu pārrunu autonomiju raksturo koplīguma pušu neatkarība, pārrunu veikšanas brīvība un “telpa”, proti, jautājumi, par kuriem darba devēji un arodbiedrības var vienoties neatkarīgi no tiesiskā regulējuma. N. Preisa savā prezentācijā akcentēja Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijās noteiktos pamatprincipus: brīvas un brīvprātīgas koplīgumu pārrunas, koplīgumu pārrunu pušu autonomiju un aizliegumu valsts pārvaldes iestādēm iejaukties koplīgumu pārrunu procesā. Iejaukšanās un ierobežojumi no valsts puses pieļaujami tikai sociālā taisnīguma un sabiedrības interešu vārdā, nevis ekonomisko apsvērumu dēļ. Viena no koplīgumu sarunu autonomijas augstākajām izpausmēm ir valsts uzticēšanās sociālajiem partneriem, ļaujot atkāpties no tiesību aktos noteiktajiem darba tiesību standartiem ar noteikta veida noslēgtu koplīgumu. Šīs atkāpes ir pieļaujamas, ja atkāpe ir noteikta ar likumu, atkāpe ir noteikta ar ierobežotu raksturu (attiecībā uz noteiktu nodarbinātības noteikumu), tā ir paredzēta konkrēta mērķa sasniegšanai. Koplīguma pušu autonomija ietver arodbiedrību un darba devēju iespējas brīvi izvēlēties, kas ved pārrunas, skaidrus un objektīvus pušu noteikšanas kritērijus, kā arī prasību, ka pušu pārstāvošas organizācijas ir brīvas no ietekmes, dominēšanas vai finansējuma. Attiecībā uz koplīgumu sarunu pušu autonomiju SDO atzīst, ka, ja valstī pastāv mehānisms reprezentatīvu organizāciju atzīšanai kolektīvo sarunu veikšanai, tam ir jābūt balstītam uz iepriekš noteiktiem un objektīviem kritērijiem, kurus nosaka, konsultējoties ar darbinieku un darba devēju organizācijām.

Eksperte norādīja, ka ES līmenī koplīgumu sarunu autonomija nav interpretēta un noteikta tik nepārprotami un skaidri, kā tas ir SDO gadījumā. Ja ES Tiesa vērtē koplīgumu sarunu autonomiju rezervēti un kopsakarā ar Eiropas Savienības ekonomiskajām pamatbrīvībām un tiesību aktiem, tad Eiropas Sociālo tiesību komiteja atzīst koplīgumu pārrunu autonomiju un uzskata, ka darba pamattiesības nevar pakārtot ES ekonomiskajām brīvībām. Atkāpes valstu nacionālajās tiesībās ir paredzētas vairākās ES un Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīs, piemēram, Austrijā, Igaunijā, Somijā, Vācijā, Ungārijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Slovēnijā, Zviedrijā. Atkāpes no vispārsaistošā regulējuma pārsvarā attiecina uz darba un atpūtas laika regulējumu, pagaidu nodarbinātību, atlaišanas regulējumu un darba samaksas elementiem. Mācoties no ārvalstu pieredzes, var izdarīt vairākus secinājumus. Atkāpes iespējas veicina darba tiesiskā regulējuma elastīgumu un izvairīšanos no “vienveidīga standarta”, palielina darba devēju motivāciju slēgt koplīgumus, kā arī stiprina koplīgumu lomu. Vienlaikus, lai atkāpes būtu drošas darbinieku interesēm, tās nedrīkst būt formulētas plaši un tās var paredzēt tikai ar reprezentatīvu sociālo partneru vienošanos. Nosakot atkāpes iespējas, ir būtiski paredzēt “sarkanās līnijas”. Visbeidzot ieviešot šādus inovatīvus mehānismus, ir svarīga arodbiedrības kontrole par izpildi.

Savukārt Latvijas tiesību aktus šajā jomā raksturo darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamība un ļoti detalizēts tiesiskais regulējums darba tiesību aktos. Iespējas atkāpties no Darba likuma normām koplīgumā ir paredzēta tikai attiecībā uz tiesību slēgt darba līgumu ar vairākiem darba devējiem, tiesību atstāt darbavietu pārtraukuma laikā, summētā darba laika pārskata periodu un tiesību atsaukt darba devēja uzteikumu. Noslēgumā eksperte secināja, ka kopumā Latvijas tiesiskais regulējums neierobežo koplīguma pārrunu brīvprātīgumu un pušu autonomiju, vienlaikus Darba likums neatstāj daudz «telpas» pārrunām. Līdz ar to sociālie partneri var lemt par jaunu virzienu darba tiesībās un vienoties par iespējām atkāpties no darba tiesību normām ar nozares koplīgumiem, lai veicinātu nozaru pašregulāciju un labklājības celšanu. Taču to var darīt tikai, ievērojot iepriekš minētās rekomendācijas un nodrošinot kontroli par to piemērošanu.

Nataļjas Mickevičas prezentāciju “Koplīgumu slēgšanas autonomija” skatiet šeit.

ATLĪDZĪBAS LIKUMS

Par koplīgumu pārrunām publiskajā sektorā informēja Kaspars Rācenājs, LBAS jurists, darba tiesību konsultants. Viņš savā prezentācijā akcentēja to, ka tiesības slēgt koplīgumu ir cieši saistītas ar arodbiedrību brīvību, jo tieši arodbiedrībām ir piešķirta prioritāra loma koplīguma noslēgšanā. Tāpat tikai arodbiedrībām un to apvienībām ir tiesības slēgt ģenerālvienošanās (koplīgumus nozarē). LBAS jurists norādīja, ka Satversmes aizsardzības biroja, militārās izlūkošanas un drošības dienesta un drošības policijas darbiniekiem, kā arī karavīriem ir noteikts aizliegums dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, tajā pat laikā būtu nepieciešams vērtēt šī aizlieguma atbilstību Satversmes 108. un 102. pantam. Kaut arī Dienesta gaitas likums, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums un Civildienesta likums gramatiski izslēdz no piemērošanas darba tiesiskās attiecības regulējošās normas, kas regulē darbinieku pārstāvības institūtu un darba koplīgumu slēgšanu, tomēr šādas tiesības tiek “atgrieztas” caur Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (Turpmāk - Atlīdzības likum) 3. panta otro daļu.

K. Rācenājs prezentācijā uzdeva retorisku jautājumu “No koplīgumu brīvības līdz to ierobežojumiem?”. Atlīdzības likums ir uzlicis ļoti striktus rāmjus darba koplīguma saturam, bet nav aizliedzis tā noslēgšanu kā tādu. Atlīdzības likuma 3. panta ceturtajā daļā ir noteikti konkrēti ar papildu atlīdzību saistīti pasākumi, kurus valsts vai pašvaldības institūcija tai piešķirto finanšu līdzekļu ietvaros var paredzēt darba koplīgumos. Kaut arī Atlīdzības likums ir prioritārs attiecībā uz atlīdzības regulējuma noteikšanu koplīgumos, Darba likuma regulējums joprojām ir piemērojams.

K. Rācenājs norādīja, ka no Atlīdzības likuma 3. panta izriet, ka valsts vai pašvaldības institūcija neizmaksā un darba koplīgumos neparedz citādu atlīdzību kā tādu, kas noteikta Atlīdzības likumā. Tiesības uz kolektīvajām sarunām tiek pārkāptas, ja valsts vienpusēji var ierobežot to jautājumu loku, uz kuriem kolektīvās sarunas attiecināmas. Kolektīvo sarunu priekšmets var būt algas, pabalsti, darba laiks, atvaļinājums, personu loks, uz ko attieksies koplīgums, pieejas darba vietām nodrošināšana arodbiedrībām u.c. Valsts ar Atlīdzības likuma pieņemšanu ir ierobežojusi iespējas koplīgumā vienoties par ar atlīdzību saistītiem jautājumiem. Ar šādu rīcību valsts, no vienas puses, ir uzņēmusies lielāku kontroli pār atlīdzības noteikšanu, no otras puses, ir mazinājusi darbinieku un arodbiedrību iesaisti un ietekmi nodarbinātības apstākļu uzlabošanā.

LBAS jurists bilda, ka valstij būtu nepieciešams vairāk ieklausīties darbinieku pārstāvju viedoklī un darba apstākļus noteikt ar sociālā dialoga starpniecību, vedot kvalitatīvas koplīgumu pārrunas. Svarīgs uzdevums būtu veikt pētījumu un noskaidrot, vai Atlīdzības likumā noteiktā atlīdzības sistēma ir pietiekama darbinieku vajadzību apmierināšanai. Ja tiek konstatēts, ka darbinieku prasības paredz lielāku elastību atlīdzības noteikšanā, tad nepieciešams grozīt Atlīdzības likuma 3. panta ceturto daļu, papildinot to ar papildu nosacījumiem, par kuriem būtu iespējams vienoties darba koplīgumā. Arodbiedrības uzdevums ir piedalīties ne tikai atlīdzības noteikumu, bet arī darba vides, darba apstākļu un darba laika organizācijas, profesionālo tiesību un interešu noteikšanā un uzlabošanā, kā arī darbinieku drošības un veselības aizsardzībā. Līdz ar to papildus jāstiprina arodbiedrību loma šo jautājumu noteikšanā.

Kaspara Rācenāja prezentāciju “Koplīgumu pārrunas publiskajā sektorā” skatiet šeit.

VISPĀRĪGĀ DATU AIZSARDZĪBAS REGULA

LBAS darba tiesību foruma trešā tēma bija “Vispārīgā datu aizsardzības regula (VDAR) un darba tiesības”. Par VDAR ietekmi uz darba attiecībām pastāstīja Andis Burkevics, ZAB Sorainen vecākais jurists. Savukārt par VDAR piemērošanu arodbiedrību darbā informēja Gita Oškāja, zvērināta advokāte, Latvijas Dzelzceļnieku un satiksmes nozares arodbiedrības juriste (prezentāciju skatiet šeit). Par VDAR un arodbiedrību tiesībām savu skatījumu video ziņojumā sniedza arī Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC).

Eksperti uzsvēra, ka nav nepieciešama biedru piekrišana, lai arodbiedrības apstrādātu viņu datus, jo tas atbilst organizācijas mērķiem. Eksperte G. Oškāja tādēļ atgādināja, ka arodbiedrībām ir jābūt mērķu reģistram un sakārtotai visai dokumentu paketei, tāpat jāpielāgo iestāšanās arodbiedrībā iesnieguma forma. ETUC pārstāve Estere Linča video uzrunā savukārt informēja, ka saistībā ar VDAR ETUC izstrādā arodbiedrību Rīcības kodeksu, un gaida nacionālo arodbiedrību priekšlikumus.

Forumā piedalījās LBAS vadība, LBAS eksperti un LBAS dalīborganizāciju deleģētie pārstāvji.

Foto galeriju skatiet šeit.

Izdevumu "Arodbiedrību ekskluzīvās tiesības un koplīgumu pārrunu brīvība" lasiet šeit.