No 1869. līdz 1939. gadam

1869.g.	Rīgā nodibināta pirmā strādnieku savstarpējās palīdzības biedrība – Jonatāna biedrība, lai palīdzētu A.Šneidermaņa austuves strādnieku slimības un nāves gadījumos.
1870.g. VIII	Vērmaņa kokzāģētavā notiek viens no pirmajiem lielākajiem strādnieku streikiem Rīgā.
1872.g.	Rīgā tiek dibināta Pavasara biedrība – savstarpējās palīdzības organizācija.
1874.g.	Notiek Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas strādnieku streiks.
1878.g.	Rīgā tiek dibināta Latvijas amatnieku Palīdzības biedrība.
1880.g.	R.Kaudzīte Vecpiebalgā izveido pirmo savstarpējās apdrošināšanas biedrību.
1882.g. 1.VI	Tiek izdots likums par nepilngadīgo strādnieku aizsardzību un fabriku inspektoru institūcijas izveidi.
1885.g.	Tiek izdots likums, ar kuru aizliedz sieviešu un bērnu nakts darbu.
1896.g.	Notiek Krīsmaņa korķu fabrikas un Tilica fabrikas strādnieku streiks.
1899.g. 1.V	Džutas manufaktūras strādnieču streiks.
1905.g. 24.IX	Sociāldemokrātu laikraksts “Cīņa” aicina Latvijas proletariātu dibināt arodbiedrības.
1905.g. 19.X	Rīgā, Romanova ielā 25 (tagad Rīgas Jaunais teātris), notiek mītiņš, kurā izskan aicinājums dibināt arodbiedrības.
1905.g. X	Izveidots Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojs. Tā vadībā ir sociāldemokrāti J.Tomsons – Brauns, J.Ozols, J.Asaris, V.Derpāns un A.Buševics. Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojs apvieno 22 strādnieku un 3 kalpotāju arodbiedrības ar 25 000 biedru.
1905.g. 29.X	Laikraksts “Dienas lapa” publicē arodbiedrību statūtu projektu.
1905.g. XI	Virkne arodbiedrību uzsāk sarunas par kolektīvo līgumu noslēgšanu veselu ražošanas nozaru strādnieku interesēs, kas ir nebijis gadījums Latvijas vēsturē.
1905.g.	Svarīgu vietu Latvijas arodbiedrību darbībā ieņem cīņa par bezdarbnieku stāvokļa uzlabošanu. Tā 1905.gada novembrī vairākas Rīgas un Liepājas arodbiedrības organizē līdzekļu vākšanu palīdzības sniegšanai Pēterburgas bezdarbniekiem.
1906.g.	Grāmatrūpniecības strādnieku arodbiedrība noslēdz Latvijas vēsturē pirmo kolektīvo darba līgumu ar uzņēmējiem.
1906.g. III	Krievijas cara valdība izdod “Pagaidu noteikumus par profesionālām apvienībām” aizliedzot rīkot streikus un iejaukties konfliktos starp strādniekiem un uzņēmējiem. Arodbiedrībām atļauj aizstāvēt tikai ekonomiskās intereses. Arodbiedrības faktiski tiek likvidētas.
1907.g.	Rīgā darbojas tikai 3 arodbiedrības.
1907.g. vasara	Sociāldemokrāti atkal izveido Rīgas Arodbiedrību pagaidu biroju un kopā ar bijušajiem arodbiedrību aktīvistiem izstrādā un publicē arodbiedrību statūtu projektu.
1908.g. II	Gandrīz visu Rīgas vadošo rūpniecības nozaru strādnieki ir iesnieguši varas institūcijām iesniegumus par savu arodbiedrību reģistrēšanu. Visas Rīgas arodbiedrības tiek veidotas pēc ražošanas principa.
1909.g.	Rīgas arodbiedrības apvieno apmēram 3 000 biedru.
1909.g. – 1910.g.	Rīgas arodbiedrības savas darbības koordinēšanai izveido legālu centru – strādnieku izglītības biedrību “Kultūra”.
1909.g. – 1915.g.	Iznāk pirmais arodbiedrību žurnāls “Arodnieks”.
1912.g.	Krievijā notiekošo politisko procesu ietekmē Latvijā sākas straujš revolucionārās kustības kāpums.
1912.g. 23.VI	Tiek apstiprināts Krievijas cara likums par strādnieku sociālo apdrošināšanu. Tas paredz tikai divu veidu apdrošināšanu – nelaimes un slimības gadījumos.
1912.g. 23.IX	Kokapstrādes strādnieku arodbiedrības kopsapulce izvirza prasību sasaukt visas Baltijas strādnieku kongresu, lai apspriestu apdrošināšanas likumu. Kongresa organizēšana tiek izjaukta.
1912.g. – 1914.g.	Arodbiedrības piedalās visās lielākajās politiskajās kampaņās.
1913.g.	Latvijā kopumā streiko apmēram 120 000 strādnieku.
1913.g. – 1914.g.	Arodorganizācijas tiek atjaunotas visās Latvijas rūpniecības nozarēs.
1914.g.	Rīgas arodbiedrības apvieno apmēram 10 000 biedru.
1914.g. beigas	Arodbiedrību kustību pārtrauc 1.pasaules karš. Sākas Latvijas rūpniecības uzņēmumu masveida evakuācija uz Krievijas iekšieni. Rezultātā no 87 000 Rīgas rūpnīcu un fabriku strādniekiem laika posmā līdz 1916.gadam paliek apmēram 3 400 cilvēku.
1915.g. beigas	Arodbiedrības dažādu iemeslu dēļ tiek slēgtas.
1917.g.	Pēc Krievijā notikušās revolūcijas atjaunojas arodbiedrību kustība Krievijā un līdz ar to arī Latvijā.
1917.g. III	Sākas Metālistu arodbiedrības atjaunošanas darbs.
1917.g. 20.IV	Tiek atjaunots Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojs. Prezidija sastāvā ir aktīvi arodkustības dalībnieki K.Zvaigzne, K.Skranda, V.Čabis u.c.
1917.g. IV	Tiek izvirzīta ideja par “samierināšanas kameru” izveidi, kuras būtu paredzētas mierīgai konfliktu noregulēšanai starp strādniekiem un fabrikantiem.
1917.g. 26.-29.V	Rīgā sanāk pirmā arodbiedrību konference, kurā piedalās delegāti no 15 arodbiedrībām un pārstāvji no vairākām sociālistiskajām partijām.
1917.g. VII – VIII	Notiek vairāki streiki virzīti pret uzņēmēju mēģinājumiem atņemt strādniekiem izcīnītās tiesības. Streikus organizē Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojs un nozaru arodbiedrības.
1917.g. beigas	Vācu armijas okupācijas vara slēdz Rīgas Arodbiedrību Centrālbiroju, tomēr nelegāli turpina darboties virkne nozaru arodbiedrību, piem. apavnieku arodbiedrība J.Krastiņa vadībā.
1918.g.	Aktīvi sāk darboties Laukstrādnieku arodbiedrība, kura gada beigās apvieno virs 15 000 kalpu un bezzemnieku.
1919.g. III	Notiek Padomju Latvijas arodbiedrību 1. kongress, kurā tiek pieņemta ekonomiskās un politiskās cīņas programma. Tiek nodibināts Latvijas Arodbiedrību Centrālbirojs, kura vadībā ir K.Zvaigzne, R.Endrups, V.Čabis u.c. Šajā laikā arodbiedrības apvieno vairāk nekā 77 000 strādnieku un kalpotāju.
1919.g. 15.VII	Atjaunots Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojs, kurā apvienojas 11 sociāldemokrātiskas un komunistiskas arodbiedrības ar apmēram 1000 biedriem.
1919.g. VII – VIII	Politiskās varas maiņas rezultātā veidojas pirmās arodbiedrības neatkarīgajā Latvijā.
1920.g. VII	Rīgā notiek Latvijas arodbiedrību konference, kurā piedalās 109 delegāti no visām lielāko Latvijas pilsētu arodbiedrībām, kas pārstāv 24 000 biedru. Tiek pieņemts lēmums pievienoties Amsterdamas Arodbiedrību internacionālei.
1920.g. beigas	Darbu atjauno Latvijas Arodbiedrību Centrālbirojs.
1921.g. V	Notiek neatkarīgās Latvijas arodbiedrību 1.kongress, kurā notiek šķelšanās – komunistiskās arodbiedrības apvienojas Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojā, bet sociāldemokrātu vadītās – Latvijas Arodbiedrību Centrālbirojā.
1928.g.	Latvijas Republikas valdība slēdz kreisās arodbiedrības. Kreisās arodbiedrības tautā bija kļuvušas ļoti populāras un jēdziens “jaunais arodnieks” bija ieguvis politisku nozīmi – ar to tika apzīmēta komunistu vadītā strādnieku kustība.
1928.g. 22.VII	Kreiso arodbiedrību slēgšana izraisa vispārēju protesta streiku lielākajās Latvijas pilsētās. Valdība spiesta atļaut jaunu kreiso arodbiedrību dibināšanu. “Jaunie arodnieki” apvieno apmēram 10 000 biedru, to pārstāvji startē un gūst panākumus 1928. un 1931.gada Saeimas vēlēšanās.
1929.g. III	Nodibināta jauna kreiso arodbiedrību apvienība – Latvijas Arodbiedrību savienība.
1931.g.	Latvijas Republikas valdība slēdz lielu daļu kreiso arodbiedrību.
1933.g.	Latvijā ir 40 arodbiedrības, tās apvieno ap 50 000 biedru.
1934.g. V	Pēc valsts apvērsuma tiek slēgtas visas Latvijas arodbiedrības.
1935.g. – 1938.g.	Pakāpeniski tiek atjaunota arodbiedrību darbība. K.Ulmaņa valdība izveido vairākas kameras (Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Lauksaimniecības kamera, Amatnieku kamera, Darba kamera, Mākslinieku kamera, Profesiju kamera), kuru uzdevums ir pārraudzīt visu attiecīgo biedrību, arī arodbiedrību, darbību. Kameru vadītājus ieceļ valdība un tiem ir tiesības organizēt un vadīt arodbiedrības, sastādot arodbiedrību valdes.
1935.g.	Latvijas Sabiedrisko lietu ministrija aizliedz arodbiedrībām rīkot streikus.
1939.g.	Arodbiedrības apvieno 76 905 biedrus.