Ar šo rakstu turpināsim skatīt aktuālos spriedumus darba tiesībās. Papildus jau iepriekšējos gados ieviestai tradīcijai aplūkot Senāta spriedumu un rīcības sēžu lēmumos izteiktās atziņas, šajā gadā turpmākajos numuros apskatīsim arī spēkā stājušos apgabaltiesu spriedumus, kuros var atrast ne mazums noderīgas darba tiesību pērles.
I
Vai ābolu nosaucot par kartupeli, tas kļūst par kartupeli? Vai Darba likuma 96.pantā regulētā vienošanās par apmācību var tikt “apieta”, ja to nosauc par aizdevuma līgumu? Vai Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu noteikumi ir piemērojami tādai vienošanās par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas citai profesijai (amatam), nevis darbinieka esošajai profesijai (amatam)?
Senāta Civillietu departamenta 2024.gada 25.janvāra spriedums lietā Nr. C68452520, SKC – 20/2024.
Lietas faktiskie apstākļi
Darbiniece ar darba devēju noslēdza aizdevuma līgumu, kurā par aizdevuma 4000 euro piešķiršanu darbiniecei maģistra studiju programmas apguvei. Kā procentus par aizdevumu noteica izpildījumu, kas izpaužas kā pienākums būt darba attiecībās laika periodā, kamēr darbiniece studē un piecus gadus no brīža, kad pabeigusi studijas un ieguvusi attiecīgo grādu vai profesionālo kvalifikāciju. Aizdevuma summu piešķīra, pārskaitot atbilstoši studiju maksas maksājumu grafikam pa daļām uz augstskolas norādīto norēķinu kontu.
Darbiniece pēc mācību pabeigšanas ar darbinieci grozīja darba līgumu, un viņa pildīja amata pienākumus, kur bija nepieciešama iegūtā izglītība.
Vairāk kā 2 gadus pēc mācību pabeigšanas, darbiniece uzteica darba līgumu.
Darba devēja cēla prasību tiesā par aizdevuma parāda piedziņu, savukārt, darbiniece cēla tiesā pretrasību lūdzot 1) atzīt Aizdevuma līgumu un Vienošanos par vienošanos par apmācību atbilstoši Darba likuma 96. panta otrajai daļai un 2) atzīt Aizdevuma līgumu un Vienošanos par spēkā neesošiem tiktāl, ciktāl tie ir pretrunā Darba likuma 96. panta noteikumiem.
Pirmās instances tiesa darba devējas prasību apmierināja, pretprasību noraidīja, savukārt, apelācijas instances tiesa darba devēja prasību noraidīja un apmierināja darbinieka pretprasību, bet Senāts atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu.
Senāts atzina, ka tiesa pamatoti secinājusi, ka pušu strīdīgajām tiesiskajām attiecībām ir piemērojami nevis Civillikuma 1943. panta noteikumi (kas regulē aizņēmēja pienākumu atdot aizdevumu), bet gan Darba likuma 96. panta otrās, trešās, ceturtās un piektās daļas noteikumi, kas regulē vienošanās par apmācību noslēgšanas priekšnoteikumus, šādas vienošanās formas un satura prasības, kā arī no tās izrietošās tiesiskās sekas.
Senāts norādīja, ka Darba likuma 96. panta otro daļu tiesa ir pareizi attiecinājusi uz konstatētajiem lietas apstākļiem, pušu starpā noslēgto Aizdevuma līgumu un Vienošanos juridiski kvalificējot kā šajā normā regulēto vienošanos par apmācību un pamatoti secinot, ka vienošanās norādītā maģistra studiju programma bija saistīta ar tobrīd atbildētājas veicamo darbu, turklāt neilgi pēc kvalifikācijas iegūšanas darbiniece uz grozītā darba līguma pamata turpināja strādāt pie darba devējas citā amatā.
Papildus Senāts izteica šādas atziņas:
Par Darba likuma 96.panta tvērumu
- darba devējam ir pienākums segt visus ar darbinieka profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus, ja darba devējs pēc savas iniciatīvas vai normatīvajos aktos paredzēto prasību ievērošanas nolūkā nosūta darbinieku uz profesionālo apmācību vai kvalifikācijas paaugstināšanu (sk. Darba likuma 96. panta pirmo daļu).
- Savukārt tad, ja konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi atbilstoši apstākļiem ir saistīti ar darbinieka veicamo darbu, taču šādai apmācībai, kas primāri domāta darbinieka konkurētspējas pilnveidošanai, nav noteicošas nozīmes nolīgtā darba izpildei, darba devējs un darbinieks var slēgt atsevišķu vienošanos par apmācību (sk. Darba likuma 96. panta otro daļu), kurai piemērojami Darba likuma 96. panta trešās, ceturtās, piektās, sestās, septītās, astotās un devītās daļas noteikumi.
- Darba likuma 96. panta otrajā daļā ir regulēta darba devēja un darbinieka brīvprātīga vienošanās par apmācību, kurai atbilstoši darba devējs iegulda finanšu līdzekļus darbinieka profesionālajā apmācībā vai kvalifikācijas paaugstināšanā, pretī saņemot darbinieka apņemšanos noteiktu laika posmu turpināt darba tiesiskās attiecības. Līdz ar to darbinieks saņem finanšu resursus savu profesionālo zināšanu un prasmju uzlabošanai (konkurētspējas pilnveidošanai), savukārt darba devējs saņem drošības garantu, ka noteiktu laika posmu viņš varēs gūt labumu no darbinieka iegūtajām zināšanām un prasmēm, bet darba tiesisko attiecību priekšlaicīgas izbeigšanas gadījumā – atgūt darbinieka apmācībā ieguldītos līdzekļus.[1]
- Darba likuma 96. panta otrajā daļā nav paredzēts, ka konkrētajiem profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem obligāti jābūt tādiem, kuru rezultātā darbinieks iegūst, uzlabo vai paplašina vienīgi savā esošajā profesijā (amatā) nepieciešamās zināšanas un prasmes.
- No Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu piemērošanas priekšnoteikumu viedokļa nav nepieciešams, lai konkrētajai profesionālajai apmācībai vai kvalifikācijas paaugstināšanai būtu noteicoša nozīme nolīgtā darba izpildei. Šajā ziņā nepieciešams vienīgi tas, lai konkrētie profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumi, kuri primāri vērsti uz darbinieka konkurētspējas pilnveidošanu, „atbilstoši apstākļiem būtu saistīti ar darbinieka veicamo darbu”.
Ja profesionālās apmācības pasākumi ir saistīti ar darbu, kuru darbinieks ir veicis pirms apmācības uzsākšanas vai arī veic apmācības laikā vai pēc tās pabeigšanas
- Atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem ar darbinieka veicamo darbu var būt saistīti arī tādi profesionālās apmācības pasākumi, kuru rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes, kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai (amatam), nevis darbinieka esošajai profesijai (amatam). Šāda „saistība ar veicamo darbu” īpaši spilgti izpaužas tad, ja pēc konkrētās profesionālās apmācības pabeigšanas ir ticis grozīts darba līgums un darbinieks turpina darba tiesiskās attiecības ar darba devēju tādā jaunā profesijā (amatā), kurai noder vai ir nepieciešama konkrētās profesionālās apmācības rezultātā darbinieka iegūtā profesionālā kvalifikācija.
- Darba likuma 96. panta otrās un turpmāko daļu noteikumi ir piemērojami arī tādai vienošanās par apmācību, kurā norādītās profesionālās apmācības pasākumu rezultātā darbinieks apgūst zināšanas un prasmes (profesionālo kvalifikāciju), kas noder vai ir nepieciešamas citai profesijai (amatam), ja atkarībā no apstākļiem profesionālās apmācības pasākumi ir saistīti ar darbu, kuru darbinieks ir veicis pirms apmācības uzsākšanas vai arī veic apmācības laikā vai pēc tās pabeigšanas.
- Atbilstoši Darba likuma 96.panta otrai daļai darba devējs un darbinieks var vienoties par tādām apmācībām, kuras nav nepieciešamas darba pienākumu veikšanai, bet kuras dod labumu darbinieka nodarbinātībai un pilnveido konkurētspēju, tostarp par noteiktas profesionālās kvalifikācijas (bakalaura vai maģistra grāda) iegūšanu.
II
Ja tiek konstatēts atšķirīgas attieksmes, vienlīdzīgu tiesību, aizlieguma radīt negatīvas sekas pārkāpums, tad saskaņā ar Darba likumu tiek prezumēts, ka darbiniekam ir nodarīts morālais kaitējums. Savukārt, strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.
Bet arī citos gadījumos darbiniekam ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Tomēr, tad darbiniekam būs morālais kaitējums un tā apmērs jāpierāda.
Savukārt, rakstot kasācijas sūdzību, tajā ir jāargumentē, ka tiesas pārkāpums ir būtisks un kā tas ir ietekmējis lietas iznākumu.
Senāta Civillietu departamenta rīcības sēdes 2024.gada 30.maija lēmums lietā Nr. C30551420, SKC-520/2024
Lietas faktiskie apstākļi
Darbinieks cēla prasību pret darba devēju norādot, ka pretēji Darba likuma 40. un 41. panta regulējumam nodarbinājis viņu bez rakstveida darba līguma noslēgšanas, Covid-19 infekcijas izplatības apstākļos pieļāvis dažādus pārkāpumus, apdraudot darbinieka veselību, izvērsis bosingu un mobingu, kā arī nav pilnībā norēķinājies par veikto darbu. Darbinieka ieskatā minētā prettiesiskā darba devēja rīcība ir nodarījusi viņam morālo kaitējumu, par ko tiek pieprasīta atlīdzība naudā 29800 EUR, kuru veido
- par atteikšanos slēgt darba līgumu un līguma nenoslēgšana EUR 3960;
- par Darba likuma 9. panta pirmās daļas pārkāpumu EUR 7920;
- par nevienlīdzīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, darba aizsardzības noteikumu pārkāpumu, mēģinājumu pakļaut infekcijas riskam un
- MK noteikumu Nr.103 ignorēšanu EUR 7920;
- par atvaļinājuma naudas un darba algas kļūdainiem aprēķiniem un nepilnīgi izmaksu EUR 7920.
Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas darbinieka prasību noraidījane konstatēja atšķirīgas attieksmes pārkāpumu un, vērtējot darbinieka iesniegtos pierādījumus, nekonstatējusi, ka darba devējas rīcības rezultātā darbiniekam būtu radies nemantisks kaitējums, par kuru pienāktos atlīdzība.
Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, norādot arī, ka iztrūkst kasatora argumentācijas par sūdzībā norādītā tiesas pārkāpuma būtisko, lietas iznākumu ietekmējošo raksturu.
Senāts izteica šādas tēzes:
Par morālā kaitējuma pierādīšanu, kad prezumpcija nedarbojas
- Tas, ka divu instanču tiesas, izskatot lietu pēc būtības, nonākušas pie secinājuma, ka darbinieka norādītie apstākļi neliecina par darba devēja atšķirīgu attieksmi Darba likuma 29. panta izpratnē, bosingu un mobingu, pats par sevi neliedz prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu darba devēja prettiesiskas rīcības (darba līguma nenoslēgšana rakstveidā, veselības apdraudējums bīstamas infekcijas izplatības apstākļos, nepilnīgi veikta darba samaksa u.tml.) gadījumā. Tomēr šādā situācijā morālā kaitējuma prezumpcija nedarbojas, un atbilstoši Civillikuma 1635. panta trešajai daļai morālā kaitējuma esamība cietušajam ir jāpierāda.
- Tiesas pienākums nolūkā noteikt samērīgu atlīdzinājumu ir sacīkstes procesa ietvaros vērtēt, cik smagu morālo kaitējumu konstatētais pamattiesību aizskārums ir nodarījis, kādi apstākļi to ietekmējuši un kādas konkrētajā gadījumā bijušas šī aizskāruma sekas. Lemjot jautājumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanas veidu, tiesai jāievēro taisnības princips, proti, piespriestajai atlīdzībai jāatbilst nodarītā kaitējuma smagumam un galvenokārt radītajām sekām. Mantiska atlīdzība ir nosakāma gadījumos, kad pārkāpuma konkrētā ietekme bijusi ar tādu raksturu vai sasniegusi tādu pakāpi, kas personas garīgo labklājību ietekmējusi būtiski.[2]
Par tiesas pieļauto procesuālo pārkāpumu ietekmi uz sprieduma pareizību
- Ne katrs procesuālo tiesību normu pārkāpums ir pamats sprieduma pārsūdzēšanai kasācijas kārtībā. Par pamatu sprieduma pārsūdzēšanai, un tātad arī sprieduma atcelšanai, var būt tikai tāds pārkāpums, kas novedis vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
- Tātad „pārkāptam jābūt tādam svarīgam procesuālam likumam, kuru ievērojot, vai nu būtu taisīts pretējs spriedums, vai arī spriedums vispār nebūtu taisīts. Nozīme ir ne tik daudz pašai likuma pārkāpšanai, kā šīs pārkāpšanas iespaidam uz sprieduma pareizību”.[3]
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.
[1] sk. arī: Darba likums ar komentāriem. Autoru kolektīvs. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 251. lpp.; Mickeviča N. Apmācību izdevumu atlīdzināšana darba attiecībās. Eiropas Savienības dalībvalstu pieredze. Rīga, 2013, 8.9., 28. lpp. Pieejams: https://arodbiedribas.lv/wp-content/uploads/2019/11/apmacibu.izdevumu.atlidzinasana_n.mickevica_29.03.2013_final.pdf
[2] Sk. Senāta 2017. gada 5. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-239/2017 (C27205510) 11.2. punktu).
[3] Sk. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.-60.1 nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā.- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 765.lpp; Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 464.lpp. Skat. Arī sk. Senāta 2018. gada 17. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-84/2018, ECLI:LV:AT:2018:0417.C17159914.1.S 7. punktu.