Jaunais gads iesācies ar daudziem izaicinājumiem sociālā dialoga jomā. Par to, kādas šogad būs Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) aktualitātes, stāsta LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns.
Darba samaksa un nodokļu politika
Arī šogad LBAS darbības prioritāšu sarakstā būs darba samaksa un nodokļu politika, vienlaikus domājot par Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju un ēnu ekonomikas mazināšanu. Ir jārod jauni avoti Latvijas ilgtspējīgai attīstībai, tādēļ strādāsim pie sociālā dialoga, turpinot attīstīt koplīgumspēju un nozares ģenerālvienošanās. Koplīgumi un ģenerālvienošanās nav raksturīgi ēnu ekonomikai, un arodbiedrības šajā ziņā ir ēnu ekonomikas “ledlauzis” kopā ar tiem darba devējiem, kuri vēlas savas nozares sakārtot pēc Rietumeiropas valstu parauga. Un to darīt konkurētspējīgi, uz godīgiem, likumīgiem pamatiem, nevis balstoties uz valsts apkrāpšanu.
Arodbiedrībai ir jābūt kā sargsunim, – lai nepieļautu būtisku pasliktinājumu darba tiesībās un labklājības līmenī. Tādēļ ir jāattīsta divpusējais un trīspusējais sociālais dialogs, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sistēma, kurā var pieņemt sabiedrības interesēm līdzsvarotus lēmumus, ar virzienu uz turību un konkurētspējīgu saimniekošanu.
Tikšanās reizē ar tobrīd vēl premjera amata kandidātu Krišjāni Kariņu viņš apsolīja aicināt nozaru ministrus personīgi iesaistīties Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes un tās 8 apakšpadomju darbā. NTSP apakšpadomju loma ir nozīmīga, – ierēdnis vienmēr vadīsies pēc tā, ko saka politiskā vadība. Labi strādā Veselības aprūpes nozares apakšpadome, tāda, manuprāt, būtu nepieciešama arī vispārējās izglītības nozarē. Pagājušā gada decembrī tika nodibināta Konkurētspējas un ilgtspējas trīspusējās sadarbības apakšpadome, kas būs vēl viena iespēja kopīgi arodbiedrībām, darba devējiem un valsts pusei risināt valstiski svarīgus jautājumus.
Svarīgākie uzdevumi LBAS darbības jomās
Turpināsim aktīvu rīcību visās jomās – darba tiesībās, darba aizsardzībā, apmācībās, tautsaimniecības, nodarbinātības un sociālajos jautājumos, dzimumu līdztiesībā, darbā ar jauniešiem, starptautiskajā darbībā un projektu realizēšanā. Turpināsim sadarbību ar Fridriha Eberta fondu.
Darba aizsardzībā LBAS plānos ir papildināt un nostiprināt līgumu ar Valsts darba inspekciju. Ir svarīgi vairot uzticības personu skaitu. Tautsaimniecības jomā domāsim, kā straujāk risināt nodokļu politikas problēmjautājumu – samazināt darbinieka nodokļu slogu, lai pieaugtu arī neto darba samaksa un tā būtu konkurētspējīgāka, salīdzinot kaut vai ar Igauniju un Lietuvu.
Starptautiskajā vidē esam atpazīstami – mūsu eksperti bieži uzstājas starptautiskajos arodbiedrību pasākumos. Un starptautisko arodbiedrību atbalsts ir ļoti svarīgs – 19. decembrī Eiropas arodbiedrību konfederācijas (ETUC) izpildkomiteja vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt Latvijas arodbiedrības un aicina Latvijas likumdevēju pieņemt nepieciešamo Darba likuma grozījumu, kas praksē iedzīvinātu nozares koplīgumu slēgšanu.
Šogad notiks ETUC kongress, esam jau kopīgi ar pārējo Baltijas valstu arodbiedrībām pieņēmuši lēmumu vēlēšanās atbalstīt līdzšinējo ETUC ģenerālsekretāru Luku Visentini un viņa komandu. ETUC aicina nacionālās konfederācijas pievērst nopietnu vērību Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, jo daudzviet pie varas nāk ES dezintegrējošu populistu un radikāļu ķēde. Arī LBAS plāno organizēt tikšanos ar EP deputātu kandidātiem, un viena no diskusijas tēmām noteikti būs Eiropas sociālo tiesību pīlārs, kas ir ārkārtīgi svarīgs darbiniekiem.
Turpināsim sadarbību ar politiskajām partijām un attiecīgi ar Saeimas frakcijām, un tieši no šī sociālā dialoga būs atkarīgs, vai būs nepieciešamas arodbiedrību protesta akcijas. Katrā frakcijā ir cilvēki, kas nāk no mazā biznesa un diemžēl ir pieraduši taupīt uz “mazā” cilvēka rēķina. Francijā Makrons izlēma, ka ar arodbiedrībām nerunās – mainīs Darba likumu un paaugstinās nodokļus – bet pēc laika nonāca līdz “dzeltenajām vestēm”. Nevajag sabiedrību pārmērīgi polarizēt, jo, ja darbiniekam dzīve kļūst neciešama un praktiski vairs nav ko zaudēt – viņš cīnīsies līdz galam un radikāli.
Piemaksu par virsstundām – visiem 100% apjomā
Joprojām pastāvēsim uz nemainīgu Darba likuma 68. panta regulējumu par virsstundu piemaksu 100% apjomā. Ir jāiet uz lielāku nozaru autonomiju, ļaujot nozares darba devējiem un arodbiedrībām pašiem vienoties par nozarei būtiskajām lietām. Un, tikai arodbiedrībām un darba devējiem noslēdzot ģenerālvienošanos, kurā ir paredzēts būtisks darba samaksas pieaugums, drīkstētu būt atrunāts piemaksas par virsstundām samazinājums. Kategoriski esam pret LTRK ierosinājumu mazināt piemaksas par virsstundām pilnīgi visiem un bez jebkādas papildu vienošanās koplīgumos. Šis virziens mūs neapmierina. Un ko LTRK piedāvā sociālās aprūpes darbiniekiem, piemēram, pansionātos ar bruto minimālo algu 430 eiro mēnesī? Vienas virsstundas vērtību samazināt no 4,96 eiro uz 3,72 eiro!
Joprojām aktuāla ir nevienlīdzība – starp darbu un kapitālu, lai gan esam panākuši uzlabojumu, – tā diemžēl pieaug un rada sabiedrībā disonansi, arī globālā mērogā. Nesen Britu raidorganizācijas BBC veiktajā apkopojumā par 22 valstīm redzams, ka algu starpība starp kompāniju vadītājiem un darbiniekiem ir milzīga. Piemēram, Zviedrijā liela uzņēmuma vadītājs saņem atalgojumu, kas ir 60 reizes lielāks nekā viņa padotā ienākumi, Nīderlandē – 171, Lielbritānijā – 201, bet ASV pat 265 reizes vairāk nekā ierindas darbinieki. Plaisa starp strādnieku un kompānijas vadītāju ASV ir astoņas reizes lielāka nekā tā bija 1980. gadā! Šāda tendence vērojama arī Latvijā, un šīs jomas līdzsvarošanā ļoti liela nozīme ir sociālajam dialogam, arodbiedrības darbam un stiprai pilsoniskajai sabiedrībai. Atšķirības starp ienākumiem palielinās, un tas ir sociāli destruktīvi. Darba devēju un darbinieku pretstatīšana šajā laikā nestrādā un ne pie kā laba nenovedīs. Ir arī pie mums darba devēji, kas īstenībā ir menedžeri, kas saņem pasakainu algu un kuriem tā ir atkarīga no iegūtās peļņas daudzuma, tajā skaitā, uz darbinieku peļņas rēķina – vai nu nemaksājot par virsstundām, vai samaksājot par paveikto darbu mazāku samaksu, sakot, ka darbiniekam ir jāstrādā vēl vairāk, lai saņemtu to pašu, ko līdz šim. Tas, protams, norāda, ka problēmas ir arī valsts pusē.
Reformām jāturpinās
Kopā ar LBAS dalīborganizācijām turpināsim strādāt pie divām lielajām strukturālajām reformām valstī – izglītībā un veselības aprūpē. Reizē ar būtisku finansējuma pieaugumu nozarei ir jābūt arī būtiskam darba samaksas pieaugumam darbiniekam, un tad, atbilstoši tai, var sekot pakalpojuma kvalitātes celšana. Bez sistēmas pārveidēm nekas neuzlabosies – ne kvalitāte, ne pieejamība.
Darbinieka prestižs
Nevajadzētu būt tā, ka darba devējs maksā darbiniekiem mazas algas, bet pats brauc atpūsties uz Jaunzēlandi, – ir jāmainās šādai darba devēju domāšanai. Ir darba devēji, kas tomēr neapzinās savu tiešo lomu valsts attīstībā, un tā saistās ne tikai ar produkcijas ražošanu un uzņēmuma konkurētspēju. Mums Latvijā ir nepieciešams ikkatrs darbinieks, bet darbiniekam ir jāredz progress, augšupeja, arī attieksmē pret viņu, un tad mainīsies arī strādājošo attieksme – ne vien pret darba devēju un darbavietu, bet valsti kopumā. Ir jāaug darbinieka prestižam darba devēja acīs – darba devējam ir jāsaprot, ka darbinieks ir līdzvērtīgs pievienotās vērtības ražotājs.
Mums ar darbiem ir jāpanāk stiprs vidusslānis, kas veidosies un nostiprināsies no kvalificētiem un profesionāliem darbiniekiem. Tāpēc ir svarīgi izglītoties un profesionāli pilnveidoties visa mūža garumā. Jābūt gataviem, mainoties ekonomikai, mainīt arī darba profilu, – šajā aspektā ir svarīgas apmācības uzņēmumos, un šis ir arī arodbiedrību pienākums – aktualizēt šo nepieciešamību. Arodbiedrības sevi ir pierādījušas kā vidusslāņa stiprākās veidotājas ar sociālā dialoga rezultātu – koplīgumiem uzņēmumos un nozarēs. Arodbiedrības ir sociālā progresa virzītājas un nevienlīdzības mazinātājas, un spēcīgs vidusslānis var veidoties tur, kur ir spēcīga pilsoniskā sabiedrība, – kas ir pretmets varas pārmērībām, to ierobežo, un neviens nevar uzkundzēties. Cilvēki, kas ir par sevi pārliecināti, nekad neļaus situāciju mainīt negatīvā virzienā, – viņi cīnīsies.
Darba tirgus pieejamība
Mums ir jābūt skaidrībai par darba tirgus pieejamību darbiniekiem, mūsu uzdevums ir likt to kopsakarā ar darba samaksu. Mēs kategoriski nepieļausim sociālo dempingu, kas mazina mūsu darbinieku algas un kas bremzē objektīvu un pamatotu darba samaksas kāpumu. Mēs gribam, lai tiktu izmantoti Latvijas darbinieku resursi, jo viss vēl nav izmantots. Darba likuma kontekstā ilgstoši notiek strīds par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo darba devēji pauž uzskatu, ka viņus nevar nekādos apstākļos atbrīvot no darba, – vai nu viņi tiek vai netiek galā ar darba pienākumiem. Darba devējiem vajadzētu piedāvāt tiem, kas vēl nav darba tirgū, iesaistīties, bet uz īpašiem nosacījumiem – piemēram, viņiem varētu būt daudz lielāks atlaišanas pabalsts – ja tiešām viņš ir jāatbrīvo no darba. Tā būtu tā saucamā “pozitīvā diskriminācija”, ņemot vērā viņu īpašo situāciju. Savukārt esošajiem darbiniekiem ar īpašām vajadzībām vajadzētu piedāvāt noteiktu pārejas periodu, kurā viņu līdzšinējās tiesības saglabājas. Tāpat arī par pensionāriem un jauniešiem, kurus darba devējs bieži vien nepaņem darbā prasmju un profesionālās izglītības trūkuma dēļ, – būtu nepieciešams diskutēt par šo grupu lielāku iesaisti darba tirgū. Lai mūsu jaunieši nebrauktu prom uz Vāciju vai Norvēģiju, kur viņus paņem pretī uzreiz, vienkāršākā darbā, bet ar augstāku darba samaksu. Tā kā mums vēl ir rezerves, kuras konkrētu apstākļu dēļ darba devēji ne īpaši vēlas izmantot. Mēs nedrīkstam mūsu sabiedrību noplicināt un politiku veidot, domājot tikai par zemas konkurētspējas uzņēmumu peļņu.
Notiek tehnoloģiju attīstība, ar iekārtu uzlabošanu aug pievienotā vērtība ražošanas ķēdē, līdz ar to samazinās cilvēku līdzdalības nepieciešamība ražošanas procesos. Piemēram, – no AS “Sadales tīkls” tiek atbrīvoti augsti kvalificēti darbinieki. Iznākums šiem procesiem ir atkarīgs no tā, kādus nosacījumus darba ražīguma celšanai piedāvā darba devējs. Mums ir jādomā par to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varam integrēt darba tirgū. Progresīvi darba devēji pamazām saprot arī to, – kur ir īsāka darba diena, tur lielāka atdeve.
Darbaspēka trūkums
Daudzu aizbraukušo interese atgriezties noteikti būtu lielāka, ja augtu darba samaksa. Ja Latvijā atgrieztos kaut daži desmiti tūkstoši darbinieku, tas būtu liels ieguvums. Latvijai ir vajadzīgi kvalificēti darbinieki, bet ekonomiste Raita Karnīte, piemēram, sāk runāt par to, ka Latvijai ir nepieciešams tieši mazkvalificēts darbaspēks. Jābūt gan darbinieku, gan darba devēju konkurencei. Pats galvenais ir – lai līdz ar konkurētspēju mēs varētu virzīt darba samaksu uz augšu un tuvotos ES vidējam rādītājam. Tas atturētu mūsu cilvēkus braukt projām. Augsti kvalificētu un mazkvalificētu darbinieku darba samaksas skalas savstarpēja tuvināšana nav risinājums.
Ja darba samaksa būs lielāka, tad arī sociālā apdrošināšanas budžeta ienākumi būs lielāki – slimības un bezdarbnieku pabalstam, vecuma pensijām u.c. Tā ir ķēdes reakcija. Mūsu darba samaksa 2017. gadā bija 44,75% no ES vidējā. Pie šāda samērā augsta rezultāta “vainojama” arī ēnu ekonomikas legalizācija, kas atspoguļojas patēriņā. IKP un darba ražīgums 2017. gadā mums ir gandrīz 68%. Bet ir daudzi mazie uzņēmumi, kas nemaz “neizvelk” to vidējo rādījumu, un ir atkal citi, kas uzlabo kopējo skaitli.
Iesāktā nodokļu reforma ideja bija ļoti laba, bet, “pateicoties” tik daudziem ietekmes spēkiem, reforma tika nedaudz samocīta. Bija ļoti kritiska situācija veselības aprūpē un izglītībā, un kopējā situācija bija tāda, ka tika pacelta minimālā alga, bet neapliekamais minimums un atvieglojumi tika celts nepietiekami.
Visvairāk pretojās tie, kuriem ir ēnu ekonomikas dalība uzņēmuma funkcionēšanā, un vēl vairāk viņi ir neieinteresēti, lai kāds, kas ir ārpus ēnu ekonomikas, sāktu viņiem diktēt noteikumus. Pretošanās pret ģenerālvienošanos – te parādās šis naids, jo šie uzņēmumi savu eksistenci var nodrošināt tikai ar ēnu ekonomikas palīdzību. Šādu domāšanu diemžēl var iemantot arī kādi uzņēmuma darbinieki, jo, piemēram, alimentu maksātāji labprāt saņem algu aploksnē.
Ir jāsakārto uzņēmējdarbības vide, ierobežojot ēnu ekonomiku. Piemēram, iepirkumos transporta jomā lai nav tā, ka tiek izpildīti visi ES direktīvu norādījumi, bet darba samaksa – pēc pārpalikuma principa.
Arodbiedrību izaicinājumi
Izaicinājumu arodbiedrībām, kā vienmēr, ir ļoti daudz, un tie šobrīd saistās ne tikai ar politisko situāciju Latvijā, bet arī ar globālajiem jautājumiem – citu ES valstu situāciju, tirdzniecības kariem un potenciālajiem militārajiem konfliktiem.
Joprojām ļoti svarīgi ir vairot arodbiedrības biedru skaitu, lai mēs varētu panākt labākus darba koplīgumu nosacījumus, – jo esam vairāk, jo vairāk varam panākt. Katram arodbiedrības biedram ir jābūt aktīvam savā organizācijā, savu kolēģu vidū – īpaši starp tiem, kas nav arodbiedrībā. Jo arodbiedrības prestižu var vairot tikai paši biedri. Biedriem novēlu saskatīt sevi savā arodorganizācijā – ja redzi cilvēku, kas blakus nav arodbiedrībā, tad uzaicini viņu iestāties! LBAS ir lielākā arodbiedrību konfederācija Baltijā. Un arodbiedrības biedrs ir stabilāks kā vēlētājs, – esam viena no valsts kodola sastāvdaļām. Tādēļ ir vajadzīgs arodbiedrības pārstāvības pieaugums.