Liepājas tramvajs ir vecākā elektriskā tramvaja līnija Baltijā, kas darbojas no 1899. gada, – Rīgā elektriskie tramvaji sāka braukt 2 gadus vēlāk. Uzdrošināšanās ieviest elektrisko dzelzceļu bija vērā ņemams pilsētas tēvu solis pretim progresam un Liepājas elektrifikācijai.
Tramvajs ar ātrumu 15 km/h sāka kursēt līnijā Pilsētas tilts – Karosta. Šim faktam par godu pirmajās stundās Liepājas publika vizinājusies bez maksas, un atsaucība bijusi liela. Trīs stundās tramvaju izmantoju apmēram 5 tūkstoši liepājnieku. Neredzētais, kustīgais brīnums visvairāk ietekmējis ziņkārīgo Liepājas puiku prātus. Šobrīd SIA “Liepājas tramvajs” maršruta līnijas kopgarums ir 14,8 kilometri.
Savukārt Liepājas autobusu parks (LAP) savu vēsturi sāk aprakstīt no 1945. gada. LAP ir lielākais autobusu pārvadājumu sniedzējs Kurzemē un viens no vadošajiem pasažieru autotransporta pakalpojumu sniedzējiem Latvijā. Uzņēmuma mērķis – kā lasām uzņēmuma mājas lapā – ir kļūt par līderi pasažieru pārvadājumu un transporta nozares pakalpojumu sniegšanā Latvijā.
Ar abu uzņēmumu arodorganizāciju priekšsēdētājiem “LBAS Vēstis” tiekas omulīgajās SIA Liepājas tramvajs telpās, kur mūs laipni sagaida mājasmāte Dace Cisļonoka. Un arī LAP arodorganizācijas priekšsēdētājs Agris Laugalis šeit nav nekāds svešinieks – viņš no pagājušā gada rudens šeit strādā par tramvaja vadītāju.
Arodbiedrības biedri LAP ir 155 no 280 darbiniekiem, Liepājas tramvajā– 62 no 80 darbiniekiem.
Agris Laugalis: – 20 gadus nostrādāju LAP par autobusa vadītāju, labprāt būtu vēl strādājis. Taču, kad pirms 3 gadiem nodibināju arodbiedrību un organizācija kļuva aizvien lielāka, vadība sāka mūs bremzēt, biedru naudas nepārskaitīt… Atlaida mani no darba, it kā slimības dēļ, bet patiesībā – tikai arodbiedrības dēļ. Autobusu parkā darba devējs negrib ievērot Eiropas regulas, tādēļ mānās par darba stundām. Mēs ļoti cīnāmies pret to, un tādēļ jau es esmu tur, kur esmu. Mani atkal ievēlēja par arodorganizācijas priekšsēdētāju, un es joprojām par to cīnos, lai arī tur nestrādāju. Mēs jau esam ļoti daudz izdarījuši, tas ir tāpat kā ar to ūdens pili – tik ilgi tā sitīs vienā vietā, kamēr izsitīs cauri. Tagad strādāt šajā arodbiedrības amatā ir mazliet vieglāk, jo darba devējs mani nevar ietekmēt. Esmu arī SIA “Liepājas tramvajs” arodbiedrības biedrs, bet vadu Liepājas autobusa parka arodbiedrību. Es jau būtu nolicis pilnvaras, bet nebija, kas to pienākumu uzņemas.
Dace Cisļonoka precizē, ka LAP vīri nebija ar mieru: – Nervu bende tā ir, un nervu šūnas jau neatjaunojas. Bet ja vīri grib, ka tu cīnies, nu, kā tu pateiksi – nē?
A.Laugalis: Nu ir jau arī tādi, kas grib visu uzreiz, bet tas jau nekad nav iespējams. Mājās sieva arī saka, lai nemetu plinti krūmos. Bet es esmu daudz mierīgāks, kopš es tur nestrādāju. Es varu aiziet ar vēsu prātu un visu izteikt. Autobusu parkā darba dienu parasti sāku ar visādu paskaidrojumu sniegšanu, no paša rīta jau bija samaitāts garastāvoklis. Arī šobrīd Liepājas autobusu parkā ir vēl cita arodbiedrība, kas nav LAKRS sastāvā. Darba devējs nepieņem mūsu koplīgumu, jo viņiem jau it kā ir un tas vēl ir spēkā. Taču esošais koplīgums ir pārrakstīts likuma pants. Un tur ir skaidri noteikts, ka darba devējs katru mēnesi pārskaita biedru naudu.
Gan Agris, gan Dace slavē SIA Liepājas tramvajs vadību – administrācija ir laba, cilvēkos ieklausās. Vaicāju – kā ir braukt ar tramvaju pēc autobusa – vieglāk? Esot savādāk. Tramvaju neviens neredzot un nedodot tramvajam ceļu – ne gājēji, ne braucēji, un tramvajs slīd, to nevar apturēt, īpaši rudens lapu laikā.
Agris mēnesi mācījās kursos Rīgā – katru dienu, arī nedēļas nogalēs. Pēc tam brauca 200 stundas praksē ar instruktoru – visu vasaru, tas gan licies ilgi.
A.Laugalis atzīst, ka darba samaksa Liepājas tramvajā ir zemāka, bet neesot nekādas “karājošās stundas”, gaidīšanas režīms, par kuru neviens nemaksā. SIA “Liepājas tramvajs” arodorganizācijas priekšsēdētāja Dace Cisļonoka saka, ka uzņēmumā darbinieki strādā ilgstoši, un šajos laikos “laimes meklētāji” te neiemaldās:
– Direktors Aigars Puks nav arodbiedrībā, bet viņš ir visur ar mums kopā, un pats saka, ka viņam nebūtu arī nekādu problēmu iestāties.
Dace uzsver, ka Liepājā ļoti pietrūkst Arodbiedrību centra un tāda cilvēka kāds bija tā vadītājs Jānis Neimanis: – Aizgājām uz centru, uzzinājām, kā citiem klājas, tagad nezinām neko.
A.Laugalis: – LAP arodbiedrība aicināja uz tikšanos domes priekšsēdētāju Jāni Vilnīti, – neatnāca, bet bija paaicinājis no savas puses tos pašus Autobusa parka vadītājus – padomes locekļus, tas bija diezgan nesolīdi. Pieļauju, ka īpašnieki varbūt pat nezina, kas notiek uzņēmumā… LAP direktors saka, ka es uzņēmumam ceļu neslavu ar informāciju medijos, es savukārt atbildu, – ka vienīgais, kas ceļ neslavu, ir viņš pats. Atbildēju, ka neviens sevi cienošs laikraksts nepārbaudītus faktus nepublicēs, visi līgumi, par kuriem stāstīju, ir ar jūsu parakstu… Viņš grib graut arodbiedrību, nepārskaitot kolektīvi biedru naudu, un tas mums rada problēmas. Sākumā pats vācu biedru naudu no 20 cilvēkiem, bet tagad esam 155, un tas ir ļoti problemātiski. Šoferiem viņš saka, – nu, redz, ja tu nebūtu arodbiedrībā, sen jau brauktu ar jaunu autobusu… Cīnāmies par darba stundām – kad atrodamies Rīgā, par tām 7 stundām, ko nebraucam, mums maksā minimālo algu, bet kopējā stundu skaitā neieskaita. Citi uzņēmumi, kā, piemēram, Nordeka, skaita. Kāpēc mums nevar? Mums kādreiz bija viens maršruts – Rīga-Liepāja-Rīga, to tagad sadalīja divos – Rīga-Liepāja un Liepāja-Rīga, un starpposms paliek tukšs. It kā – ej, kur gribi, bet šoferiem ir taču materiālā atbildība – nauda, kases aparāts, tas viss paliek autobusā! Mums pat nav noteiktas stāvēšanas vietas Rīgā. Par piketu pagājušajā gadā – par to direktors bija dikti negants, jo cilvēki viņu izsvilpa. Lai gan viņš parasti bļauj – arī sarunās ar VDI un citiem… Mēs briestam uz streiku, kad būs siltāks laiks. Ir vajadzīgs daudz laika, lai to noorganizētu. Mums darba devējs pateica, ka viņam jābankrotē un jāpakaras, ja jārealizē viss, kas mūsu koplīguma projektā rakstīts. Bet tas jau ir tikai projekts. Uz pārrunām nenāk. Tiklīdz kā kaut ko nopietnu jautā – piemēram, par remonta zonas uzlabošanu, tā sarunas beidzas.
Agris atzīst, ka darbs dara darītāju, un kā kaut ko iesāk – darbi rodas atkal no jauna, un arodbiedrības spēks rodas pamazām.
Dace Cisļonoka SIA Liepājas tramvajs arodorganizāciju vada 12. gadu: – Koplīgums ir pārslēgts pagājušā gada 1. februārī. Ļoti drīz būs klāt jaunie tramvaji. Domājām par algu pielikumu, bet saprotam, ka jādomā par izmaksām, ar ko saistās jauno tramvaju iegāde. Elektrības cena ir cēlusies – un tūlīt ceļas arī izmaksas visam pārējam. Mēs esam pašvaldības uzņēmums – ko varam, to darām. Mums bija prēmijas uz Jauno gadu, uz Latvijas simtgadi. Kolektīvs ir tāds, ka cits citu labi zina, un mūsu cilvēki ir ļoti aktīvi. Mums notiek pavasara talkas ar kopīgu gaļas cepšanu un dejām, Jaungada balles. Šogad Liepājas tramvajam aprit 120 gadi – un 27. septembrī būs liela balle.
DACE TARASOVA, SABIEDRISKO PAKALPOJUMU UN TRANSPORTA DARBINIEKU ARODBIEDRĪBAS LAKRS JURISTE
“Kas nerada, tam nav ne darbs, ne dusa …” (Rainis)
2018. gada 16. augustā Liepājā notika pikets, kura laikā AS “Liepājas autobusu parks” darbinieki/ arodbiedrības LAKRS biedri izteica pretenzijas, iebildumus pret AS “Liepājas autobusu parks” valdi, proti, darba devējiem. Pamatā tika lūgts darba algas palielinājums, darba koplīguma noslēgšana atbilstoši koplīguma mērķim, nevis formalitātes pēc, darba apstākļu uzlabošana, it īpaši autobusu galapunktos, cienīgu attieksmi!
Uzņēmumā bija noslēgts darba koplīgums, bet arodbiedrība LAKRS nebija slēdzējpuse, tas tika parakstīts ar uzņēmumā izveidotu arodorganizāciju, kā rezultātā, parakstot darba koplīgumu, darbiniekiem netika uzlabots labklājības līmenis, nekādi papildus garantētie sociālie labumi, darba koplīguma punkti sastāvēja no varbūtības, kaut kādām iespējām, daļēji pārrakstīts Darba likums. Vai tas ir koplīgums? Vai tāds ir koplīguma mērķis uzņēmumā?
Pēc piketa organizēšanas darba devēji uzsāka masveidā likt šķēršļus arodbiedrības darbam. Darba devēji sāka ar svarīgu lietu, proti, pārtrauca ar grāmatvedības starpniecību ieturēt biedru naudu un pārskaitīt arodbiedrībai LAKRS. Jāpievērš uzmanība tam faktam, ka koplīgumā tika iestrādāts punkts par biedru naudas ieturējumu nekorekti un praksē grūti izpildāmu, proti: “Katru mēnesi darba devējs pēc Arodbiedrības biedra rakstiska iesnieguma ar grāmatvedības starpniecību ietur no arodbiedrības biedra darba algas arodbiedrības biedru naudu un ieskaita arodbiedrības norēķinu rēķinā pēc arodkomitejas priekšsēdētāja norādījuma [..]. Pirmais signāls jau tika norādīts 2018. gada 6. septembrī laikrakstā “Kurzemes Vārds”: “Ir ļoti nekorekti no viņu puses (arodbiedrības LAKRS), ka viņi vēlas, lai mēs katru mēnesi ieskaitām LAP darbinieku biedru naudu”, tajā pašā laikā atzīst, ka līdz šim to ir godprātīgi darījuši.1 Neskatoties uz koplīguma neviennozīmīgo punktu, darba devējs ieturēja un pārskaitīja biedru naudas, bet uz doto brīdi viņš mutiski papildina koplīgumu ar biedra personīgas ierašanās nepieciešamību un iesnieguma iesniegšanu .
Pēc protesta akcijas rīkošanas būtiski palielinājies biedru skaits no uzņēmuma, un ar 2018. gada novembra mēnesi darba devējs pārtrauca ieturēt un pārskaitīt biedru naudu, – to pamanīja paši darbinieki savās algas lapiņās. Protams, arodbiedrība sazinājās ar darba devēju, kurš paskaidroja, ka “lietvedībā notika kļūme, kā rezultātā tika dzēsti dati, kas saturēja informāciju par LAP darbiniekiem, no kuru algas līdz šim tika ieturēta LAKRS arodbiedrībai paredzētā biedru nauda. Tāpat LAP valde 2018. gada 20. novembrī tikās ar LAKRS pārstāvi, izskaidroja, ka LAKRS biedriem ar saviem iesniegumiem LAP jāvēršas personāldaļā personīgi. Ņemot vērā, ka kalendārā gada beigas LAP uzņēmumā ir ļoti noslogots periods, šīs informācijas atjaunošanai uzņēmumam šobrīd nav nepieciešamo laika un finansiālo resursu.” Šāda atbilde liecina par negatīvu attieksmi pret arodbiedrību, tās biedriem/darbiniekiem, savā veidā ņirgājoties – šodien būs tā, rīt būs šādi un parīt būs vēl savādāk.
Līdz šim brīdim darba devējs neietur un nepārskaita biedru naudu, neskatoties uz to, ka iesniegumi atrodas lietvedībā, iesniegumā tika lūgts “ik mēnesi” ieturēt un pārskaitīt biedru naudu. Darbinieki paši savāca parakstus uz vienota iesnieguma ar atkārtotu lūgumu ieturēt un pārskaitīt ik mēnesi biedru naudu, bet darba devējs atkal atrod iemeslu, lai to nedarītu, atsaucoties uz to, ka tas nav pārliecināts par brīvas gribas izteikumu un nevar identificēt darbiniekus, tam nepietiek, ka tiek minēts vārds un uzvārds, uzstājot uz personīgo ierašanos Personāla nodaļā. Interesanti, vai šīs nodaļas darbinieki un pats darba devējs varēs saprast, vai darbinieks ir brīvi izteicis savu gribu? Ir skaidri redzams, ka ar šādu darbību darba devējs un tā padotībā esošie darbinieki mēģinās “pierunāt” darbinieku atturēties no arodbiedrības, ja nesanāks “pierunāt”, tad piespiedu kārtā liks to izdarīt. It īpaši, zinot, kā valdes priekšsēdētājs māk skaļi runāt, bļaut un uzvesties kā puika no ielas. Neaizmirsīsim, ka mēs dzīvojam 21.gadsimtā un dažādas ierakstu tehnoloģijas kļūst aizvien modernākas.
Pērnā gada decembra mēnesī darba devējam tika nosūtīts koplīguma projekts, kurš salīdzinoši ar spēkā esošo darba koplīgumu ir efektīvs, uzlabojot darbinieku labklājību un atbilstošs koplīguma mērķim, tajā pašā laikā motivējot darbiniekus. Līdz šim brīdim darba devējs un arodbiedrība LAKRS nav sēdušies pie sarunu galda, lai pārrunātu koplīguma grozījumus. Darba devējs vienkārši uzraksta, ka tās koplīguma nodaļas, kuras dod iespēju materiāli stimulēt darbinieku, nav iespējams izpildīt, jo rada nesamērīgus izdevumus un nevar uzņemties papildu finansiālās saistības, pievienojot savu “formālo”, “bezjēdzīgo” darba koplīgumu projektu, kurš nav darbinieku interesēs, savukārt darba devējs uzskata, ka tas darbojas darbinieku interesēs. Bez tam, būtiski ir pieminēt, ka 2017. gadā AS “Liepājas autobusu parks” ir uzlabojušies finanšu rādītāji – apgrozījums audzis par 5,8 procentiem, bet peļņa – par 33 procentiem, kā liecina SIA “Firmas.lv” informācija.2 Darba algas ir palielinājušās tikai tiktāl, cik nosaka valsts, neaizmirstam – autobusu vadītājiem ir noteikta minimālā stundas tarifa likme (garantētā), atsevišķi seko piemaksas un prēmija procentos.
Diemžēl arī Valsts darba inspekcija šajā jautājumā nevarēja palīdzēt, tā rezultātā tiek gatavots prasības pieteikums tiesā, kā arī tiek lemts par protesta akciju, piemērojot Streika likumu.
Gribas piebilst, ja uzņēmums darbotos darbinieku interesēs, kā to atzīst pats darba devējs, tad nebūtu rīkotas protesta akcijas, nebūtu sūdzības no darbiniekiem.
Cerams, ka darba devēji pārstās neievērot darbinieku tiesības un intereses, darbosies ne tikai uzņēmuma labklājībai, bet arī par labu darbiniekiem, jo darbinieki ir tie, kuri ļauj nopelnīt gan sev, gan akcionāriem!!!
1 Skat. 2018. gada 6. septembra laikraksts “Kurzemes Vārds” 5.lpp.