LBAS

Noilguma termiņš par darba samaksas piedziņu, ja darbiniekam bija iespēja iepazīties ar darba samaksas aprēķinu

Senāta Civillietu departamenta 06.11.2024. spriedums lietā Nr. SKC-471/2024 (C770964723)

Lietas faktiskie apstākļi

Prasītāja, tāpat kā vairāki citi atbildētājas darbinieki, kuriem saskaņā ar Darba likuma noteikumiem būtu jāstrādā 35 stundas nedēļā, faktiski strādāja 40 stundas nedēļā.

Ar darba devēja 01.06.2022. lēmumu nolemts apmaksāt virsstundas, kuras darbinieki nostrādājuši no 10.03.2020. līdz 31.12.2021.

Lēmums attiecās uz darbiniekiem, kuru darbs šajā laikā bija saistīts ar īpašu risku un kuriem tādējādi normālais darba laiks nedrīkstēja pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā (Darba likuma 131. panta trešā daļa).

Pirms minētā lēmuma pieņemšanas darba devēja, jau sākot vismaz ar 2020. gadu, sadarbībā ar citām iestādēm un institūcijām risināja jautājumu par Darba likuma 131. panta trešās daļas piemērošanu dienestā strādājošiem.

Prasītāja 03.06.2022. iesniegumā lūdza darba devēju veikt samaksu par 384 virsstundām, kuras viņa nostrādāja laikā no 10.03.2020. līdz 01.01.2022.

Darba devēja ar 23.12.2022. lēmumu grozīja 01.06.2022. lēmumu, nosakot, ka nodarbinātajiem tiks apmaksātas virsstundas par attiecīgo periodu, ja tiks piešķirti naudas līdzekļi, turklāt tiks ņemts vērā Darba likuma 31. panta pirmajā daļā noteiktais noilgums.

Prasītāja 13.03.2023. cēla prasību tiesā, kurā lūdza piedzīt no atbildētāja 4932,26 euro par laikā no 10.03.2020. līdz 31.12.2021. nostrādātajām virsstundām.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība apmierināta. No darba devēja par labu prasītājai piedzīta piemaksa par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 31.12.2021.– 4932,36 euro, ieturot likumā noteiktos nodokļus.

Darba devēja iesniedza apelācijas sūdzību, kurā pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru piedzīta piemaksa par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 30.04.2020.

Spriedums pārējā daļā (par piemaksas par virsstundām laikā no 01.05.2020. līdz 31.12.2021. – 4393,63 euro, ieturot likumā noteiktos nodokļus, piedziņu) kā nepārsūdzēts stājās likumīgā spēkā.

Apelācijas instances tiesa prasību apmierināja daļēji:

• piedzina piemaksu par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 30.04.2020. – 288,46 euro, ieturot likumā noteiktos nodokļus.
• noraidīja prasību pārējā daļā, t. i., par 250,27 euro piedziņu.

Senāts nolēma atcelt Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru no darba devēja par labu prasītājai piedzīta piemaksa par virsstundām laikā no 10.03.2020. līdz 30.04.2020. – 288,46 euro.

Senāts norādīja, ka konkrētajā gadījumā prasītāja nav apstrīdējusi darba devēja norādīto, ka darba samaksas aprēķini, vēlākais līdz mēneša astotajam datumam prasītājai ir bijuši elektroniski pieejami Horizon WEB vai HoP portālā, kas aizstāj šo aprēķinu izsniegšanu papīra formātā. Tieši šim apstāklim bija nozīme, lai pareizi noteiktu, kāds noilguma termiņš prasītājas prasījumam bija piemērojams saskaņā ar Darba likuma 31. pantu.

Šajā lietā bija strīds par to vai neierašanās darbā ir pārkāpums vai attaisnota prombūtne (dīkstāve) un vai ir ievērota uzteikuma procedūra.

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 28.03.2024.spriedums lietā Nr. C69427723

Faktiskie apstākļi

Darbinieks apgalvoja, ka par savu atlaišanu uzzinājis slimības laikā vēršoties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (VSAA) un nekādu uzteikumu no darba devēja nav saņēmis.

Darba devējs apgalvoja, ka darbinieks uzteikumu attiecies pieņemt, par to sastādīts akts, kura kopija (nevis oriģināls) iesniegta tiesā.

Darba devējs norādīja, ka darba līgums esot uzteikts, jo darbinieks pēc atvaļinājuma 2 nedēļas nav bijis darbā, savukārt, darbinieks uz to norāda, ka tā ir dīkstāve, jo viņa vadītā automašīna ilgstoši bija remontā un beigās ir norakstīta, bet viņš pats ir bijis gatavs strādāt.

Darba devējs ir piedāvājis veikt līgumā neparedzētu darbu vai izbeigt darba attiecības uz Dar likuma 114.pantu.

Pirmās instances tiesa darbinieka prasību noraidīja, savukārt apelācijas instances tiesa darbinieka prasību apmierināja.

Apgabaltiesa konstatēja, ka lietā iesniegta akta Nr. 5 neapliecināta kopija. Šajā dokumentā komisija – mehāniķis /pers. D/, grāmatvede /pers. E/ un atslēdznieks /pers. F/ ar parakstiem apliecinājuši, ka prasītājs atteicās pret parakstu iepazīties ar darba devēja uzteikumu, tā saturs viņam izskaidrots. Apgabaltiesa norādīja, ka ar akta Nr. 5 kopiju nevar ticami tikt apstiprināts fakts, ka atbildētāja izpildījusi tai ar likumu uzlikto pienākumu izsniegt darbiniekam uzteikumu. Ar šo dokumentu nevar tikt apliecināts fakts, ka darba devējs izpildījis Darba likuma prasības, jo darba devēja pienākums ir vai nu izsniegt rakstveida uzteikumu darbiniekam, kas iespējams situācijā, ja darbinieks atrodas darba vietā, vai arī nosūtīt to darbiniekam vienā no likumā noteiktajiem veidiem, uz kuriem tad attiecināma izsniegšanas prezumpcija.

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija izteica šādas būtiskas atziņas:

Darbinieks vājākā puse

• Darba tiesību jomā tiesai, izšķirot individuālo tiesību strīdus, jāvadās pēc principa, ka šajās tiesiskajās attiecībās darbinieks ir „vājākā puse”, kas nozīmē, ka tiesai jāpārbauda, vai darba devējs ir ievērojis ne tikai normatīvos aktus, bet arī pamatprincipus, kas vērsti uz darbinieku tiesībām uz nodarbinātību.
• Darba tiesiskajās attiecībās ir asimetrija attiecībā uz varu un resursiem starp darbiniekiem un darba devējiem. Noraidot darbinieka prasību situācijā, kad tiek nodibināta virkne darba līguma uzteikšanas procedūras pārkāpumu, tiesa faktiski individuālā darba strīda lietā atkāptos no šīs kategorijas lietu pamatprincipa, proti, darba tiesību jomā darbinieks ir „vājākā” puse.

Darba devējam jānoskaidro neierašanās darbā iemesli

• Tā kā darbinieka neierašanās darbā neattaisnotu iemeslu dēļ viennozīmīgi var kalpot par pamatu darba līguma uzteikumam pēc Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta, tad darba devēja pienākums, fiksējot to, ka darbinieks neierodas darbā, bija noskaidrot, vai tam ir attaisnojoši iemesli, kā arī to, vai pieļautais pārkāpums ir būtisks, citiem vārdiem sakot, darba devējam bija pienākums ievērot Darba likumā noteikto darba līguma uzteikšanas kārtību.

Valsts darba inspekcija vai tiesa?

• Tiesīga lemt par uzteikuma tiesiskumu un darba līguma uzteikšanas kārtības ievērošanu ir tiesa, kura skata konkrētu individuālo darba tiesību strīdu. Savukārt Valsts darba inspekcijas kompetence ir cita.
• Konkrētajā gadījumā lietā iesniegti trīs šīs institūcijas lēmumi par administratīvo pārkāpumu procesu lietu izbeigšanu uz tiem pamatiem, ka nav noticis administratīvais pārkāpums.
• Šādiem lēmumiem izskatāmajā lietā nevar tikt piešķirta prejudiciāla nozīme. Attiecīgi atbildētāja kā darba devēja nevar tikt atbrīvota no to faktu pierādīšanas pienākuma, kuriem ir nozīme izskatāmajā civillietā (Civilprocesa likuma 96. pants).
• Taču iesniegtie lēmumi tiek vērtēti kopsakarā ar citiem lietā iesniegtajiem pierādījumiem.

Par darbinieka paskaidrojumu nozīmi

• Nav iespējams kvalificēt darbinieka pieļautu pārkāpumu, proti, pieņemt atbildīgu lēmumu par uzteikumu kā tiesisko seku ziņā darbiniekam bargāko sankciju, neiegūstot informāciju no paša darbinieka par pieļautā pārkāpuma cēloņiem.
• Tieši ar šādu mērķi Darba likuma 101. panta otrā daļa uzliek par pienākumu darba devējam, kurš ir nodomājis uzteikt darba līgumu, pamatojoties uz šā panta pirmās daļas 1. punkta noteikumiem, pieprasīt no darbinieka rakstveida paskaidrojumu, jo, lemjot par iespējamo darba līguma uzteikumu, darba devējam ir pienākums izvērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu, apstākļus, kādos tas izdarīts, kā arī darbinieka personiskās īpašības un līdzšinējo darbu.

Jāizvērtē pārkāpums

• Tieši tādēļ elementāra loģika prasa, lai darba devējs pirms konkrētā uzteikuma izteikšanas noskaidrotu cēloņus jeb iemeslus, kuru dēļ darbinieks, kurš iepriekš nav pieļāvis nekādus pārkāpumus darba tiesisko attiecību ietvaros, vairākas nedēļas neierodas darbā.
• Uzteikuma teksts nesatur negatīvo seku izvērtējumu, ko radīja vai varēja radīt darbinieka rīcība. Arī tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis neminēja nekādas konkrētas sekas, kādas radīja uzņēmumam prasītāja neierašanās darbā. Līdz ar ko tiesa nevar izvērtēt šādu pamatojumu.

Paskaidrojuma pieprasīšana vienlaicīgi ar uzteikuma izsniegšanu acīmredzami nekalpo paskaidrojuma pieprasīšanas mērķim un uzdevumam

• Tas, ka vienā un tajā pašā dienā ir gan pieprasīts paskaidrojums, gan izsniegts rakstveida darba līguma uzteikums, norāda uz to, ka neatkarīgi no tā kādus paskaidrojumus būtu sniedzis darbinieks, darba devējs jau bija sagatavojis darba līguma uzteikumu, jo ne darba devējs, ne darbinieks nav apgalvojuši, ka 2023. gada 1. augustā prasītājs ilgstoši būtu atradies darba vietā.
• Savukārt šādi apstākļi netieši norāda uz to, ka vai nu šajā datumā netika pieprasīts paskaidrojums (ja bija jau izlemts uzteikt darba līgumu), vai netika rakstveidā izsniegts uzteikums (ja bija doma pieprasīt paskaidrojumu un par uzteikumu lemt pēc paskaidrojuma izvērtēšana), vai arī kā to norādījis prasītājs – ne uzteikums, ne paskaidrojums šajā datumā no darbinieka netika izsniegts/pieprasīts.
• Tas, ka vienā un tajā pašā dienā ir gan pieprasīts paskaidrojums, gan izsniegts rakstveida darba līguma uzteikums, norāda uz to, ka neatkarīgi no tā kādus paskaidrojumus būtu sniedzis darbinieks, darba devējs jau bija sagatavojis darba līguma uzteikumu, jo ne darba devējs, ne darbinieks nav apgalvojuši, ka 2023. gada 1. augustā prasītājs ilgstoši būtu atradies darba vietā.
• Savukārt šādi apstākļi netieši norāda uz to, ka vai nu šajā datumā netika pieprasīts paskaidrojums (ja bija jau izlemts uzteikt darba līgumu), vai netika rakstveidā izsniegts uzteikums (ja bija doma pieprasīt paskaidrojumu un par uzteikumu lemt pēc paskaidrojuma izvērtēšana), vai arī kā to norādījis prasītājs – ne uzteikums, ne paskaidrojums šajā datumā no darbinieka netika izsniegts/pieprasīts.

Kā risināt dīkstāvi?

• darba devējam, konstatējot, ka prasītāju nav iespējams nodarbināt darba līgumā pielīgtā darba veikšanā (automašīna nebija tehniskā kārtībā), bija pienākums iepazīstināt prasītāju ar darba grafiku, atbilstoši kuram viņš varētu darba dienās veikt darba līgumā pielīgto darbu ar citu automašīnu, vai arī izdot rīkojumu par viņa norīkošanu uz dīkstāves laiku darba līgumā neparedzēta darba izpildei, papildus iepazīstinot viņu ar šī darba aprakstu un veicot saprātīgus pasākumus nolūkā pārliecināties, ka prasītājs var šo darbu izpildīt.

Darba tiesiskajās attiecībās ir būtiski, lai darba devējs ievērotu visus šīs attiecības regulējošos normatīvos aktus, jo tie nosaka pamatu taisnīgai un vienlīdzīgai attieksmei pret darbiniekiem.

• Darba devēja viedoklis un subjektīvās gaidas par darbinieka uzvedību nevar būt pamats darbiniekam piemērot sankcijas vai negatīvas sekas, ja pats darba devējs nav ievērojis virkni darba tiesisko attiecību regulējošo tiesību normu prasības un pat nav centies nodibināt patiesos faktus un apstākļus, kuru dēļ darbinieks neierodas darbā.
• Darbiniekam ir tiesības sagaidīt taisnīgu, objektīvu, normatīviem aktiem, nevis subjektīvajām vēlmēm vai uzskatiem par pareizu uzvedību, atbilstošu darba devēja rīcību un attieksmi, jo īpaši situācijā, kad pats darbinieks ir aktīvi pieprasījis, lai darba devējs izpilda Darba likuma un darba līguma nosacījumus.

Atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku

• Neskatoties uz to, ka nedz prasības pieteikumā, nedz apelācijas sūdzībā prasītājs nav rakstveidā izteicis lūgumu piedzīt vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku, tiesas kolēģija atzīst, ka, apmierinot prasību par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, tiesai ir jālemj par Darba likuma 124. panta otrajā daļā ietvertās tiesību normas piemērošanu.

Pat, ja pastāv kaitējuma atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats, tas nenozīmē, ka ir nodarīti zaudējumi vai nemantiskais kaitējums, kas ir atlīdzināms naudā

Administratīvās apgabaltiesas 03.06.2024. spriedums lietā Nr. A420225922

Ar Jēkabpils pilsētas Administratīvās komisijas 23.02.2021. lēmumu pieteicējs, kurš strādāja par profesionālās izglītības iestādes skolotāju, saukts pie administratīvās atbildības par to, ka vairākus gadus viņš bijis emocionāli vardarbīgs pret nepilngadīgajām personām, un viņam piemērots naudas sods.

05.03.2021. darba devējs atbrīvoja pieteicēju no darba pamatojoties uz Darba likuma 115.panta piekto daļu, sakarā ar neatbilstību likumam. Paziņojumā par darba attiecību izbeigšanu norādīts, ka 01.03.2021. saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta ceturto daļu no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra saņemta izziņa, ka sodu reģistrā ir iekļautas ziņas par to, ka 12.10.2020. Valsts policijā reģistrēts administratīvais pārkāpums pēc Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81.panta un Administratīvajā komisijā ir uzlikts administratīvais sods, kā arī 22.01.2020. uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 174.panta otrās daļas (cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo) un 21.09.2020. pieteicējs tika saukts pie kriminālatbildības. Ņemot vērā minēto un to, ka citā darbā, kas nav saistīts ar saskarsmi ar bērniem, nav iespējams pieteicēju nodarbināt, paziņots, ka, pamatojoties uz Darba likuma 115.panta piekto daļu, ar pieteicēju darba līgums tiek izbeigts.

Ar Zemgales rajona tiesas 10.10.2021. spriedumu atcelts komisijas lēmums un izbeigta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā.

05.02.2022. pieteicējs vērsās Jēkabpils novada pašvaldībā ar iesniegumu par mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma 1000 euro, kas viņam nodarīti ar prettiesisko komisijas lēmumu, atlīdzināšanu.

Ar Jelgavas novada pašvaldības domes 28.04.2022. lēmumu pieteicēja iesniegumu noraidīja. Lēmums pamatots ar to, ka komisijas lēmuma spēkā stāšanās tika apturēta ar tā pārsūdzēšanas brīdi. Pieteicēja darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī 05.03.2021. komisijas lēmums nebija spēkā. Līdz ar to tas nekādā veidā nevarēja ietekmēt darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar pieteicēju.

Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

Lietā bija jānoskaidro, vai pastāv pamats atlīdzināt pieteicējam mantiskos zaudējumus un morālo kaitējumu, kas viņam varētu būt radīti ar komisijas lēmumu.

Tiesa pieteikumu apmierināja daļēji, uzdeva domei divu nedēļu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas rakstveidā atvainoties pieteicējam. Pārējā daļā pieteikums noraidīts.

Pieteicējs noraidītajā daļā spriedumu pārsūdzēja.

Apgabaltiesa atzina, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums pārsūdzētajā daļā ir noraidāms.

Apgabaltiesa atzina, ka lietā ir konstatējams Atlīdzināšanas likuma 5.panta 1.punkta „a” apakšpunktā noteiktais tiesiskais pamats zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai, jo ir stājies spēkā Spriedums, ar kuru atcelts komisijas lēmums un izbeigta pret pieteicēju uzsāktā administratīvā pārkāpuma lieta, un tajā ir konstatēts arī komisijas rīcības prettiesiskums, bet pat, ja pastāv kaitējuma atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats, tas nenozīmē, ka ir nodarīti zaudējumi vai nemantiskais kaitējums, kas ir atlīdzināms naudā.

Apgabaltiesas ieskatā, tas vien, ka pastāv kaitējuma atlīdzinājuma prasījuma tiesiskais pamats, nenozīmē, ka ir nodarīti zaudējumi vai nemantiskais kaitējums, kas ir atlīdzināms naudā.

Administratīvā apgabaltiesa izteica šādas būtiskas atziņas:

Nepieciešams konstatēt cēloņsakarību

• Atlīdzināšanas likuma 7.pants paredz, ka tiesības uz kaitējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko vai nepamatoto rīcību un privātpersonai nodarīto kaitējumu pastāv tieša cēloņsakarība – objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās radīto laika ziņā vēlāk sekojošo kaitējumu, proti, minētā rīcība radījusi un noteikusi kaitējuma iestāšanās reālu iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šo kaitējumu.
• Lai būtu pamats atlīdzināt pieteicējam tā prasītos zaudējumus, ir jāpierāda, ka pieteicējam ir radušies zaudējumi konkrētā apmērā un ka šie zaudējumi ir tiešā cēloņsakarībā ar komisijas rīcību, proti, ka komisijas lēmums vai komisijas rīcība administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šos zaudējumus.

Pieteicēja nesaņemtā darba samaksa nav tiešā cēloņsakarībā ar komisijas lēmumu vai komisijas rīcību – tie nav galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šos zaudējumus

• Pieteicējs nevarēja turpināt saņemt darba samaksu nevis tāpēc, ka tika pieņemt komisijas lēmums, bet tāpēc, ka ar darba devēja rīkojumu tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības ar pieteicēju. Komisijas lēmumā nav ietverts nekāds konkrēts lēmums vai kāda norāde, kas saistīta ar pieteicēja nodarbinātību pēc komisijas lēmuma pieņemšanas.
• Līdz ar to tikai komisijas lēmums pats par sevi nekādā veidā saistoši un nemainīgi nenoteica pieteicēja nodarbinātības jautājumu un tieši neietekmēja pieteicēja darba tiesiskās attiecības un to izbeigšanu.

Administratīvās sodāmības tiesisko seku iestāšanās brīdis

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.panta piektās daļas 4.punkts noteic, ka izglītības iestādēs, kurās uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās bērni, nedrīkst strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus personas, kurām piemērots naudas sods par administratīvo pārkāpumu, kas minēts šā likuma 81.pantā, ja no dienas, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams kompetentas institūcijas pieņemtais lēmums vai tiesas spriedums, nav pagājuši trīs gadi.
• Tādējādi arī administratīvās sodāmības tiesiskās sekas, kas iziet ārpus administratīvo pārkāpumu tiesībām un izpaužas kā nepieļaujamība strādāt izglītības iestādē, ir saistīta ar administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtā lēmuma spēkā stāšanos.

Kā bija jārīkojas pieteicējam?

• Jautājumi, kas attiecas uz darba tiesisko attiecību izbeigšanas tiesiskumu un pamatotību un atlīdzību par darba piespiedu kavējumu tā rezultātā, saskaņā ar Darba likuma 29.nodaļu un Civilprocesa likumu ir risināmi civilprocesuālā kārtībā. Par to, vai ar pieteicēju konkrētajos apstākļos pamatoti izbeidza darba tiesiskās attiecības, tostarp, atsaucoties uz sodu reģistrā esošām ziņām par komisijas lēmumu, un pieteicējam pienākas atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku, pieteicējam bija jāceļ attiecīga prasība tiesā civilprocesuālā kārtībā.
• Tikai tāpēc, ka pieteicējs nepamatoti uzskata, ka laikā, kamēr komisijas lēmums nebija tiesā atzīts par prettiesisku un atcelts, pieteicējam nebija pamata pārsūdzēt viņa atlaišanu no darba, nav pamata šo jautājumu vērtēt šajā lietā administratīvi procesuālā kārtībā, lemjot par zaudējumiem administratīvā pārkāpuma lietvedībā.

Par nemantisko kaitējumu saskaņā ar Atlīdzināšanas likumu

• Privātpersonai ir pienākums norādīt, kā izpaudies tās nemantisko tiesību un ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, un pamatot atlīdzības apmēru.
• Nemantisko kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības raksturu, apsūdzības smagumu, fiziskās personas personību un rīcību, līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus.
• Nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, atvainojoties vai samaksājot atbilstīgu atlīdzību.
• Ja lēmējiestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās.
• Līdz ar to nemantiskā kaitējuma nodarīšana ir jāpierāda un ne jebkurš nemantisko tiesību aizskārums administratīvā pārkāpuma lietvedībā ir atlīdzināms naudā, bet tikai tāds, kas radījis pieteicējam nelabvēlīgas sekas un kuras, citasarp ņemot vērā aizskāruma smagumu, nav atlīdzināmas ar iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu vai atvainošanos.

Kā pierādīt kaitējumu?

• Administratīvās pārkāpuma lietas izskatīšanā konstatētie procesuāli pārkāpumi varēja radīt pieteicējam emocionālus pārdzīvojumus un diskomfortu, taču pieteicēja tiesību aizskārums nav smags.
• Lietā nav pierādījumu, kas norādītu uz pazemojumu un to, ka izskatāmajā gadījumā komisijas lēmuma rezultātā pieteicējam būtu nodarīts kaitējums veselībai.
• Pieteicējs nav konkrēti paskaidrojis, kāds tieši kaitējums viņa veselībai ir nodarīts, kā arī nav iesniedzis tam apstiprinošus pierādījumus.

Vai ar atvainošanos pietiek?

• Atlīdzināšanas likumā ir konkretizētas Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem un nemantisko kaitējumu, kas personai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ.
• Primārais atlīdzinājuma veids ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana.
• Ja tas nav pilnībā iespējams, patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes atvainošanās. Ja arī šis atlīdzinājuma veids, ņemot vērā aizskāruma smagumu, nav atbilstīgs, izmaksājams atlīdzinājums naudā.
• Sākotnējā stāvokļa atjaunošana un atvainošanās izteikšana arī ir Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam atbilstīgs atlīdzinājuma veids.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.