I
Darba likuma 110.pantā ir noteikts, ka darba devējs var celt prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu, ja darbinieku arodbiedrība nepiekrīt darba līguma uzteikumam. Šādā gadījumā strīds tiek skatīts tiesā un ar spriedumu tiek izlemts par darba tiesisko attiecību izbeigšanu.
Šajā lietā radās strīds vai Darba likuma 112. panta pirmās daļas tiesību norma, kas paredz pienākumu izmaksāt atlaišanas pabalstu, ir piemērojama arī gadījumā, kad darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas ar tiesas spriedumu pēc darba devēja iniciatīvas.
Tāpat Senātam bija jāatbild uz jautājumu vai darbiniekam ir tiesības prasīt likumiskos nokavējuma procentus, ja darba devējs ir nepamatoti atteicis izmaksāt darbiniekam kādu no summām, kas darbiniekam pienākas atlaišanas dienā.
Senāta Civillietu departamenta 17.01.2024 spriedums lietā Nr. SKC-129/2024 (C77838522).
Lietas faktiskie apstākļi
Darbiniece cēla tiesā prasību, lai piedzītu no darba devējas atlaišanas pabalstu un likumiskos procentus.
Prasība pamatota ar to, ka darba devēja vēlējās izbeigt darba tiesiskās attiecības pamatojoties uz Darba likuma 101.panta 1.daļas 9.punktu, bet arodbiedrība nedeva piekrišanu. Darba devēja citā lietā cēla prasību tiesā, kuru tiesa apmierināja un izbeidza darba tiesiskās attiecības. Savukārt, darba devēja atlaišanas dienā neizmaksāja atlaišanas pabalstu, jo uzskatīja, ka šādā situācijā darba attiecību izbeigšanas pamats ir nevis darba devējas uzteikums, bet gan tiesas spriedums.
Pirmās instances tiesa darbinieces prasību apmierināja. Apelācijas instances tiesa apmierināja prasību daļā par atlaišanas pabalsta piedziņu, bet noraidīja daļā par likumisko procentu piedziņu.
Senāts atcēla spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par likumisko procentu piedziņu, bet pārējā daļā atstāja spriedumu negrozītu.
Senāts izteica šādas atziņas:
Darba likuma 112. panta pirmās daļas tiesību norma ir piemērojama arī gadījumā, kad darba tiesiskās attiecības ir izbeigtas ar tiesas spriedumu pēc darba devēja iniciatīvas
- Darba likuma 110. panta ceturtās daļas kārtībā taisīts tiesas spriedums nav patstāvīgs darba tiesisko attiecību izbeigšanās pamats, bet gan pēc būtības apstiprina darba devēja izvirzīto darba līguma uzteikšanas pamatu. Proti, šāda sprieduma pamatā joprojām ir darba devēja vienpusēja griba un Darba likuma 101. panta pirmajā daļā uzskaitītie darba tiesisko attiecību izbeigšanās pamati.
- Darba devēja vēršanās arodbiedrībā un tiesā uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punkta pamata pieder pie darba devēja iniciēta darba līguma uzteikšanas procesa un attiecīgi tā noslēgums – darba tiesisko attiecību izbeigšana ar spriedumu – ir darba līguma uzteikšana Darba likuma 112. panta pirmās daļas izpratnē.
Darba tiesisko attiecību izbeigšana ar tiesas spriedumu uz tāda pamata, kas neietilpst Darba likuma 112. panta pirmajā daļā uzskaitīto pamatu lokā, nerada šīs tiesību normas piemērošanas iespēju.
- Darba tiesisko attiecību izbeigšanai uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 6., 7., 8., 9., 10. vai 11. punkta pamata situācijā, kad taisīts tiesas spriedums, ir tādas pašas sekas kā tad, ja izsniegts darba devēja sastādīts uzteikums. Proti, darbinieks bez savas vainas un iniciatīvas, pret savu gribu ir zaudējis darbu, un Darba likuma 112. panta normas mērķis ir aizsargāt šādu personu likumiskās intereses.
- Apstāklis, ka arodbiedrība, aizstāvot prasītājas kā savas biedres intereses, nebija devusi piekrišanu darba līguma uzteikšanai, nevar radīt viņai nelabvēlīgākas sekas (liegt atlaišanas pabalstu) nekā darbiniekam, kas nav arodbiedrības biedrs.
Darba devēja pienākums tiesvedības laikā maksāt darba samaksu
- Darba devējam, ceļot tiesā prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu, ir tiesības un pienākums nodarbināt darbinieku, līdz spēkā stājas spriedums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Līdz ar to darba ņēmējam šajā laikā izmaksātās summas ir viņa nopelnītā darba samaksa, nevis darba devēja izmaksas, kas aizstāj atlaišanas pabalstu.
Darbinieks var prasīt likumiskos nokavējuma procentus, ja darba devējs ir nepamatoti atteicis izmaksāt darbiniekam kādu no viņam atlaišanas dienā pienākošajām summām
- CL 1759. panta 1. punkts paredz, ka procenti jāmaksā, arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem.
- Lai būtu pamats CL 1759. panta 1. punkta piemērošanai un nokavējuma procentu piedziņai, tiesai ir jākonstatē nokavējums (saistības izpildīšanas prettiesisks novilcinājums (CL 1651. pants)) atbilstoši CL 1652. pantam.
- CL 1652. panta pirmās daļas 3. punkts noteic, ka parādnieka nokavējums ar visām tā sekām iestājas pats no sevis, kad viņš palaidis garām termiņu, kas nolikts izpildīšanai vai nu ar likumu, vai ar līgumu, vai arī pēc parašas.
Nedz Civillikums, nedz Darba likums neparedz, ka strīda izšķiršana tiesā pati par sevi ir pamats parādnieka atbrīvošanai no likumisko procentu samaksas pienākuma
- Nokavējuma procenti ir maksa par naudas vai cita kapitāla lietojumu pēc tam, kad iestājies maksājuma pienākums.
- Nokavējuma procentu maksāšana ir saistīta ar tiesību pārkāpumu – nokavējumu, taču to daba paliek tāda pati kā procentiem vispār: arī nokavējuma procentu uzdevums ir nodrošināt ienākumus, ko dod kapitāls, atrodoties normālā apritē, ekvivalenci mantiskajās attiecībās.
- Procentu loma izpaužas arī saistību izpildījuma nodrošināšanā.
Civillikuma 1656. pants noteic, ka parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru.
- Strīda esība tiesā un parādnieka iebildumi pret prasību (tostarp saistības pilnīga vai daļēja neatzīšana) paši par sevi nevar būt pamats Civillikuma 1656. pantā paredzēto tiesisko seku piemērošanai.
- Tiesas slēdzienam jābūt balstītam uz iesniegto pierādījumu vispusīgu un objektīvu vērtējumu, spriedumā argumentējot, kādi konkrētajā lietā nodibinātie apstākļi varēja parādniekam radīt saprātīgas, pamatotas šaubas par izpildāmo saistību vai tās apmēru jeb, citiem vārdiem, tiesisko paļāvību par saistības neesību vai atšķirīgu tās apmēru.
II
Senāta Civillietu departamenta 25.01.2024 spriedums lietā nr. SKC-107/2024 (C29361721)
Šajā lietā varēs atrast abildi uz būtisku jautājumus, kas ir saistīts ar darba devēja atptrasījuma tiesību realizāciju. Proti, vai neesot darba devēja rīkojumam par ieturējumu veikšanu, tam vēlāk rodas tiesība celt atbilstošu prasību tiesā?
Lietas faktiskie apstākļi
Papildus darba algai un komandējuma naudai darba devēja bija piešķīrusi darbiniekam naudas līdzekļus izdevumiem, kas saistīti ar amata pienākumu veikšanu.
Pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās darbinieka rīcībā ir palikuši viņam avansā izmaksātie un neizlietotie darba devējas naudas līdzekļi.
Darbinieks cēla prasību par par darba samaksas 6497,40 euro piedziņu, tā tika noraidīta.
Darba devēja savukārt cēla pretprasību par avansā pārmaksāto 4688,68 euro piedziņu. Apelācijas instances tiesa darba devēja pretprasību apmierināja un šajā daļā Senāts arī spreidumu atcēla un ierosināja kasācijas tiesvedību.
Senāts izteica šādas atziņas:
Darba likuma 78. panta trešā daļa nav interpretējama atrauti no pārējām šī panta daļām
- Darba likuma 78. panta pirmajā daļā ir uzskaitīti gadījumi, kādos rodas darba devējam atprasījuma tiesība, savukārt otrā daļa noteic darba devēja rīcību, konstatējot atprasījuma tiesību, bet trešajā daļā paredzētas darba devēja tiesības celt prasību tiesā gadījumā, ja pēc rīkojuma izdošanas darbinieks ieturējuma pamatu vai apmēru apstrīd.
- Neesot darba devēja rīkojumam, tam vēlāk nerodas tiesība celt atbilstošu prasību tiesā
Atprasījuma priekšnoteikums rīkojuma izdošana
- Atprasījuma tiesības nodibināšanai (rīkojuma izdošanai) Darba likuma 78. panta otrajā daļā paredzētais divu mēnešu termiņš ir izņēmums no Darba likuma 31. panta pirmajā daļā paredzētā divu gadu termiņa, kāds vispārīgi paredzēts prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām.
- Darba devēja tiesība divu gadu laikā celt prasību tiesā par avansā pārmaksāto naudas līdzekļu piedziņu, kā to paredz Darba likuma 78. panta trešā daļa, ir iespējama, ja darba devējs ne vēlāk kā divus mēnešus no avansa atmaksāšanai noteiktā termiņa izbeigšanās dienas ir izdevis rīkojumu, norādot atprasījuma tiesības pamatu un apmēru, un darījis to zināmu darbiniekam.
Situācijā, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, darba devēja atprasījuma tiesības nodibināšanas priekšnoteikumi nepārgrozās
- Ja darba devējs Darba likuma 128. panta pirmās daļas kārtībā, izsniedzot aprēķinu par darbiniekam izmaksājamiem naudas līdzekļiem, nav konstatējis darbiniekam avansā izmaksātus naudas līdzekļus, par kuriem nav sniegts norēķins, tad darba devējam atprasījuma tiesība uz avansā pārmaksātiem naudas līdzekļiem nevar rasties pusotru gadu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās.
- Apstāklis vien, ka darba tiesiskās attiecības ir izbeigušās, negroza darba devējam likumā noteikto termiņu atprasījuma tiesības nodibināšanai kā priekšnoteikumu prasības tiesības realizācijai avansā izmaksāto naudas līdzekļu atprasījumam.
Hipotētisks izņēmums?
- Tīri hipotētiski var būt tādi izņēmuma gadījumi, kad Darba likuma 78. pantā ietverto normu tvērums teleoloģiskās redukcijas ceļā būtu sašaurināms, piemēram, uz tādu darbinieku, kura darba tiešajos pienākumos ietilptu uzskaites vešana un kontroles nodrošināšana par visiem darba devēja avansā izmaksātiem naudas līdzekļiem, bet kurš, nepildot pienākumu, gūtu nepamatotu labumu uz avansā izmaksāto līdzekļu rēķina.
III
Senāta administratīvo lietu departamenta 22.02.2024. rīcības sēdēs lēmums lietā Nr.SKA-461/2024 (670000824)
Šajā lietā tiesa skatīja jautājumu vai administratīvajā tiesā ir jāskata prasījumi par diskrimināciju, ja to pamatā ir privāttiesiskas attiecības
Lietas faktiskie apstākļi
Pieteicēja bija noslēgusi darba līgumu ar Latvijas Universitāti. Darba līgums paredzēja, ka pieteicēja strādā par pētnieci projektā, kas tiek īstenots atbilstoši Ministru kabineta 2016.gada 19.janvāra noteikumiem Nr. 50 „Darbības programmas „Izaugsme un nodarbinātība” 1.1.1.specifiskā atbalsta mērķa „Palielināt Latvijas zinātnisko institūciju pētniecisko un inovatīvo kapacitāti un spēju piesaistīt ārējo finansējumu, ieguldot cilvēkresursos un infrastruktūrā” [..] īstenošanas noteikumi”. Projekta īstenošanas gaitā pieteicēja vēlējās izmantot grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājumus, sazinājās ar padomi un noskaidroja, ka garāka atvaļinājuma izmantošanas gadījumā viņa būs spiesta atteikties no projekta izstrādes, jo projekta izstrādes termiņus nav iespējams pagarināt.
Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā un lūdza atzīt par prettiesisku Latvijas Zinātnes padomes faktisko rīcību, diskriminējot pieteicēju dzimuma dēļ, un atlīdzināt tās rezultātā nodarītos zaudējumus un kaitējumu.
Tiesnesis atteicās pieteikumu pieņemt, norādot, ka:
- pieteicējas nodarbinātības attiecības ir darba tiesiskās attiecības, un arī atvaļinājuma jautājumi šo attiecību ietvaros ir darba tiesisko attiecību jautājumi.
- Nav nozīmes tam, ka finansējums pieteicējas atalgojuma izmaksai piešķirts no publiska avota un publisko tiesību līguma rezultātā, kas noslēgts starp Latvijas Universitāti un padomi. Jautājumi par pieteicējas atvaļinājuma saskaņošanu un samaksas kārtību par šo periodu neizrietēja no publisko tiesību līguma.
- Prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, ir privāto tiesību joma un to kontrole nav pakļauta administratīvajām tiesām.
- Tā kā padomes rīcība, pret kuru pieteikumā iebildusi pieteicēja, nav atzīstama par faktisko rīcību publisko tiesību jomā, pieteikums nav pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā.
Pieteicēja par tiesneša lēmumu iesniedza blakussūdzību.
Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica izskatīt blakussūdzību un vērsa uzmanību, ka pieteicēja tika informēta, ka atbilstoši noteikumu Nr. 50 32.punktam pētniecības pieteikuma īstenošanas beigu termiņš ir 2023.gada 30.jūnijs, kas nevar tikt pagarināts izskatāmajā situācijā, jo pagarinājums sakarā ar grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu neiekļautos noteikumos minētajā beigu termiņā. No lietas materiāliem nav konstatējams, ka pieteicējai tika aizliegts izmantot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, tā ir bijusi pieteicējas izvēle atvaļinājumu neizmantot un turpināt īstenot projektu.
Papildus Senāts izteica šādu būtisku atziņu:
- prasījumi, arī jautājums par diskrimināciju, ja to pamatā ir privāttiesiskas attiecības, kā šajā gadījumā darba tiesiskās attiecības, ir risināmi civilprocesuālā kārtībā, nevis administratīvā procesa kārtībā.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.