Augstākās tiesas Senāta atziņas darba tiesībās (8) - LBAS - Latvijas Brīvo Arodbiedrību Savienība

Darba aizsardzības prasības nav tikai formalitāte, par kuru var paķiķināt vai attiekties vieglprātīgi, jo nereti darbā var gadīties nelaimes gadījumi un sekas var būt – nāve.

Šajā lietā bija noticis nelaimes gadījums darbā, kura rezultātā cietušais mira. Un kā ierasts šādos gadījumos – jāsāk meklēt…

Senāta Administratīvo lietu departamenta 28.05.2024 rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-424/2024 (A420285821).

Lietas faktiskie apstākļi

24.07.2018. SIA (turpmāk arī – pieteicēja) graudu kaltes kompleksā notika nelaimes gadījums, kura rezultātā cietušais gāja bojā. Zemgales reģionālā Valsts darba inspekcija atzina, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts un norādīja, ka nelaimes gadījumam ir šādi celoņi: cietušais tika nodarbināts bez rakstveidā noslēgta darba līguma; pirms darba uzsākšanas nebija veikta darba aizsardzības ievadapmācība un instruktāža darba vietā; cietušais netika informēts par darba vides faktoriem un no tiem izrietošiem riskiem.

Nepiekrītot tam, ka cietušais bija SIA nodarbinātais, SIA aktu apstrīdēja Valsts darba inspekcijas direktoram, kurš izdarīja grozījumus akta motīvu daļā, bet akta atzinums, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ir atstāts negrozīts.

SIA iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par inspekcijas lēmuma atcelšanu. SIA norādīja, ka cietušais nebija tās darbinieks, līdz ar to viņa atrašanās kaltē un notikušais nelaimes gadījums nav saistāms ar pieteicējas doto darba pienākumu izpildi.

Ņemot vērā, ka gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas SIA pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tālāk tiks norādītas būtiskākās visu instanču spriedumu atziņas un secinājumi.[1]

Pirmās instances tiesa izteica šādas atziņas:

Par darba līguma formu

Lai arī Darba likuma 40.panta pirmā daļa attiecībā par darba līguma formu izvirza nosacījumu, ka darba līgums ir slēdzams rakstveidā pirms darba uzsākšanas, taču vienlaikus atbilstoši Darba likuma 41.panta otrajai daļai, ja darbinieks un darba devējs vai vismaz viena no pusēm ir uzsākusi veikt nolīgtos pienākumus, rakstveida formai neatbilstošam darba līgumam ir tādas pašas tiesiskās sekas kā rakstveidā izteiktam darba līgumam.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja cietušais arī bez rakstveidā noslēgta darba līguma bija uzsācis pildīt darba pienākumus pieteicējas kaltē, darba tiesiskās attiecības bija uzskatāmas par nodibinātām.
Atbilstoši Darba likuma 41.panta pirmajai daļai, ja, noslēdzot darba līgumu, nav ievērota tā rakstveida forma, darbiniekam ir tiesības prasīt darba līguma izteikšanu rakstveidā. Šai nolūkā darbinieks var izmantot jebkurus pierādījumus, kas attiecas uz darba tiesisko attiecību pastāvēšanu un šo attiecību saturu[2].
Tā kā konkrētajā gadījumā cietušā nāves fakts izslēdz iespēju viņam pašam pierādīt faktisku darba tiesisko attiecību pastāvēšanu, inspekcija, izmeklējot nelaimes gadījumu, pamatoti pievērsās šī apstākļa noskaidrošanai.
Darba attiecību esība izriet no tādām pazīmēm kā konkrēta darba veikšana darba devēja labā, pakļaušanās darba devēja izstrādātai darba kārtībai, atalgojuma saņemšana par paveikto darbu.
Apstāklim, ka darba devēja izpildinstitūcija, iespējams, par šādu darba tiesisko attiecību uzsākšanu un pastāvēšanu nezināja, pēc būtības nemaina faktu, ka cietušais strādāja pieteicējas labā. Pieteicējas valdes locekļa neinformētība par apstākļiem, kas noris viņa struktūrvienībās, nav pamats izvairīties no atbildības par notikušo, bet gan norāda uz darba devēja slikto darba organizāciju un nekontrolētu padoto darba pienākumu izpildi, t.sk., kompetences robežu pārkāpšanu.

Apelācijas instances tiesa izteica šādas atziņas:

Lietā galvenais strīds ir par to, vai cietušais tika nodarbināts pie pieteicējas. Tiesai šajā lietā nav jāvērtē, kurš ir vainīgs vai kurš ir atbildīgs par kādu konkrētu rīcību.

Akts par nelaimes gadījumu darbā ir uzskatāms par konstatējošu administratīvo aktu. Akta mērķis nav vērtēt darba devēja vai darbinieka pieļautos darba aizsardzības pārkāpumus un noteikt vainas pakāpi. Vienīgās tiesiskās sekas, kuras rada akts, ir konstatējums par to, vai nelaimes gadījums ir bijis darba vides faktoru iedarbības rezultāts.[3]

Par liecinieku liecību ticamības vērtēšanu un savstarpēju saskaņošanu

Cietušā tēva, māsas, draudzenes, labākā drauga, kaimiņa un drauga paskaidrojumi un liecības ir savstarpēji saskanīgas saistībā ar faktu, ka 2018.gada jūlijā cietušais ir strādājis pieteicējas graudu kaltē. Tas ir izskaidrojams ar cietušā ciešo komunikāciju ar minētajām personām savā ikdienas dzīvē, bieži tiekoties, tostarp arī pieteicējas graudu kaltē. To apstiprina arī citi lietā esošie pierādījumi, proti, cietušā mobilā telefona apskates laikā iegūtās ziņas par cietušā saziņu ar minētajām personām saistībā ar darbu kaltē.
Cietušā tuvinieku un draugu liecībās nav minēti kādi specifiski apstākļi vai fakti, kurus nezinātu vai par tiem nebūtu varējušas dzirdēt personas, kas ar cietušo dzīvoja vienā mājsaimniecībā, satikās ikdienā vai komunicēja vienā whatsapp grupas sarakstē, [..] tāpēc nav pamatots pieteicējas arguments par cietušā draugu un tuvinieku liecību saskaņošanu.

Par cietušā atrašanos alkohola reibumā

Nav nozīmes faktam, ka cietušā asinīs tika konstatēts 0,50% etilspirts, jo nav konstatējams, ka nelaimes gadījums ir noticis tiešā cēloņsakarībā ar alkohola lietošanu. Par galvenajiem nelaimes gadījuma cēloņiem atzīta darba aprīkojuma kustīgo daļu neaprīkošana ar aizsargiem vai citām ierīcēm un darba aizsardzībā neapmācīta, neinstruēta nodarbinātā pielaišana pie darba.

Senāts izteica šādas atziņas:

Darba veikšana kā priekšnoteikums nelaimes gadījumam izmeklēšanai

Cietušā nodarbināšanas fakts tiek vērtēts, lai secinātu, vai negadījums ir bijis darba vides faktoru iedarbības rezultāts, nevis lai radītu darba devējam kādas tiesiskās sekas darba tiesisko attiecību jomā.
Atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr. 950 „Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” 25.2.apakšpunktam Valsts darba inspekcija izmeklē nelaimes gadījumu, ja nav noslēgts darba līgums, bet inspekcija konstatē, ka cietušais veicis darbu pie attiecīgā darba devēja.
Lai arī starp cietušo un pieteicēju rakstveidā nebija noslēgts darba līgums un pieteicēja apgalvo, ka ar cietušo nav bijušas nodibinātas darba tiesiskās attiecības, tas pats par sevi neizslēdz, ka cietušais ir veicis darbu pie pieteicējas.

Par cietušā atrašanos alkohola reibumā

Nelaimes gadījuma tieša saistība ar alkohola lietošanu noteikumu Nr. 950 35.1.apakšpunktā ir izdalīta kā speciāls pamats secinājumam, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts.
Atbilstoši minētajai tiesību normai aktā norāda, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ja izmeklēšanā noskaidrots, ka nelaimes gadījums, pēc kura ir iestājies darbspēju zaudējums vai nāve, ir tiešā cēloņsakarībā ar to, ka cietušais lietojis alkoholiskās, narkotiskās, toksiskās, psihotropās vai citas kaitīgas vielas vai to produktus, un nelaimes gadījumu nav izraisījusi minēto vielu izmantošana darbā vai attiecīgo vielu neatbilstoša glabāšana vai pārvietošana.
Valsts darba inspekcija par galvenajiem nelaimes gadījuma cēloņiem atzina darba aprīkojuma kustīgo daļu neaprīkošanu ar aizsargiem vai citām ierīcēm un darba aizsardzībā neapmācīta, neinstruēta nodarbinātā pielaišanu pie darba. Taču nedz no pieteikuma, nedz apelācijas sūdzības neizriet, ka pieteicēja savu pozīciju Valsts darba inspekcijas lēmuma atzīšanai par prettiesisku būtu balstījusi uz argumentu, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts, jo tas ir tiešā cēloņsakarībā ar to, ka cietušais lietojis alkoholiskās vielas noteikumu Nr. 950 35.1.apakšpunkta izpratnē.

Darba likuma 110.pantā ir noteikti gadījumi, kad darba devējam ir aizliegts uzteikt darba līgumu darbiniekam — arodbiedrības biedram — bez attiecīgās arodbiedrības iepriekšējas piekrišanas.

Ja arodbiedrība absolūti iebilst (nepiekrīt) darba līguma uzteikumam, viena mēneša laikā no atbildes saņemšanas dienas darba devējs var celt prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu.

Bet, kā rīkoties, ja arodbiedrības atbilde ir kvalificēta (tāda, kurā ir piedāvāts apsvērt uz darbinieka interešu ievērošanu vērstu risinājumu ārpustiesas kārtībā)?

Šajā lietā Senātam pēc būtības bija jāatbild uz jautājumu, no kura brīža skaitāms Darba likuma 110. panta ceturtajā daļā minētais termiņš prasības celšanai tiesā, ja, atbildot uz darba devēja pieprasījumu uzteikt darba līgumu ar arodbiedrības biedru, darbinieku arodbiedrība ir sniegusi atbildi, ka nepiekrīt darba līguma uzteikumam un papildus norādījusi, ka ir apsverams, vai darba devējs nevar piedāvāt šim darbiniekam citu līdzvērtīgu amatu.

Senāta Civillietu departamenta 17.06.2024 rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-410/2024 (C33524421).

Lietas faktiskie apstākļi

Darba devējs atbilstoši Darba likuma 110. panta pirmajai daļai 22.07.2021. bija nosūtījis paziņojumu abām arodbiedrībām, kuru biedrs bija darbinieks, par to, ka ir iecerējis uzteikt darba līgumu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu. 02.08.2021. un 05.08.2021. saņemtas abu arodbiedrību atbildes, ka tās nedod piekrišanu. Abu arodbiedrību atbildes bija papildinātas ne vien ar tiesisko pamatojumu, kāpēc tās uzteikumam nepiekrīt, bet arī ar norādi par darbinieka kvalifikācijai un pieredzei atbilstošām vakantām amata vietām pašvaldībā, kā arī aicinājumu darba devējai apsvērt iespēju darbiniekam ieņemt kādu no šīm amata vietām.

Pašvaldība kā darba devēja ievērojusi arodbiedrības aicinājumu, iesaistījusies dialogā ar arodbiedrību, lai apsvērtu risinājuma rašanu ārpustiesas kārtībā un izvērtējusi iespējas darbinieku nodarbināt amatos, kas bijuši vakanti.

17.08.2021. darba devēja saņēmusi arodbiedrības absolūto atteikumu.

14.09.2021. darba devēja cēla prasību tiesā.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, savukārt ar apelācijas instances tiesas spriedumu prasība apmierināta.

Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

Senāts izteica šāda atziņas:

Par Darba likuma 110.panta ceturtās daļas (ja darbinieku arodbiedrība nepiekrīt darba līguma uzteikumam, viena mēneša laikā no atbildes saņemšanas dienas darba devējs var celt prasību tiesā par darba līguma izbeigšanu) mērķi

Vispārīgi Darba likuma 110. panta norma konkretizē Starptautiskās darba organizācijas 1971. gada 23. jūnijā pieņemtajā Darbinieku pārstāvju konvencijā Nr. 135, kurai Latvija pievienojās 1992. gada 27. janvārī, nostiprināto aizsardzību un tiesību piešķiršanu darbinieku pārstāvjiem. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. panta (Pulcēšanās un biedrošanās brīvība) piemērošanā izriet, ka viens no būtiskiem biedrošanās tiesības elementiem ir arodbiedrības tiesības pārliecināt darba devēju uzklausīt to, kas tai sakāms tās biedru vārdā. Šis tiesiskais regulējums veido ietvaru daļai no kopējā sociālā dialoga, kurā iekļaujas arī darba devēju un darbinieku pārstāvju, tostarp arodbiedrību konsultācijas ar mērķi pārstāvēt un aizstāvēt savu biedru tiesības un intereses.[4] Darba devējam jārespektē arodbiedrību nozīmīgā loma darbinieku aizsardzībā, savukārt arodbiedrībai jāņem vērā, kāda pienākuma izpildei darba devējs pie tās vēršas. Darba likumā paredzētā arodbiedrību iesaiste lēmumu pieņemšanā nedrīkst pazemināt darba devēja darba efektivitāti.[5]
Likumdevējs paredzējis arodbiedrības iesaisti uzteikuma procesā tādēļ, lai nodrošinātu strīda vājākajai pusei – darbiniekam – iespējas efektīvi aizsargāt savas tiesības, paredzot, ka arodbiedrība darbinieka interesēs pārliecināsies, vai darba devēja uzteikums nav pirmšķietami nepamatots. Saziņas ar arodbiedrību mērķis ir darbiniekam labvēlīgākā risinājuma rašana ārpustiesas procesā, nevis darba devēja tiesību vērsties tiesā ierobežošana.

Darba likuma 110.panta ceturtajā daļā noteiktais viena mēneša termiņš ir prekluzīvs

Prekluzīvam termiņam ir padotas laika ziņā norobežotas tiesības, kas jau no to izcelšanās brīža pastāv tikai ierobežotu laiku un izbeidzas līdz ar šī termiņa izbeigšanos, un šis termiņš attiecas uz neierobežotu personu loku. Turpretim noilguma termiņš ierobežo laiku, kādā izlietojamas prasījuma tiesības, un šis termiņš attiecas uz noteiktu personu – kreditoru.[6]
Prekluzīvs termiņš paredzēts, piemēram, Darba likuma 122. panta pirmajā daļā. Tiesai šī termiņa izbeigšanās jāņem vērā pēc savas iniciatīvas.[7] Ja tiesīgā persona vēršas tiesā pēc šāda termiņa beigām, ir pamats atzīt, ka tai zudušas subjektīvās prasības tiesības, kas ir pamats atteikumam pieņemt prasības pieteikumu vai tiesvedības izbeigšanai, ja lieta ir bijusi ierosināta.[8]
Darba likuma 110. panta ceturtā daļa formulēta līdzīgi kā šī likuma 122. panta pirmā daļa. Tādējādi [..] minētais termiņš ir prekluzīvs, proti, šo termiņu nevar pārtraukt vai atjaunot, un darba devēja tiesības celt prasību izbeidzas līdz ar šī termiņa izbeigšanos.
Prekluzīvo termiņu mērķis ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, kura būtu apdraudēta, ja lēmumi būtu pārsūdzami ilgākā laika posmā.[9]

Darba devēja un arodbiedrības dialoga mērķis

Darbinieka interesēs paredzētais darba devēja un arodbiedrības dialogs paildzina darba devēja uzteikuma procesu, un Darba likuma 110. panta ceturtajā daļā minētā termiņa mērķis ir ierobežot nenoteiktības periodu, lai tad, ja domstarpības neizdodas atrisināt ārpustiesas procesā, darba devējs pēc iespējas īsā laikā celtu prasību tiesā, pamatojot prasību ar izvirzīto uzteikuma pamatu.

Vienlaikus jāpatur prātā, ka tiesiskais regulējums ir vērsts uz darbiniekam labvēlīgākā risinājuma rašanu un tas, ka tiesāšanās nav optimāls domstarpību risināšanas līdzeklis.

Ar mērķi veicināt darba devēja un arodbiedrības sadarbību darbiniekam labvēlīgākā risinājuma atrašanā nesaderīgs būtu tāds minētās normas iztulkojums, kas nedotu iespēju pusēm iesaistīties konstruktīvā dialogā. Ja darba devējam un arodbiedrībai būtu liegta iespēja savstarpēji saskaņot abām pusēm pieņemamāko risinājumu, apmainoties ar priekšlikumiem savstarpējā saziņā, šis dialogs būtu neefektīvs un zustu tā jēga, kā arī netiktu sasniegts mērķis, kura dēļ likumā ir ieviestas normas par arodbiedrību iesaisti.

Ja darba devējs iesaistās dialogā

Gadījumā, ja arodbiedrība, atbildot uz darba devēja paziņojumu par ieceri uzteikt darba līgumu, informē darba devēju, ka nepiekrīt uzteikumam, bet vienlaikus aicina darba devēju apsvērt risinājumu darbinieka turpmākai nodarbināšanai, un darba devējs iesaistās dialogā ar darbinieku (ar arodbiedrību, kas pārstāv darbinieka intereses) par piedāvāto risinājumu vai arī darba devējs pats piedāvā uz darbinieka interešu ievērošanu vērstu risinājumu ārpustiesas kārtībā pēc arodbiedrības izteikta aicinājuma iesaistīties dialogā, nevar uzskatīt, ka sākas Darba likuma 110. panta ceturtajā daļā minētais termiņš, jo arodbiedrība nav izteikusi absolūtu nepiekrišanu uzteikumam.
Dialogs starp darba devēju un arodbiedrību, ja tas vērsts uz darbinieka interešu nodrošināšanu un ja ir īstenots godprātīgi un saprātīgā termiņā, nevar radīt pamatu darba devējam liegt tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā brīdī, kad noskaidrots, ka attiecīgais dialogs nav devis rezultātu. Savukārt, šādā gadījumā vēršoties tiesā, darba devējam ir jāpierāda, ka dialogs ar arodbiedrību atbildis iepriekšminētajiem kritērijiem un tā ietvaros pēc būtības apsvērts risinājums darbinieka interesēs.

Absolūta vai kvalificēta arodbiedrības nepiekrišana

Apsverot, no kura brīža skaitāms minētais termiņš, tiesai jāpārbauda, vai arodbiedrības nepiekrišana uzteikumam ir absolūta vai kvalificēta (tāda, kurā ir piedāvāts apsvērt uz darbinieka interešu ievērošanu vērstu risinājumu ārpustiesas kārtībā), kā arī strīda gadījumā jātulko arodbiedrības (darbinieka) saziņa ar darba devēju, lai noskaidrotu brīdi, kurā saņemta galīgā absolūtā nepiekrišana, kura noteic Darba likuma 110. panta ceturtajā daļā paredzētā prekluzīvā termiņa tecējuma sākumu.
Absolūtas nepiekrišanas gadījumā atkārtota vēršanās pie arodbiedrības nerada pamatu uzskatīt, ka prekluzīvā termiņa tecējums varētu sākties no jauna.
Īpaši uzsverams, ka, lemjot, vai dialoga ar arodbiedrību gaitā nav nepamatoti novilcināta vēršanās tiesā ar uzteikumu, jāņem vērā, ka tikai godprātīga tiesību izlietošana pelna tiesas aizsardzību.

III

Prekluzīvi termiņi ir ne tikai darba tiesiskajās attiecībās. Lai dziļāk izprastu šo jēdzienu, apskatīsim rīcības sēdes lēmumu, kurā Senāts atteica pieņemt blakussūdzību par Rīgas apgabaltiesas lēmumu, ar kuru izbeigta tiesvedība personas prasībā pret SIA par dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem.

02.11.2022. dalībnieku sapulcē tika pieņemti lēmumi, kurus persona vēlējās atzīt par spēkā neesošiem un 02.02.2023 iesniedza prasību tiesā, bet tiesa izbedza tiesvedību un atzina, ka termiņš ir nokavēts, jo vajadzēja iesniegt līdz 01.02.2023.

Senāta Civillietu departamenta 03.07.2024 rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-762/2024 (C75009023).

Senāts izteica šādas atziņas:

Komerclikuma 217. panta pirmajā daļā ir paredzēts materiāltiesisks prekluzīvs termiņš prasības celšanai tiesā par sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieku lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, atbilst Senāta pastāvīgajai judikatūrai.[10]
Analoģiskas normas, kurās paredzēts materiāltiesisks prekluzīvs termiņš prasības celšanai tiesā par lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu, ir ietvertas Komerclikuma 288. panta pirmajā daļā, Biedrību un nodibinājumu likuma 40. panta pirmajā daļā un Dzīvokļa īpašuma likuma 16. panta ceturtajā daļā.[11]

Minētajās normās tieši paredzēts, ka triju mēnešu prekluzīvais termiņš skaitāms no dienas, kad ieinteresētā persona uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par apstrīdamo lēmumu, tāpēc šāda termiņa skaitījuma sākumam nav piemērojami Civilprocesa likuma 47. panta pirmās daļas noteikumi, kuriem atbilstoši termiņš sākas nākamajā dienā pēc datuma vai notikuma, kas nosaka tā sākumu.[12]

Atbilstoši vispārpieņemtajai izpratnei par mēneša garumu ar „attiecīgo datumu”, kurā beidzas triju mēnešu prekluzīvais termiņš prasības celšanai tiesā, atzīstams termiņa pēdējā mēneša iepriekšējās dienas datums.[13]

Šāds iepriekšminēto tiesību normu iztulkojums atbilst arī Senāta dotajam Darba likuma 16. panta pirmās un trešās daļas iztulkojumam.[14]

Kaspars Rācenājs,

LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.

[1] Vienlaikus, raksta autors iesaka lasītājiem izlasīt arī šīs lietas pirmās un apelācijas instances spriedumus, jo tajos ir ļoti detalizēti un interesanti norādīts, kādas bija liecinieku liecības, uz kuru pamata t.sk., tika konstatētas darba tiesiskās attiecības. Šajā lietā kā lieciniekus pratināja cietušā tēvu, draudzeni, draugu, kolēģus. Tāpat tika veikta mobilā tālruņa apskate. Diemžēl, žurnāla ierobežotā apjoma dēļ faktiskos aptākļus nav iespējams šeit detalizēti atreferēt.

[2] Pirmās instances tiesa konstatēja, ka cietušā radinieku un draugu liecības un paskaidrojumi, kā arī informācija, kas fiksēta cietušā mobilajā tālrunī, saskanīgi liecina par cietušā darba tiesisko attiecību ar pieteicēju pastāvēšanu. Proti, cietušais uzsāka darba attiecības pēc pieteicējas darbinieka /pers. J/ uzaicinājuma, darba līgums netika noslēgts, jo tas bija izdevīgi arī pašam cietušajam, lai nezaudētu bezdarbnieka statusu. Draugi un radinieki viennozīmīgi norāda, ka redzējuši cietušo strādājam kaltē, zina viņa darba pienākumus, darba grafiku, apsprieduši darba apstākļus kaltē, paši viņam palīdzējuši, pavadījuši ar viņu kopā laiku kaltē, veduši ēdienu, cigaretes, atrodoties kaltē, redzējuši arī darbu vadītāju /pers. J/, kurš ir vietējais iedzīvotājs, zinājuši par cietušā kolēģa /persona/ veselības problēmām. Savukārt cietušā māsa un draudzene zina arī par to, ka atalgojumu cietušajam bija paredzēts saņemt no /pers. J/ skaidrā naudā, jo bija dzirdējušas cietušā un /pers. J/ sarunas. Lai arī tiešu pierādījumu par konkrēti saņemtām atalgojuma summām lietā nav, tiesa ņēma vērā, ka cietušais kaltē paspēja nostrādāt ne vairāk par divām nedēļām, kas ir pārāk īss laiks, lai būtu bijis pamats saņemt atlīdzību par padarīto.

[3] Senāta 25.04.2018. sprieduma lietā Nr.SKA-459/2018 8.punkts, 21.12.2018. rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-732/2018 3.punkts.

[4] sk. Senāta 2022. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑171/2022, C30586020, 11. Punktu.

[5] sk. turpat, 12. Punktu.

[6] sk. Lēbers A. Par preklusiviem termiņiem. Tieslietu ministrijas Vēstnesis, 1924, Nr. 1, 36. Lpp.

[7] sk. Senāta 2009. gada 8. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC‑117/2009, C38015907.

[8] sk. Senāta 2018. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC‑404/2018, C28318516, 8. Punktu.

[9] sk. Senāta 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC‑177/2016, C20431812, 7. Punktu.

[10] sk. Senāta 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-177/2016, C20431812, 7. un 8. punktu, 2016. gada 1. decembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC- 3000/2016, 2017. gada 28. septembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-1751/2017, 2018. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-404/2018, C28318516, 14. punktu, 2018. gada 17. maija lēmuma lietā Nr. SKC-1065/2018, C73346818, 7. Punktu.

[11] sk. Senāta 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-177/2016, C20431812, 7. un 8. Punktu.

[12] sk. Senāta 2022. gada 15. novembra lēmuma lietā Nr. SKC-342/2022, 4. Punktu.

[13] sk. Senāta 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-177/2016, C20431812, 6. un 8. punktu, 2022. gada 15. novembra lēmuma lietā Nr. SKC-342/2022, 2. un 4. Punktu.

[14] sk. Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-849/2011, C33196510, 12. un 13. Punktu.