Valsts policijas amatpersonas pienākums ir uzvesties tā, lai tiktu saglabāts tās amata gods un netiktu grauta sabiedrības uzticība iestādei un tiesiska nozīme ir arī tam, kā policijas amatpersona rīkojas arī ārpus dienesta pienākumu izpildes.
Senāta Administratīvo lietu departamenta 31.05.2024 rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-281/2024 (A420260522).
Lietas faktiskie apstākļi
Administratīvā tiesa izskatīja policijas amatpersonas (pieteicējs) pieteikumu, kurā pieteicējs apstrīd lēmumu, ar kuru tika atvaļināts no dienesta.
Gan pirmās, gan apelācijas tiesas pieteikumu noraidīja. Kā norādīts spriedumos, disciplinārlietas izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka sava atvaļinājuma laikā, pieteicējs iesaistījās konfliktsituācijā un nodarīja kādai sievietei maznozīmīgus miesas bojājumus. Par notikušo uzzināja ne tikai iesaistītās personas, liecinieki un Valsts policijas amatpersonas, bet arī plašs sabiedrības loks, proti, masu medijos tika publicēti raksti saistībā ar šo notikumu un komentāros tika apspriesta Valsts policijas amatpersonas rīcība, nosodot to.
Tiesa atsaucās uz spēkā stājušos Zemgales rajona tiesas 2022.gada 29.novembra spriedumu, kurā tika konstatēta pieteicēja vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Līdz ar to šīs tiesvedības laikā tiesa atzina par pierādītiem administratīvā pārkāpuma lietā konstatētos faktus, proti, ka notikuma vietā 2021.gada 29.decembrī ap plkst.22:30 konflikta laikā pieteicējs, sagrābjot kādu sievieti aiz matiem, vienu reizi ar plaukstas delnu iesita viņai pa seju, pārsitot degunu un nodarot miesas bojājumu.
Tiesa atzina, ka pieteicēja rīcībā ir konstatējams Ētikas kodeksa 17.punkta pārkāpums, jo pēc notikuma pieteicējs uzreiz nevērsās Valsts policijā, lai gan pieteicējam kā Valsts policijas amatpersonai bija jāapzinās, ka, iesaistoties konfliktsituācijā, var iestāties sekas. Tiesa atzina, ka pieteicējs savu rīcību noklusēja līdz brīdim, kad to noslēpt vairs nebija iespējams. Pieteicējs nav paškritisks, izvērtējot savu rīcību, nav atvainojies par neētisku rīcību. Administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā pieteicējs neatzina pārkāpumu un nenožēloja izdarīto. Arī izskatot administratīvo lietu, pieteicējs neuzskatīja, ka būtu pieļāvis disciplināri sodāmu pārkāpumu, kā arī nenožēloja izdarīto. Šāda rīcība, kad, tā vietā, lai konfliktu atrisinātu miermīlīgā ceļā, nomierinot personu vai mēģinot viņu savaldīt, pieteicējs nodarīja miesas bojājumu, apkauno Valsts policiju, kompromitē Valsts policiju kopumā sabiedrības priekšā, šāda rīcība ir nepieņemama. Pieteicējs ir demonstrējis nihilistisku attieksmi pret normatīvo aktu prasībām, tādējādi pieteicējs ir diskreditējis sevi kā Valsts policijas amatpersonu un kaitējis Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu reputācijai. Ar šādu rīcību sabiedrībai tiek radīts priekšstats, ka Valsts policijas amatpersona var rīkoties prettiesiski, bet tas savukārt mazina Valsts policijas reputāciju un sabiedrības uzticēšanos Valsts policijas amatpersonām. Tiesa secināja, ka, izdarot disciplinārpārkāpumu un parādot savu attieksmi pret izdarīto pārkāpumu, pieteicējs ir nodarījis būtisku kaitējumu Valsts policijas reputācijai. Kaitējumu nav iespējams novērst, novēršot attiecīgā disciplinārpārkāpuma tiešās sekas.
Ņemot vērā, ka gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tālāk tiks norādītas būtiskākās visu instanču spriedumu atziņas un secinājumi.
Pirmās instances tiesa izteica šādas atziņas:
Par amatpersonas pienākumiem
- Atrodoties dienestā, kā arī ārpus dienesta pienākumu pildīšanas amatpersonai precīzi jāievēro normatīvo aktu prasības, jābūt paraugam citiem sabiedrības indivīdiem, nedrīkst pieļaut pārkāpumus un nolaidīgu rīcību.
- Ikvienam Valsts policijas darbiniekam jāievēro Ētikas kodeksā noteiktie principi un vispārējās uzvedības normas.
Par disciplinārsoda piemērošanu
- Disciplinārsods ir atzīstams par piemērotu un efektīvu līdzekli, lai sasniegtu tiesisku mērķi – disciplīnas nodrošināšanai policijas iestādē, lai panāktu citu amatpersonu atturēšanos no tiesību normu pārkāpumiem, veidotu tiesisku apziņu, kas saistīta ar izpratni par nepieciešamību ievērot normatīvo aktu prasības gan dienesta laikā, gan ārpus tā.
- Uzticības zaudējums ir būtisks, tāpēc nav saskatāma lietderība pieteicēja palikšanai amatā, visbargākā disciplinārsoda piemērošana ir pamatota sakarā ar publiskā dienesta funkcionēšanas prioritāti.
- Valsts amatpersonai jāapzinās savs uzdevums – ar savu rīcību neapkaunot valsts pārvaldi un secīgi valsti kopumā.[1]
- Disciplinārsoda piemērošana ir individualizēta procedūra, kuras gala rezultātu ietekmē vairāku apstākļu kopums, proti, pārkāpuma raksturs, tā izdarīšanas apstākļi un sekas, pārkāpēja vainas pakāpe nodarījumā, ziņas, kas raksturo personību un iepriekšējo darbu, atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi.[2] Konkrētajos apstākļos visiem vērtējamiem apstākļiem var nebūt vienāds spēks un pat pie nevainojamas līdzšinējās dienesta gaitas vienīgais pareizais lēmums ir personas atvaļināšana no dienesta.[3] Tas, ka personai iepriekš nav bijuši disciplinārpārkāpumi, pats par sevi nenozīmē, ka soda izvēle obligāti veicama, sākot ar vieglāko sodu. Var būt arī gadījumi, kad pie nevainojamas līdzšinējās darbības vienīgais atbilstošais sods ir, piemēram, amata zaudēšana.[4]
- Disciplinārsods ir piemērojams arī par rīcību ārpus darba laika, ja attiecīgā rīcība diskreditē valsts pārvaldi. Pret amatpersonu izvirzāmās prasības ir augstākas, policijas darbiniekam jāievēro augstas uzvedības kultūras normas, lai apstiprinātu policijas darbinieka godīgumu un atbildību. Policijas darbinieka darba specifika ir saistīta ar atrašanos sabiedrībā, tāpēc policijas darbiniekam ir jāpieņem attiecīgi uzvedības ierobežojumi, policijas darbiniekam vienmēr jāuzvedas tā, lai saglabātu sava amata godu.
Apelācijas instances tiesa izteica šādas atziņas:
Vai lietderības apsvērumi par disciplinārsoda veida izvēli bija jāizdara tiesai?
- Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 103.panta pirmajā daļā cita starp noteiktajam administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros.
Ievērojot minēto, secināms, ka tiesa neizdara lietderības apsvērumus iestādes vietā, bet veic kontroli, pārbaudot, vai nav konstatējami būtiski trūkumi iestādes izdarītajos lietderības apsvērumos.
- Saskaņā ar tiesu prakses atziņām lietderīgākā risinājuma piemērošana iestādes rīcības brīvības ietvaros ir tieši iestādes (nevis tiesas) izvērtējuma jautājums. Tiesa var tikai pārbaudīt, vai iestāde šo rīcības brīvību nav izmantojusi acīmredzami nepareizi.[5]
Senāts izteica šādas atziņas:
Izskatāmajā lietā nav pārkāpts vienlīdzības princips
- Ja citai policijas amatpersonai par fizisku vardarbību pret privātpersonu ir piemērots vieglāks sods, tas nav attaisnojums, lai pieteicējam par tik būtisku pārkāpumu arī piemērotu vieglāku sodu. Citiem vārdiem, nav pamata atsaukties uz vienlīdzības principu, ja citai Valsts policijas amatpersonai par fizisku vardarbību, t.i., pēc būtības nepieļaujamu rīcību, piemērots vieglāks sods.
Par rīcību ārpus darba laika
- Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 3.panta otro daļu par disciplinārpārkāpumu atzīstama arī amatpersonas darbība vai bezdarbība, kas nav saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei. Tātad arī darbība, kas nav saistīta ar dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei, ir atzīstama par disciplinārpārkāpumu.
- Ir tiesiska nozīme tam, kā policijas amatpersona rīkojas arī ārpus dienesta pienākumu izpildes. Prettiesiskas rīcības ārpus dienesta pienākumu izpildes sekas var būt arī disciplināratbildība.
Kas jāņem vērā sagatavojot kasācijas sūdzību
- Kasācijas sūdzībā ietvertas judikatūras un doktrīnas atziņas, kā arī vispārīgi apbalvojumi bez norādes par nepareizu piemērojamās tiesību normas izvēli, nepareizu tiesību normas iztulkošanu vai nepareizu tiesību normas attiecināšanu uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem. Tāpat kasācijas sūdzībā vispārīgi apgalvots, ka apgabaltiesa ir pieļāvusi pārkāpumu pierādījumu novērtēšanā. Tomēr kasācijas sūdzībā nav norādīti konkrēti pierādījumi, kuru novērtēšanā pieteicēja ieskatā ir pieļauta kļūda. Tāpēc šādus vispārīgus kasācijas sūdzībā ietvertus apgalvojumus nav iespējams pārbaudīt kasācijas kārtībā.
II
Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, bet neaizmirst arī strādāt! Šos vārdus vajadzētu iegaumēt, īpaši, ja esat nolēmuši paaugstināt savu kvalifikāciju kursos, kas nav saskaņoti ar vadību un mācību apguve ir kavējusi tiešo pienākumu izpildi.
Senāta Administratīvo lietu departamenta 04.09.2024 rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-530/2024 (A420230022).
Lietas faktiskie apstākļi
Ar Iekšlietu ministrijas (turpmāk – ministrija) 2022.gada 13.aprīļa lēmumu tika ierosināta disciplinārlieta pret pieteicēju. Disciplinārlietas izskatīšanas rezultātā sagatavots atzinums par disciplinārpārkāpuma konstatēšanu un ar ministrijas valsts sekretāra 2022.gada 1.jūnija lēmumu nolemts piemērot pieteicējai disciplinārsodu – rājiens.
No lēmuma izriet, ka pieteicēja laika posmā no 2022.gada 20.janvārī dotā uzdevuma uzdošanas brīža līdz brīdim, kad tā no minētā uzdevuma tika atbrīvota, nav veikusi nekādas vērā ņemamas izpildes darbības. Turklāt veselu nedēļu pieteicēja pieļāvusi nepamatotu darba uzdevuma nepildīšanu, jo šajā laika posmā bija aizņemta mācībās grāmatvedības kursos, kuru apmeklēšana darba laikā netika saskaņota. Arī turpmākās novēlotās darba uzdevuma izpildes darbības nav sasniegušas ievērojamu progresu darba uzdevuma izpildē. Minētais norāda uz nolaidīgu un nekvalitatīvu darba uzdevuma izpildi. Tāpat vērā ņemams, ka pieteicēja nepiedalījās uzdevuma ietvaros paredzētajā 2022.gada 25.janvāra seminārā “Par Valsts kases vadlīnijām un konsultāciju par grāmatvedības procesiem”, uz kuru pieslēgšanās saite pieteicējai bija nosūtīta. Kaut arī pieteicēja apzinājās, ka uzdotā uzdevuma sākotnējā nepamatotā nepildīšana un sekojošā novēlotā, nolaidīgā un nekvalitatīvā pildīšana radīs spriedzi un laika trūkumu, tomēr pašas radītajos riskos nesaskatīja savu vainu un nepamatoti vainoja attaisnotā prombūtnē esošo ministrijas Iekšējā audita nodaļas vadītāju un vadītāja pienākumu izpildītāju. Attiecīgi pieteicēja izdarījusi disciplinārpārkāpumu aiz rupjas neuzmanības. Ņemot vērā, ka tieši mantiski zaudējumi šī disciplinārpārkāpuma rezultātā nav konstatēti, kā arī nav konstatēti apstākļi, kas mīkstina vai pastiprina atbildību par disciplinārpārkāpumu, pieteicējai piemērots disciplinārsods – rājiens.
Pieteicēja lēmumam nepiekrita un to pārsūdzēja tiesā norādot šādus galvenos argumentus:
- lēmumā nav norādīts, kas tieši un kad no pieteicējas puses netika veikts;
- 2022.gada 20.janvārī dotais uzdevums ir vispārīgs, tajā nav norādīti termiņi, uzdevuma detalizācija un kontaktpersonas, kā arī pieteicējai netika nosūtītas uzdevuma izpildes vadlīnijas;
- disciplinārlieta tika uzsākta tikai pēc pieteicējas 2022.gada 11.marta ziņojuma “Par sadarbības nodrošināšanu, īstenojot konsultāciju par grāmatvedības nodrošināšanas procesiem”. Turklāt būtiski, ka minētajā ziņojumā pieteicēja sniedza kritisku informāciju par ministrijas Iekšējā audita nodaļas vadītāja un tā pienākumu izpildītāja bezatbildīgo rīcību;
- iestāde nav izpildījusi savu Iekšējā audita likumā noteikto pienākumu veicināt pieteicējas kvalifikācijas paaugstināšanu. Tādējādi pieteicēja pati papildināja savas zināšanas un cēla savu kvalifikāciju, tomēr iestāde pieteicēju par to soda;
- pēc būtības pieteicēja ir trauksmes cēlēja Trauksmes celšanas likuma izpratnē;
- ir nokavēts disciplinārlietas ierosināšanas termiņš, jo no 2022.gada 25.janvāra sanāksmes, kurā viņa nepiedalījās, līdz 2022.gada 13.aprīlim, kad pret viņu tika ierosināta disciplinārlieta, ir pagājis vairāk kā mēnesis.
Ņemot vērā, ka gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas pieteikumu noraidīja uzskatot, ka pieteicējas vaina disciplinārpārkāpuma, par kuru pieteicēja saukta pie disciplināratbildības, izdarīšanā ir pierādīta, savukārt Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tālāk tiks norādītas būtiskākās visu instanču spriedumu atziņas un secinājumi.
Pirmās instances tiesa izteica šādas atziņas:
Par saukšanu pie disciplināratbildības
- Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma (turpmāk Disciplināratbildības likums) 3.panta pirmā daļa noteic, ka par disciplinārpārkāpumu atzīstams ierēdņa ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarīts pārkāpums (darbība vai bezdarbība), kas minēts šā likuma VI nodaļā un ir saistīts ar ierēdņa amata pienākumu pildīšanu.
- Atbilstoši Disciplināratbildības likuma 3.panta trešajai daļai šajā likumā noteiktais disciplinārpārkāpums ir vienīgais pamats disciplinārsoda piemērošanai.
- Lai konstatētu, ka pieteicēja pamatoti saukta pie disciplināratbildības, jākonstatē, ka pieteicēja ir izdarījusi disciplinārpārkāpumu. Atbilstoši Disciplināratbildības likuma 8.pantam pierādīt ierēdņa vainu ir iestādes pienākums. Nevienu nevar atzīt par vainīgu disciplinārpārkāpuma izdarīšanā un disciplināri sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā paredzētajā kārtībā. Visas šaubas vērtē par labu ierēdnim.
Par pieteicējas argumentu, ka darba uzdevums ir vispārīgs un tajā nav norādītas konkrētas darbības, termiņi, uzdevuma detalizācija un kontaktpersonas
- Konkrēts darba saturs un termiņi, tiesas ieskatā, var tikt precizēti darba gaitā, saņemot un iepazīstoties ar nepieciešamo informāciju.
Apelācijas instances tiesa izteica šādas atziņas:
Par lietas izskatīšanu tiesas sēdē apelācijas instances tiesā
- Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā. Tiesa, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, var noteikt lietas izskatīšanu mutvārdu procesā.
- Atbilstoši judikatūras atziņām lietas izskatīšana tiesas sēdē ir lietderīga gadījumos, ja no lietā esošajiem dokumentiem nevar gūt pilnīgu priekšstatu par izskatāmo jautājumu. Šādos apstākļos personu uzklausīšana tiesas sēdē var sekmēt pareizu izskatāmā jautājuma izlemšanu. Savukārt, ja lietas materiāli ir pietiekami, mutvārdu process parasti nav lietderīgs.[6]
- Rakstveida procesā lietas dalībniekiem tiek nodrošināts tāds pats tiesību apjoms kā mutvārdu procesā, arī tiesības pieteikt lūgumus, izteikt viedokli vai iesniegt pierādījumus, līdz ar to procesa veids nevar ietekmēt lietas dalībnieku procesuālās tiesības. Ja apelācijas instances tiesā procesa dalībnieku mutvārdu uzklausīšana nav nepieciešama, lietu var izskatīt rakstveida procesā neatkarīgi no procesa dalībnieku vēlmēm.[7]
- Pieteicējai Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības izteikt savu viedokli un argumentus, kā arī pieteikt apspriešanai jebkuru jautājumu pilnvērtīgi tiek nodrošinātas arī rakstveida procesā, ko pieteicēja izskatāmajā gadījumā arī realizējusi, sniedzot pamatojumu saviem argumentiem.
Par pienākumu darba procesā izrādīt iniciatīvu
- tieši pieteicējai bija pienākums iegūt nepieciešamo informāciju, tostarp vadlīniju tekstu.
- Ja pieteicējai bija nepieciešama papildu informācija, pieteicējai bija pienākums izrādīt iniciatīvu un iegūt to, kā to paredz Valsts civildienesta likuma 15.panta pirmās daļas 3.punkta tiesību norma.
- Tieši no pieteicējas bija atkarīgs gan, izrādot iniciatīvu, proaktīvi sekot līdzi visām aktivitātēm, kas veicinātu dotā uzdevuma izpildi, gan arī aktīvi piedalīties tajos.
Senāts norādīja, ka apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas sprieduma motivācijai, kā arī sniedzot atbildes uz pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem, ir izvērtējusi visus būtiskos pieteicējas argumentus. Pieteicēja apelācijas sūdzībā norādījusi tos pašus argumentus, kas tika izteikti jau pieteikumā un uz kuriem ir atbildējusi pirmās instances tiesa. Kasācijas sūdzībā nav norādīts, uz kuru no pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa, pievienojoties pirmās instances sprieduma motivācijai, nav atbildējusi.
Papildus Senāts izteica šādas atziņas:
Par apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļu
- Pievienošanās pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumam nozīmē, ka apelācijas instances tiesa ir izskatījusi lietu pēc būtības un pārbaudījusi pierādījumus, rezultātā nonākot pie tādiem pašiem secinājumiem kā pirmās instances tiesa. Savukārt, ievērojot procesuālo ekonomiju, apgabaltiesai motīvu daļā nebija atkārtoti jānorāda tiesisko un faktisko apstākļu vērtējums.[8]
Apgabaltiesa ir vērtējusi un pamatojusi, kāpēc pieteicējas ziņojums nav atzīstams par trauksmes cēlēja ziņojumu.
- Pieteicēja ziņojumā nav norādījusi, ka tas uzskatāms par trauksmes cēlēja ziņojumu; pieteicēja minēto ziņojumu iesniegusi kā ministrijas ierēdne, norādot ieņemamo amatu.
- Tāpat pieteicēja nav ievērojusi Trauksmes celšanas likumā, kā arī Iekšlietu ministrijas iekšējā normatīvajā aktā – 2020.gada 8.aprīlī noteikumos Nr. 1-10/7 „Trauksmes celšanas noteikumi” – noteikto kārtību, kas liecinātu, ka pieteicēja ziņojumu iesniegusi kā trauksmes cēlēja.
III
Disciplināratbildības piemērošana neizslēdz kriminālatbildības piemērošanu
Senāta Administratīvo lietu departamenta 11.06.2024. rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-181/2024 (A420286021).
Lietas faktiskie apstākļi
Ar Valsts ieņēmumu dienesta lēmumu pieteicējai piemērots disciplinārsods – atbrīvošana no amata. Disciplinārsods piemērots par Valsts civildienesta ierēdņu disciplināratbildības likuma 37.panta otrajā daļā paredzētā disciplinārpārkāpuma (darbības, kas pārsniedz amata pilnvaru robežas, ja to dēļ valsts interesēm nodarīts būtisks kaitējums) izdarīšanu. Lēmumā tika konstatēts, ka pieteicēja: 1) pēc trešās personas lūguma, izmantojot darba datoru, no USB zibatmiņas izdrukāja uz Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes veidlapas dokumenta projektu, kas adresēts Nodokļu un muitas policijas pārvaldei saistībā ar SIA ,,[Nosaukums]”, un nodeva to trešajai personai; 2) savā dzīvesvietā glabāja dienesta un komersantu ierobežotas pieejamības dokumentus lielā apjomā, kas sagatavoti laikā no 2011. līdz 2019.gadam; dokumenti atradās trešajām personām pieejamās vietās, neierobežojot tiem piekļuvi.
Ar dienesta lēmumu pieteicēja tika arī atstādināta no amata pienākuma pildīšanas, pamatojoties uz dienesta Drošības pārvaldes Pirmstiesas izmeklēšanas daļas amatpersonas lēmumu, ar kuru kriminālprocesā pieteicējai kā aizdomās turētajai piemērots drošības līdzeklis – noteiktas nodarbošanās aizliegums.
Faktiski lietā bija strīds strīds par to, vai pieteicēja pamatoti saukta pie disciplināratbildības, proti, vai lēmums ir tiesisks un pamatots. Līdz ar to tiesai bija jāpārbauda, vai ministrija, piemērojot pieteicējai disciplinārsodu – atbrīvošanu no amata – ir ievērojusi procesuālās un materiālās tiesību normas. Tāpat tiesai bija jāsniedz skaidrojums vai disciplinārsoda piemērošana, neraugoties uz to, ka ir uzsākts kriminālprocess, pats par sevi veido dubultās sodīšanas aizlieguma principa pārkāpumu.
Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas pieteikumu noraidīja uzskatot, ka lietā ir pierādītas pārsūdzētajā lēmumā norādītās pieteicējas darbības, par kurām pieteicēja saukta pie disciplināratbildības, savukārt Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.
Senāts izteica šādas atziņas:
Vai pieļaujams piemērot disciplinārsodu, kamēr nav noslēdzies krimināllprocess par to pašu jautājumu?
- Dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips ir formulēts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Septītā protokola 4.pantā. Minētais pants nosaka: nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt kriminālprocesā tās pašas valsts jurisdikcijā par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis galīgi attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem. Kā atzinusi Satversmes tiesa, šis princips izriet arī no Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmā teikuma (ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā) un attiecas uz krimināltiesību jomu. Viens no kritērijiem, kas jānosaka, izvērtējot, vai sodam piemīt krimināltiesisks raksturs, ir sankcijas atbilstība vai neatbilstība krimināltiesībām pēc tās veida vai smaguma.[9]
- Disciplinārpārkāpuma objekts (aizsargājamā interese) ir dienesta pienākumu izpilde.
- Disciplinārsods ir disciplinārpārkāpuma sekas. Disciplinārsoda piemērošanas gadījumā tiek samazinātas no dienesta attiecībām izrietošās tiesības vai, kā izskatāmajā gadījumā, tiek pārtrauktas dienesta attiecības. Savukārt ja persona tiek saukta pie kriminālatbildības, personai tiek noteikts sods (pienākums), kura izpilde tiek nodrošināta ar piespiedu līdzekļiem. Tādējādi disciplinārsoda, arī atbrīvošanas no amata, smaguma pakāpe neiegūst krimināltiesisku raksturu. Tāpēc disciplināratbildības piemērošana par konkrētu darbību (bezdarbību) neizslēdz kriminālatbildības piemērošanu par šo pašu darbību (bezdarbību).
- Apstāklis, ka par to pašu darbību (bezdarbību) uzsākts kriminālprocess, nav šķērslis amatpersonai piemērot disciplinārsodu pirms attiecīgo kriminālprocesu noslēdzošā nolēmuma spēkā stāšanās. Tas arī nav atzīstams par dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa pārkāpumu.[10]
Vai administratīvajā lietā var izmantot pierādījumus, kas vēl nav pārbaudīti Krimināllikuma kārtībā
- Apstāklis, ka kriminālprocesā iegūtie pierādījumi vēl nav pārbaudīti tiesā Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, nav šķērslis šo pierādījumu pieļaujamībai administratīvajā lietā.
- Tiesa pati administratīvajā procesā izvērtē minēto pierādījumu nozīmi būtisko faktu pierādīšanā administratīvajā lietā neatkarīgi no kriminālprocesa virzības, jo abi procesi (kriminālprocess un administratīvais process) ir patstāvīgi un nav atkarīgi viens no otra, tostarp attiecībā uz iegūto pierādījumu novērtējumu.[11]
Kas jāņem vērā gatavojot kasācijas sūdzību
- Kasācijas sūdzībā nav norādīts nedz tas, kādus lūgumus tiesa nav izlēmusi, nedz arī kādi pierādījumi nav vērtēti. Šādus vispārīgus apgalvojumus nav iespējams pārbaudīt un novērtēt, un tie neliecina par tiesas pieļautu tiesību normu pārkāpumu un nerada pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Šādu pamatu nerada arī pieteicējas vispārīgi uzskaitītie administratīvā procesa principu pārkāpumi bez to saistības ar konkrētiem apgabaltiesas sprieduma secinājumiem.
- Kasācijas instances tiesas kompetencē ir pārbaudīt apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu. Tāpēc senatoru kolēģija nevērtē kasācijas sūdzībā izteiktos iebildumus par pirmās instances tiesas sprieduma pamatotību.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.
- Sk. Senāta 2019.gada 19.jūnija spriedumu lietā Nr.SKA-1053/2019, 2019.gada 20.jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-1102/2019 un 2019.gada 20.jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-1131/2019.
- Sk. Senāta 2014.gada 31.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-760/2014 9.punktu, 2015.gada 18.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-260/2015 17.punktu, 2015.gada 14.decembra sprieduma lietā Nr.SKA-741/2015 6.punktu un 2016.gada 24.maija sprieduma lietā Nr.SKA-399/2016 16.punktu.
- Sk. Senāta 2016.gada 8.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-1023/2016 14.punktu, 2016.gada 23.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-1220/2016 10. un 14.punktu.
- Sk. Senāta 2016.gada 8.jūlija sprieduma lietā Nr.SKA-1023/2016 14.punktu un 2016.gada 23.decembra rīcības sēdes lēmuma Nr.SKA-857/2016 12.punktu.
- Sal. sk., piemēram, Senāta 2022.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-183/2022 15.punktu.
- Senāta 2014.gada 6.februāra sprieduma lietā Nr.SKA-34/2014 6.punkts.
- Senāta 2016.gada 13.oktobra lēmuma lietā Nr.SKA-989/2016 6.punkts.
- Piemēram, Senāta 2019.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. SKA-52/2019, ECLI:LV:AT:2019:0510.A420148815.2.S, 5.punkts.
- Satversmes tiesas 2012.gada 18.oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.2. un 13.punkts un tajā norādītā judikatūra.
- Sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 18.oktobra lēmums lietā „Banfield v. the United Kingdom”, iesnieguma Nr. 6223/04; Senāta 2023.gada 17.maija lēmuma lietā Nr. SKK-40/2023, ECLI:LV:AT:2023:0517.16870001412.8.L, 14. punkts, 2020.gada 30. marta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-925/2020, ECLI:LV:AT:2020:0330.A420165419.9.L, 4. punkts, 2015.gada 14.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-1092/2015, A420601012, 7.–8. punkts.
- Piemēram, Senāta 2018.gada 10.jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-51/2018, ECLI:LV:AT:2018:0710.A420599211.2.S, 7.punkts.