Baltijas valstu arodbiedrību forumā, kurš norisinājās Viļņā, 2023.gada 7. un 8.septembrī, arodbiedrību konfederāciju līderi no Lietuvas un Igaunijas nolēma vēl vairāk solidarizēties, lai kopīgi viens otru atbalstītu dažādās Eiropas, Baltijas un nacionālā līmeņa arodbiedrību aktivitātēs. LBAS šajā forumā pārstāvēja tās priekšsēdētājs Egils Baldzēns, priekšsēdētāja vietniece Anda Grīnfelde un Eiropas tiesību un politikas dokumentu eksperte Nataļja Preisa.
Baltijas arodbiedrību pārstāvji atzīst, ka arodbiedrību situācija kļūst arvien grūtāka. Dominējošais politikas virziens jau vairākus gadus ir bijis ārkārtīgi liberāls, tāpēc ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai uzlabotu nodarbināto situāciju un iestātos ne tikai par sociālo garantiju uzlabošanu, bet esošo noturēšanu. Nepalīdz tas, ka, lai arī arodbiedrībām ir konstruktīvi un labi argumentēti priekšlikumi, tie tomēr netiek vienmēr uzklausīti, tāpēc nav viegli pārliecināt par arodbiedrības pozīcijas pareizību.
Baltijas valstu arodbiedrību pārstāvji apsprieda Minimālās algas direktīvas ieviešanas progresu. Lietuvā atbilstoši minimālās algas noteikšanas kritēriji tika ieviesti vēl pirms direktīvas pieņemšanas. Kā norāda Lietuvas arodbiedrību konfederāciju LPSK un “Solidarumas“ kolēģi, viņi ir apmierināti ar kopīgi izveidoto minimālās algas noteikšanas formulu, kura balstās uz Lietuvas Centrālās bankas aprēķiniem. Lietuvas arodbiedrības drīzāk uztraucās nepazaudēt esošo sistēmu, ieviešot direktīvas normas. Savukārt Igaunijā direktīvas pārņemšana vēl nav sākusies. Kā norāda Igaunijas Arodbiedrību konfederācijas (EAKL) pārstāvji, arī viņiem svarīgākais, nosakot minimālo algu, ir Igaunijas centrālās bankas algu prognoze. Lai gan algas līmenis Igaunijā pieaug, agrākais optimisms zūd. «Igaunijā tiek prognozēts, ka bezdarbs noteikti pieaugs. Viens no iemesliem ir tas, ka Skandināvijā strādā daudz celtnieku no Igaunijas.,» norāda EAKL priekšsēdētājs Jāns-Hendriks Tomels.
Igaunijā sarunas ar sociālajiem partneriem par jauno minimālo mēneša darba algu sāksiesļoti drīz. Viņu mērķis ir vienoties, lai tā pieaugtu par vairāk nekā 100 eiro, jo inflācija ir stipri samazinājusi arī Igaunijas iedzīvotāju pirktspēju.
Sociālā dialoga un koplīgumu aptveršanas situācija visās trīs valstīs ir līdzīga. Citiem vārdiem sakot, sociālais dialogs joprojām bieži vien ir vairāk formalitāte, nevis instruments būtisku lēmumu pieņemšanai. Tāpat visās valstīs koplīgumu segums ir daudz zemāks par ES noteiktajiem 80%, kas nozīmē, ka sociālos partnerus sagaida rīcības plāna izstrāde, lai uzlabotu koplīgumu pārrunu tvērumu. Visās Baltijas valstīs arodbiedrības sastopas ar darba devēju pretestību koplīgumu pārrunu vešanai, diezgan detalizētu darba tiesību regulējumu un citu darbinieku pārstāvju konkurenci uz koplīgumu pārrunām, kas mēdz mazināt arodbiedrību lomu. Piemēram, Lietuvas pieredze vairākkārt rāda, ka darbinieku pārstāvība uzņēmumu Darbinieku padomēs ir vai nu daudz mazāk efektīva (zināšanu trūkuma vai darbības ilgtspējas dēļ), vai pat nodarbināto negatīvi ietekmējoša. Darbinieku padomes bieži vien paši darba devēji izmanto kā instrumentu, lai izspiestu arodbiedrības un drīzāk pārstāvētu darba devēju, nevis darbinieku intereses.
Vienlaikus Lietuvas kolēģi atzinīgi vērtē iespēju dažas nacionālā koplīguma publiskajā sektorā normas attiecināt tikai uz arodbiedrības biedriem. Tas vairo darbinieku motivāciju iestāties arodbiedrībā un stiprina arodbiedrību kapacitāti.
Igaunijā problēmas rada arī tas, ka valsts līmeņa koplīgumus publiskajā sektorā reāli var noslēgt tikai par divām būtiskām tēmām – algu un darba laika noteikumiem, it kā par visu pārējo var papildus vienoties pašās darba vietās. EAKL šobrīd cenšas mainīt šīs tiesību normas un paplašināt sarunu loku. LBAS pārstāve norādīja, ka tas neatbilst Starptautiskās Darba organizācijas principiem – valdības nevar ierobežot koplīgumos pārrunātos jautājumus.
Pēdējos gados sociālajam dialogam kaitējis arī tas, ka saasinājušies arodbiedrību un to biedru tiesību pārkāpumi. Citiem vārdiem sakot, tiek kavēta iestāšanās arodbiedrībās, arodbiedrību biedri tiek spiesti pamest organizācijas, un tiek draudēts ar atlaišanu. LBAS kā piemēru Latvijā minēja neseno tendenci , kur arodbiedrība vienlaikus saņem identiskas vēstules ar vienu un to pašu tekstu, zīmogiem utt., ar arodbiedrību biedru iesniegumiem par izstāšanos no arodbiedrības. Pats par sevi saprotams, ka tā nebija nejaušība un nevarēja notikt bez darba devēju iejaukšanās.
LPSK priekšsēdētāja Inga Ruginiene norādīja, ka “šāda problēma ir aktuāla arī Lietuvā. Ir ļoti grūti pierādīt iejaukšanos arodbiedrību darbībā un spiedienu, kas tiek izdarīts uz biedriem. Lielākoties šādi incidenti līdz tiesai pat nenonāk.” Taču viņa priecājās, ka Lietuvā izdevies radīt precedentu, kad cilvēks tika notiesāts pēc Lietuvas Kriminālkodeksa par arodbiedrības darbības kavēšanu. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka vajātais arodbiedrību pārstāvis savāca pierādījumus, kurus vienkārši nevarēja ignorēt.
“Šajā gadījumā bija audioieraksts, kas fiksēja spiedienu izstāties no arodbiedrības, ar draudiem, kas notiks, ja tas netiks izdarīts. Šis gadījums palīdzēja virzīties uz priekšu šajā jautājumā un kļuva par atturošu faktoru daļai darba devēju,” secina I. Ruginiene.
Lietuvā un Igaunijā veiksmīgi darbojās Darba strīdu komisijas, kurām jāizskata individuālie darba strīdi starp darbiniekiem, no vienas puses, un darba devēju, no otras puses. Baltijas valstu kolēģi ir apmierināti ar šīs sistēmas darbību. Tā ļauj ātri un efektīvi izskatīt darba strīdus, piedaloties arodbiedrībai. Jāatzīmē, ka arodbiedrību pārstāvjiem laiks, kurš tiek pavadīts komisijā, tiek apmaksāts. Līdz ar to šī sistēma atslogo arodbiedrību juristus. Darba strīdu komisijas lēmumus var pārsūdzēt tiesā.
Sanāksmē tika pārrunāti arī vairāki citi jautājumi. Viens no tiem ir iniciatīva visām Baltijas valstīm solidarizēties ar Eiropas Arodbiedrību konfederācijas kampaņu par dzīves dārdzības krīzi, pieprasot ES neieviest nekādus stingrus taupības pasākumus, nepasliktināt sociālo drošību un darba apstākļus.