Kad runājam par nākotnes darbiem, bieži vien šķiet, ka tas neattiecas uz mums vai arī tas ir ļoti, ļoti tālu un visticamāk neskars mūs. Taču vēl pirms dažiem gadiem mēs nevarējām iedomāties, ka būs tādas profesijas kā influenceris vai aplikāciju dizaineris.
Eiropas Komisija uzskata, ka nākotnes darbi ir viens no nākotnes izaicinājumiem (EK komisāre Marianne Thyssen, 9. aprīlis, Konference par Nākotnes darbu, Brisele). Mēs visi apzināmies digitālo izmaiņu straujo ienākšanu mūsu dzīvē, taču apsveicams ir Eiropas Komisijas aicinājums nepieļaut, ka digitālās pārmaiņas kontrolē cilvēkus. Citējot Eiropas Komisijas komisāri Marianne Thyssen: “Mēs vēlamies, lai mājas tīrītu robots, taču nevēlamies, lai robots mūs izsekotu.”. Tostarp Eiropas Komisija aicina domāt par jaunu darba tirgus politiku 21.gadsimtā.
Būtiski, ka sadarbība ar aizejošo Eiropas Komisiju sociālo partneru skatījumā ir uzskatāma par veiksmīgu. Pēdējo četru gadu laikā ir atjaunots sociālais dialogs, uzsākta Eiropas Sociālo tiesību pīlāra īstenošana, nosakot, ka visiem ir tiesības. Šobrīd Eiropā vairāk nekā 40% no darbaspēka ir pašnodarbinātie vai strādā nestandarta darbus. Turklāt arvien pieaug platformas ekonomika un nodarbinātība tajās. Komisāre Marianne Thyssen gan uzsvēra – “nevar pieļaut, ka veidojas platformas proletariāts”. Atzinīgi, ka Eiropas Komisijas ieskatā ir jānodrošina tiesības strādāt pie vairākiem darba devējiem, būtiska ir arī nodarbinātības nepārtrauktības nodrošināšana.
Jāatzīmē, ka Latvijā arodbiedrības ir uzsākušas diskusijas par nozaru prasmju fondiem un to izveidi. Līdz ar to divtik apsveicams ir fakts, ka komisāre Marianne Thyssen konferencē atsaucās uz augsta līmeņa darba grupas ziņojumu par digitālo darbu, kur viens no piedāvājumiem ir Individuālo mūžizglītības apmācību kontu ieviešana (lielākoties tos regulē ar nozaru prasmju fondiem un nozaru koplīgumiem).
Francija
Francija ir viena no G7 valstu (industriāli attīstītāko valstu valdību sadarbības forums) līderēm un viens no G7 valstu izvirzītajiem jautājumiem ir cīņa ar nevienlīdzības mazināšanu. Pašnodarbināto un to, kuri strādā platformās, sociālais nodrošinājums ir aktualitāte arī Francijā, turklāt visus uzņēmumus skar ne tikai digitālizācija, bet arī ekoloģiskās izmaiņas.
Konferencē par nākotnes darbu š.g. 9.aprīlī Francijas Darba lietu ministre Muriel Pénicaud atgādināja, ka kompetenču attīstīšana/pilnveidošana ir labākais veids kā sevi aizsargāt darba tirgū un piemēroties pārmaiņām. Tā, piemēram, nākamajos četros gados Francijā tiks investēti 50 miljoni, lai apmācītu 1 milj. jauniešu. Šā gada rudenī būs pieejami arī individuālie apmācību konti – katram darbiniekam 500 euro un 800 euro darba meklētājiem izglītošanas aktivitātēm. Būtiski, ka rītdien sociālais dialogs iespējams būs pat svarīgāks nekā šodien, taču ir jāmaina sociālā dialoga forma un veids.
OECD
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par automatizāciju darba vietās un par to atgādina arī OECD, 14% no šodienas darbiem ir augsta riska darbi automatizācijai. It sevišķi riska grupā ir zemu prasmju darbi, taču šajā jomā ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu. Interesanti, ka pēdējos gados palielinās ienākumu nevienlīdzība starp reģioniem. Tas skaidrojams ar to, ka notiek t.s. darbu noslāņošanās, arvien vairāk reģionos paliek zemu prasmju darbu, kamēr pilsētās koncentrējas galvenokārt augstu prasmju darbi jeb darbi, kuru veikšana nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks.
Arodbiedrības Eiropas līmenī
Konferencē piedalījās arī Eiropas arodbiedrību konfederācijas konfederālā sekretāre Esther Lynch, diskusijas laikā īsi, bet kodolīgi uzsverot 4 galvenās atziņas attiecībā uz šodienas un nākotnes darbu sociālo partneru ieskatā:
- Darba samaksas atšķirība starp Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm ir milzīga, turklāt atšķirības mazināšanās bija novērojama tikai līdz 2008.gadam. Lai to novērstu ir tikai viens risinājums – palielināt kolektīvo pārrunu spēku, pirmkārt, jau nodrošinot, ka katras valsts likumdošana pieļauj kolektīvās pārrunas un darba koplīgumu slēgšanu.
- Nevienlīdzība. Šajā kontekstā sociālie partneri Eiropas līmenī atbalsta komisāres Marianne Thyssen centienus virzīt uz priekšu Direktīvas ieviešanu par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem Eiropas Savienībā.
- 2006.gada Konvencija par darbu jūrniecībā ir labs piemērs un līdzīgi būtu jābūt regulētām arī citām jomām (2009.gadā Eiropas Savienības Padome pieņēma Direktīvu 2009/13/EK, ar kuru īsteno Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociāciju (EKKĪA) un Eiropas Transporta darbinieku federācijas (ETDF) Nolīgumu par 2006. gada Konvenciju par darbu jūrniecībā, vadošais normatīvas akts jūrnieku tiesību aizsardzības jomā).
- Sociālajiem partneriem praktiski ir jāiesaistās sociālajā dialogā par digitalizāciju.
Kā pēdējos četrus gadus vērtē augstākā Eiropas Savienības amatpersona
Stājoties amatā Eiropas Komisijas prezidenta Jean-Claude Juncker prioritātes bija nodarbinātība, ekonomiskā izaugsme un investīcijas. Jānorāda, ka pēdējo četru gadu laikā izaugsme ir novērojama visās ES valstīs. Pēc Jean-Claude Juncker teiktā, ir izveidotas 12,5 miljoni darba vietu. Salīdzinājumam nodarbinātības rādītājs 2014.gadā bija 69,5, šobrīd tas ir 73,2%. Šie rādītāji vairo cerību, ka 2020.gadā tiks sasniegts iepriekš Eiropas Komisijas uzstādītais mērķis – nodarbinātības rādītājs 75%. Savukārt bezdarba līmenis ir sasniedzis 6,5% atzīmi, taču jauniešu bezdarbs joprojām ir augsts, neskatoties uz to, ka arī tas ir samazinājies par 10%. Konferences laikā Jean-Claude Juncker atļāvās pajokot, sakot, ka tie, kuri neticēja plānam un domāja, ka tas noteikti izgāzīsies, vēlējās to nosaukt par “Junkera plānu”.
Arodbiedrībām vienmēr aktuāls jautājums ir minimāla alga un tās līmenis. Un attiecībā uz minimālo algu, aizejošā Eiropas Komisija savā darbības laikā ir piedāvājusi un uzstājusi, ka visās valstīs ir jābūt minimālajai algai. Šeit gan ir viena neliela piebilde, kura būtu jāņem vērā – Eiropas Komisija nevēlas harmonizēt minimālo algu ES, t.i., minimālā alga Latvijā vismaz pārskatāmā laika periodā nebūs tāda pati kā Vācijā vai Somijā. Taču vienā darba vietā atalgojumam jābūt vienlīdzīgam un jautājuma aktualizēšana vairāk attiecas uz darbinieku norīkošanu darbam citā valstī.
Joprojām zems digitālo prasmju līmenis
Tiem, kuriem ir darbam nepieciešamās prasmes un augsta kvalifikācija un domā, ka vairāk nebūs jāmācās, tad tieši otrādi – arī konferencē tika uzsvērts, ka “Upskilling” (prasmju uzlabošana – angļu val.) un “reskilling” (pārkvalifikācija) nav tikai par tiem, kuriem ir zemas prasmes, tas attiecas uz visiem. Kaut gan 35% Eiropiešu joprojām nav elementāru digitālo prasmju un tas ir satraucoši.
Profesionālā izglītība ir viena no skaistākajām investīcijām
Tā konferencē sacīja Eiropas Parlamenta Budžeta komisijas priekšsēdētājs Jean Artuis. Pēc viņa domām raugoties uz nākotnes darba tirgu priekšā ir 2 galvenie izaicinājumi – digitalizācija un uzņēmumu pārcelšana, kur būtiska nozīme ir darbinieku kvalifikācijai un pārkvalifikācijai. Liels nopelns ir arī Erasmus programmai – tie Erasmus studenti, kuri piedalās Erasmus programmā, ir vairāk aizsargāti pret bezdarba risku.
Lai panāktu lielāku progresu, valdībām ir jāharmonizē likumdošana profesionālās izglītības jomā. Eiropas izglītības politikas veidošanā mobilitāte tiek atzīta kā ļoti svarīga, taču netiek atzītas kvalifikācijas, kompetences utt. Līdz ar to pats Eiropas Parlamenta Budžeta komitejas priekšsēdētājs atzīst, ka esam situācijas un administrācijas ķīlnieki. Viens no pirmajiem soļiem būtu arī darba tiesību harmonizācija.
Taču tika atzīts, ka ar valsts spēkiem vien nepietiks un vairāk ir jāstrādā ar uzņēmumiem. Turklāt katram mācību centram jābūt pievienotajai vērtībai.
Iespējams, studiju laiks būtu jāsaīsina
Šādu atziņu pauda Michel Servoz – galvenais Eiropas Komisijas padomdevējs nākotnes Darba likumdošanas jomā. Nākamajai Eiropas Komisijai vairāk būtu jāstrādā pie noteikumu konverģences, ne tikai diplomu atzīšanas. Tika atgādināts, ka nepareizs akcents ir faktu iekalšana galvā, kur lielāks akcents būtu liekams uz tādām prasmēm un attieksmēm kā radošums, kritiskā domāšana, reaģēšana uz neparedzamām situācijām. Iespējams, studiju laiks būtu jāsaīsina un dodot iespēju ik pēc 5, 10 gadiem atgriezties universitātē, lai atjaunotu zināšanas, t.i., būtisku lomu ieņemtu “re-training” (pārkvalifikācija – angļu val.).
Jāmainās arī nodarbinātības dienestiem, t.i., jāmaina fokuss – jāstrādā ar strādājošajiem cilvēkiem, lai uzlabotu viņu prasmes, nevis tik daudz ar bezdarbniekiem.
Darbaspēks ir lielākais un vērtīgākais kapitāls
Tā uzskata arodbiedrību federācijas IndustriAll vadītājs Luc Triangle, atgādinot, ka darbinieki ir jāapmāca, jo tas uzlabo viņu nodarbinātību. Luc Triangle atzina, ka bieži vien tiek apmācīti tie, kuri jau ir apmācīti, t.i., viņi tiek apmācīti vairāk, kaut gan arī arodbiedrību rokās ir visas iespējas šo tendenci mainīt. Luc Triangle vērsa uzmanību, ka Eiropas Komisijai būtu jāveic koordinācija, lai saskaņotu arī visu valstu tēriņus izglītībai (laika posmā 2014.-2020.gadam izglītībai tiek tērēti 27 miljardi izglītībai).
Prasmju fondu izveide – solidarizēšanās investīciju jomā
Interesantu atziņu pauda Mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas viceprezidents Danny Van Assche – ir mainījusies stratēģija – ja līdz šim stratēģija bija cīņa ar bezdarbu, tad tagad meklējam attiecīgi (lasi – augsti) kvalificētus cilvēkus. Nereti darba devēji izsaka bažas par nelietderīgu resursu izlietošanu investējot darbinieku apmācībās, jo darbinieki pēc apmācībām var meklēt karjeras izaugsmes iespējas citā uzņēmumā. Viens no risinājumiem ir nozaru prasmju fondu izveide. Tā ir arī solidarizēšanās investīciju jomā. Nepieciešama arī apmācība pirms darba uzsākšanas. Kaut arī darba devēju pārstāvis aizrādīja, ka māceklība ir aizsākusies jau viduslaikos un tā jau ir sena metode, taču arī nākotnē tai būs pieprasījums. Savukārt nacionālo valstu likumdošanā ir jāiestrādā apmācību aspekti (piemēram, Darba likumā), lai aizsargātu darba devēju investīcijas izglītībā.
Zināms ir fakts, ka vienreiz izteikta atziņa vēl nav pierādījums, bet jau divreiz izteiktas atziņas jeb vienāda fakta konstatācija jau būtu uzskatāma par tendenci. Šajā gadījumā tas attiecas uz prasmju polarizēšanos, proti, arī darba devēju pārstāvis dalījās ar saviem novērojumiem, ka izzuduši vidēju prasmju darbi.
Virzienā no darba devēju uz darba ņēmēju tirgu
Mēs virzāmies no darba devēju uz darba ņēmēju tirgu, tā uzsvēra Stephan Howeg – uzņēmējs un profesionālās izglītības vēstnesis, jo ir lielāka mobilitāte, jo vairāk/biežāk darba ņēmēji var izvēlēties ko un kur strādāt. Stephan Howeg apgalvoja, ka darba devēji pieņem darbā cilvēku ar labu attieksmi un pēc tam apmāca. Būtiskākais ir kreativitāte un kritiskā domāšana, vai cilvēki ir gatavi sadarboties ar citiem cilvēkiem, viņu attieksme pret līdzcilvēkiem, līdz ar to vairāk jākoncentrējas uz attieksmēm nevis uz prasmēm. Turklāt vairāk būtu arī jāinvestē, kā noturēt darbiniekus darba vietā. Turklāt Stephan Howeg aicina lietot nevis terminu “mūžizglītības fonds”, bet gan “nodarbinātības mūža garumā fonds”. Taču nevajadzētu visus pūliņus novirzīt uzņēmumu virzienā, jo uzņēmums neveido cilvēka karjeru, cilvēks pats atrod ceļu un kuģo pa savu darba dzīvi ar darba devēja vai valsts atbalstu.
Jāatzīst, ka nereti meklējam labās prakses piemērus un valsti, kurām ir izdevies sasniegt ievērojamus panākumus izglītības jomā. Šoreiz tika pieminētas divas valsis – Singapūra, kur katram cilvēkam ir atvēlēti 500 dolāri izglītības aktivitātēm un Polija kā labās prakses piemērs, kur savukārt ir izveidots nacionālais apmācību mūžizglītības fonds.
Linda Romele,
LBAS eksperte izglītības, nodarbinātības un sociālajos jautājumos