Jūnijā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība turpināja uzsākto domnīcu ciklu, šoreiz aicinot sociālos partnerus un nozares diskutēt par virsstundu regulējumu un tā ietekmi uz Latvijas konkurētspēju.
13. jūnija domnīcā piedalījās Labklājības ministrijas (LM) parlamentārais sekretārs Krists Bergans-Berģis, Ekonomikas ministrijas (EM) Cilvēkkapitāla attīstības departamenta direktore Baiba Bašķere, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un LDDK juriste, darba tiesību eksperte Anete Neilande un Saeimas frakcijas “Progresīvie” pārstāve Selma Teodora Levrence, kā arī LBAS un tās dalīborganizāciju pārstāvji.
Centrālais jautājums, uz ko domnīcas ietvaros tika meklētas atbildes bija, – vai šī brīža virsstundu regulējums padara Latvija saimnieciskās darbības veicējus nekonkurētspējīgus salīdzinot ar citām valstīm? Pietiekami bieži esam dzirdējuši no darba devēju puses argumentu, ka Latvija ir gandrīz vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām saglabājusies 100% virsstundu piemaksa, kamēr tipiskais virsstundu piemaksas apmērs ir 50% no stundas pamatlikmes. Turklāt, nereti šis arguments tiek papildināts ar piezīmi, ka divas vienīgās valstis, izņemot Latviju, kurās arī saglabājusies 100% virsstundu piemaksa, ir Krievija un Baltkrievija. Šī piezīme, protams, neveido nekādu objektīvu argumentāciju, kādēļ Latvijā būtu īstais laiks mainīt virsstundu regulējumu, bet izdara veiksmīgu emocionālo spiedienu, ka mēs kaut kur līdzināmies Krievijai un Baltkrievijai, kamēr citur Eiropā regulējums ir savādāks.
Neskatoties uz emocionālajiem argumentiem, LBAS domnīcas ietvaros jautāja dalībniekiem, kāda tieši ir virsstundu piemaksu ietekme uz Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju. Vienlaikus LBAS eksperts tautsaimniecības jautājumos norādīja, ka 2025. gada 1. ceturksnī darbaspēka izmaksas Latvijā bijušas zemākas kā pārējās Baltijas valstīs. Pat ja tiek ieskaitīta viena virsstunda, jeb darbinieks attiecīgi vienā dienā nostrādājis 9 stundas, darba devējam darbinieks Latvijā nominālā izmaksā lētāk, kā Lietuvā un Igaunijā.
Vienlaikus kā atspoguļo Eurostat dati, 2024. gadā Latvijā nedēļā vidēji ir strādātas 40 stundas, kamēr Lietuvā un Igaunijā 40, 1 stunda, kas nozīmē, ka neskatoties uz jau tā zemajām darbaspēka izmaksām, Latvijā darba devēju izmaksas par darbaspēku ir zemākas arī uz nostrādāto stundu rēķina.
Arī pārstāvji no Labklājības ministrijas un Ekonomikas ministrijas norādīja, ka virsstundu piemaksas ministriju ietvarā netiek identificētas starp būtiskākajiem izaicinājumiem Latvijas tautsaimniecībā un darba tirgū, kā arī starp primārajiem Latvijas konkurētspējas izaicinājumiem. Turklāt frakcijas “Progresīvie” pārstāve uzsvēra, ka laikā, kad citur Eiropā tiek diskutēts par elastīgāka nodarbinātības regulējuma veidošanu un darba un privātās dzīves uzlabošanu, atvērt diskusiju par virsstundu piemaksas samazināšanu, ar mērķi ilgāk un lētāk nodarbināt tos darbiniekus, kuri jau šobrīd strādā, ir virzība nepareizajā virzienā.
LDDK domnīcas ietvaros uzturēja pozīciju par nepieciešamību mazināt virsstundu piemaksas uzsverot, ka šobrīd patiesais piemaksu regulējums nereti piespiež darba devējus nedeklarēt virsstundas, tādējādi darbiniekam zaudējot potenciālus papildu ienākumus, kamēr piemaksu samazināšana līdz 50% šo situāciju uzlabotu.
LBAS dalīborganizāciju pārstāvji savukārt uzsvēra virsstundu nozīmi tādās nozarēs kā veselības aprūpes, iekšējo drošības dienestu darbība, transports u.c. kurās virsstundu piemaksas sastāda būtisku daļu no darbaspēka struktūras, no kurām atsakoties būtu nepieciešama restrukturizācija, vai arī darbaspēks atteiktos no virsstundām. Īpaši kritiski šāda situācija var veidoties veselības nozarē, kas var apgrūtināt veselības pakalpojumu pieejamību, rezultātā palielinot pat letālu gadījumu skaitu.
Turklāt arodbiedrību puse norādīja, ka šobrīd Darba likums ir ļoti elastīgs virsstundu uzskaites kontekstā un paredz, ka koplīgumos un ģenerālvienošanās iespējams veikt dažādas atkāpes gan palielinot pārskata periodu, gan virsstundu piemaksu apmēru. Kā uzsver arodbiedrības, pašmērķis nav noturēt 100% piemaksas, bet darbinieka ienākumu līmeni, ja darbiniekam tiek maksāta konkurētspējīga pamatalga, tad nav nepieciešama dubulta virsstundu likme. Diemžēl šobrīd Latvijā tādu līmeni neesam sasnieguši ar retiem izņēmumiem atsevišķos uzņēmumos. Darbinieku situācijas pasliktināšana LBAS ieskatā nav pieļaujama arī pamatojoties uz demogrāfiskiem apsvērumiem. Salīdzinājumā ar jau minētajām Baltijas valstīm, Latvija ir vienīgā, kurā migrācija pēc pieauguma Ukrainas bēgļu ietekmē, pēdējos divos gados ir atgriezusies pie negatīva migrācijas saldo. Jau šobrīd Latviju kā ne pārāk iekārojamu dzīves vietu uzskata vairāk cilvēki, kā Baltijas kaimiņvalstīs, pasliktinot apstākļus darba attiecību regulējumā, mēs iedzīvotāju apmierinātību nepalielināsim un riskēsim zaudēt vēl vairāk darbspējīgu roku tā arī nesasniedzot uzstādīto mērķi vismaz 900 tūkst. nodarbināto Latvijā.