LBAS logo

Egils Baldzēns: Streiks ir normāls process, bet normāla arodbiedrība pēc streika nealkst

Saistībā ar atklātībā nonākušajām “airBaltic” darbinieku sūdzībām  par darba apstākļiem un uzņēmuma vadības attieksmi, “Neatkarīgā” nolēma uz sarunu aicināt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) valdes priekšsēdētāju Egilu Baldzēnu, lai vaicātu par darba ņēmēju stāvokli Latvijā, nozarēm, kurās tas ir sevišķi smags, arodbiedrību lomu, streiku kā pēdējo iespēju vai līdzekli, lai cīnītos par savām tiesībām un vēl citiem jautājumiem.

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) ir lielākā nevalstiskā organizācija Latvijā, kura pārstāv 19 dalīborganizācijas un īsteno profesionālu arodbiedrības biedru un darba ņēmēju interešu aizstāvību nozaru un starpnozaru līmenī, pārstāv un aizstāv to biedru intereses valsts un starptautiskajās institūcijās.

LBAS kopā ar Latvijas valdību un Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) veido Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi. Sadarbībā ar sociālajiem partneriem LBAS ievēro sociālā dialoga principus.

LBAS piedalās ekonomikas un sociālās attīstības programmu izstrādē, valsts un sociālā budžeta veidošanā ,likumprojektu izvērtēšanā, darba grupās par darba apstākļu uzlabošanu, darba samaksu, tarifu politiku, obligāto sociālo apdrošināšanu un sociālo nodrošināšanu, veselības aprūpi, kā arī nodarbinātību, profesionālo izglītību un mūžizglītību.

Kas ir Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība? Kā šī organizācija izveidojās, ar ko tā nodarbojas, un ko ir paveikusi savas darbības laikā?

Vēsturiski mēs bijām tie, kas 1990. gadā tieši un skaidri pateica, ka nostājamies Tautas frontes pusē, nebūsim kopā ar Padomju Savienības Komunistisko partiju (PSKP), bet iestājamies par brīvu un demokrātisku Latvijas valsti. Savu organizāciju veidojām uz jauniem pamatiem no biedriem, kas jau bija. Piedalījāmies 1991. gada augusta puča pretstāvē,  saņēmu zvanu no Zviedrijas trimdas sociāldemokrātiem, un vēstījums sastāvēja no trim vārdiem: “Gorbačovs gāzts, apvērsums”. Modinājām Augstākās Padomes deputātus, iestājāmies par Latvijas konstitucionālo varu, pretēji mērķiem, kurus centās realizēt “Interfronte” un Latvijas Komunistiskā partija.

Bijām tie, kas organizēja “Rīgas satiksmes” streiku, kad agri brīvdienas  rītā  maršrutos neizbrauca sabiedriskais transports, tādējādi dezorganizējot un daļēji liedzot “Interfrontes” atbalstītājiem nokļūt šīs organizācijas iecerētajos  pasākumos. Šis streiks varbūt bija sasteigti organizēts, bet tas bija pirmais, ko mēs, kā  arodbiedrības vienojoša organizācija, rīkojām. Protams, pāreja no  plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, nebija viegla, jo virkne ražotnes, zūdot saiknei ar PSRS, beidza pastāvēt, un tad cilvēki palika bez darba.

Kopš 1994.gada  kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju esam valdības sociālie partneri, analizējam situāciju, iesniedzam priekšlikumus. LBAS kopā ar   premjeri, ministriem un LDDK veido Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi, kur īstenojam trīspusēju sociālo dialogu.

LBAS strādā arī nozaru, uzņēmumu, iestāžu, pašvaldību, Latvijas, Baltijas valstu, Eiropas un pasaules līmenī.

Ko LBAS ir izdevies paveikt, realizējot šo trīspusējo sadarbību, sociālo dialogu? Kādi ieguvumi no paveiktā ir Latvijas iedzīvotājiem?

Smags un nopietns bija dialogs ar valdību un darba devējiem par minimālās darba algas paaugstināšanu,par neapliekamo minimumu, par nodokļu politiku. Mēs diskutējam ar valdību, dodam savus ieteikumus .

Kopīgi panācām, ka neapliekamais minimums tagad ir visiem vienāds 510 eiro. Šogad ieguvēji ir visi, kuriem  darba samaksa ir līdz 4000 eiro mēnesī. Minimālā alga, neapliekamais  mums pieaugs katru gadu. Šogad tā pieauga no 700 uz 740 eiro, bet jāņem vērā viss neto pieaugums, arī no neapliekamā minimuma. Lietuvā minimālās alga ir  1038 eiro, pieaugums par 114 eiro, mums – 40 eiro plus neapliekamais minimums .

 Uzskatu, ka mums Latvijā vajadzētu ne tik daudz cīnīties par minimālo algas kāpumu, bet kā straujāk  paaugstināt vidējo darba samaksu. Protams, minimālajai algai  jābūt tādai, par kuru var nodrošināt ģimenes  ikdienas vajadzības, neieslīgstot nabadzībā .

Mēs kā arodbiedrība  nepiekritām pievienotās vērtības (PVN) un nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) paaugstināšanai, piemēram, Igaunijā PVN pieauga. Mums tas bija pilnīgi nepieņemami.

Daži šādu minimālās algas kāpumu varbūt neuzskata par izcilu panākumu, bet ir jāskatās perspektīvā. Neapliekamais minimums izmaksās 450 miljonus eiro gadā, tāpēc mēs turējām pozīciju, šīs izmaksas sadalīt uz diviem gadiem, un tad mēs  varētu arī izdalīt papildus naudu ģimenēm ar bērniem, veselības aprūpei, izglītībai.

Valdības izpratne – šogad varam, bet citādi nevaram, taču šos divus gadus vajadzētu, lai neizdarītu finansiālu spiedienu, jo attiecīgs procents no IKP ir nepieciešams valsts aizsardzībai. Varējām palielināt visus kopīgos ieņēmumus. Bet īpaši  pietrūka finansējums veselības aprūpei, izglītībai un ģimenēm ar bērniem. Arodbiedrībām un darba devējiem šogad izdevās panākt vienīgi palielināt atbalstu ģimenēm ar bērniem no 50% uz 75% vecāku pabalsta saņēmējam, kurš ir nodarbināts un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai arī bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā pašnodarbinātais. Sociālie partneri un valdība iestājās ne tikai par darbiniekiem, bet arī par pensionāriem,arī strādājošiem, un  tagad pensionāru ienākumi ar nodokli netiek aplikti līdz 1000 eiro, kas, manuprāt, ir labs kāpums,  no valdības puses šajā jautājumā bija ļoti godprātīga nostāja.

Arodbiedrība bieži akcentē būtiskas lietas. Viens no lielākajiem mūsu panākumiem ir tas, ka mēs noturējām līdzšinējā līmenī slimības lapu apmaksu gan par bērnu slimošanu, gan darbiniekiem. Darba devēji piedāvāja samazināt apmaksāto slimības dienu skaitu un apmēru un neņēma vērā, ka Igaunijā vispār nav B slimības lapu, kuras apmaksā valsts, tur tās apmaksā darba devēji no savām sociālajām iemaksām.

Kā ir ar darba ņēmējiem? Kāds, jūsuprāt, šobrīd ir viņu stāvoklis Latvijā? Kā jūs to raksturotu? Varbūt varat minēt kādas nozares, uzņēmumus, kur darbiniekiem klājas sevišķi grūti, viņu tiesības netiek ievērotas?

Man godīgi jāpasaka, ka darbiniekiem, īpaši tālāk no reģionu centriem un galvaspilsētas, ir nereti  grūti dzīvot ārpus ēnu ekonomikas. Nav viegli  arī uzņēmējiem, īpaši mazajiem .

Latvijā uzņēmumu ienākuma nodoklis, kas ir 20% no izņemtās peļņas   ir pats labākais  (pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) datiem : Latvija ir pasaulē pirmajā vietā, Igaunija otrajā vietā, bet Lietuva – ceturtajā vietā , ASV – 20 vietā ). Sociālās apdrošināšanas iemaksu  23, 59% pie mums maksā darba devējs (darba ņēmējs maksā 10, 50%) ,bet Igaunijā :darbinieks 1,6% vai 3,6% , bet darba devējs 33,8% !. Tāpēc  pie vienādas bruto algas neto darba samaksa Igaunijā ir augstāka.Latvijas darba devējiem ir savas priekšrocības, salīdzinājumā ar Igaunijas un Lietuvas  darba devējiem, un arī Lietuvas uzņēmēji labprāt gribētu mūsu peļņas nodokli. Lietuvā viņi nomaksā 1,5 miljardu  eiro ,Latvijā mūsu darba devēji – 378 miljonus gada laikā .

Nesen LBAS un  nozares arodbiedrība pēc mūsu iniciatīvas kopā ar  nozares darba devējiem , premjeres biroja darbiniekiem aktualizējām papildu finansējuma nepieciešamību neatliekamiem darbiem   energouzņēmumiem,lai savlaicīgi un veiksmīgi veiktu Latvijas atslēgšanos no Krievijas un Baltkrievijas  elektroapgādes tīkla   8. februārī .

Tirdzniecībā darbinieki labprāt nestrādātu sestdienās un svētdienās. Bet tā kā darba samaksa svētdienās un svētku dienās ir krietni lielāka, viņi ir ieinteresēti strādāt. Jautājums ir par darba samaksas apmēru, un mūsu veikalu darbinieki tā vietā, lai atpūstos kopā ar ģimeni, izvēlas strādāt. Atšķirību mēs jūtam, kad nonākam valstīs, kur labklājības līmenis ir augstāks un darba samaksa kvalitatīvāka.

Pašlaik ļoti smaga situācija, uz ko mēs arī kopā ar dzelzceļnieku arodbiedrību vairākkārt esam norādījuši, ir dzelzceļa nozarē, tas ir gan sankciju jautājums, gan kravu apjomi ar Krieviju ir ierobežoti, bet šobrīd nelieli arī – ar Kazahstānu, Azerbaidžānu, Uzbekistānu.

Līdz ar to pēdējo divu gadu laikā dzelzceļā zaudēts vairāk nekā 4000 darbavietu. Mūsu valstij būtu svarīgi saglabāt šos speciālistus, lai viņi nemainītu nozari vai nedotos strādāt uz ārzemēm, jo viņi būs vajadzīgi Latvijai .

Būvniecībā situācija ir uzlabojusies, ir panākta vienošanās, un minimālā alga paaugstinājusies par 120 eiro – no 930 uz 1050 eiro. Zemūdens akmens šeit ir ēnu ekonomika, īpaši mazajos uzņēmumos. Latvijā jau vairākkārt ir izskanējusi ideja, ka vajag dot iespēju cilvēkiem, kuri savās mājās vai dzīvokļos veikuši remontu, ieguldīto remontā iekļaut attaisnotajos izdevumos un atgūt kā nodokļu atmaksu. Personīgā ieinteresētība ir laba lieta.

Tāpat darba samaksas jautājumi būvniecībā ir sakārtoti tikai pirmās pakāpes apakšuzņēmējiem, taču joprojām ir gadījumi, ka sev pienākošos atalgojumu nesaņem otrās un nākamo pakāpes apakšuzņēmēju darbinieki, bet vajadzētu, lai visi, kas ir godprātīgi strādājuši,arī darba devēji  saņemtu savu naudu. Arī būvatļauju skaits ir jāsamazina vismaz līdz Igaunijas līmenim, t.i. uz pusi .

Esam runājuši par avio sabiedrību “airBaltic”, par darbinieku sūdzībām par darba apstākļiem un saņēmām  atbildi, drīz būs ārvalstu investora lēmums un tad varam runāt par nosacījumu maiņām .

 Attiecībā par maziem bērniem un nakts darbu  Airbaltic darba devējs varētu nākt pretī darbiniekiem, bet nevajadzētu būt tā, ka darbinieki tiek biedēti ar koplīguma normu neattiecināšanu uz viņiem ,ja viņi iestājas par savām un bērnu tiesībām. Protams, ārkārtas situācijā katram ir jānāk pretim uzņēmuma interesēm, bet šīs situācijas nedrīkst pārvērst par iknedēļas praksi .Ja koplīgumā, kas ir ierakstīts un apstiprināts, tad tas ir spēkā. Tas attiecas uz visiem.

 Divas no arodbiedrībām ir pateikušas, ka  šobrīd neatbalsta streiku. Manuprāt, šeit jautājumam ir jāpieiet no salīdzinoši pragmatiskas pozīcijas, jo darba devējs reti kad piekāpsies visam, ko prasa arodbiedrības. Izmaiņas bieži vien ir pakāpeniskas un lēzenas, un es nenoliedzu vajadzību streikot, ja streiks ir  nepieciešams, bet tam nav jāatvieto sociālais dialogs, bet šeit gan darba devēju puse apzināti klibo ar abām kājām, uzņēmuma vadība nevar sistemātiski slēpties aiz vidējā līmeņa menedžeriem… Streiks ir galējais līdzeklis, un par to ir jānobalso vismaz 50% darbinieku.

Varbūt darbiniekiem tieši vajag vairāk streikot, lai panāktu augstāku darba samaksu un citu savu prasību izpildi?

Ja streiku būtu vairāk, tad spiediens lielāks, tad taisnīgāka peļņas daļa nonāktu pie darbiniekiem. Var jau teikt, ka streikiem Latvijā būtu jābūt biežākiem, nekā tie ir notikuši, bet nevar teikt: streikam ir jābūt, bet es pats nestreikošu. Mums Latvijā jau streiki bija,  ir streikojuši mediķi, pedagogi un citu profesiju pārstāvji. Jautājums ir par darbinieku  ienākumiem  streika laikā , arī par streika fondiem , reti kurai arodbiedrībai Latvijā tie ir. Ja, piemēram, “airBaltic” darbinieki nolemtu streikot,  viņiem būtu  jāatsakās  no darba samaksas… Divas nedēļas vai mēnesi…

Varbūt varam streikot kā Vācijā, kur visi no rīta sanāk pie rūpnīcas vārtiem un nolemj, ka šodien mēs streikosim. Bet prasībām ir jābūt dzelžaini korektām un pamatotām. Likums mums to šobrīd neļauj … Vai arī kā Zviedrijā, kur darbinieki paši ir iemaksājuši streiku fondā un var streikot gadiem, jo ir uzkrāti līdzekļi. Lai arī  labāk tomēr ir vienoties, nekā kopā zaudēt miljonus uzņēmuma līdzekļu.

Protams, pastāv iespēja vienoties ar darba devēju, bet iespējams veikt arī izmaiņas likumos. Kā ir Latvijā? Vai, jūsuprāt, Streiku likumā vai Darba likumā būtu nepieciešams veikt kādas izmaiņas?

Streiku rosināšana ir apgrūtināta. Darba devējs var apstrīdēt streika uzsākšanu, tiesa var pateikt, ka streiku neatļauj. Ir nozares, kur streikot ir aizliegts – enerģētika, neatliekamā palīdzība, policija, armija, ugunsdzēsēji.

Streikam vajadzētu būt vieglāk organizējamam, jo to nosaka demokrātisks vairākuma lēmums, kas darba devējam nav ignorējams. Reizēm tikai ar runāšanu un pārliecināšanu neko nevar panākt, kāds var prasības apzināti ignorēt, un streiks ir normāls process, bet normāla arodbiedrība nekad pēc streika nealkst , bet vēlas panākt pamatotu, loģisku prasību ievērošanu.

Ir sastopamas likumu interpretācijas, un tās var būt daudzas un dažādas. Mūsu arodbiedrība risina jautājumus, kad darba devējs arodbiedrības biedru nepamatoti atlaiž no darba.  Mēs izvērtējam šos gadījumus, un apmēram 50% gadījumu izrādās, ka atlaišana ir pamatota. 50% gadījumu mēs nepiekrītam, sākas tiesvedība, un tad ir tiesu lēmumi.  70-80% gadījumu apstiprinās fakti, ka arodbiedrībai ir bijusi taisnība, tie ir bijuši objektīvi arodbiedrības lēmumi.

Kādas vēl problēmas jūs satrauc Latvijā?

Administrēšanas izmaksu slogs darba devējiem. Latvijā izsniegtas 197 būvniecības atļaujas, Igaunijā – 103, bet es domāju, ka mums arī pietiktu ar 103. Lai uzceltu jaunu rūpnīcu, lielākos sadārdzinājumus rada adminisatratīvais slogs, finanšu piesaiste, energoresursu cenas, pieslēgumu cenas, ne tik daudz darbinieku izmaksas. Un, ja citur nekur uzņēmējs nevar nogriezt, tad nogriezīs no plānotajām darba algām, bet mēs visi gribētu, lai algas “uz rokas” būtu lielākas un paliktu cilvēkiem un ģimenēm.

Ja rēķinām darbaspēka izmaksas,  salīdzinoši, cik izmaksā viena  virsstunda un astoņas stundas Baltijas valstīs , tad mēs esam vislētākie. Latvijā tie vidēji  ir 114 ,43eiro, Lietuvā 117,29 , bet Igaunijā – 140,28 eiro. Nodokļi mazajiem un vidējiem uzņēmējiem nevar būt tādi paši kā lielajiem, jo lielie uzņēmumi dod 93 –95% no IKP vidēji pa gadiem , bet pārējie uzņēmumi 5-7% no IKP un pabaro sevi, tāpēc nodokļu politikai jābūt saprātīgai.

Kur ņemt investīcijas? Pašlaik mums Latvijā 87% no 2. līmeņa pensiju fondā ieguldītajiem līdzekļiem aiziet projām no valsts. Bet varbūt mēs varam darīt kā Slovēnijā, tos ieguldīt savā valstī? Piemēram, pabeigt dzelzceļa posma būvniecību no Rīgas centra līdz lidostai? Tas būtu rentabls posms. Kāpēc mēs nevarētu būt pretīmnākoši un dot to īstenot mūsu pensiju fondiem? Nopelnīsim vairāk par labu mūsu cilvēku nākotnei. Tāpat no “Latvijas mobilā telefona” (LMT), kur daļa akciju pieder valstij, izpirkt no zviedriem viņu daļu, ieguldīt un pelnīt. Mums ir jāmācās ieguldīt naudu, kas tagad aiziet  kā investīcijas uz citām zemēm. Tās ir mūsu iekšējās rezerves. Tie ir astoņi miljardi eiro!  

Andra Ozola

  • Šis ir pilna apjoma materiāls, kuru E. Baldzēns nodeva publicēšanai nra.lv.