Godātie priekšsēdētāji, ministri, kolēģi no sociālajiem partneriem! Man nepatīk būt pesimistam, bet situācija ir drūma. Pasaules un Eiropas ekonomikas prognozes ir vērstas uz lejupslīdi. Inflācija joprojām ir ļoti zema, neraugoties uz visiem Eiropas Centrālās bankas (ECB) centieniem.
Kad atguvāmies no 2003. –2012. gada krīzes, mēs sākām atgūt elpu. Tagad tiek ziņots, ka izaugsmes perspektīvas ir vājākas nekā pagājušajā gadā. Arī tas, ka tiek ņemti vērā nodarbinātības rādītāji un apgalvots, ka viss ir pozitīvs, būtu maldinoši. Statistika liecina, ka darbavietās ir vairāk cilvēku nekā 2008. gadā un bezdarba līmenis ir samazinājies, taču realitāte ir atšķirīga, jo darba stundu skaits salīdzinājumā ar 2008. gadu vispār nav palielinājies. Tas nozīmē, ka darba kvalitāte ir pasliktinājusies. Nestandarta darbs ir krasi palielinājies un ir pārspējis standarta darbu. Mēs redzam arvien vairāk cilvēku, kuri atrodas nepilna laika vai pagaidu darbā pret savu gribu, viņu vienīgā alternatīva ir bezdarbs.
Tajā pašā laikā reālo algu līmenis Eiropā ir samazinājies kopā ar iekšējo pieprasījumu, savukārt peļņa ir turpinājusi pieaugt, radot lielu nevienlīdzību bagātības sadalē. Neraugoties uz darba ražīguma stagnāciju, algu dinamikas samazināšanās dēļ algas joprojām atpaliek no produktivitātes daudzās valstīs, jo īpaši Austrumos. Šādas atšķirības kaitē mūsu ekonomikas konkurētspējai un mūsu sabiedrības kohēzijai, un tas ir viens no galvenajiem populistisko spēku panākumu cēloņiem.
Tagad ir pienācis laiks, kad ir nepieciešama spēcīga vadība. Vadība mūsu pieejā ieguldījumiem; vadība mūsu sociālajā jomā; vadība mūsu fiskālajā politikā.
Neto publisko un privāto investīciju līmenis kā IKP daļa joprojām ir zemāks nekā 2008. gadā. Laikā, kad mēs esam tuvu recesijai, mums ir jāvairo uzticība. Tieši šī iemesla dēļ mēs stingri iesakām publiskās investīcijas neieskaitīt valsts budžeta deficītā. Daudzas eiro zonas valstis var un tām ir nepieciešams sniegt fiskālu stimulu; tām ir iespēja to darīt. Publiskie ieguldījumi ir jānovirza sociālajā telpā.
Patiešām, ir vajadzīgi publiskie ieguldījumi, lai pārkvalificētu tos daudzos darba ņēmējus, kurus ietekmēs digitālā un ekoloģiskā pārveide. Ieguldījumi ir vajadzīgi arī, lai radītu kvalitatīvus darba piedāvājumus konkurētspējīgās un inovatīvās nozarēs, lai kompensētu darbavietu zudumu, ko neizbēgami radīs klimata pārmaiņas, digitalizācija un automatizācija, globalizācija un starptautiskā tirdzniecība. Mums ir jāpārliecinās, ka neviens nav atstāts novārtā.
Rīt ECOFIN padome tiksies ar IZGLĪTĪBAS padomi. Ir ļoti labi, ka ministri apspriež, kā izmantot prasmes, lai palīdzētu darba ņēmējiem pārejas laikā. Tāpēc ir jāuzlabo ekonomiskie rādītāji un jānodrošina labāki darba un dzīves apstākļi visiem. Bet ministriem nevajadzētu kļūdīties, domājot, ka ar nepārtrauktu apmācību pietiks, ja vien tā nav cieši saistīta ar publiskiem un privātiem ieguldījumiem, ekonomisko un sociālo pārvaldību visos līmeņos un sociālo partneru pilnīgu iesaistīšanos šo pārmaiņu pārvaldībā.
Taisnīgai pārejai jābūt cieši saistītai ar steidzamo vajadzību risināt lejupvērsto algu spirāles un nevienlīdzības problēmu Eiropā. Augšupvērstā algu konverģence ir nepieciešama ne tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējiem ir kvalitatīvas darba vietas. Tas ir stimuls mūsu iekšējam tirgum un viens no instrumentiem, lai mazinātu populisma izplatību Eiropā.
Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC) atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest Eiropas bezdarba pārapdrošināšanu. Tas būs labs ekonomikas instruments un spēcīgs uzlabojums Ekonomikas un monetārās savienības pārvaldībā. Mums šis priekšlikums ir jāīsteno pēc iespējas ātrāk.
Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC) atzinīgi vērtē arī paziņojumu par tiesisko iniciatīvu attiecībā uz minimālo algu Eiropā; cienīga darba alga nav privilēģija, bet gan nepieciešamība. ETUC cer piedalīties šajās diskusijās un atkārtoti uzsver, ka darba samaksas noteikšana pirmām kārtām ir sociālo partneru sarunu jautājums. Labi funkcionējošu nozaru koplīgumu noslēgšana vai stiprināšana katrā dalībvalstī ir labākais veids, kā panākt pienācīgu algu visiem un augšupēju algu konverģenci valstīs un starp tām.
Es būšu ļoti atklāts ar jums: iestādes, kas sēdēja pie šī galda, pieļāvušas pēdējo desmit gadu laikā lielu kļūdu, ierosinot samazināt algas un izjaukt darba koplīgumus Eiropā taupības apstākļos. Mēs atzinīgi vērtējam to, ka jūs sākat to atzīt. Tagad ir pienācis laiks pielāgoties šim jaunajam stāstījumam un mainīt politiku attiecībā uz darba samaksu un darba attiecībām, atdodot sociālajiem partneriem viņu pilnvaras un prerogatīvas.
Lai to visu sasniegtu, dāmas un kungi, mums, sociālajiem partneriem ir jābūt pienācīgi iesaistītiem ekonomikas pārvaldībā: tas ir vienīgais veids, kā mēs varam dot savu ieguldījumu ilgtspējīgāka izaugsmes modeļa izveidē. Tāpēc mēs jau gadiem esam uzstājuši uz nepieciešamību uzlabot makroekonomiskā dialoga formātu un efektivitāti. Tas ir daļēji sasniegts, bet mēs varam darīt vairāk attiecībā uz sagatavošanu un padziļinātu analīzi.
Mums arī jāsaista debates, kas notiek divas reizes gadā, ar Ekonomikas un finanšu padomes (ECOFIN) apspriedēm ar finanšu ministriem Eiro grupā, un jāuzsāk regulārs strukturāls dialogs ar ECB pārvaldes struktūrām. Mēs atzinīgi novērtējām uzaicinājumu uz neformālo ECOFIN, ko saņēmām no Rumānijas prezidentūras, mums ir bijušas arī dažas ļoti noderīgas tehniskas tikšanās ar ECB pagātnē. Taču tas vairs nav atkārtojies.
Visbeidzot, ja rodas domstarpības par ekonomisko novērtējumu, pat ne par īstenojamajām politikām, būtu ārkārtīgi svarīgi organizēt īpašas tehniskās sanāksmes, lai pārliecinātos, ka mums ir kopīgs diskusiju pamats.
Nobeigumā, mēs vēlētos, lai jūs visi radītu iespējas strukturētākam dialogam starp jūsu iestādēm un sociālajiem partneriem, līdzīgi tam, kas mums ir ar Eiropas Komisiju. Esiet droši, ka mēs vienmēr nāksim pie jums ar konstruktīvām idejām un priekšlikumiem, un ka tas pozitīvi ietekmēs jūsu lēmumus par tādas ekonomikas veidošanu, kas kalpo cilvēkiem.