Eiropas Komisija ir nākusi klajā ar paziņojumu “Sociālā dialoga stiprināšana Eiropas Savienībā” (turpmāk – paziņojums) un priekšlikumu Padomes ieteikumam par sociālā dialoga stiprināšanu Eiropas Savienībā (turpmāk – ieteikums). Ieteikuma mērķis ir uzlabot trīspusējo sociālo dialogu gan Eiropas, gan valstu līmenī. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (turpmāk – EESK) sniedza atzinumu (turpmāk – atzinums) par paziņojumu un ieteikumu.
Atzinumā teikts, ka: “sociālais dialogs var būt lietderīgs instruments, kas veicina ekonomikas un sociālo noturību, konkurētspēju, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi”.[1] Viens no EESK priekšlikumiem ir paredzēt dalībvalstu pienākumu valsts reformu un investīciju programmām pievienot rezultātu, kas gūts apspriedēs ar sociālajiem partneriem. Atzinumā arī uzsvērts, ka sociālā dialoga struktūrās un procesos, jāievēro nošķīrums starp sociālajiem partneriem un pilsoniskā dialoga pārstāvjiem.
Komisija savā paziņojumā raksta, ka sociālajiem partneriem ir neaizstājamas zināšanas un pieredze par nodarbinātību un sociālo situāciju uz vietas.
EESK iesaka Komisijai izpētīt veiksmīgo valstu, reģionālos un nozaru modeļus, lai noskaidrotu kāpēc tie ir kļuvuši veiksmīgi un kā tas varētu palīdzēt tām valstīm, kur sociālais dialogs ir vājš. Turklāt, lai veicinātu sociālā dialoga attīstību, it sevišķi tajās valstīs, kur sociālais dialogs ir vājāks, EESK aicina nodrošināt papildu atbalstu spēju veidošanai. It īpaši tas attiecas uz Eiropas Sociālo fondu +, kas kalpotu kā finansiālais risinājums. Sociālajiem partneriem ir bijusi ne tikai īpaša loma pandēmijas laikā, risinot ekonomiska un sociāla rakstura problēmas, bet arī Krievijas militārajā agresijā pret Ukrainu, kā, piemēru minot bēgļu un migrantu integrāciju darba tirgū. Papildus tam jāmin dzīves dārdzības krīze un augstais inflācijas līmenis, kas ietekmēja arī darba koplīgumu piemērošanu jaunajiem apstākļiem.
Lai sociālais dialogs būtu efektīvs, tam jāietver[2]:
- reprezentatīvi un leģitīmi sociālie partneri ar zināšanām, tehniskajām spējām un savlaicīgu piekļuvi informācijai, kas nepieciešama dalībai;
- politiskā griba un apņemšanās iesaistīties sociālajā dialogā;
- pamatprivilēģiju respektēšana un sociālo partneru autonomijas, biedrošanās brīvības un darba koplīgumu slēgšanas tiesību ievērošana, un tiesību un institucionālās sistēmas nodrošināšana nolūkā atbalstīt sociālā dialoga procesus ar labi funkcionējošām iestādēm
Paziņojumā ir pausts viedoklis, ka gan valstu, gan ES līmenī ir jādara vairāk, lai atbalstītu koplīgumu tvērumu. EESK atzīst, ka, neskatoties uz vairākiem faktoriem, kas ļauj uzlabot darba koplīgumu slēgšanu, tajā trūkst būtisks aspekts – nozaru koplīgumu nozīme. Respektīvi paziņojumā ir teikts, ka “koplīgumu aptvērums ir augsts (virs 50%) tikai tajās valstīs, kurās ir vismaz kaut kāda veida koplīgumi nozaru ietvaros”.[3]
Kaut arī nesen pieņemtajā direktīvā par minimālo algu (2022/2041) ir paredzēti vairāki nosacījumi ar kuru palīdzību būtu jāveicina sociālo partneru spēju veidošana un stiprināšana, EESK uzsver, ka ir svarīgi saglabāt darba koplīgumu slēgšanas autonomiju un direktīvā pieņemtajiem lēmumiem būtu jāatbalsta pats process.
EESK atzinumā ir uzsvērta arī sociālo partneru nolīgumu loma kā viens no svarīgākajiem ES sociālā dialoga rezultātiem, taču EESK pauž bažas par “neskaidro situāciju attiecībā uz sociālo partneru nolīgumu īstenošanu ar Padomes direktīvu palīdzību”[4], tāpēc EESK aicina Komisiju noteikt skaidrus un pārredzamus kritērijus par sociālo partneru nolīgumu īstenošanu.
EESK arī atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par sociālā dialoga koordinatora amatu, kuru vajadzētu izveidot katrā Komisijas dienestā.
EESK norāda, ka nereti Eiropas semestra ietvaros tiek organizēti strukturēti dialogi ar sociālajiem partneriem, taču valdības nereti ignorē sociālo partneru iesaisti un sociālais dialogs vairāk ir atkarīgs no valdību labās gribas. Tas gan nav attiecināms uz Latviju, jo sociālie partneri vienmēr ir tikuši iesaistīti. Taču, neskatoties uz formālo iesaisti, jāatzīst, ka sociālo partneru ieteikumi ne vienmēr ir tikuši ņemti vērā.
Būtiskākais, ka ieteikumā ir uzsvērta arodbiedrību un darba devēju organizāciju loma un autonomija darba koplīguma slēgšanā. Tās ir arodbiedrību ekskluzīvās tiesības iesaistīties darba koplīguma slēgšanā. Šādas tiesības gan nav noteiktas katrā no ES dalībvalstīm, starp tām ir arī Latvija, kur darba koplīgumu var noslēgt arī darbinieku pilnvaroti pārstāvji, ja darbinieki nav apvienojušies arodbiedrībā.
LBAS atbalsta Ieteikumu un atzinīgi to vērtē. LBAS ieskatā, Ieteikums ir svarīga iespēja stiprināt sociālo dialogu un koplīgumu pārrunas valsts līmenī. Ieteikums varētu veicināt uzlabojumus valsts līmenī, jo īpaši gadījumos, kad arodbiedrības cenšas uzlabot sociālo dialogu un darba koplīguma slēgšanu. Daži pozitīvi priekšlikumi ietver dalībvalstu saistības:
- Ievērot pamattiesības un biedrošanās un darba koplīguma slēgšanas brīvības, tostarp par darba samaksu;
- Sociālo partneru kapacitātes palielināšanas iniciatīvām, tostarp Eiropas Sociālā fonda + izmantošanai;
- Pilnībā iesaistīt sociālos partnerus politikas veidošanā, savlaicīgi sniedzot visu būtisko informāciju, lai nodrošinātu pienācīgas konsultācijas;
- Veicināt visneaizsargātāko darba ņēmēju koplīgumu slēgšanu.
Vienlaikus, lai nodrošinātu, ka Ieteikumam ir pozitīva ietekme, ir svarīgi, lai netiktu mazināta arodbiedrību loma un prerogatīva slēgt koplīgumus darba ņēmēju vārdā. Proti, koplīgumu pārrunu definīcijai Ieteikumā ir jāatbilst definīcijai, par kuru vienojušies ES likumdevēji Direktīvā par adekvātu minimālo algu ES. Tātad definīcijā ir jābūt atsaucei uz arodbiedrībām, nevis darba ņēmēju organizācijām. Arodbiedrības ir juridiskas personas, darbinieku pārstāvji, kuri ir pilnvaroti vest koplīgumu pārrunas darbinieku vārdā. Tas atbilst ES, Eiropas Padomes un Starptautiskās Darba organizācijas tiesību instrumentiem. Pievēršam uzmanību, ka citu darba ņēmēju organizāciju atzīšana koplīgumu pārrunu vešanai Ieteikumā apdraudētu koplīgumu slēgšanas un sociālā dialoga pamatstruktūras.