Vispirms atbildēsim uz jautājumu: kas ir ēnu ekonomika? Kaut arī pastāv vairākas ēnu ekonomikas definīcijas, populārākā ir šāda: „Ēnu ekonomika ir iekšzemes kopprodukts, kas nedeklarēšanas un (vai) nepilnīgas deklarēšanas rezultātā nav uzskaitīts oficiālajā statistikā” vai „legālu vai nelegālu preču un pakalpojumu ražošana, kas netiek ietverta oficiālajā IKP novērtējumā”.[1]
Ēnu ekonomikas fenomens nav raksturīgs tikai Latvijai, ēnu ekonomika ir sastopama katrā valstī, atšķirīgi ir tās apmēri. SSE Riga un tās pētnieki Dr. T. Putniņš un Dr. A. Sauka pēta ēnu ekonomikas apjomu katrā no Baltijas valstīm, un 2022. gadā šāds pētījums tika veikts jau 12. reizi (par 2021. un 2020. gadu). Jāatzīmē, ka instrumentārijs ar kura palīdzību var pētīt ēnu ekonomiku, ir dažāds, un SSE Riga ir izvēlējušies aprēķināt ēnu ekonomikas indeksu, izmantojot kvantitatīvās metodes, proti, telefona intervijas, aptaujājot 841 uzņēmēju Latvijā, kā arī uzņēmējus katrā no Baltijas valstīm (Lietuvā – 501, Igaunijā – 529 uzņēmējus). Līdz ar to rezultāti ir salīdzināmi gan dinamikā gadu no gada, gan teritoriāla griezumā, salīdzinot Latvijas rezultātus ar Igauniju un Lietuvu.
Avots: Kelmanson B. et al., 2019, dati par 2016.g.
Pēdējie ēnu ekonomikas dati liecina, ka ēnu ekonomika 2021. gadā bija 26,6% no IKP, turklāt tas ir pieaudzis salīdzinājumā ar 2020. gadu. Vienkāršoti tas nozīmē, ka neuzrādītie ienākumi veidoja 26,6% no IKP jeb 8,74 miljardus eiro. Taču ēnu ekonomikai visās Eiropas valstīs ir tendence samazināties.
Saskaņā ar cita pētnieka – profesora Fr. Šneidera – pētījuma datiem ēnu ekonomikas īpatsvars sarūk, tomēr pēdējos gados samazinājuma temps ir krietni lēnāks.
Avots: autores aprēķini
Lielāko komponenti no ēnu ekonomikas veidoja tieši aplokšņu algas 46,2% apmērā. Tradicionāli lielākā ēnu ekonomika ir tieši būvniecības nozarē – 2021. gadā ēnu ekonomika būvniecības nozarē veidoja 31,2%. Attiecībā uz ēnu ekonomikas iemesliem, tad padziļinātu atbildi uz šo jautājumu sniedz A. Saukas un T. Putniņa veiktais pētījums tieši par ēnu ekonomiku būvniecības nozarē. Būtiskākie iemesli ēnu ekonomikai būvniecības nozarē ir normatīvo aktu nepilnības (t.sk. nodokļu sistēma, iepirkumu process, darba samaksa nozarē, normatīvo aktu piemērošana), kontrolējošo iestāžu kompetence, kapacitāte, vēlēšanās iesaistīties problēmas risināšanā, domāšana un motivācijas trūkums, augsta konkurence nozarē un mazs tirgus, nodokļu sistēma un liels nodokļu slogs.
Pasaules bankas blogā[2] ir ierakstīti 5 galvenie iemesli, kāpēc ēnu ekonomikas izplatās. Pirmais iemesls ir – neformālā nodarbošanās ir plaši izplatīta, it sevišķi jaunattīstības valstīs, kur neformālā ekonomika veido līdz pat 30% no IKP un 70% no nodarbinātajiem, kur katrs otrais ir pašnodarbinātais. Otrs iemesls ir zema produktivitāte, un tur, kur ir augsta neformāla ekonomika, ir zems darba ražīgums. Vidēji neformālajā ekonomikā nodarbinātie izmaksā par 19% mazāk nekā oficiāli nodarbinātie, taču tas ir izskaidrojams arī ar strādājošos raksturojošajām pazīmēm. Tie, kuri strādā ēnu ekonomikas aizsegā, nereti ir mazāk izglītoti, ar darba pieredzes trūkumu u.c., salīdzinājumā ar tiem, kuri strādā oficiāli. Iemesls ir arī tas, ka neformālā ekonomika ir cieši saistīta ar virkni attīstības izaicinājumiem. Šajās valstīs ir augsts nabadzības riska līmenis, zemāks ienākumu līmenis uz katru mājsaimniecības locekli utt. Ceturtais iemesls ir tas, kā augsta neformālā ekonomika korelē ar vājāku valdības kapacitāti, t.sk. mazāk efektīvām valsts institūcijām. Piektais un pēdējais iemesls ir tas, ka neformāli nodarbinātos un ēnu ekonomikas dalībniekus ir grūti identificēt. Ar to arī Eiropa atšķiras no Āfrikas valstīm, kur neformālā ekonomika “nenodarbina” prātus, turpretī Eiropā neformālo ekonomiku cenšas ierobežot ar stingru regulējumu un paaugstinot kontrolējošo institūciju kapacitāti.
Tuvāk Eiropai par galveno ēnu ekonomikas iemeslu tiek uzskatīti pārāk augstie darbaspēka nodokļi un grūto iespēju kontrolēt ēnu ekonomikas galvenos cēloņus. Kopumā ēnu ekonomiku aprēķināt ir diezgan sarežģīti, un pastāv vairākas pieejas, kā izmērīt jeb aprēķināt ēnu ekonomiku. Ķelnes universitātes profesors Dominik H. Enste ir norādījis, ka viedokļi, kā cīnīties ar ēnu ekonomiku, ir ļoti atšķirīgi. Viens no veidiem, kā mazināt ēnu ekonomiku, ir veicināt lielāku un caurspīdīgāku valdības lēmumu pieņemšanas procesu, stiprinot demokrātiju un mazinot korupciju. Dominik H.Enste uzsver, ka ēnu ekonomika nav tikai tautsaimniecības problēma. Lai izvēlētos pareizos instrumentus cīņā ar ēnu ekonomiku, ir jāveic padziļināta cēloņu un seku izpēte. Ēnu ekonomikas galvenais t.s. ienākumu avots ir aplokšņu algas un nelegālā nodarbinātība. Tie ir cieši saistīti termini, jo izvairīšanās no darba nodokļiem vairo ēnu ekonomiku. Starp visneaizsargātākajām grupām ir trešo valstu ieceļotāji jeb imigranti. Pēdējos gados ir pieaugusi imigrantu plūsma no trešajām valstīm. OECD ir aprēķinājis, ka 2016. gadā OECD valstīs ieceļoja 5 miljoni migrantu.[3]
Pastāv vairāki veidi, kā aprēķināt ēnu ekonomiku:[4]
- mikro līmenis, pārstāvju aptauja;
- makro līmenis, uzņēmumu vadītāju aptauja, kombinējot ar nedeklarētajiem biznesa ienākumiem un nedeklarēto algu kā % no IKP. Šādu pieeju izmanto T. Putniņš un A. Sauka – tā balstās uz pieņēmumu, ka paši uzņēmēji vislabāk zina, kāds ir neuzrādītās naudas daudzums.
Netiešās ēnu ekonomikas aprēķina metodes:
- starpība starp nacionālo kontu izdevumiem un ienākumiem;
- starpība starp oficiālo darbaspēku un nelegālo;
- elektrības patēriņa pieeja, – 1996. gadā divi amerikāņu zinātnieki nāca klajā ar tēzi, ka šī ir vislabākā metode, kā novērtēt visaptverošo ekonomisko aktivitāti. Pieņemot, ka elektrības elastība attiecībā pret IKP ir 1, autori ieteica aprēķināt starpību starp elektrības patēriņu un IKP pieaugumu kā ēnu ekonomikas pieauguma rādītāju;
- transakciju pieaugums, pie zināmiem lielumiem kā naudas daudzums un oficiālais IKP var aprēķināt naudas pieauguma ātrumu. Attiecīgi, ja ir zināms ēnu ekonomikas īpatsvars bāzes gadā, var aprēķināt ēnu ekonomikas apjomu nākamajā periodā;
- daudzfaktoru modeļa pieeja ir balstīta uz vairākiem indikatoriem. Šajā modelī ēnu ekonomika ir indekss, kurā ir novērtēti gan cēloņi, gan rezultatīvie indikatori. Indikators tiek pielietots sistēmā divos vienādojumos: pirmkārt, kā neatkarīgais mainīgais ar cēloņiem un, otrkārt, kā rezultatīvais mainīgais.
Ēnu ekonomiku ietekmējošie faktori[5]:
- vāja institucionālā kvalitāte;
- nodokļu slogs un administrācija;
- tirdzniecības “atvērtība”;
- valstīs ar augstu IKP uz vienu iedzīvotāju un augstāku darba ražīgumu ir mazāka ēnu ekonomika;
- ēnu ekonomika vairāk izplatīta valstīs ar zemāku cilvēkkapitālu;
- nozaru efekts: ēnu ekonomika ir plaši sastopama lauksaimniecības nozarē.
Viens no ēnu ekonomikas efektiem ir saistīts ar minimālo algu, t.i., minimālās algas palielināšana var samazināt ēnu ekonomiku. Tai pat laikā pastāv empīriski pierādījumi, ka strauja minimālās alga palielināšana var izraisīt ēnu ekonomikas pieaugumu ilgtermiņā (skat., piemēram, Davidescu A., Schneider F., 2017.g.), taču īstermiņā nav novērojama ietekme.
Ēnu ekonomikas fenomens nav novērojams tikai Latvijā, vairāk vai mazāk ēnu ekonomika pastāv visās nacionālo valstu tautsaimniecībās. Attīstītajās valstīs ēnu ekonomika svārstās 15-20 % robežās, turpretī attīstības valstīs tā ir 30-35% no IKP (Kelmanson B. et al., 2019). Ēnu ekonomikas izmaksas ietver darba tirgus izkropļojumu, negūtos ienākumus no darbaspēka nodokļiem un saražotās produkcijas, samazinātas sociālās garantijas un sociālos pakalpojumus utt. Ēnu ekonomikai ir arī tālejošas sekas, jo samazinās finansējums zinātnei, attiecīgi samazinās arī ienākumi, kuri varētu tikt novirzīti inovācijām un straujākai izaugsmei. Ēnu ekonomiku ir grūti aprēķināt arī tā iemesla dēļ, ka ne visas ar ēnu ekonomiku saistītās izmaksas var novērtēt absolūtos skaitļos vai procentos. Taču aprēķinos sākotnēji neizmērāmas lietas var apzīmēt ar noteiktu indikatoru un aprēķināt tā ietekmi. Pētnieku ieskatā Austrumeiropā noteicošie kritēriji jeb faktori ir regulācijas kvalitāte, valsts pārvaldes efektivitāte un pieejamais cilvēkkapitāls (Kelmanson B. et al., 2019).
Valstīs ar augstu migrācijas plūsmu ēnu ekonomika kalpo kā drošības spilvens tiem, kuri strādā nelegāli. Attiecīgi politikai būtu jābūt tādai, kura ir vērsta uz migrantu ciešāku iekļaušanu darba tirgū, t.i., darba tirgus legālajā pusē. Liela nozīme tajā ir arī izglītības politikai, uz tādu migrantu prasmju attīstīšanu, kuras ir pieprasītas darba tirgū, attiecīgi tajās nozarēs ar zemu pelēkās ekonomikas īpatsvaru. Tas visticamāk izslēdz valsts pārvaldi, bet paver iespējas strādāt sabiedriskajā sektorā. Daži no ieteikumiem, kā iekļaut trešo valstu pilsoņus un citus nelegāli nodarbinātos darba tirgū, ietver tādas jomas kā (Kelmanson B. et al., 2019):
- īstenošanas un uzraudzības stiprināšana (piemēram, kā visu jauno darbinieku obligāta reģistrēšana Bulgārijā);
- tādu aktivitāšu veicināšana, kas padara darba tirgu iekļaujošu un īstenot uz klientu orientētus pasākumus tiem, kuri ir visvairāk pakļauti sociālajai atstumšanai, t.i., pasākumiem jābūt konkrēti mērķētiem uz noteikto mērķa grupu;
- labvēlīgas nodarbinātības vides radīšana migrantiem, kuri atgriežas Latvijā, nodrošinot speciālas apmācības un koncentrējoties uz tām prasmēm, kuras ir iegūtas ārvalstīs;
- starpnozaru mobilitātes veicināšana, atbilstoši pakārtojot tam izglītības sistēmu;
- izglītībai paredzēto fondu efektivitātes veicināšana, nosakot prioritātes, uzlabojot arī izglītības nozares projektu uzraudzību.
OECD lielu neformālās ekonomikas daļu saista ar vāju darbaspēka migrācijas vadības kapacitāti un aktīvās nodarbinātības pasākumiem, lai panāktu maksimālu efektu no migrācijas (OECD, 2019). Atbildot uz jautājumu, kā valstis var izvairīties no trešo valstu pilsoņu nelegālās nodarbinātības, izmantojot un novērtējot imigrācijas ietekmi uz ekonomiku, ir atbalstīt imigrantu nodarbināšanu formālajā sektorā vai palielināt ienākumus no formālās ekonomikas, gūstot maksimālu efektu. Tieši imigrantu neformālā nodarbinātība ir šķērslis, lai novērtētu imigrantu ietekmi uz nacionālo valstu ekonomiku. Viens no jautājumiem ir, kā trešo valstu pilsoņi – imigranti – iekļaujas sociālās drošības sistēmā, kādi ir viņu dzīves un darba apstākļi. Ierobežota piekļuve sociālās drošības sistēmai var radīt spriedzi un neformālās ekonomikas pieaugumu. Imigrantu iekļaušanās neformālajā ekonomikā palielina arī diskrimināciju darba tirgū gan attiecībā uz darba samaksu, darba apstākļiem, mājokli un tiesības uz to. Neformālā ekonomika neļauj novērtēt pilno un patieso ēnu ekonomikas apjomu, it sevišķi starp imigrantiem. Lielākoties attīstītajās valstīs neformālā ekonomika lielākoties ir izplatīta lauksaimniecībā. Imigrantu neformālā nodarbinātība būtiski ietekmē uzņēmumu konkurētspēju, kad vieni kļūst konkurētspējīgāki par citiem, pateicoties nelegālajai nodarbinātībai. Pētījumi apliecina, ka tie imigranti, kuri maksā visus nodokļus, var uzsākt savu uzņēmējdarbību, iekļaujoties formālajā ekonomikā, labāk atrod līdzsvaru starp nodarbošanos un kvalifikāciju, prasmēm un gūst augstākus ienākumus (Kaushal, 2006). Turklāt nelegālie migranti koncentrējas noteiktos sektoros.
Neformālās ekonomikas apjoms būtiski atšķiras starp OECD dalībvalstīm. Piemēram, Kirgizstānā 2/3 no visiem strādājošajiem strādā nelegāli un atrodas pelēkajā zonā. Pārāk augsti nodokļi, augstas administratīvās prasības un neuzticība valdībai un valsts pārvaldei kopumā ir galvenie iemesli, kāpēc Kirgizstānas darba ņēmēji izvēlas nemaksāt nodokļus un strādāt nelegāli (OCED, 2018).
Pētījumi liecina, ka pastāv cieša korelācija starp nestandarta nodarbinātību un neformālo nodarbinātību (ILO, 2016c). Atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas vadlīnijām, kuras apstiprināja 17. starptautiskajā darba statistiķu konferencē, neformālā nodarbinātība iekļauj:
- pašnodarbinātos un darba devējus viņu neformālās nozares uzņēmumā;
- atbalstu neformāli uzrādīto darbinieku ģimenēm;
- neformālu uzņēmumu sadarbības uzņēmumus, kuri piedalās neformālajā ekonomikā;
- darba ņēmējus, kuri ir nodarbināti nelegāli.
Vadlīnijas nosaka, ka strādājošie ir uzskatāmi par nelegāli nodarbinātiem, ja viņu nodarbinātībai nav tiesisks pamats, nepakļaujas nacionālajai darba likumdošanai, par darbinieku netiek veikti darbaspēka nodokļi un darbinieks nav pakļauts sociālās drošības sistēmai, un nav tiesību uz noteiktiem nodarbinātības nodokļiem (iepriekšēja paziņošana par darba uzteikumu, atlaišanas pabalsts, apmaksāts atvaļinājums un apmaksātas darba dienas saslimšanas gadījumā) (ILO, 2003).
Imigranti bieži integrējas neformālajā sektorā, izmantojot imigrantu tīklus, kas palīdz jaunpienācējiem atrast darbu vai pat nodrošināt finansējumu, vai cita veida atbalstu, lai imigranti varētu kļūt par pašnodarbinātajiem. Neformālā ekonomika ietekmē arī darba ražīgumu, taču pētījumos konstatētie pierādījumi nav viennozīmīgi.
Ēnu ekonomikas uzraudzība
Ņemot vērā, ka ēnu ekonomika skar vairākas jomas, atbildību galvenokārt uzņemas Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID). Turklāt uzticēšanās VID katru gadu pieaug, izņemot pēdējo, kas drīzāk būtu izņēmuma gads, jo tieši VID administrēja COVID-19 pandēmijas seku novēršanai izmaksātos dīkstāves pabalstus un daudzi varēja būt neapmierināti ar dīkstāves pabalsta apjomu utt. Saskaņā ar SSE Riga veikto pētījumu apmierinātība ar VID darbu kopš 2016. gada ir pieaugusi, no 3,20 punktiem 2016.gadā līdz pat 3,60 punktiem 2021. gadā (maksimālais punktu skaits – 5, kas nozīmē, ka ir ļoti liela apmierinātība). Apmierinātība ar VID darbu 2021. gadā samazinājās gan Lietuvā (3,56), gan Igaunijā (3,60). Viszemākā apmierinātība ar valdības nodokļu politiku ir bijusi Latvijā, turpretī Igaunijā un Lietuvā tā bija nedaudz virs Latvijas līmeņa. Taču apmierinātība ar valdības nodokļu politiku Latvijā kopš 2016.gada ir stabili pieaugusi no 2,08 punktiem 2016.gadā līdz pat 2,70 punktiem 2021.gadā (2019.gada tie bija 2,60 punkti).
Otra institūcija, kura stāv cieši blakus Valsts ieņēmumu dienestam un ir atbildīga par ēnu ekonomiku, vismaz diagnosticējošā jomā, ir Valsts darba inspekcija. Turklāt 2020. gadā, tāpat kā iepriekš, nereģistrētās nodarbinātības samazināšanas politikas īstenošana bija viena no Darba inspekcijas prioritātēm. Ko mums atklāj Valsts darba inspekcijas 2020. gada pārskats? “2020. gadā Darba inspekcijas amatpersonas veica 1 876 apsekojumus (plānoti – 2 000) saistībā ar nereģistrētās nodarbinātības samazināšanu, no kuriem 30 % bija rezultatīvi. Tas nozīmē, ka katrā trešajā apsekojumā tika konstatētas personas, ar kurām nebija noslēgti rakstveida darba līgumi un / vai kuras darba devējs nebija deklarējis Valsts ieņēmumu dienestā (VID) kā darba ņēmējus” (VDI, 2020). Taču kopējais atklāto nereģistrētās nodarbinātības gadījumu skaits ar katru gadu samazinās, proti, 2018. gadā tādu bija 1216, savukārt 2020. gadā – 885 gadījumu.
“Darba inspekcija pastāvīgi turpina attīstīt savas pārbaudes metodes, īpašu uzmanību pievēršot jaunām nereģistrētās nodarbinātības formām. Viena no tām ir saistīta ar nelegālu pārrobežu nodarbināto plūsmu organizēšanu un trešo valstu pilsoņu nelegālu nodarbināšanu Latvijā”, tā teikts 2020.gada pārskatā (VDI, 2020).
Ēnu ekonomika un arodbiedrības
Pastāv divi jēdzieni – nestandarta nodarbinātie un nelegāli nodarbinātie. Ja nelegāli nodarbinātie ir tie, par kuriem netiek veiktas sociālās iemaksas, tad ne visi netipiskie nodarbinātie ir nelegāli nodarbinātie, kaut arī nelegālā nodarbinātība starp netipiski nodarbinātajiem ir biežāk sastopama nekā starp legāli nodarbinātajiem. Starp nestandarta nodarbinātajiem pašnodarbinātie ir visvairāk pakļauti nelegālajai nodarbinātībai. Arodbiedrības iebilst pret nestandarta nodarbinātības formām, pirmkārt, nodarbinātie kādā no nestandarta nodarbinātības formām ir pakļauti ēnu ekonomikai, otrkārt, nereti arodbiedrībām nav piekļuve minētajiem nodarbinātajiem.
Arodbiedrībām ir ierobežota piekļuve maziem un mikro uzņēmumiem, tieši šajos uzņēmumos nelegālā nodarbinātība ir sastopama ievērojami biežāk nekā vidējos un lielos uzņēmumos, turklāt tendence rāda, ka nestandarta nodarbinātības formas arvien vairāk pieaug.
2020. gada nogalē Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība veica aptauju, kas parādīja, ka pēdējo 3 gadu laikā 21,6% no aptaujātajiem vai kāds no viņam tuvajiem cilvēkiem bija saskārušies ar situāciju, ka darba devējs neizmaksā darba algu vai citas darbiniekam pienākošās naudas summas. Savukārt no faktoriem, kas liek cilvēkiem izšķirties par labu saņemt algu “aploksnē” pēc respondentu domām ir iespēja vairāk saņemt uz rokas (tā uzskata 76,4% respondentu).
Avots: SKDS aptauja pēc LBAS pasūtījuma
Finanšu ministrija savā mājas lapā ir publicējusi ieteikumu, ko katrs varam darīt, lai mazinātu ēnu ekonomiku Latvijā.
Savā darba vietā:
- pieprasīt darba devējam noslēgt līgumu un maksāt oficiālu algu, lai saņemtu visas sociālās garantijas;
- atteikties no dubultas uzskaites vešanas un nelegālu darbību netieša atbalsta tajās klusējot, piedaloties vai neziņojot par tām nodokļu inspekcijai.
Savā dzīvē:
- nemaksāt skaidrā naudā par saņemtajiem pakalpojumiem, piemēram, remonta meistaram;
- prasīt čekus par pirkumu vai pakalpojumu, tai skaitā tirgū un, saņemot pakalpojumu no individuālā komersanta, piemēram, friziera;
- noformēt dzīvokļa izīrēšanas līgumu un uzrādīt saņemto naudu kā legālus ienākumus;
- rādīt pozitīvu piemēru saviem bērniem, izturoties godīgi un atbildīgi pret savu un savas valsts naudu.
Viens no veidiem, kā ēnu ekonomika ietekmē darba tirgu un tās dalībniekus, ir zemi sociālie pabalsti, nonākot situācijā, kad nepieciešams šos pabalstus izmantot. Tam pierādījums ir arī COVID-19 pandēmija, kad, veicot pabalstu izmaksu atkarībā no sociālo iemaksu apmēra, izrādījās, ka daļai sabiedrības ir ļoti zemi sociālā nodokļa maksājumi.
Ēnu ekonomikas apkarošanas padome (turpmāk – Padome) tika izveidota 2014. gada 16. septembrī ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.549 “Ēnu ekonomikas apkarošanas padomes nolikums”.[6] COVID-19 pandēmijas ietekmē Padome pēdējo reizi sanāca kopā 2021. gada 23. septembrī, iepriekš 2019.gada 19.septembrī. Pēc premjera teiktā, ēnu ekonomika atspoguļojas nodokļu ieņēmumos, kuri veido 30% no IKP, tomēr valdības mērķis ir sasniegt šo īpatsvaru kā ziemeļvalstīs – 40-45%.
Pagājušajā gadā Finanšu ministrija Ēnu ekonomikas apkarošanas padomes sēdē informēja par izstrādāto Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānu. Premjers rosina meklēt cēloņus, kā arī efektīvus risinājumus ēnu ekonomikas mazināšanai un viens no tiem ir vispārējā iedzīvotāju ienākumu deklarēšana. Arodbiedrības atbalsta vispārējā ienākumu deklarēšanu. Sēdes laikā tika panākta vienošanās par šādiem punktiem:
- apstiprināt piecus rīcības virzienus “aplokšņu algām” maksājamo līdzekļu izcelsmes avotu mazināšanai: nereģistrēta saimnieciskā darbība, nedeklarēta nodarbinātība un neuzrādīta darba samaksa, neuzskaitīti darījumi un nelegāla preču aprite, skaidras naudas neuzskaitīta un nekontrolēta aprite, kā arī nodokļu nomaksas veicināšana, īstenojot ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna projekta pasākumus;
- nozaru ministriem sadarbībā ar tautsaimniecības nozarēm identificēt riska faktorus un mēneša laikā iesniegt priekšlikumus ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna papildināšanai;
- FM virzīt ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna projektu apstiprināšanai Ministru kabinetā;
- FM sagatavot normatīvā akta projektu, nosakot vispārējo iedzīvotāju ienākumu deklarēšanas pienākumu (2023. gadā deklarēt ienākumu apmēru par 2022.gadu un turpmāk katru gadu) un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā.
Katru gadu LTRK veic aptauju par Ēnu ekonomikas indeksu no 2016. līdz 2021.gadam. Šajā pārskata periodā ir novērojama tendence, ka negatīvais vērtējums par ēnu ekonomiku Latvijā samazinās, turklāt lēnām, bet pieaug uzņēmēju apmierinātība ar biznesa regulējošo normatīvo aktu kvalitāti, kā arī apmierinātība ar valdības atbalstu uzņēmējiem ar nestabilu pieaugumu.
Savukārt uzņēmēju nākotnes prognozes, līdzīgi kā par pašreizējo vērtējumu līdz 2020. gadam COVID-19 pandēmijas sākumam, uzņēmēju prognozes saistībā ar ēnu ekonomikas izplatību samazinās, taču sākot ar 2020. gadu uzņēmēju prognozes kļūst arvien sliktākas, bažas saglabājas arī par būvniecības nozari.
SDO ir novērtējis, ka neformālā nodarbinātība Ziemeļu, Austrumu un Rietumu Eiropā vidēji svārstās ap 14,3% (ILO, 2018), neatkarīgi no reģiona, neformālā ekonomika samazinās līdz ar nodarbināto izglītības līmeni. Attiecīgi arī valstīs ar augstāku izglītības līmeni, neformālā nodarbinātība ir zemāka. Turklāt neformālā nodarbinātība ir biežāk novērojama tieši starp vīriešiem, kas varētu būt skaidrojams ar vīriešu lielāku īpatsvaru tajās nozarēs, kur tradicionāli vairāk strādā vīrieši.
Avoti:
ILO, 2018. Women and Men in the Informal Economy: A Statistical Picture.
ILO, 2016. Non-Standard Employment around the World, International Labour Office, Geneva.
ILO, 2003. Seventeenth International Conference of Labour Statisticians, 24 Nov.–3 Dec., Report of the Conference No ICLS/17/2003/R, International Labour Office, Geneva.
Kaushal, N., 2006. “Amnesty programs and the labor market outcomes of undocumented workers”, The Journal of Human Resources, Vol. 41(3), pp. 631-647
Kelmanson B., Kirabaeva K., Medina L., Mircheva B. and Weiss J., 2019. Explaining the Shadow Economy in Europe: Size, Causes and Policy Options.
LBAS, 2020. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veikta aptauja pēc LBAS pasūtījuma.
OECD, 2018. How Immigrants Contribute to Developing Countries’ Economies.
VDI, 2020. Valsts Darba inspekcijas gada pārskats. Pieejams šeit.
Autors: Dr.oec. L.Romele
- Ministru kabineta rīkojums Nr.287. Par Pasākumu plānu ēnu ekonomikas apkarošanai.
- https://blogs.worldbank.org/voices/five-reasons-be-concerned-about-shadow-economy
- Shining Light on the Shadow Economy: Opportunities and Threats OECD, 2017
- Medina L., Schneider f. Shadow Economies Around the World: What Did We Learn Over the Last 20 Years?, IMF, 2018
- Kelmanson B., Kirabaeva K., Medina L., Mircheva B. and Weiss J. Explaining the shadow economy in Europe: size, causes and policy options, IMF, 2019
- Padome ir koordinējoša institūcija, kuras mērķis ir ēnu ekonomikas apkarošanas jomā koordinēt un uzraudzīt atbildīgo institūciju – valsts pārvaldes iestāžu un nevalstisko organizāciju darbību. Padomi vada ministru prezidents, bet tās sastāvā ir ekonomikas ministrs, finanšu ministrs, iekšlietu ministrs, labklājības ministrs, satiksmes ministrs, tieslietu ministrs, veselības ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, zemkopības ministrs, ģenerālprokurors, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks, Valsts policijas priekšnieks, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors, Valsts darba inspekcijas direktors, Veselības inspekcijas vadītājs, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents. Padomes sēdēs var tikt arī uzaicināti gan noteiktas jomas eksperti, gan citu nevalstisko organizāciju pārstāvji.