LBAS logo

ETUC ikgadējā darba tiesību juristu NETLEX

NETLEX konference Bratislavā šogad tika veltīta tiesību īstenošanai darbinieku mobilitātes jomā.

Tiesību īstenošanā mobilitātes jomā ES ir divas svarīgas direktīvas, kuras diemžēl nedarbojas 100% efektīvi  vai kuru iedarbība nav skaidra:

  • Sezonas darbinieku direktīva: attiecas tikai uz tiem trešo valstu sezonas darbiniekiem, kuri piesakās uz darbu no savas valsts un neattiecas uz tiem, kuri jau dzīvo ES, tajā nav paredzēta solidārā atbildība;
  • Darba devēju sankciju direktīva: cik darbinieku reāli saņēma savas algas, nav statistikas, prasības celšanas mehānisms praksē ir dārgs un sarežģīts un ārvalstu darbinieki to neizmanto.

Eiropas Darba iestāde, ES aģentūra (ELA) palīdz uzlabot sadarbību starp ES valstīm, koordinē kopīgas inspekcijas, īsteno analīzi un riska novērtējumus saistībā ar darbaspēka pārrobežu mobilitāti un nodrošina starpniecību gadījumā, ja rodas strīdi starp ES valstīm.

Kā norāda ELA, trešo valstu pilsoņu norīkošana ES līdz 2018.gadam nebija problēma, trešo valstu pilsoņu nodarbinātība, nedeklarēts darbs, tiesību pārkāpumi ar vien vairāk parādās statistikā un analīzē tieši tagad. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem ir nacionālo darba inspekciju iespējas praksē pārbaudīt trešo valstu pilsoņu nodarbinātību. Katrai valstij ir sava specifika, taču viss atgriežas pie inspekciju personāla skaita, proti, inspektoriem, kuri var praksē pārbaudīt darba vietās nodarbinātības statusus. Šajā sakarā, jāatzīmē, ka ES līmenī nav inspekciju kapacitātes novērtēšanas mehānisma. Šādai iniciatīvai vajadzētu nākt no Eiropas Komisijas pēc arodbiedrību vai valstu pieprasījuma. Patreiz ELA var tikai sniegt norādījumus un rekomendācijas valstīm attiecībā uz to inspekciju kapacitāti un to pietiekamību. Taču būtu nepieciešams Eiropas līmeņa tiesību akts vai rekomendācija. Eiropas Semestris un tā ietvaros ik gadu veiktais novērtējums par katru valsti un uz tā pamata publicētas rekomendācijas arī var būt viens no risinājuma virzieniem.

Vēl viens izaicinājums ir valstu inspekciju iespējas apmainīties ar informāciju ātri un efektīvi attiecībā uz darbinieku migrācijas statusiem, saņemto vīzu, darba atļauju un tt.

ES Pamattiesību aģentūra (FRA) Eiropas Savienības un valsts līmeņa lēmumu pieņēmējiem sniedz neatkarīgus, ar faktiem pamatotus ieteikumus un tādējādi palīdz sagatavot lietišķākas diskusijas, stratēģijas un tiesību aktus pamattiesību jomā. FRA strādā arī ar būtiskiem darba ekspluatācijas gadījumiem. FRA veic pētījumus šajā jomā, kā arī sagatavoja apmācību manuālu darba inspektoriem, piemēram, apmācot par to, kāds ir tiesiskais ietvars, kādi ir aizsardzības elementi darbiniekiem, kā runāt ar ārvalstu darbiniekiem, kā strādā prasību/sūdzību celšanas mehānisms. Attiecībā uz pēdējo arodbiedrību loma ir būtiska, jo migrantu darbinieki neuzticas valsts pārvaldes iestādēm to tiesību aizsardzībā, piemēram, baidās no darba inspekcijām. Taču darbinieki daudz labāk uzticas arodbiedrībām, kuras ir darbinieku pusē.

Eiropas tiesībās dažādās direktīvās (Sezonas darba direktīva, Darbinieku norīkošanas direktīva, Vienotas atļaujas direktīva, darba devēju sankciju direktīva) ir paredzēti vairāki darbinieku aizsardzības elementi, kuri labi jāpārzina valstu darba inspekciju inspektoriem:

  • tiesības uz informāciju;
  • prasības celšanas mehānisms;
  • tiesības uz vienlīdzīgiem darba apstākļiem, vienlīdzīgu tiesību princips;
  • tiesības uz darba samaksas izmaksu (back pay);
  • aizsardzība pret ekspluatācijas gadījumiem;
  • uzraudzība, riska novērtēšana, inspekcijas, sankcijas;
  • tiesības mainīt darba devēju;
  • tiesības uz bezdarbnieka statusu;
  • darba devēja pienākums sniegt informāciju par dzīvošanas apstākļiem;
  • pagaidu uzturēšanas atļaujas upuriem;
  • apakšuzņēmēju atbildība.

Viena no sarežģītākajām nozarēm tiesību īstenošanā ir tieši starptautiskais transports, gan autoceļa transports, gan aviotransports. Tiesību aizsardzības procedūra ir komplicēta un sarežģīta. Tiesības paredzētas ir, taču to aizsardzība ir grūta un ilga. Piemēram, Eiropas līgumi paredz darbiniekam tiesības uz sociālo aizsardzību, neatkarīgi no tā, kurā ES valstī darbinieks strādā. Dalībvalstis vēlas, lai darbinieki tiek reģistrētos tieši viņu valstī, lai saņemtu savā budžetā sociālās iemaksas. To izmanto transporta (un ne tikai) kompānijas, meklējot valstis, kur sociālā iemaksas ir viszemākās un slēdzot darba līgumu atbilstoši šis valsts tiesībām.

Kā ilustrācija NETLEX tika prezentēts Ryanair gadījums. Ryanair lidmašīnu ekipāžas darbinieki, kuri dzīvo Francijā, katru rītu dodas uz darbu/lido no  Francijas un vakarā atgriežas/atlido Francijā, taču viņu darba līgums ir slēgts atbilstoši Īrijas likumiem. Padomes Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā pieļauj šādas situācijas, un pieprasa valsts institūcijām tikai pārbaudīt, ka izsniegtas nodokļu samaksas sertifikāts (A1) ir leģitīmi izsniegts. Francija cēla iebildumus pret Ryanair. Uz šo Ryanair atbildēja ar to, ka Ryanair sāka nodarbināt darbiniekus kā pašnodarbinātos, kas noved pie absurda, ka lidmašīnas pilots ir pašnodarbinātais, kas piestāda Ryanair rēķinu par nolidotām stundām. Ryanair palīdz sakārtot visus papīrus. Šajā ziņā trūkst pietiekami atturošu sankciju.

Nozīmīgu diskusiju daļu konferencē ieņēma darbinieku vienlīdzīga samaksa, to ietvaros darbinieku norīkošana un Darbinieku norīkošanas direktīvas ietekme  vienlīdzīgu tiesību īstenošanā, jauna direktīva par darba samaksas caurspīdīgumu, kā arī minimālās algas direktīvas ieviešana.

Austrija ir viena no valstīm, kuru raksturo intensīva darbinieku norīkošana. Austrijā minimālo algu visās nozarēs nosaka ar koplīgumiem. Minimālā alga ir atkarīga citu starpā no darbinieka kvalifikācijas. Ar jaunu darbinieku norīkošanas direktīvu, kura minimālās algas vietā paredzēja darba samaksu, nebija revolucionāro izmaiņu, jo ar darba samaksu Austrijā saprot minimālo algu, kuru paredz koplīgums. Interesanti, ka Austrija obligātas darba samaksas komponentes (piemēram, saistībā ar darbinieka stāžu, vecumu, darbu, kas saistīts ar īpašu risku) jau ir iekļautas minimālā algā, kurus regulē koplīgums. Nebija revolucionāro izmaiņu arī saistībā ar komandējuma izdevumu kompensēšanu. To paredz tikai attiecībā uz norīkošanu uzņemošas valsts ietvaros un diemžēl arī nekontrolē. Taču lielāka uzmanība tika pievērsta sankciju noteikšanai. EST lietā Maksimovic gan secināja, ka Austrijas noteiktās sankcijas nebija proporcionālās un Austrijai nācās tās mazināt. Vienlaikus Austrijas pārstāvji uzsver, ka ja uzņēmumu “pieķer,” un sods ir mazāks nekā darbiniekam nemaksāta darba samaksa, tas turpina veicināt sociālo dempingu. Attiecība uz komandējuma izdevumu kompensāciju Austrija norāda, ka ir problēmas pārbaudīt, kā tiek īstenoti noteiktumi, kurus paredz nosūtoša valsts. Slovākijā, kura bieži nosūta darbiniekus uz Austriju ir arī paredzēti noteikumi par komandējuma izdevumu kompensēšanu, taču to izpildi ir sarežģīti pārbaudīt.

Šī gada beigās Eiropas Komisija prezentēs ziņojumu par Darbinieku norīkošanas direktīvas ieviešanu, ar īpašu fokusu uz vienlīdzīgu darba samaksu un komandējuma izdevumu kompensēšanu.

Vienlīdzīgas darba samaksas veicināšanā būtisku lomu spēlē direktīva par darba samaksas caurspīdīgumu. Direktīva tika pieņemta un tagad dalībvalstīm, tostarp Latvijai ir jāievieš tās normas savās darba tiesībās. Sarežģītākais direktīvas normu pārņemšanā ir ieviest darba samaksas caurspīdīguma mehānismus uzņēmumā – ziņošana par darba samaksas līmeņiem, darba samaksas novērtējums, darbinieku tiesības pieprasīt informāciju par darba samaksu, tostarp caur saviem darbinieku pārstāvjiem. Direktīva diemžēl neparedz prioritāru lomu arodbiedrībām. Arodbiedrībām, direktīvas ieviešanas procesā prioritāri jāpievērš uzmanība šādiem aspektiem:

  • arodbiedrību loma un darbinieku tiesība izvēlēties savu darbinieku pārstāvi;
  • arodbiedrību tiesība vest sarunas, lai koplīguma aizvērtu darba samaksas;
  • īstenot darba vienlīdzīgu darba samaksu, hipotētiskais salīdzināšanas mehānisms, salīdzināšanas mehānisms.

Ziņošanas mehānisms joprojām ir attiecināms tikai no uzņēmumiem, kuri nodarbina vismaz 250 darbinieku.

Svarīgi, ka direktīva paredz kolektīvu prasību iespēju.

Nataļja Preisa, LBAS eksperte