LBAS logo

Intervija ar profesoru Pāvelu Juru par Pilsoniskās līdzdalības jautājumiem

Kas Jūs savulaik pamudināja pievērsties pilsoniskās līdzdalības tēmai un kāda bija situācija tajā brīdī? 

Monogrāfija, kas tika izdota 2020. gadā bija promocijas darba turpinājums. Un, ja skatās uz pētījumu kopumā, monogrāfija tapusi 8 gadu laikā. Šo gadu laikā mudinājums veikt šo darbu, pēc vairākiem parametriem, gan demokrātijas indeksa, gan zemas iedzīvotāju līdzdalības, gan apolitiskā attieksme, gan politiskās kultūras trūkums, viss tas, kas Latvijas iedzīvotājiem ir raksturīgs. Gan politiskā, ekonomiskā, sociālā un kultūras šķērsgriezumā, es sapratu, ka mēs esam ļoti tālu no tām demokrātiskām un civilizētām sabiedrībām. Meklēju risinājumus teorijā, lai saprastu un pateiktu, cik svarīga ir pilsoniskā kompetence tieši mācību procesā. Rakstot promocijas darbu, atdūros uz to, ka patiesībā Latvijā nav apkopota teorija par šo tēmu. Man likās, ka tas ir mans pienesums un pienākums izdot monogrāfiju, kur būtu gan teorija, gan empīriskā izpēte, lai citi interesenti varētu veikt pētījumus. Jebkurai nācijai būtu jākopj sava zinātne, arī Latviešu valodā, svarīgi ir ne tikai izpētīt realitāti un pierādīt to, ko iekšēji saprotam, bet uz pierādījumiem balstīt un atstāt savu devumu turpmākajā izpētei Latviešu valodā. 

Vai Jūs varētu paskaidrot, kāda bija situācija jauniešiem pilsoniskajā līdzdalībā, kāda bija jauniešu aktivitāte? 

Līdz monogrāfijai, izpratne par jauniešu pilsonisko līdzdalību aprobežojās tikai ar politisko līdzdalību un brīvprātīgo darbu. Man likās, ka tas īsti nav pareizi, tāpēc šo koncepciju par pilsonisko līdzdalību ietvēru četros tvērumos – politiskā, sociālā,  ekonomiskā un kultūras, mēģinot saprast, vai tiešām jaunieši ir tik mazaktīvi. Es saku nē, tā tas nav, jaunieši ir gana aktīvi, bet izpēte ļāva secināt to, ka pirms mēs kā sabiedrība prasām no jauniešiem būt aktīviem pilsoniskajā līdzdalībā, ar visu sirdi un dvēseli atdot sevi valstij, ir būtiski saprast vai jaunieši izjūt piederību Latvijā, vai viņi var pašapliecināties, pašrealizēties savā valstī, vai jaunieši jūtas vajadzīgi. Ja mēs skatāmies šādā griezumā, tad viens no cēloņiem kāpēc atdeve sociālajā kontekstā ir salīdzinoši zema, tad atbilde ir meklējama tajā, ka no ģenerālās kopas ļoti liels izlases apjoms nejūtas piederīgi Latvijai, viņi nejūtas vajadzīgi Latvijai, tāpēc tas raisa šo problēmu jautājumu un tā ir zināma veida atbilde. Mēs nevaram teikt, ka ir tikai informācijas trūkums. Jā, tas ir iespējams, bet tajā pašā laikā valsts un pašvaldības līmenī nav domāts par to, ka ir nepieciešami resursi, lai aktīvais jaunietis varētu kaut kur aizbraukt. Neviens nav domājis par to, lai mācību procesā mēs jaunieti virzītu uz ne tikai pilsoniskām zināšanām. Mums ir jādomā par zināšanu, prasmju, attieksmju kopumu, kas īstenojas kā rīcībspēja. Rīcībspējas kontekstā nevajadzētu jauniešus uzskatīt tikai un vienīgi kā mazaktīvus patērētājus, ar jauniešiem ir jāstrādā un ir jāpalīdz. Ja mēs raugāmies no attiecību viedokļa, kur ir viena sociālā grupa, kas ir jaunieši  valsts pašvaldības līmenī, šīs attiecības netiek mērķtiecīgi stiprinātas un veidotas. 

Kā Jūs definētu pilsonisko līdzdalību un kādu nozīmi tai piešķirtu mūsdienu sabiedrībā? 

Pilsoniskā līdzdalība iekļaujas kā jauniešu rīcībspēja un izpratne par to, ka es ar savu darbu varu veicināts savu izaugsmi, kopienas izaugsmi, valsts izaugsmi, lai būtu nodrošināta dzīves kvalitāte, proti, ar savu devumu sabiedrībā es varu uzlabot dzīves kvalitāti, kas ir priekšnosacījums, lai mums būtu pilsoniska sabiedrība, bet veids kā es to varu izdarīt ir politiskā līdzdalība – dažādas partijas, sociālā līdzdalība – dalība akcijās, “flash mob”, nevalstiskas organizācijas, utt., kultūras līdzdalība – dalība dziesmu un deju svētkos, kori, amatieru teātri, latviskā identitāte, pulciņi, utt., un ekonomiskā līdzdalība – nodokļu maksāšana, atbalsts vietējiem ražotājiem, utt. Pilsoniskā pozīcija un atbildība, kā dzīves veids, ka es neesmu vienaldzīgs par apkārt notiekošo.  

Kādi ir svarīgākie soļi, ko valdība un sabiedrība kopumā var veikt, lai veicinātu pilsonisko līdzdalību? 

Pašvaldība ir skolu dibinātājs un pašvaldība ir tā, kas organizē vietējo kopienu. Tai ir jābūt atvērtai jauniešu iniciatīvām, arī finansiāli tās atbalstot. Tam ne vienmēr ir vajadzīgs liels finansējums. Savukārt šis pozitīvais rezultāts, kā labās prakses piemērs, spēs iedvesmot citu jaunieti. Otra lieta ir iedzīvotāju forumi, tiem nevajadzētu notikt tik formāli, ir jāiet un jārunā ar iedzīvotājiem un jauniešiem bez liekām kamerām, nevis reizi četros gados, bet ikdienā. Ir jābūt gan politiskā līmenī, gan izpildvaras līmenī, vēlmei izzināt jauniešu vajadzības un palīdzēt. Pašvaldības līmenī, katras lēmējvaras un izpildvaras patiesā vēlme izzināt jauniešu vajadzības un palīdzēt nenomināli. Kas attiecās uz valsti kopumā, valstij ir jānodrošina dažādos veidos atvērts dialogs ar jauniešiem, kā arī iespēju groza veidošana, tas ir svarīgi, jo katrs no mums dzīvo informatīvajā burbulī, taču nav izveidota vienota straume, kur var pieslēgties un uzzināt visu, kas skar jauniešus. Valsts līmenī būtu jādomā par mērķtiecīgu jaunatnes politiku  un informācijas nodošanu. Forma, kādā uzrunā sabiedrību kopumā nav tāda, lai uzrunāta jauniešus, līdz ar to tā ir jāmaina. Tas ir dialogs ar sabiedrību, nevis kopējā kontekstā, bet tieši mērķtiecīgs dialogs ar jauniešiem. Tas ir tas, kas realitātē iztrūkst. Valsts un pašvaldības līmenī iztrūkst  sistemātiska monitoringa darbā ar jaunatni, tas nenozīmē tikai aptaujas, tas nozīmē arī resursu un vietas nodrošinājumu. Ja mēs nestrādāsim ar jauniešiem, ja mēs neieguldīsim jauniešos, viņi izaugs un aizbrauks prom, vienkārši viņus tas neinteresē, jo viņi neizjūt rūpi. Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa sarūk un viņa nesarūk tikai tāpēc, ka ir slikta demogrāfija, bet viņa sarūk, jo daļa aizbrauc prom un daļa ir ”dropouts” izglītības sistēmā, kurā mēs nolaidīgi nepievēršam uzmanību jauniešiem, kuri ir talantīgi. Mēs nesniedzam pietiekamu atbalstu izcilniekiem, sportistiem un citiem talantīgiem jauniešiem. Mums izpaliek sistēma pieejā attiecībā uz dažādām jauniešu kategorijām, mēs nestrādājam ar jauniešiem. Darbs ar jaunatni paliek novārtā.  

Kādi ir galvenie šķēršļi un izaicinājumi pilsoniskās līdzdalības veicināšanai un attīstībai? 

Lēmējvara un izpildvara pamatā ir balstīta uz politisko lēmumu pieņemšanu, tas nozīmē to, ka prioritāte nav rūpes par vissabiedrības labklājību, bet rūpes par vēlētājiem reizi četros gados un uzsvars ir uz tiem vēlētājiem, kuri ātrāk paļaujas politiskām provokācijām, līdz ar to pateicīgāka mērķauditorija neapšaubāmi būtu cita. Mūsu valsts nelaime ir mūsu attīstība, valstiskā domāšana – rīcība ir cikliska ar termiņu reizi četros gados. Mums nav ilgtermiņā balstītas domāšanas. Mēs nevaram normāli plānot attīstību, jo nemitīgi mainām spēles noteikumus.  

Cik liela nozīme pilsoniskās līdzdalības veidošanā ir ģimenei? 

Milzīga nozīme, jo bērnu novērotā vecāku attieksme ar laiku kļūst par bērnu ieradumu. Pamatu pamats personības veidošanas kontekstā ir ģimenē un tas ir nenoliedzami, ka ģimene ir visnozīmīgākais pamats, jo tur tiek veidoti pirmie priekštati par dzīvi. Bērni, it īpaši, nav tā mērķauditorija, kurus var aizvārdot. Līdzīgi kā skolā, tā pat arī ģimenē, vecāks vai skolotājs ir dzīves paraugs. Primāri ir jāatceras šī nianse, ka mēs esam kā paraugs, ne tikai bērniem, mēs varam būt kā paraugs ikvienam. Kā sabiedrības locekļiem mums nav jāgaida brīdis, kad kļūsim par vecākiem, bet, kas mums traucē būt par paraugu savā darbā vai ikdienā. Šis ir jautājums ne tik daudz par rīcībspēju, kā par attieksmi būt, kā par vērtībām.  

Kuras, Jūsuprāt, ir būtiskākās aktivitātes pilsoniskajai līdzdalībai?  

Nav tādas svarīgākās aktivitātes. Primāri, ko mums būtu jādara jauniešu pilsoniskās līdzdalības kontekstā – nodrošināt iespēju, kur jaunietis var pašrealizēties. Mēs paņemam vienu tēmu, piemēram, brīvprātīgais darbs un tad padomājam, vai tas ir nodrošināts vai nav, sākot ar to, ko mēs varam piedāvāt un izejot no tā, jaunietis var atrast sevi tajā nozarē, kādā viņš var realizēties. Kamēr nav piedāvājums, nevar būt pieprasījums. Ir jāsāk piedāvāt un pielāgot šos piedāvājumu, bet jāatceras, ka šī nebūs ekonomika, kuras pamatā ir peļņa, šeit ir stāsts par ilgtermiņa domāšanu, atbildību sociālās dzīves kvalitātes kontekstā.  

Kādi ir labākie veidi, kā iesaistīt sabiedrību pilsoniskās līdzdalības aktivitātēs? 

Efektīvākais veids ir iet un runāt, nepastarpinātā veidā, tas ir tiešais dialogs. Kamēr šī tiešā dialoga nav, kad ir vēstījums, no sērijas, lasi starp rindiņām – tas nenotiks. Ir jāsaprot ar kāda vecuma jaunieti šis dialogs norisinās. Primāri, kas ir jādara, ir jāsāk beidzot būvēt dialogu, nevis monologu. Bez dialoga mēs nezinām vajadzības un nezinām to potenciālu, kas ir jaunietī. Jāsāk ir ar dialogu un jādomā par komunikāciju primāri, kādā veidā mēs komunicējam ar jauniešiem, ar kādu mērķi mēs to darām. Tas ir pats sākums.  

Vai situācija pilsoniskās līdzdalības jautājumā šobrīd ir mainījusies un kā? 

Nē! Kompleksi nav noteikti uzlabojumi. Piemēram, kopumā iecietība nav uzlabojusies, bet atsevišķi aplūkojot rādītājus, piemēram, pārliecībā par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu darba iespēju nodrošinājumu ir uzlabojies, bet iecietība attiecībā uz etnisko piederību ir samazinājusies. Vai, piemēram, seksuālās piederības kontekstā, tur rādītāji savukārt nedaudz, bet ir uzlabojušies jauniešu vidū, attiecība uz vecuma diskrimināciju viņi ir pasliktinājušies. Ir jāpēta katrs elements. Politiskās līdzdalības kontekstā, viennozīmīgi var pateikt, ka visos rādītājos ir uz leju, jaunieši ir apolitiski. Piederības kontekstā un gatavībā aizstāvēt valsti kara darbībā – uz leju, savukārt piederība Eiropai – u-z augšu. Uzticības līmenis pašvaldībām ir augstāks nekā valstij, bet kopējais uzticības līmenis ir zemāks. Atsevišķās kategorijās situācija ir ļoti uzlabojusies, citur mēreni, taču citur pasliktinājusies.

Ar P. Juru sarunājās Lelde Bērziņa, Rīgas Tehniskās universitātes studente