LBAS logo

Kā sagatavoties pirmajai darba vietai? Saruna ar Rīgas Tehniskās universitātes docentu Miku Dubicki

Sarunā ar Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu doktoru Miku Dubicki tika apspriesti aktuālie jautājumi par jauniešu sagatavotību pirmajai darba vietai.

Uzsākot sarunu, docents atzina, ka, diemžēl, pēc viņa novērojumiem, jaunieši nav pietiekami informēti un sagatavoti, lai uzsāktu pirmās darba attiecības. Jauniešiem trūkst zināšanu par darba attiecību tiesiskajiem aspektiem un savu interešu pārstāvniecību. M. Dubickis uzskata, ka jauniešu izpratni par sociālā dialoga pamatprincipiem ir jāsāk veidot agrīnā vecumā, jau sākot ar skolas gadiem, tādējādi sekmējot jaunieša spēju efektīvi komunicēt profesionālajā vidē.

Uzdodot jautājumu par ieteikumiem jauniešiem, uzsākot pirmās darba attiecības, viņš atbildēja, ka svarīgi ir skatīties uz nolūku, kāpēc jaunietis uzsāk darba attiecības. Vai iemesls ir primāri ienākumu gūšana, vai tomēr vēlme uzsākt profesionālo attīstību vēlamajā nozarē. Ja jaunieša lēmumu, par darba attiecību uzsākšanu, neietekmē finansiālie apstākļi, tad M. Dubickis rekomendē jau pašā profesionālās karjeras sākumā virzīties uz nozari, kas ir interesējoša, vai tā, kurā jaunietis, piemēram, plāno uzsākt studijas vai jau studē. Paralēli studijām iegūt darba pieredzi, kas ir attiecīgajā studiju jomā, pēc M. Dubicka vārdiem, ir ļoti vērtīgi, jo tas palīdz iegūtās zināšanas tūlītēji lietot praksē un sekmīgāk izprast un nostiprināt studiju laikā apgūto, jo zināšanas ar laiku pazūd, ja tās netiek izmantotas.

Taču svarīgs docenta ieteikums, ko atcerēties, ir formalitātes, pirms tiek uzsāktas pirmās darba attiecības – jaunietim ir svarīgi pārliecināties par darba vienošanās tiesiskumu un sevis pasargāšanu. Jāievēro, lai darba līgums tiktu slēgts rakstiskā formā, tādējādi radot pierādījumu par nodarbinātību, kā arī, jāpievērš uzmanība nosacījumiem – darba apjomam, laikam, samaksai un citiem aspektiem. Vai tie atbilst normatīviem un tam, vai dzīvē tie saskan ar to, kas tika solīts un atrunāts. Šajos jautājumos, cita starpā, lielu atbalstu var sniegt tieši arodbiedrība.

Ko darīt jaunietim, kas ir gatavs un pietiekami informēts, lai uzsāktu savas pirmās darba attiecības, taču viņš nezina, ko rakstīt savā CV? Docents M. Dubickis iesaka, ja jaunietim nav nekādas formālas darba pieredzes, tad noteikti ir pieredze dažādās ārpus skolas vai ārpus studiju aktivitātēs. Ja tādu nav, tad noteikti ir pienācis laiks iesaistīties, piemēram, brīvprātīgā darba veikšanā vai iesaistīties kādā nevalstiskajā organizācijā, kur iespējams gūt vērtīgu pieredzi. M. Dubickis atzīst, ka jaunietim, kamēr nav ievērojamas darba pieredzes, savā CV noteikti jāiekļauj iegūtas prasmes, ko jaunietis ir iemācījies skolā, studiju programmā vai dažādos kursos. Svarīgi ir atspoguļot savus centienus un kompetences, pat, ja nav formālas darba pieredzes.

Jaunietim nonākot līdz pirmajai darba intervijai var rasties bailes par nezināmo vai šaubas par savām spējām, tāpēc ir svarīgi sevi sagatavot, noteikti vēršoties pie ģimenes un draugiem, kuri var dalīties ar savu pieredzi un sniegt ieteikumus. Taču docents uzsver, pats būtiskākais ir darba intervijas laikā nemelot un nevajag izlikties par to, kas neesi. Tas var novest pie dažādiem sarežģījumiem, var tikt uzticēti pienākumi, kam jaunietis nav spējīgs, tādējādi radot stresu un vilšanos abām iesaistītajām pusēm. Šādi iespējams zaudēt darba devēja uzticību un sabojāt savu reputāciju.

Kad jaunietis ir uzsācis savas pirmās darba attiecības, ir svarīgi izprast profesionālo komunikāciju un tās veidus. M. Dubickis izšķir gadījumus, kad darba vietā ir svarīgi vadīt sarunu mutiski un, kad rakstiski. Ja komunikācijas mērķis ir darbu deleģēšana vai kāda jautājuma apspriešana, tad docents iesaka to veikt ne tikai rakstiski, bet papildus arī mutiski. Šādu sarunu veicot tikai rakstiski, ir lielāka iespēja, ka radīsies pārpratumi vai neskaidrības, kā arī, nav iespēja veikt tūlītējus precizējumus, kas, diemžēl, atņem vērtīgo laiku. Docents skaidro interesantu novērojumu – tas, ko mēs padomājam un uzrakstām ir viens, bet tas, ko izlasa un saprot ziņas saņēmējs var būt pavisam kas cits. Bet ir vērtīgi atcerēties, ka rakstveida komunikācijai, piemēram e-pastā, pretstatā tikai mutiski sarunai, vienmēr ir pierādījumi. Tāpēc apspriežot svarīgus jautājumus, konfliktus vai veicot vienošanos, docents atgādina to veikt arī rakstiskā formā, tādējādi sevi pasargājot.

Ja jaunietis vēlas attīstīt savas profesionālās komunikācijas prasmes, docents atzīst, ka vienīgā veiksmes atslēga ir treniņš. Tikai ar praksi var attīstīt savas komunikācijas spējas. Docents atminās, kā pats skolas gados nespēja uzstāties publikas priekšā, bet izaicinot sevi attīstīties, tikai ar laiku nāca spēja sevi pasniegt mazākas vai lielākas auditorijas priekšā, bez tik liela uztraukuma.

Noslēgumā, svarīgi ir identificēt brīdi, kad jaunieša profesionālā nodarbinātība pārņem virsroku brīvajam laikam, skolai vai ģimenei. Kad mērķi un ambīcijas ir augstākas par mūsu spējām tās īstenot, parādās stress, tāpēc docents M. Dubickis atgādina – svarīgi ir ieklausīties sevī un apkārtējos, jo sociālā vide mūsu labbūtībai ir ārkārtīgi svarīgs aspekts, draugi un ģimene var dot lielāku vērtību, nekā nauda, ko varam nopelnīt.

Ar Miku Dubicki sarunājās Betija Rubina, Rīgas Tehniskās universitātes studente