Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība 2025.gada 26.septembrī organizēja domnīcu “Kāpēc jaunietim strādāt Latvijā?”, pieaicinot plašu valsts, darba devēju un jauniešu intereses pārstāvošo organizāciju pārstāvjus.
Sākām ar darba devējiem. Latvijas Darba devēju konfederācijas projektu vadītājs Linards Zvaigzne uzsvēra, ka būtiski ir jaunietim saprast, kuras ir tās nozares vai profesijas, kurās viņš vēlētos strādāt. Linards atsaucās uz Junior Achievement Latvia, augstu novērtējot viņu darbu. Vēl jo vairāk, ja ir iespēja nokļūt praksē vai darba vidē balstītās mācībās, jo labāk pašam jaunietim. Tas dod iespēju saprast karjeras iespējas jau pašā sākumā. Darba devēji uzskata, ka jau pirmajos studiju kursos jaunietim jābūt priekšstatam par profesiju un vai vēlas tajā strādāt. Otrs aspekts, kurš ir būtisks – veicināt sadarbību starp izglītības iestādēm un darba devējiem. Piemēram, Liepājas valsts tehnikums veiksmīgi sadarbojas ar AirBaltic, jaunie speciālisti apgūst Gaisa kuģu mehāniķu programmu. Cits lielisks piemērs ir nozaru ekspertu padomes, kur sanāk kopā vairākas puses un lemj par jaunietim un darba devējiem aktuālām darba tirgus vajadzībām. Un trešais ir mācību saturs, STEM prasmes paliek arvien aktuālākas, arī caurviju prasmes. Kādas īpašības darba devēji novērtē jauniešos? Atbildības sajūta, vēlme mācīties, ieguldīties. Godīgums ir svarīgs, taču ko tas īsti nozīmē? Skaidri nosacījumi, ja ir klātienes/ attālinātais darbs, sludinājumiem jābūt pēc iespējas precīzākiem, lai nesanāk vilšanās. Sarunu noslēdzām ar provokatīvu jautājumu – vai mācību praksēm būtu jābūt apmaksātām?
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Politikas daļas eksperta Edgara Pavlovska ieskatā prakses ir ļoti sensitīvs jautājums, jo darba devējs investē darbiniekā. Jebkurš jauns darbinieks iepriekš ir jāapmāca un jāievada darbā. Mūsdienās tas vairs nav lētais darbaspēks, kas ienāk darba tirgū. Jaunietim ienākot darba tirgū un nesaņemot nekādu samaksu, veidojas ne tas pats labākais priekšstats. Taču darba devējiem ir taisnība, jebkurš jaunietis tāpat kā pieredzējis darbinieks izmaksā dārgi, tas ietver sevī veselības apdrošināšanu, darba vietas aprīkojumu utt.
Baiba Bašķere, Ekonomikas ministrijas Cilvēkkapitāla attīstības departamenta direktore atbild, ka praksei jābūt godīgai, varētu teikt, ka apmaksai pretī jābūt konkrētam darba uzdevumam. Jaunietim vajag arī atvērtību un patiesības teikšanu, gadījumā, ja kaut kas nesanāk. Būtisks faktors ir arī atzinība.
Zane Zvaigzne no Latvijas Pašvaldību savienības atzina, ka paaudžu atšķirības ir svarīgas un mums jānodarbojas ar sabiedrības izglītošanu visos līmeņos. Šeit gan vietā jautājums, kuram būtu jāuzņemas skaidrojošais darbs? Skaisti būtu, ja mums to mācītu skolās. Papildus tam būtu nepieciešamas kampaņas, materiāli, kuri “ceļo” pa internetu.
Praksē gan novērojama pretruna, ka ir jaunieši, kuri labi pelna un ir atraduši piemērotu darbu un kāpj pa karjeras kāpnēm, un no otras puses ir NEET – kur katrs desmitais nestrādā un nemācās, nevienā citā paaudzē tādas atšķirības nav. Šeit vietā J.Krivāna Junior Achievement Latvia vadītāja, komentārs, gadiem cīnoties, lai skolas programmās tiktu iekļauti uzņēmējdarbības pamati ar mērķi attīstīt uzņēmējdarbības spējas. Praktiskās prasmes (hard skills_ ir tās, kuras attīsta tieši skolas periodā. t.sk. uzņēmējdarbības prasmes, komunikācijas prasmes utt. prasmes – soft skills). Abas prasmes ir jāapgūst sistemātiski, no pamatskolas līdz pat vidusskolai. Latvija ir TOP5 pasaulē, kur jaunieši dibina start-up uzņēmumus un pielieto savas uzņēmējdarbības zināšanas. Pamatskolā un vidusskolā dzīves prasmju apguve jau vērtējama kā laba, taču problēmas sākas ar augstāko izglītību. Konkrēto profesiju apguve augstskolās ir pavisam tālu no dzīves realitātes. Arī J.Krievāns uzskata, ka prakse nebūtu jāapmaksā, jo prakse ir neatņemama izglītības daļa, taču vidusskolās arī vajadzētu būt praksēm. Baibai Bašķerei ir priekšlikums, vienā no ēnu dienām, valsts ierēdņiem aizbraukt uz skolām un iejusties kā notiek mācību process.
Pasaule mainās, Klubs māja pārstāve Taisija Orro dalās ar saviem novērojumiem, viņasprāt, agrāk bija pieprasītas hard skills, tagad soft skills. Marija Vlasenko no Izglītības un zinātnes ministrijas piekrīt, ka darba devēji, pieņemot darbā jauniešus, vairāk pievērš uzmanību soft skills, jo hard skills var iemācīties konkrētajā darba vietā, galvenais lai būtu attīstītas caurviju prasmes, spēja vadīt procesus, prasme uzņemties atbildību, līderību. Arī darba meklēšana ir kļuvusi mūsdienīgāka, kā labo piemēru nosauc Linards – tas ir portāls visasiespējas.lv, kura operatīvā vadītāja Santa Grīva arī piedalās domnīcā.
Populāras ir Erasmus programmas, bet tās vēlamo efektu nedod. Jaunieši neredz iespējas, pastāv arī bailes kļūdīties. Jaunietis pēc skolas nav uzreiz gatavs darbam un tos ietver ne tikai pieminētās uzņēmējdarbības prasmes. Jauniešiem arī trūkst informācijas par to, kur iet strādāt. Jauniešiem ir nepieciešams mentors, pretējā gadījumā viņiem ir bailes uzsākt darbu. Linards gan uzskata, ka, ieejot darba tirgū no skolas, ir mazāka iespēja kļūdīties, līdz ar to formālā izglītība nav tikai formalitāte, bet gan nepieciešamība. Pretējs viedoklis ir Baibai Bašķerei – daudzi uzņēmēji ir nodibinājuši savus Mācību centrs, jo visus, kas atnāk no tehnikumiem, viņi pārmāca.
Sigitas Zankovskas Odiņas no Sabiedrības integrācijas fonda ieskatā viena no aktuālākajām prasmēm ir starppaaudžu sadarbība. Darba devēji meklē rīkus, lai labāk saprastu darbiniekus. Jaunieši negrib hierarhiju, viņi grib, lai varētu aiziet pie darba devēja jebkurā laikā un problēmas izrunāt. Sigita Zankovska Odiņa saredz, ka jaunieši grib aiziet no formālās puses – CV, iesniegumi utt., bet vairāk pāriet pie prasmju pārbaudes, testēšanas. Darba tirgū ienāk paaudze, kurai formālās izglītības dokumenti nešķiet tik būtiski. “Esmu apguvis noteiktas prasmes un es sagaidu, ka darba devējs notestēs manas prasmes nevis prasīs formālu dokumentu.”
Sigitu papildina Edijs Kupčs no Latvijas Būvuzņēmēju apvienības – darba devējs darba sludinājumā saraksta “viskautko”, jo īsti nezina, ko meklē. Tās ir sekas tam, ka visu laiku kaut kas mainās. Darba tirgū joprojām ir vēsturiski nosaukumi profesijām. Taču Korporatīvā atbildība nosaka, ka nepieciešams augstākās izglītības dokuments. Cilvēkam ir zināšanas un prasmes, bet strādāt konkrētā uzņēmumā nevar, jo iekšēji ir noteikts, ka nepieciešama augstākā izglītība. Vai visiem jābūt līderiem? Ansis piebilst, ka tagad vienā kabinetā var strādāt līdz pat 5 paaudzēm kopā. Aktuāls jautājums ir par to, kurš ir īstais mentors – skola, darba devējs, vecāki utt.? Edija kā darba devēja pārstāvim ieskatā būtiska darbinieka prasme jeb drīzāk īpašība ir godīgums.
Aļona Tutova no Labklājības ministrijas atgādina, ka tieši Z paaudze vislabāk pārvalda mākslīgo intelektu un vislabāk prot pielietot digitālās prasmes. Aļonu uztrauc demogrāfiskā situācija – kas būs darba tirgū pēc 20 vai 30 gadiem? Viņasprāt, jaunieši būs izcili politiķi ar spēju argumentēt, kāpēc man to nedarīt. Daļa no NEET ir arī jaunie vecāki. Taču statistika attiecībā uz NEET uzlabojas – 15-17 gadus vecu jauniešu kohorta jau trešo gadu pēc kārtas palielinās. Marija papildina Aļonas teikto par NEET statistiku, jāņem vērā, ka NEET vidū ir arī jaunieši ar veselības problēmām, ar invaliditāti. Zane piebilst, ka ir daļa NEET, kas neparādās statistikā. Aļona informē, ka Latvijā ir veikts pētījums un darba devēji dod priekšroku jauniešiem, pat tad, ja viņi ir bez pieredzes.
Šogad ēnu dienām būs jaunums – tās ir plānots sasaistīt ar konkrētām prasmēm, aizpildot testu, sistēma automātiski piedāvās konkrētu profesiju, kuru ēnot. Mākslīgais intelekts atlasīs profesijas atbilstoši jaunieša prasmēm. Junior Achievment Latvia pārvaldībā ir 12 tūkstoši vakanču, ir vakances, kur piesakās pat 75 dalībnieki, bet daudzas paliek neaizpildītas.
Izglītības sistēmas elastība ir pietiekami vāja MI apstākļos. Ko darīt, lai darba devējam nebūtu jāpārmāca jaunie darbinieki? Inga Vanaga no Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības uzskata, ka karjeras izglītībai būtu jāsakās jau pirmsskolā. Jaunieši vasarās ir gatavi iet strādāt, bet nav jau kur, jo pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Un skolās vajadzētu būt mācībām arī par darba tiesībām, lai jaunietis zina, kam pievērst uzmanību utt.
Monta Mestere no Latvijas Jaunatnes padomes uzskata, ka jaunietim trūkst atbalsta jeb cilvēka, kurš pajautātu, kā Tu jūtas? Ar to būtu jāstrādā vadītājam vai komunikācijas nodaļai. Montas ieskatā tā ir novecojusi darba forma, ka darbinieks strādās no plkst.09:00 līdz 17:00, pamatkritērijam būtu jābūt vai darbs ir izdarīts nevis tukša laika pavadīšana birojā. Kā ir ar humanitārajām nozarēm? Pārāk liels uzsvars tiek likts uz eksaktajām nozarēm, it sevišķi, kad runa ir par mentālo veselību. Psihoemocionālā ietekme palielinās, mēs jūtamies arvien sliktāk. Psihoemocionālā veselība ir svarīga un attiecas ne tikai uz jauniešiem, tāda tendence ir novērojama visā pasaulē.
Alens Čerņa no Latvijas Studentu apvienības (LSA) uzskata, ka studentiem būtisks ir finansiālais atbalsts, jo nevar tikai mācīties, no kaut kā ir “jādzīvo”. Lielākoties studentiem ir kredīti, lai nomaksātu mācību maksu, tādā veidā pakļaujot sevi finanšu riskam nākotnē. Tas ietekmē arī psihoemocionālo stāvokli. Lai segtu mācību izmaksas, studentam ir jāstrādā, jāiziet prakse un jāapgūst arī soft skills, kuras nevar apgūt sēžot lekcijā. Būtiska ir studentu neformālā saliedēšanās, LSA aicina attīstīt hobijus, meklēt prasmju uzlabošanas pasākumus ārpus lekcijām utt. ārpus formālā konteksta. Tāpēc mācību hibrīda variants ir viss atbilstošākais, jo tur ir gan socializēšanās, gan laiks sev. Alens dalās ar novērojumiem, ka tiek izdarīts arvien lielāks spiediens par neatbilstošu kvalifikāciju.
LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns noslēgumā norādīja, ka arodbiedrības iestājas par saīsinātu darba nedēļu, kura nesamazina darba produktivitāti. Tā, piemēram, Islandē pēc 5 gadu eksperimenta 84% strādājošo atzina, ka eksperiments deva iespēju, savukārt 51% izmantoja, padarot to pašu un pat vairāk – strādā 35 vai 36 stundas nedēļā, arī Polijā pašlaik ir eksperiments kā pāriet uz 35 stundu nedēļu.
Noslēgumā LBAS priekšsēdētāja vietniece Anda Grīnfelde aicināja turpināt sadarboties un šī noteikti nav pēdējā tikšanās, turpmāk varētu dalīties pa nelielam interešu grupām, lai pārrunātu jauniešiem aktuālus jautājumus. Noris darbs pie memoranda, ko varētu pārvērst jaunās politiskās iniciatīvās. Attiecībā uz praksēm, ir nepieciešams “burkāns” abām pusēm – gan tiem, kuri piedalās praksē, gan tiem, kuri organizē un vada studenta praksi. Un noslēguma noslēgumā Anda dalās ar aktuālu statistiku – 86% jauniešu vēlas, lai viņu bērni dzīvotu Latvijā. Pie tā arī strādāsim!