Demogrāfijas izmaiņas un izaicinājumi ir par cilvēkiem un viņu dzīvi, kā arī sabiedrību kopumā. Demogrāfijas izmaiņas visbiežāk tiek vērtētas kā cilvēku īpatsvara izmaiņas noteiktā vecuma grupā, t.s. demogrāfiskā slodze – iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam un virs (bērni un seniori) attiecībā pret iedzīvotājiem darbspējas vecumā (darbspējas vecums ir no 15 gadiem līdz oficiālajam pensionēšanās vecumam). 2018.gadā demogrāfiskā slodze bija 621 iedzīvotāju (bērni un seniori) uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Salīdzinājumam 2009.gadā demogrāfiskā slodze bija 533, būtiski samazinoties iedzīvotāju skaitam līdz darbspējas vecumam. Savukārt darbspējas vecumu pārsniegušo iedzīvotāju demogrāfiskās slodzes rādītāju mēra, aprēķinot iedzīvotāju pensijas vecumā skaitu uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem. 2018.gadā šis rādītājs bija 365 uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem. Tiek prognozēts, ka šis rādītājs turpinās strauji palielināties – darbspējīgo īpatsvars samazinās par 0,5% gadā (2015.gada pētījuma dati).
Viens no demogrāfijas indikatoriem ir sagaidāmais vidējais mūža ilgums, ko nodzīvos jaundzimušie. Tā 2010.gadā jaundzimušo paredzamais mūža ilgums ir 73,1 gadi (sievietēm 77,9 gadi un vīriešiem 67,9 gadi), savukārt 2019.gadā jaundzimušo paredzamais mūža ilgums ir 75,6 gadi (sievietēm 79,9 gadi un vīriešiem 70,8 gadi). Savukārt 40 gadus veciem iedzīvotājiem paredzamais dzīves ilgums (uz 2019.gadu) ir 77,3 gadi (sievietēm 81,1 gadi un vīriešiem 72,9 gadi). Pašlaik (2020.gadā) pensionēšanās vecums ir 63 gadi un 9 mēneši. Tas nozīmē, ka sagaidāmais dzīves ilgums pēc aiziešanas pensijā vīriešiem būs 9 gadi, sievietēm 17,2 gadi. Latvijā t.s. atšķirība starp sagaidāmo dzīves ilgumu sievietēm un vīriešiem ir otrs augstākais rādītājs starp ES dalībvalstīm, vēl lielāka atšķirība vien ir Lietuvā. Ja Latvijā atšķirība starp sagaidāmo dzīves ilgumu sievietēm un vīriešiem ir nedaudz vairāk kā 9 gadi, tad vidēji ES atšķirība ir nedaudz virs 5 gadiem.
Taču noteicošais diskusijā par demogrāfijas izaicinājumiem ir tāds rādītājs kā “veselīga mūža ilgums”, speciālisti uzskata, ka ignorējot veselīga mūža ilgumu rezultātā var nonākt pie ļoti zemas atdeves darba tirgū un sociālām problēmām. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem un Pasaules attīstības indikatoriem, vidējais veselīgas dzīves ilgums Latvijā vien ir 66,2 gadi (62,4 gadi vīriešiem un 69,5 gadi sievietēm).[1] Taču vērtējot faktisko veselīgas dzīves ilgumu, tad saskaņā ar Eurostat datiem 2018.gadā tie bija 52,3 gadi (sievietēm 53,7 gadi un vīriešiem 51 gads). Viens no riska faktoriem, kas samazina paredzamā veselīgā mūža ilgumu ir zemi ienākumi, kā arī zema izglītība.[2] Salīdzinājumam Zviedrijā vīriešiem veselīgas dzīves ilgums ir vairāk nekā 73 gadi, Latvijā tie ir 51 gads. Pusei no iedzīvotājiem jeb 48,1% ES-27 vecumā virs 65 gadiem ir konstatēta invaliditāte vai ilgstoši ierobežota aktivitāte, Latvijā tie ir 73,6%.
Ņemot vērā, ka sabiedrība kļūst vecāka, pieaug arī to cilvēku īpatsvars virs 65 gadiem, kuri dzīvo vieni paši, it sevišķi tas attiecas uz sievietēm. 2019.gadā, sieviešu īpatsvars, kuras dzīvo vienas Eiropā bija 40%, kas ir divreiz vairāk nekā vientuļo vīriešu vecumā virs 65 gadiem. Tas gan ir skaidrojams ar sieviešu un vīriešu atšķirīgo dzīves ilgumu. Latvijā aptuveni 45% sievietes vecumā virs 65 gadiem dzīvo vienas, turpretī tādu vīriešu īpatsvars, kuri vecumā virs 65 gadiem dzīvo vieni ir aptuveni 23%.[3]
Demogrāfiju nenoliedzami ietekmē sarūkošais iedzīvotāju skaits. Taču ne visās Eiropas valstīs ir novērojams iedzīvotāju skaita samazinājums. Beļģijā, Īrijā, Kiprā, Luksemburgā, Maltā un Zviedrijā ir novērojams pat vienmērīgs iedzīvotāju skaita pieaugums, kamēr Bulgārijā, Horvātijā, Latvijā, Lietuvā un Rumānijā – nabadzīgākajās ES dalībvalstīs kopš 1990.gadiem iedzīvotāju skaits pakāpeniski samazinās, minētās valstis prognozē arī turpmāku iedzīvotāju skaita samazināšanos. Astoņās ES dalībvalstis (Latvija, Igaunija, Lietuva, Bulgārija, Horvātija, Ungārija, Portugāle un Rumānija) kopš 1991.gada ir novērojama arī iedzīvotāju skaita samazināšanās reģionos, t.sk. Latvija ir starp tām dalībvalstīm, kur reģionos notiek strauja iedzīvotāju skaita samazināšanās un zems IKP uz konkrētā reģiona iedzīvotājiem. Vērtējot iedzīvotāju skaita izmaiņu ietekmi uz ekonomiku un sociālās drošības sistēmu, ekonomikas prognozes (veiktas 2018.gadā) paredz, ka nodarbināto iedzīvotāju skaita maksimums varētu tikt sasniegts šogad – 2020.gadā. Tiesa gan COVID-19 pandēmija varētu ienest zināmas korekcijas, taču tendence saglabājas.
Lai veicinātu nodarbinātību, viens no aspektiem ir sieviešu nodarbinātība. Tā, piemēram, vidēji ES-27 sieviešu nodarbinātības līmenis 2019.gadā bija 63%, kamēr vīriešu nodarbinātības līmenis bija 73,7%. Latvijā atšķirība starp sieviešu nodarbinātības līmeni un vīriešu ir mazāka – attiecīgi sieviešu nodarbinātības līmenis 2019.gadā bija 70,7%, vīriešu – 73,9%. Taču sievietes divreiz vairāk nekā vīrieši strādā nepilnu darba laiku – attiecīgi no visiem nodarbinātajiem vīriešiem tikai 5,8% vīriešu strādā nepilnu darba laiku, kamēr no visām nodarbinātajām sievietēm katra desmitā strādā nepilnu darba laiku jeb 10,9% (2019.gada dati).
Linda Romele, LBAS eksperte
- https://apps.who.int/gho/data/view.main.HALEXv
- Veselības problēmas ir biežāk novērojamas cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. 2018.gadā vairāk nekā puse no iedzīvotājiem zemākajā ienākumu kvintiles grupā Igaunijā, Latvijā, Somijā, Vācijā, Čehijā, Kiprā, Lietuvā, Horvātijā un Portugālē cieta no ilgstošas slimības vai veselības problēmas. Avots: Eurostat Pieejams:
https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Quality_of_life_indicators_-_health#Europeans_live_longer_and_healthier_lives - Ageing Europe: Looking at the lives of older people in the EU, European Commission (2020).