Ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju Ingu Vanagu tiekamies pirms LBAS organizētās Darba un dzīves nedēļas, kuras pasākumi veltīti darba un privātās dzīves līdzsvara tematikai. Arī mūsu saruna ir par mūsdienās arvien pieaugošo izaicinājumu – spēju rast balansu starp ģimenes vajadzībām un darba dzīvi gan tīri personīgi, gan savas vadītās arodbiedrību nozares biedru ikdienā.
Sarunu sākam ar jautājumu par studiju un profesionālajām gaitām pirms Ingas Vanagas nonākšanas arodbiedrības vadītājas amatā. Šobrīd līdztekus aktīvajam LIZDA darbam Inga studē doktorantūrā 3. kursā, un pētījuma temats ir par sociālo dialogu izglītības nozarē Latvijā.
Inga Vanaga: – Esmu beigusi maģistrantūru Latvijas Lauksaimniecības universitātē organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģijā, bakalaura grāds ir iegūts grāmatvedībā un finansēs. Profesionālās gaitas bijušas daudzveidīgas – daudzus gadus esmu vadījusi kafejnīcu, biju kultūras nama direktore, lektore, prodekāne, Saeimas deputāte, arī parlamentārā sekretāre Izglītības un zinātnes ministrijā. Darba gaitās man vienmēr apkārt bijuši cilvēki. Tas bagātina, iedod plašāku redzesloku. Jau maģistrantūrā studējot, es paralēli vadīju lekcijas. Un vienmēr līdztekus ir bijusi darbošanās arī kādā nevalstiskajā organizācijā – Eiropas kustībā Latvijā, biedrībā Norden, arī klubā “Latvijas ceļš” un politiskajās partijās. Kad enerģijas ir daudz, tad nevar nosēdēt mājās.
Vai tu esi laimīgs cilvēks? Un kas vispār pēc tavām domām ir laime?
Inga Vanaga: – Es teikšu – jā, esmu. Laime rodas no sajūtām, ja esi priecīgs, gandarīts par to, kas notiek ar tevi un tiem cilvēkiem, kas ir ap tevi. Laimes mirklīši ir kādreiz īsāki, kādreiz garāki, – tie, kas tevī rada pozitīvo. Kā jau Imants Ziedonis rakstīja, ka tādas lielas laimes nemaz nav, ir mazie ikdienības prieki… Manā dzīvē pietiek arī problēmu, tāpēc jāpriecājas, ka brīvdienās un svētkos varam būt kopā ar saviem tuvajiem, mīļajiem, jāpriecājas, ja viss kārtībā ar veselību.
Vai ir laiks kādam hobijam?
Inga Vanaga: – Man patīk peldēt, braukt ar riteni, bet laikam ne tik ļoti, jo ir atstāti novārtā. Es cenšos kopā ar ģimeni brīvdienās apceļot Latviju, un šovasar radām mirkli pabūt arī aiz Latvijas robežām. Man patīk lasīt, bet lasāmviela gan nav romāni – man patīk autobiogrāfijas, uz reāliem notikumiem balstītas grāmatas vai populārzinātniskā literatūra. Pēdējā laikā tieši autobiogrāfijas – par to, kā veidojusies cilvēka karjera, mainījusies vērtību sistēma. Ir tādas, no kurām atziņas paņem līdz visai dzīvei. Viena no pēdējām tāda ir bijusi Ulda Pīlēna grāmata. Ir iesāktas vairākas grāmatas, un tās izvēlos lasīt pēc noskaņas. Normatīvo aktu lasīšana – tā ir dienišķā deva. Labprāt skatos filmas – citreiz vienkārši relaksācijai, bet vairāk uzrunā tādas, kas uzņemtas pēc patiesiem notikumiem.
Tavi kolēģi saka, ka tev esot milzīgas darba spējas, – visu dienu sanāksmēs, pa nakti lasi normatīvos aktus, lai nākamajā dienā atkal cīnītos.
Inga Vanaga: – Jā, neliegšos, ir bijis tāds posms – darba gaitu sākumā, kad daļa miega tika upurēta, lai lasītu normatīvo aktu projektus, lai profesionāli būtu gatavāka, lai kvalitatīvāk aizstāvētu organizācijas viedokli. Bet tā es neieteiktu nevienam darīt… Ir, protams, šīs “pīķa stundas” un akūtās situācijas, kad es tā daru, bet to nevajadzētu pieņemt kā normu, kā ikdienas profesionālo darba gaitu sastāvdaļu. Jāatceras, ka resursi ir katram tik, cik ir. Un tas ilgtermiņā atstāj negatīvas sekas uz veselību. Un, ja kāds to dara, no sirds iesaku pārvērtēt savu laika menedžmentu, un padomāt par sevi, par saviem tuvajiem. Es esmu strādājusi pie sevis diezgan cītīgi, un to esmu izskaudusi. Ir jāatrod balanss, jo ir ģimene – trīs bērni, vīrs un tagad vēl ir jauns ģimenes loceklis – suns.
Darba aspektā ir ļoti svarīga komanda, – un es varu teikt visatzinīgākos vārdus par LIZDA biroju. Jo es vairs nelasu visus dokumentus, es zinu – par šo jautājumu mums atzinums bija, par to esmu informēta, un kolēģi izstāsta, kas tur ir. Un tā ir ļoti augsta pilotāža, tā ir komandas profesionalitāte, kad tu simtprocentīgi vari paļauties uz to cilvēku, kas to jomu pārzin. LIZDA ir biedri no pirmsskolas līdz zinātnei, un es nemaz nevaru visu zināt, tāpēc ir svarīgi, ka birojā ir tik spēcīgi speciālisti, kuri vajadzīgā brīdī var man iedot visu aktuālo informāciju, vai arī paši to paust.
Tu teici, ka ar sevi daudz strādāji. Bet kādi ir tavi knifiņi, kā tad sabalansēt to darba un privāto dzīvi?
Inga Vanaga: – Ir jāsaliek prioritātes, ir jāsaprot, kur tev obligāti ir jābūt, un ko tu vari deleģēt citam. Ne visi vadītāji to var, ir jābūt labai komandai. Un atkal par LIZDA komandu – visi kolēģi, kas šeit strādā, saprot, ka ir svarīga pašorganizēšanās un iniciatīva. Mēs kopīgi apspriežam idejas, kā labāk, pareizāk. Man ir svarīgi, ka komandā ir cilvēki, kuri nebaidās savas idejas izteikt, lai kopā tās realizētu. Es esmu tas vadītāja tips, kuram nepatīk staigāt pakaļ un atgādināt – mums tagad tas un šis jādara… Es cenšos visu salāgot, bet es melotu, ja teiktu, ka man tas izdodas – cieš ģimene. Tiešām ļoti liels paldies vīram, kura profesionālais darbs ir tāds, ka var elastīgāk reaģēt uz to, ka bērni ir jāizvadā, jo viņi visi ir tādā vecuma posmā, ka sporta un mūzikas nodarbības tīri ģeogrāfiski viņi paši diemžēl nevar izstaigāt. Tas ir liels atspaids, lai es varu mesties darba virpulī. Ir ļoti būtiski, ka man ir vīra izpratne par to, ko es daru, ka viņš atbalsta. Viņš saprot, ka man ir cilvēki, ar kuriem par darbu es nevaru runāt darba laikā, bet viņi var runāt vakarā, kad beigušās visas sanāksmes. Bet brīvdienās gan pievēršos tikai ģimenei. Vakaros, neliegšos, “kāja paslīd” – ir telefona sarunas, un bērni bieži redz mammu ar telefonu rokās. Bet arī viņi to ir pieņēmuši, jo mēs bērniem skaidrojam, kāds ir tēta un kāds ir mammas darbs. Skaidrojam profesiju atšķirīgumu un specifiku. Šobrīd es esmu atradusi tādu recepti, ka darba dienās es tad strādāju, izmantojot dažreiz arī vakara cēlienu, bet brīvdienās tad smeļos laimes hormoniņus un pozitīvās emocijas, esot kopā ar ģimeni. Tad visi kopā pie dabas apgūstam kaut ko jaunu. Tas rada enerģijas bumbu visai darba nedēļai.
LIZDA izmantoja LU Open minded kursu piedāvājumu par izdegšanas novēršanu, piedāvājām arī LIZDA padomei. Jo ir svarīgi atrast to mazo mirklīti pārdomām, kad tu jūti, ka ikdienā tevi kaut kas traucē, kaut kas spiež, kad tu sāc iekšēji dīdīties savā ikdienā, meklējot līdzsvaru starp ģimenes un darba dzīvi. Ir jāspēj pašam sevi paanalizēt, bet, ja netiec galā, tad ir jāmeklē atbalsts ģimenē un darba kolektīvā, – šī ir tā mana recepte. Un, ja nepieciešams, tad ir jāmeklē kādi kursi, literatūra, un nevajag baidīties arī no āra to palīdzību meklēt. Kādam varbūt ir vajadzīgs psihoterapeits. Dažādi jau iet ar to realizēšanu praksē, arī ieklausoties LU ekspertu padomos, neteikšu, ka viegli.
Kas tevi šajā dīvainajā laikā, kurā patlaban dzīvojam, ir visnepatīkamāk pārsteidzis?
Inga Vanaga: – No cilvēciskā aspekta visnepatīkamākais ir bijis, cik viegli var kādu nolamāt, nozākāt, nokritizēt un sašķelt. Daudz runājam par iecietību, sapratni, toleranci, liberālo politiku, un te pēkšņi uzrodas pandēmija, kurā cilvēki viens otram uzbrūk. Tas jūtams arī sociālajos tīklos, un ir viegli apsaukāt, vispār pat neiedziļinoties, kāpēc cilvēkam ir tieši tāda nostāja, ne savādāka. Tieši šajā brīdī būtu jāmeklē, kā iedrošināt, kā pārliecināt, kā saprast, bet nē… Agrāk teica – ja gribi sastrīdēties, parunā par politiku, par seksuālajām minoritātēm, par reliģiju, tad tagad ir kovids, un par to laikam vēl ātrāk var sastrīdēties. Otra nepatīkamā lieta profesionālajā sfērā ir tā, ka arī pat pandēmijas laikā mūsu politikas veidotāji ir atraduši veidu, kā noteiktu profesiju pārstāvjiem vēl “uzkrāmēt” kaut ko darīt un to vispār nenovērtēt, uzskatīt to par normu, kā pašu par sevi saprotamu, ka kādam ir jāstrādā idejas vārdā un nezin kādā vēl vārdā… Bet kas tad šajā valstī ir pats vērtīgākais? Redzam, ka lielas naudas no Atveseļošanās fonda atkal tiks infrastruktūrai, ēkām, ķieģeļiem un kam tik vēl nē, tādām lietām, kas droši vien nav mazsvarīgas. Bet gribas teikt – nu, paskatāmies, cik tad šeit ir cilvēku? Kas notiek ar jauniešiem, – kā viņus novecojusī Eiropa pārpērk… Kas mums notiek noteiktās profesijās? Kāds ir vecuma portrets? Pat šādā situācijā, kad esam pandēmijas krīzē, pat tad ir jāiet un jācīnās par cilvēka padarīto darbu, ko viņš ir nesavtīgi darījis. Tad gribas jautāt, kad tad mēs esam par viņiem spējīgi parūpēties? Viņiem saka – “kara stāvoklis, visiem savilkt jostas, tikai uz priekšu”, tajā pašā laikā situāciju ar AirBaltic, kuram vienmēr atrod miljonus, nekad nesapratīšu. Arī politiķu retorikai vajadzētu būt atbalstošai, bet diemžēl tā tikai veicina sašķeltību, arī nacionālajā līmenī.
Kādi ir galvenie profesionālie izaicinājumi darba un dzīves saskaņošanas jomā izglītības darbiniekiem?
Inga Vanaga: – Izglītības nozares pārstāvjiem piemīt pacietība, cilvēkmīlestība un atbildība. Skolēna un studenta dēļ viņi izdarīs visu. Bet tad, kad mūsu biedram ir par sevi jāparūpējas, tad tas ir diezgan grūti. Bet balanss pazūd, – kursi ir pēc darba, brīvdienās, labs lektors, darba devējs atmaksā – pedagogs piekrīt… Un kam tu laiku nozodz?
Brīvas vakances ir daudz, skolotājs ir ļoti atbildīgs, viņš skolēna dēļ paņems to papildu slodzi, bet kurš to redz un novērtē? Direktors arī izmisumā, mācību process ir jārealizē… Ir jāgatavojas, darbi jālabo, konsultācijas – ar skolēniem, ar vecākiem, ar kolēģiem. Tas viss ierauj tādā kā atvarā, ka grūti ir pašam tikt ārā. Tādēļ mēs meklējam veidus, kā palīdzēt.
Vai, piemēram, jaunais mācību saturs – pedagogs nepiecirtīs kāju un nepateiks, ka neies klasē, jo nav pieejami ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi mācību līdzekļi. Ar šo ir tāpat kā daudz minēto aisberga piemēru – ir redzamā daļa, ko redz sabiedrība, un ir neredzamā daļa, un diez vai kāds ir gatavs uzvilkt hidro tērpu, lai ienirtu un paskatītos, kas tur īsti ir. Un cik daudz ir darba, lai vispār varētu to mācību stundu novadīt!
Sekas ir profesionālā izdegšana, ko arī LIZDA pētījums ir pierādījis – gan pirms vairākiem gadiem, gan šogad veiktais. LIZDA gadiem runā par pārslodzi, un nupat OECD savā ziņojumā to apstiprināja. Izdegšana izglītības darbinieku vidū ir ļoti augstā pakāpē, un tāpēc mēs prasījām arī budžeta līdzekļus psiholoģiskajam atbalstam mūsu biedriem, – finansējums tika rasts līdz šī gada beigām, bet tas nav pietiekami. Ir ļoti liels kontaktstundu skaits, un profesionālo darba ikdienu ir mainījis jaunais saturs, kur pedagogam tiek uzlikti jauni pienākumi kompetencēs balstīta satura īstenošanā, un pedagogs tarificētā darba laika rāmī pēc labākās gribas nevar to visu izdarīt. Pedagogu slodze ir ļoti nesabalansēta, bet pedagogs aiz atbildības sajūtas pret savu profesiju veic pienākumus uz vakaru un brīvdienu rēķina.
Tāpēc mums, arodbiedrībai, ir par to jārunā. Ziemeļvalstis ir spilgts piemērs – tur šādu problēmu ātri atrisina, jo tur biedru kvantitāte nosaka rezultātu. Arī LIZDA varētu šo jautājumu ātrāk atrisināt, ja strādājošie būtu vairāk arodbiedrībās. Mēs priecājamies par katru biedru – esam ap 22 tūkstošiem, bet esmu pilnīgi pārliecināta, ja LIZDA sastāvā būtu vairāk biedru, šis jautājums būtu atrisināts jau aizvakar. Diemžēl liela daļa lēmumu pieņēmēju izglītības politikas jautājumos arī redz tikai šo aisberga redzamo daļu. Un mums ir jāpiestrādā, lai viņi redzētu arī šo aisberga neredzamo daļu. Salīdzināsim šo situāciju ar skaistu, ziedošu koku, – lai viņš augtu, ir nepieciešama spēcīga sakņu sistēma, un tā ir jākopj.
LIZDA veica pētījumu, kāpēc biedri izdara tādu vai citādu izvēli saistībā ar vakcinēšanos. Principā izdarījāt valsts darbu, bet – tikāt nozākāti…
Inga Vanaga: – Jautājums ir ļoti sensitīvs, un, saprotot, cik jautājums ir nozīmīgs un kā tas ietekmē klātienes mācības, mums bija svarīgi saprast – kāpēc. Tas ir kaut kas tāds, kam mēs visi ejam cauri pirmo reizi, tāpēc mums bija svarīgs biedra viedoklis. Mēs gribējām saprast – kāpēc mūsu biedri ir un nav vakcinējušies, un ko mēs varam lietas labā darīt, lai veicinātu vakcinēšanās aptveri. Lai gan mūs pēc tam kritizēja no visādiem aspektiem, tas, kas ļoti priecē, ir NVD interese – tie, kas atbild par vakcinēšanos un komunikāciju, ļoti daudz ņēma vērā šīs aptaujas rezultātus. Ļoti daudzus aspektus jau redzam, kā tie tiek realizēti. Daļa no tiem pat bija iekļauti veselības ministra prezentētajā informatīvajā kampaņā. Un mēs tiešām esam pateicīgi, ka veselības nozares cilvēki saskatīja tajā jēgu un saprata, ka ir jānoskaidro cēloņi šai pretestībai.
Tas nebija patīkami, pirmo reizi ar kaut ko tādu saskārāmies. Bet kā var būt, ka lēmumu pieņēmēji nepajautā sabiedrībai viņu rīcības iemeslus? Pirms aptaujas veikšanas LIZDA arī Izglītības un zinātnes ministrijai piedāvāja izskatīt jautājumus un iekļaut kādus savus. Interese nebija liela – tika atsūtīti 2 jautājumi par informācijas iegūšanas veidu.
Dabūjām kārtīgus dubļu spaiņus, piemēram, par uzdotajiem jautājumiem, un tas savā ziņā ir amizanti, jo mēs norādījām, ka daļu jautājumu izmantojām no jau SKDS veikta pētījuma par šo tēmu. Tas pētījums, tātad, derēja, jo to jau kāds bija pasūtījis kopēja sabiedrības viedokļa apzināšanai, bet tad, kad tos pašus jautājumus adresē vienai nozarei – noteiktākai mērķa grupai, tad šie jautājumi vairs neder? Tādā brīdī gribas teikt – tad ir svarīgi, kurš veica pētījumu? Drīzāk vajadzēja pateikt paldies par pētījumu un priekšlikumiem.
Kas pirmais nāk prātā, kad es vaicāju par taviem sapņiem?
Inga Vanaga: – Ieceru ir daudz. Ja runājam par darba un privātās dzīves balansu, vēlos vairāk laika rast sev un saviem tuvajiem, mīļajiem. Es pie tā strādāju, bet kā jau teicu, iet visādi.
Ja runājam par profesionālo jomu – LIZDA biroja, valdes, padomes komanda šobrīd ir ļoti spēcīga. Bet kaut vairāk šī izpratne par piederību arodbiedrībai sabiedrībā tuvinātos Ziemeļvalstu tradīcijām. Lai nozarē strādājošie saprastu, ka labāka un sabalansēta profesionālā darba rītdiena ir katra mūsu pašu rokās, un lai arodbiedrības mandāts un spēks kļūtu vēl lielāks un vēl jaudīgāks. Lai pārliecība un ticība kolektīvajam spēkam ietu plašumā un vairumā un lai arodbiedrības būtu vēl spēcīgākas!
No vispārcilvēciskā viedokļa es vēlos, lai mums būtu vairāk laimes mirkļu, prieka mirkļu un savstarpējais atbalsts ikdienā. Koviddunā ar visām tiešsaistēm ir zudis tas pozitīvais atbalsts un cilvēciskais uzmundrinājums. Vajag vairāk ļauties komplimentam, smaidam un atbalstam, jo negāciju jau tā ir pārāk daudz. Gribētos, lai cilvēks ir cilvēks un lai šis cilvēcisko attiecību skaistums ir lielāka vērtība.
Intervēja Sanita Birkenfelde