Norvēģijas arodbiedrības apvieno 930 000 biedrus. Lai noskaidrotu, cik daudz arodbiedrības aptver strādājošos, svarīgi ir noskaidrot, cik Norvēģijā ir strādājošo. Saskaņā ar Eurostat datiem, Norvēģijā ir 2,5 miljoni nodarbināto vecuma grupā 20-64 gadi, līdz ar to Norvēģijā arodbiedrības biedri ir nepilni 40% no visiem strādājošajiem. Paši norvēģi uzsver, ka arodbiedrības biedru pārklājums ir 50%. Norvēģijas arodbiedrību modelis ir tipisks Ziemeļvalstu arodbiedrību modelis, kurš balstās uz trim pīlāriem – ekonomisks menedžments, nodrošināts darba un privātās dzīves līdzsvars un sabiedrības labklājība, tam vidū – spēcīga sadarbība. Ja atskatāmies pagātnē, tad 100 gadus atpakaļ Norvēģijā bija visvairāk streiku pasaulē, rēķinot attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Kāds varētu iebilst, sakot, ka labklājība ir panākta, pateicoties naftas ieguvei. Taču norvēģi atgādina, ka sabiedrības labklājība ir tikusi panākta pirms tika atrasta nafta. No tautsaimniecības viedokļa raugoties, Norvēgijai ir svarīgi 4 sektori, ja kāds kļūtu dominējošs, tas apdraudētu Norvēģijas ekonomiku, līdz ar to arī naftas ieguve ir tikai viens no sektoriem, un tas nav dominējošs.
Pamatlīgums starp sociālajiem partneriem tika noslēgts 1935.gadā, tāpat kā Dānijā un Zviedrijā. Galvenokārt tas noteica to, ka līguma darbības laikā strādājošie nevar streikot. Tātad, – ja Tu esi vienojies, Tu nevari streikot. Tādā veidā tika nodrošināts arī sociālais miers. Tāds pats līgums 1955.gadā tika noslēgts auto ražošanas industrijā, pazīstams kā Forda līgums. 1975.gadā sekoja ietvarlīgums ar datorzinātni saistītām sistēmām ražošanas nozarē uz 400 lapām, un arī šajā nozarē puses vienojās, ka līguma darbības laikā strādājošie nestreikos. Darba koplīguma vienošanās sarunu procesā piedalās un diskutē 2 grupas – juristi un sarunu vadītāji. 1995.gadā tika panākta vienošanās par tālākizglītību ar apmaksātu mācību atvaļinājumu. Attiecīgi Norvēģijā ir salīdzinoši augsts izglītības līmenis. Norvēģijā augstākā izglītības ir bezmaksas, taču pēdējo 10 gadu laikā valdība jau 4 reizes ir mēģinājusi panākt maksas izglītību. Darba devēji ļoti atbalsta izglītību, tā, piemēram, uzņēmumi pat apmaksā studijas Oksfordas vai Kembridžas universitātē, bet tas nav obligāts nosacījums, ka, atgriežoties Norvēģijā, obligāti būtu jāstrādā tajā pašā uzņēmumā, kurš ir apmaksājis studijas. Izaicinājums ir augstais tehnoloģiju līmenis un tam atbilstoša izglītība. Tāpat kā Latvijā, Norvēģijā ir augsts profesionālo izglītību pametušo īpatsvars, vidējie tie ir 30%, kuri nepabeidz mācības profesionālajā izglītībā. Profesionālās izglītības iestādēs ir padomes, kur piedalās arī arodbiedrības. Jāatzīst gan, ka pirms 10 – 20 gadiem padomēm bija lielāka ietekme uz profesionālās izglītības darbību un pieņemtajiem lēmumiem. Privātais sektors atbalsta arī profesionālās izglītības audzēkņus (50 000 eiro uz katru studentu 2 gadiem). Valsts finansējums izglītībā darbojas pēc principa “Nauda seko pašvaldībai”, vienojoties par konkrētu tarifu. Studenti prakses laikā saņem atalgojumu, kurš pieaug otrajā kursā līdz ar darba ražīguma pieaugumu.
Tas, kas raksturo Norvēgijas darba tirgu, ir zemas algu atšķirības jeb zema nevienlīdzība, tā, piemēram, nav lielas algu atšķirības starp pārdevējiem un ārstiem. Taču pēdējos gados samazinās darba algu fonds jeb īpatsvars no kopējā kapitāla ienākuma, neskatoties uz to, ka darba algu pieaugums ir līdzsvarots. Kaut gan norvēģi atklāj, ka atsevišķās vietās pieaug darba samaksas atšķirības. Savukārt darba ražīgums – aprēķināts kā eiro uz vienu stundu – pēdējos gados ir nedaudz samazinājies.
Atšķirībā no Latvijas Norvēģijā arodbiedrības biedru maksa tiek ieskaitīta attaisnotajos izdevumos. Pavisam Norvēģijā ir 4 veidu arodbiedrības biedru iemaksas – parastā arodbiedrības biedru dalības maksa, studentu dalības maksa, mācekļu jeb profesionālās izglītības audzēkņu dalības maksa un augstskolas, koledžu studentu dalības maksa (bezmaksas).
Norvēģijas arodbiedrību konfederācijai LO ir savs izpētes institūts. LO ir 11 filiāles un katrā no tām darbojas studentu apvienības, katrs reģions saņem finansiālu atbalstu no LO. Norvēģijas arodbiedrības organizē arī ikgadējas kampaņas, lai piesaistītu jaunus biedrus. Tā pagājušās kampaņas laikā 293 jaunieši apmeklēja 5257 uzņēmumus. Kaut arī kopējais arodbiedrības biedru skaits samazinās, attiecībā uz arodbiedrības biedru skaitu tieši starp studentiem ir novērojama pozitīva tendence. Studenti var saņemt atbalstu arī no arodbiedrības. Taču galvenie “rekrutētāji” ir vecāki. Norvēģijas arodbiedrību konfederācijai LO ir izstrādāts aktivitāšu plāns jauniešu piesaistei, kā arī vadlīnijas darbam ar jauniešiem un studentiem, pavisam LO strādā 25 darbinieki darbam ar jauniešiem.
Savukārt Norvēģijas darba devēju konfederācijai NHO ir 13 reģionālie centri, kuriem nav nekāda sakara ar sociālo dialogu, to uzdevums ir nodarboties ar politiku. NHO ir dibināta 1900.gadā, pirmā ģenerālvienošanās tika noslēgta 1907.gadā, pašreizējā vienošanās joprojām satur tādus pašus nosacījumus attiecībā uz dažiem aspektiem. Kolektīvās pārrunas galvenokārt notiek nozaru līmenī, reģionālās pārrunas jeb vienošanās nav plaši izplatītas. Darba devēji arī uzsver galveno darba koplīgumu nozīmi – kamēr tie ir spēkā, arodbiedrībām nav tiesību streikot. Kaut arī individuālie darba strīdi notiek parastajās tiesās, kolektīvos strīdus izskata darba tiesas, kuras sastāv no 7 tiesnešiem, starp tiem – 2 no arodbiedrībām, 2 – no darba devējiem. Darba koplīgumus slēdz starp LO un NHO, darba koplīguma pārrunas notiek ik pēc 4 gadiem, pavisam kopā ir ap 200 darba koplīgumiem. Galvenie normatīvie akti, kuri regulē darba koplīgumu pārrunas, ir Darba strīdu akts un Darba vides akts. Darba strīdu gadījumā paziņojuma termiņš ir 2 nedēļas, paziņojums jānosūta valsts mediatoram, kura uzdevums ir sasaukt un noturēt mediācijas procesu.
Paši norvēģi uzsver, ka pamatlīgumam starp LO un NHO joprojām ir neizsmelts potenciāls un atsevišķās jomās tas varētu darboties labāk. Norvēģijā ir noslēgtas un darbojas 9 ģenerālvienošanās. Norvēģi apsver arī tādus jautājumus – vai darbaspēka migrācija nav drauds Ziemeļvalstu darba tirgus modelim, bet pagaidām lielus draudus norvēģi nesaskata, bet piesardzīgi raugās nākotnē, jo tas var novest pie sociālā dempinga.
Linda Romele,
LBAS eksperte