LBAS

Šajā rakstā tiek pabeigts apskatīt Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2018. gada interesantāko spriedumu atziņas, kas izteiktas par Darba likuma normu piemērošanu, savukārt turpmāk varēsiet iepazīties jau ar Augstākās tiesas 2019. gadā taisīto spriedumu atziņām. Tāpat šajā rakstā ir iekļauti nolēmumi, kuros tika skatīti darba strīdi, bet izteiktas svarīgas Civilprocesuālas atziņas.

2018.gada 8.februāra spriedums lietā nr. SKC-24/2018 (C17144512)

Komercdirektora pienākums atskaitīties par savu darbu

• Civillikuma 2343.pants noteic, ka tas, kas aicināts vai neaicināts ved svešas lietas, vai atsavina svešu mantu, vai pārvalda kā dalībnieks kopīgas lietas, vai pārvalda mantu uz kāda cita tiesiska pamata, vai arī kam jāizdod līdz ar augļiem kāda cita manta, tam par savu pārvaldību jādod norēķins vai nu pārstāvamam, vai pārējiem kopīpašniekiem, vai sabiedrības līdzbiedram, vai kādam citam, kam uz to ir tiesība.

Savukārt Civillikuma 2344.pants noteic, ka tam, kam uzlikts pienākums dot norēķinu, jāizgatavo sīks saraksts par visiem ieņēmumiem un izdevumiem, pieliekot pierādījumus, un jāatbild par atlikumu.

Respektīvi, personai, kura ir uzticējusi citai personai savu lietu pārziņu, mantas pārvaldīšanu, vai rīcību ar mantu, ir jāiegūst pārskats par šīs personas darbību. Norēķinam arī jāpierāda ieņēmumu atlikums, bet, ja izdevumi ir pārsnieguši ieņēmumus, ieņēmumu un izdevumu negatīvais saldo. Turklāt norēķina devējam ir jānodod norēķina saņēmējam pierādījumu oriģināli, kas apliecina izdevumu pamatotību (sk. sal. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. R.: Mans īpašums, 1998, 621.-622.lpp.).

• Konkrētajā gadījumā darbinieks, veicot komercdirektora pienākumus, vadīja visu darba devējas saimniecisko darbību – slēdza līgumus un veica pārrunas ar klientiem, pārstāvēja darba devēju jautājumos ar debitoriem, veica darbības parādu piedziņas jautājumos, kā arī darbiniekam bija tiesības rīkoties ar darba devējas norēķinu kontā esošajiem naudas līdzekļiem.

Pastāvot šādiem tiesas nodibinātiem apstākļiem, darbiniekam kā faktiskajam darba devējas mantas pārvaldniekam bija pienākums atbilstoši Civillikuma 2343. un 2344.pantam sniegt norēķinu darba devējai, cita starp, arī par izdevumiem, kas saistīti ar automašīnas nomu, kā arī par degvielu.

2018.gada 20.aprīļa spriedums lietā nr. SKC-41/2018 (C33288714)

Par Darba likuma 98.panta piemērošanu

• Darba likuma 98.panta pirmā daļa nav paredzēta kā patstāvīgs darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats, jo tā nosaka vienīgi kārtību, kādā darba devējs, pamatojoties uz kādu no Darba likuma 101.panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem, var uzteikt darba līgumu, vienlaikus piedāvājot darbiniekam turpināt darba tiesiskās attiecības atbilstoši grozītajiem noteikumiem. Tas nozīmē, ka šīs tiesību normas noteikumi var tikt piemēroti pēc tam, kad darba devējs jau ir pieņēmis lēmumu par darba līguma uzteikumu, un tam ir tiesisks pamats vai nu sakarā ar darbinieka uzvedību, vai viņa spējām, vai arī sakarā ar darba devēja veiktajiem saimnieciska, organizatoriska, tehnoloģiska vai līdzīga rakstura pasākumiem.
• Piedāvājums darba līguma grozījumiem izriet no uzteikuma, un darbiniekam minētajā situācijā, atsakoties turpināt darba tiesiskās attiecības atbilstoši grozītajiem darba līguma noteikumiem, uzteikuma procedūra noslēdzas, izbeidzot darba tiesiskās attiecības. Šāds Darba likuma 98.panta tulkojums ir dots arī vairākos Senāta nolēmumos (sk. Augstākā tiesas Senāta 2010.gada 24.februāra spriedumu lietā Nr. SKC –289/2010 (Nr. C30291308), 2010.gada 10.februāra spriedumu lietā Nr. SKC–309/2010 (Nr. C20255809), Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 12.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-2994/2014 (Nr. C20302513)).

Savukārt Darba likuma 101.panta ceturtā daļa nosaka, ka uzteikt darba līgumu ir atļauts, ja darba devējam nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu nodarbināt citā darbā tai pašā vai citā uzņēmumā.

Izmaksātais atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā atlīdzībā par darba piespiedu kavējuma laiku

• Analizējot jautājumu par tiesiskajām sekām, kādas iestājas, ja darbinieks, kuram izmaksāts atlaišanas pabalsts, ar tiesas spriedumu tiek atjaunots darbā un viņa labā no darba devēja tiek piedzīta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, atzīstams, ka šādā gadījumā atlaišanas pabalsts ieskaitāms piedzenamajā samaksā, jo, turpinoties darba tiesiskajām attiecībām, Darba likuma 112.pantā paredzētais atlaišanas pabalsts darbiniekam nepienākas (sk. Augstākās tiesas Senāta 2009.gada 14.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-896/2009 (Nr. C27135908), 2012.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1513/2012 9.4.punktu (Nr. C11106511), 2013.gada 11.februāra sprieduma lietā Nr. SKC- 1009/2013 9.1.punktu (Nr. C32285411), 2013.gada 31.maija spriedumu lietā Nr. SKC-1491/2013 9.2.punktu (Nr. C30450410)).

Par morālā kaitējuma piedziņu

• Morālā kaitējuma atlīdzināšana darba tiesiskajās attiecībās ir izvērtējama atbilstoši Darba likuma 29.panta astotajai daļai, kurā šāda atlīdzināšana paredzēta gadījumā, ja darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu un aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010.gada 13.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-220/2010 (Nr. C30237208)).
• Saskaņā ar Darba likuma 29.panta astoto daļu, ja tiek pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, darbiniekam papildus citām šajā likumā noteiktajām tiesībām ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Strīda gadījumā atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.

Tā kā atbilstoši likumam atlīdzības apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata, tad prasītāja subjektīvi noteiktā atlīdzības summa tiesu nesaista.

• Lai nodibinātu atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpumu, tiesai jākonstatē salīdzināma situācija, kad darba tiesību jomā kāds konkrēts darbinieks tiek diskriminēts attiecībā pret kādu citu darbinieku pēc likumā noteiktiem kritērijiem un jākonstatē darbiniekam nelabvēlīgu seku iestāšanās, kam jābūt cēloņsakarībā ar darba devēja prettiesisko, vainojamo rīcību tiesai, izskatot lietu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, ir ne tikai jānosaka atbilstoša atlīdzība, bet arī jāpamato, kādēļ tā uzskatījusi atlīdzību par atbilstošu taisnības apziņai un vispārīgiem tiesību principiem. Pamatojumam jāparāda, ka tiesa ir ņēmusi vērā un izvērtējusi visus atlīdzinājuma noteikšanā būtiskos apstākļus un ka tiesa, nosakot atlīdzinājumu, nav balstījusies tikai uz saviem subjektīviem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem.
• Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanai nav pietiekami konstatēt vien morālā kaitējuma esamības faktu un aizskārēju. Nosakot apmēru, tiesai bija jāizvērtē konkrētā aizskāruma smagums, cita starpā, fiziskos un psiholoģiskos ierobežojumus, iespējamo emocionālo kaitējumu, kas saistīts ar nodarījuma ilgumu.
• Tiesa jādod vērtējumu un jāsamēro atlīdzības apmēru ar nodarītā kaitējuma smagumu un tā ietekmi uz prasītājas tiesību aizskārumu.
• Civillikuma 5.pantā minētā taisnības apziņa, pēc kuras tiesai jāspriež, kad jānosaka kompensācija pēc tiesas ieskata (tostarp nemantiskā kaitējuma atlīdzība), nav konkrētās tiesas vai tiesneša subjektīvā izpratne, bet gan jāizsecina no ratio legis.
• Morālā kaitējuma atlīdzības noteikšanā tiesai jāņem vērā tādi kritēriji kā, piemēram, aizskarto tiesību un interešu nozīmīgums, kaitējuma raksturs un smagums (tostarp tā ilgums), kaitējuma nodarīšanas apstākļi, pārkāpēja attieksme, cietušā rīcība savu tiesību aizsardzībai, kaitējuma sekas (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015.gada 28.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC–151/2015 (Nr. C29719410), 2016.gada 30.decembra spriedumu lietā Nr. SKC -2064/2016 (Nr. C33411914)).
• Kā kritērijs atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemama arī tiesu prakse līdzīgās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi.

2018.gada 6.aprīļa spriedums lietā nr. SKC-101/2018 (C11109814)

Par pašvaldības policijas darbinieka tiesisko attiecību regulējumu

• Tā kā darbinieks strādā pašvaldības policijā – vecākā inspektora amatā – viņa darba tiesisko attiecību regulējumam darba atlīdzības jautājumos, primāri piemērojami ir Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma, nevis Darba likuma 66.panta (piemaksa par darbu, kas saistīts ar īpašu risku) noteikumi.
• Minētais izriet arī no Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 1.pielikuma (Valsts un pašvaldību institūtu amatu saimes, apakšsaimes un to apraksts) 28.4.punkta, atbilstoši kuram pašvaldības policija iedalīta noziedzības novēršanas un apkarošanas amatu apakšsaimē, paredzot, ka šajā apakšsaimē ietilpst pašvaldības policijas darbinieki, kuri ikdienā veic likumā ,,Par policiju” noteiktos uzdevumus.
• Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (Atlīdzības likums) 15.panta pirmo daļu amatpersona (darbinieks) saņem speciālās piemaksas par darbu (dienestu), kas saistīts ar īpašu risku [..]. Speciālās piemaksas, to apmērus un piešķiršanas un izmaksas kārtību reglamentē Ministru kabinets.
• Par īpašu risku Atlīdzības likuma izpratnē uzskatāms amats (dienests, darbs), kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu ir saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar darba aizsardzības pasākumiem (15.panta otrā daļa).
• Pašvaldības amatpersonai (darbiniekam) speciālās piemaksas par darbu, kas saistīts ar īpašu risku, un par nosacījumiem, kuri saistīti ar amata (darba) specifiku, kā arī to amatpersonu (darbinieku) sarakstu, kurām šādas piemaksas pienākas, un šo piemaksu apmēru nosaka attiecīgās pašvaldības dome. Piemaksu apmērs nedrīkst pārsniegt tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem) Ministru kabineta noteikto speciālo piemaksu apmēru (15.panta trešā daļa).

2018.gada 27.marta spriedums lietā nr. SKC-122/2018 (C30372914)

Darba likuma 100.panta piektā daļas piemērošana un jēdziena taisnprātība tvērums

• Darba līgumā noteiktais ir obligāts kā darba devējam tā darba ņēmējam. Taču, ja darbinieks bez grozījumiem darba līgumā piekrīt veikt darbu, kas viņam nav jādara, tā ir viņa paša izvēle. Vienlaikus tas nedod pamatu šādu darba devēja rīcību kvalificēt kā tikumības un taisnprātības apsvērumiem pretrunā esošu Darba likuma 100.panta piektās daļas izpratnē.
• Darbiniekam bija tiesības atteikties strādāt darba līgumā neparedzētu darbu; savukārt, ja papildu darbu viņš ir veicis un viņš to var pierādīt, viņam ir tiesības uz atbilstošu darba samaksu. Šīs ir attiecības, kas jānoregulē pusēm savstarpēji vienojoties, bet, ja vienošanos panākt nav iespējams un rodas strīds, par darba samaksu bija jāvēršas tiesā.
• Darba likuma 100.panta piektās daļas mērķis ir aizsargāt darbinieku situācijās, kad darba turpināšana būtu pretrunā viņa ētiskajiem un morāliem principiem un šī pamata radītu apdraudējumu viņa personībai, kas tādējādi nosaka nepieciešamību izbeigt darba attiecības nekavējoties.

Darbinieka norādītie apstākļi (darba līgumā neparedzētu darbu veikšana) šādu pamatu neveido, – viņam pietika deklarēt savu atteikšanos no darba līgumā neparedzēta darba izpildes, lai savu tiesību aizskārumu novērstu.

• Darba devējai saņemot darbinieka uzteikumu, kas atbilstoši Darba likuma 100.panta piektajai daļai stājās spēkā nekavējoties, darba tiesiskās attiecības bija jāizbeidz neatkarīgi no tā, vai darba devēja piekrita vai nepiekrita uzteikumam [..].

2018.gada 17.aprīļa spriedums lietā nr. SKC-315/2018 (C32230515)

Speciālās atļaujas pieejas valsts noslēpumam anulēšana kā pamats amata zaudēšanai

• Atbilstoši likuma „Par valsts noslēpumu” 13.panta trešajai un ceturtajai daļai speciālās atļaujas anulēšana bija pietiekams pamats uzskatīt, ka darbinieks neatbilst ieņemamam amatam un tas ir no darba devējas gribas neatkarīgs iemesls turpmāk nepielaist viņu pie amata pienākumu izpildes. Darbinieks ieņēma nodaļas vadītāja amatu, kurā ir nepieciešama speciāla atļauja pieejai valsts noslēpuma objektiem. Speciālās atļaujas anulēšana liedza darbiniekam veikt amata pienākumus un līdz galīgā lēmuma pieņemšanai darba devējais nebija tiesību pārcelt viņu citā amatā vai izbeigt darba attiecības.
• Tiesai, izskatot strīdu, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tās kompetencē neietilpst jautājums, vai speciālā atļauja personai anulēta likumīgi [..] (sk. Satversmes tiesas 2017.gada 10.februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 secinājumu daļas 30.punktu).

2018.gada 21.janvāra spriedums lietā nr. SKC-361/2018 (C30517416)

Darba tiesisko attiecību izbeigšana Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā

• Lai arī savā iesniegumā prasītājs runā par darba līguma uzteikumu un atsaucas uz Darba likuma 100.panta piekto daļu, tas nekādas tiesiskas sekas neradīja, jo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums valsts dienestā esošai personai nav piešķīris tiesības šīs dienesta attiecības izbeigt. Minētais normatīvais regulējums atšķirībā no Darba likuma piešķir pakļautībā esošai amatpersonai tiesības vienīgi iniciēt dienesta attiecību izbeigšanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka lēmums ir vienīgais pamats pakļautībā esošas amatpersonas dienesta attiecību izbeigšanai.

2018.gada 12.decembra spriedums lietā nr. SKC-418/2018 (C31451014 )

Par Darba likuma 101.panta piektās daļas piemērošanu

• Atbilstoši Darba likuma 101.panta piektajai daļai izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējās taisnprātības apsvērumiem, nepieļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Jautājumu par svarīga iemesla esamību izšķir tiesa pēc sava ieskata.
• Lai izbeigtu darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba likuma 101.panta piektajai daļai, ir jābūt pilnīgi patstāvīgam pamatam, ko nevar saistīt ar šā panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem. Turklāt atšķirībā no Darba likuma 101.panta pirmajā daļā noteiktajiem gadījumiem, tiesa lemj par to, vai darba devējam ir svarīgs iemesls prasīt darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar darbinieku. Līdz ar to vispirms tiesas uzdevums ir pārbaudīt, vai nepastāv kāds cits no Darba likumā noteiktajiem pamatiem darba līguma uzteikumam, un tikai pēc tam vērtēt jautājumu par svarīga iemesla esamību.

Morālā kaitējuma esamības prezumpcija atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā

• Ja darbinieks, lūdzot atlīdzību par morālo kaitējumu, ir atsaucies uz Darba likuma 9. un 29.pantu, tiesai nav pamata prasību noraidīt, atsaucoties uz Civillikuma 1635.pantu. Atšķirībā no Civillikuma 1635.panta trešās daļas otrā teikuma, kas noteic „[..] morālais kaitējums cietušajam jāpierāda”, Darba likuma 29.panta astotā daļa šādu prasītāja pienākumu neparedz, jo morālā kaitējuma esamības prezumpcija atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpuma gadījumā ir jau ietverta Darba likuma 29.panta astotajā daļā (sk. Senāta 2012.gada 3.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-1057/2012 11.4.punktu un 2013.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr. SKC-1702/2013 9.punktu).

2018.gada 20.novembra spriedums lietā nr. SKC-646/2018 (C33491515)

Darbs nakts laikā un „nakts darbs”

• Saskaņā ar Darba likuma 67.panta pirmo daļu darbinieks, kas veic nakts darbu, saņem piemaksu ne mazāk kā 50 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes (..). No minētās tiesību normas izriet, ka piemaksu darbinieks saņem par nakts darbu, nevis par darbu nakts laikā kā tādu. Jēdziena „nakts darbs” definīcija ir ietverta Darba likuma 138.panta pirmajā daļā – nakts darbs ir ikviens darbs, ko veic nakts laikā vairāk nekā divas stundas. Savukārt atbilstoši iepriekš minētajai tiesību normai ar nakts laiku saprotams laikposms no pulksten 22 līdz 6. Tādējādi, par nakts darbu, piemēram, nevar uzskatīt stundu, ko darbinieks nostrādājis laika posmā no pulksten 22 līdz 23, proti, šī stunda būs nostrādāta nakts laikā, bet nebūs uzskatāma par nakts darbu, kas dod darbiniekam tiesības pretendēt uz atbilstošu piemaksu.

Par papildus darbu

• Lai strīdu pareizi izšķirtu, tulkojot līgumu, tiesai ir jānoskaidro, kāds ir bijis pušu nodoms attiecībā uz papildu darbu, respektīvi, vai iekraušanas un izkraušanas darbi (līguma 2.3.punktā noteiktais papilduzdevums ) tika pielīgts kā amata tiešais darba pienākums vai tas bija paredzēts kā papildu darbs Darba likuma 65.panta izpratnē.
• Atbilstoši nozari reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem transportlīdzekļa apkalpes locekļa darba pienākums var būt ne tikai transportlīdzekļa vadīšana, bet arī citas autotransporta darbības (ar pārvadājumu saistītas funkcijas), piemēram, iekraušana un izkraušana, tīrīšana un tehnikas apkope u.tml. (sk. Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2002/15/EK (2002.gada 11.marts) par darba laika organizēšanu personām, kas ir autotransporta apkalpes locekļi, 3.panta a) punktu, Ministru kabineta 2007.gada 3.jūlija noteikumu Nr.474 “Transportlīdzekļa apkalpes locekļu darba laika organizēšanas, ievērošanas un uzskaites noteikumi” 2.1.apakšpunktu).

2018.gada 20.novembra spriedums lietā nr. SKC-712/2018 (C33414914)

Civilprocesa likuma 635.panta ceturtās daļas tvērums

• Civilprocesa likuma 635.pantā ir reglamentētas atšķirīgas procesuālās kārtības ar sprieduma izpildīšanas pagriezienu saistītā jautājuma izšķiršanā.

Civilprocesa likuma 635.panta pirmajā daļā ir noteikts vispārējais princips, ka, tiesa atkārtoti izskatot lietu, pēc savas iniciatīvas izskata jautājumu par sprieduma izpildes pagriezienu. Gadījumā, ja jautājumu par atceltā sprieduma izpildes pagriezienu tiesa nav izlēmusi, atbildētājs atbilstoši Civilprocesa likuma 635.panta otrajai daļai var iesniegt pieteikumu par sprieduma izpildīšanas pagriezienu.

Savukārt Civilprocesa likuma 635.panta ceturtajā daļā ir īpaši noregulēts jautājums par sprieduma izpildīšanas pagriezienu situācijā, kad apelācijas instances tiesa noraida prasību, kurā pirmās instances tiesa pieļāvusi sprieduma izpildīšanu nekavējoties. Šī likuma noteic, ka vienlaikus ar spriedumu tiesa izlemj jautājumu par sprieduma izpildīšanas pagriezienu.

• Civilprocesa likuma 635.panta ceturtajā daļā noteiktais „vienlaikus”, pirmkārt, norāda uz to, ka atsevišķa procedūra ārpus tiesas spriedumā izšķiramajiem jautājumiem arī attiecībā uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu nav paredzēta, otrkārt, apliecina to, ka spriedumā neizšķirtie jautājumi var tikt izlemti sprieduma pārsūdzēšanas termiņā, t.i., 30 dienu laikā, lūdzot papildsprieduma taisīšanu.
• Ņemot vērā, ka tiesa, noraidot prasību, vienlaikus netika izšķīrusi jautājumu par sprieduma izpildīšanas pagriezienu, atbildētājai saglabājās tiesības lūgt papildsprieduma taisīšanu. Tā kā atbildētāja šīs tiesības papildsprieduma taisīšanas ietvaros netika realizējusi, tai ir zudušas tiesības prasīt nepamatoti saņemtās naudas piedziņu no prasītāja jau minētajā procesuālajā kārtībā.

2018.gada 29.maija spriedums lietā nr. SKC-826/2018 (C33590816)

Tarifikācijas apstrīdēšana

• Termins „tarificēt” MK 28.07.2009. „Pedagogu darba samaksas noteikumi” Nr.836 izpratnē ir sinonīms vārdam „noteikt”, „paredzēt”. Tarifikācija pedagogu darba samaksas noteikumu izpratnē ir pedagoga darba slodzes noteikšana, kura savukārt kalpo par izejas punktu nosakāmajai darba samaksai.
• Darbinieks lūdzis atjaunot iepriekšējo darba slodzi, kāda bija līdz viņa darbnespējai 2015.gada 15.jūnijā – 30 stundas nedēļā, kā arī piedzīt šai darba slodzei atbilstošu samaksu. Prasot atjaunot iepriekšējo darba slodzi, darbinieks ir apstrīdējis 2015.gada 1.septembrī viņam tarificēto 12 stundu pamatotību. Tādējādi kļūdaini ir tiesu secinājumi, ka darbinieks nav apstrīdējis viņam veikto ikgadējo pedagoga tarifikāciju.
• Tā kā tarifikāciju ir veicis darba devējas pārstāvis, starp pusēm ir radies no darba līguma izrietošs darba strīds par darba laiku un darba samaksu, kas celtās prasības ietvaros tiesām bija jāizšķir.


2018.gada 11.novembra lēmums lietā nr. SKC-1329/2018 (C33524813)

Civilprocesa likuma 479.panta un 482.panta pirmās daļa mijiedarbība

• Civilprocesa likuma 478.panta ceturtās daļas 4.punkts noteic, ka tiesnesis pieņem lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu, ja pieteikumā nav norādīti apstākļi, kuri saskaņā ar šā likuma 479.pantu var tikt atzīti par jaunatklātiem apstākļiem.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 479.panta 1.punktu par jaunatklātu apstākli citu starpā atzīst tādus būtiskus lietas apstākļus, kas pastāvēja lietas izskatīšanas laikā, bet nebija un nevarēja būt zināmi pieteikuma iesniedzējam.

Savukārt Civilprocesa likuma 482.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa, izskatījusi pieteikumu, pārbauda, vai apstākļi, kurus norāda pieteicējs, atzīstami par jaunatklātiem apstākļiem saskaņā ar šā likuma 479.pantu.

• No minētajām normām to kopumā un savstarpējā sakarībā izriet, ka, lemjot par pieteikuma pieņemšanu izskatīšanai, tiesnesis tikai pārbauda, vai pieteikumā ir norādīts uz tāda apstākļa esamību, kuru varētu atzīt par jaunatklātu saskaņā ar Civilprocesa likuma 479.pantu.

Taču jautājumu par to, vai pieteicēja minētais apstāklis tik tiešām ir atzīstams par jaunatklātu, izlemj tiesa, izskatot pieteikumu pēc būtības, kā uz to norāda Civilprocesa likuma 482.panta pirmā daļa.

• Citiem vārdiem, pieteikuma pieņemšanas stadijā tiesneša kompetencē neietilpst pieteicēja norādītā apstākļa novērtēšana pēc būtības, proti, vērtējums par to, vai pieteicēja norādītais apstāklis ir būtisks lietas apstāklis, kas pastāvēja lietas izskatīšanas laikā, bet nebija un nevarēja būt zināms pieteikuma iesniedzējam. Pieņemot pieteikumu, tiesnesis pārbauda tikai formālo kritēriju ievērošanu.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

(Raksts sākotnēji bija lasāms izdevumā “Juridiskie padomi” 14.02.2019.2019.)