Gaidāmās politiskās pārmaiņas, kas pagājušā gadsimta 80. gadu beigās virmoja sabiedrībā, ietekmēja arī arodbiedrības, un 1989. gada sākumā Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes plēnums nāca klajā ar jaunu nostāju arodbiedrību kardinālai pārkārtošanai. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) dibināšanas kongress notika 1990. gada 25. un 26.maijā.
Pirmajā dienā kongresu vadīja Ziedonis Antapsons, šobrīd – LBAS darba aizsardzības eksperts, tolaik – milzīgās rūpnīcas VEF darbinieku arodkomitejas priekšsēdētājs.
Kāda bija gaisotne pirms LBAS dibināšanas kongresa?
Ziedonis Antapsons: 1980. gados mēs vēl bijām PSRS sastāvā, un kompartijas un valdības pozīcijas bija pietiekami spēcīgas. Ja runājam par arodbiedrību kustību, tad šodienas izpratnē tā bija diezgan ierobežota. Valsts un partijas politika bija tā noteicošā un vienīgā pareizā, un diskusija no arodbiedrību puses netika nopietni uztverta. Šodienas apstākļos to grūti iedomāties. Tas bija pietiekami sarežģīti, bet, lai nu kā, arodbiedrības savas pamatfunkcijas sociālajā un darba aizsardzībā pildīja pietiekami labi.
Tas bija sarežģīts periods, – kad valstiskās neatkarības ideja jau “bija gaisā”, es tad strādāju par VEF darbinieku arodkomitejas priekšsēdētāju. Arī pie mums notika aktīva darbošanās, arodkomitejā mums bija organizēta sava Tautas frontes grupa. Tāpat tur bija Sociāldemokrātiskās partijas entuziastu tikšanās vieta. Notika diskusijas par neatkarīgu, brīvu Latviju un neatkarīgām arodbiedrībām. Sagatavošanās process kongresam sākās jau 1989.gadā, un diskusijas bija plašas un asas, jo arī arodbiedrību kustība nebija vienota, – bija gan neatkarības, gan interfrontes piekritēji.
Vai jutāties droši, ka brīvas Latvijas idejas atbalstītāji noturēs neatkarīgo arodbiedrību ideju?
Ziedonis Antapsons: Proporcija bija apmēram puse uz pusi. Krievvalodīgo Rīgā toreiz bija vairāk nekā latviešu, tāpēc noskaņas bija daudz un dažādas.
Ja runājam par kongresu – tur bija tik daudz nianšu, ka daudzas jau no atmiņas pagaisušas… Man bija tas gods vadīt kongresa pirmo daļu, kurā notika debates. Tās bija asas un kaismīgas, un, kas tam laikam raksturīgi, puse bija krievu valodā. Pamatā izskanēja pozitīvas idejas, ka arodbiedrību kustībai vajag citus pamatprincipus, nekā tie, kas tika piekopti attīstītā sociālisma laikā. Un par iznākumu pirmajā kongresa dienā galīga pārliecība nebija, uz kuru pusi tie svari nosvērsies.
Kas bija kaismīgākie debatētāji, kas aizstāvēja LBAS tapšanu uz tādiem pamatiem, kādus tos redzam šodien?
Ziedonis Antapsons: Viena no labākajām runām bija Andrim Zorgevicam, viņš kā jurists ļoti pamatoti argumentēja visas problēmas un iespējamos risinājumus. Pateicoties viņa programmatiskajai runai, viņu ievēlēja par priekšsēdētāja vietnieku. Pārliecinoši uzstājās arī Brigita Ābiķe, viņu ievēlēja par otru vietnieci. Savukārt priekšsēdētāja amata kandidātu bija daudz – piemēram, tādas spēcīgas personības kā Imants Daudišs, Sergejs Dolgopolovs, arī viņi labi uzstājās, bet, kā zinām, šiem abiem kandidātiem bija liela komunistiskās partijas amatu darba pieredze, tādēļ īpašu atbalstu viņi neguva. Andris Siliņš jau bija sevi parādījis kā zinošs arodbiedrību speciālists, turklāt ar ekonomista izglītību, tāpēc arī viņam tika dota priekšroka.
Vai kongresa debatētāju runās izskanēja viedokļi arī par gaidāmajām ekonomikas struktūras izmaiņām?
Ziedonis Antapsons: Tādu domu, manuprāt, vēl nebija pat valsts līmenī. Arodbiedrību pārstāvji uzstājās par savām tēmām – darba vietas, sociālās garantijas, darba alga, darba drošības atsevišķi elementi. Bet pamatā runas bija par arodbiedrību darbību, struktūru, reorganizāciju, – jo mazliet jau mums bija priekšstats, kā tas notiek Rietumeiropā, šo to jau bijām redzējuši. Protams, daudzas Rietumeiropas darba formas mums nebija līdz galam saprotamas. Es savā laikā biju Zviedrijā, lielā radioelektronikas uzņēmumā. Man vajadzēja būt par tulku, bet bija grūti pārtulkot, jo es nesaprotu to jēgu – ko viņi domā? Nācās taisīt lielas pauzes un pārjautāt, kādas viņiem tās darba formas un metodes ir. Tās bija ļoti interesantas, kuras mūsu sociālisma apstākļos, saprotams, veica valsts institūcijas. Piemēram, tarifu līgumi visām profesijām – tas mums likās nesaprotami. Mums uzņēmumos bija tarifu normas. Līdz tādam līmenim kā Zviedrijā mēs vēl šodien neesam tikuši.
Vienā no kongresa rezolūcijām bija tāds interesants punkts, ka ievēlētie arodbiedrību līderi nedrīkst sastāvēt nevienā no partijām, kaut gan toreiz bija tikai viena partija. Tas deva labu iespēju daudziem arodbiedrību līderiem izstāties no komunistiskās partijas, tajā skaitā arī man. Tā zināmā mērā bija “roku atraisīšana”, lai aktīvāk varētu veikt savus pienākumus.
Šis kongress bija liels ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā, jo, ja līdz šim viena daļa nacionālpatriotu uz arodbiedrībām skatījās izvairīgi, tad šis kongress pavēra iespēju mūsu kopīgai spēku saliedēšanai tālākā neatkarības cīņu procesā. Ja runājam par cīņu, ar kongresu jau nekas nebeidzās. Tas bija tikai sākums. Man atmiņā ļoti spilgti ir palicis 1991. gada augusta pučs.
Arodbiedrību vēstures grāmatā lasām, ka Latvijas neatkarībai kritiskākajā brīdī – 1991. gada augusta puča laikā – LBAS valde pieņēma lēmumu par atbalstu LR Augstākās padomes un Ministru Padomes paziņojumam, PSRS Ārkārtējā stāvokļa valsts komiteju atzīstot par “nelikumīgu veidojumu”, un 20. augustā izsludināja vispārēju streiku.
Ziedonis Antapsons: Tas arodbiedrībām bija smags pārbaudījumu laiks. Puča būtība bija, ka viena daļa politisko virsotņu Maskavā uzskatīja, ka demokratizācijas process iet nepareizā virzienā un ka ir jāatgriežas pie autoritārām vadības metodēm.
Tika apcietināts toreizējais PSRS vadītājs M. Gorbačovs, tika izveidots štābs, kurā bija arī bijušais Latvijas KP vadītājs B.Pugo, un arī, lai cik paradoksāli nebūtu, viens no PSRS arodbiedrību vadītājiem J. Janajevs. Viņi mēģināja šo puču veikt ar armijas atbalstu, un tas bija nopietni. Mēs zinām, ka arī Latvija tolaik bija ļoti militarizēta – bija daudz padomju armijas karaspēka daļu. Es tolaik vēl biju VEF arodkomitejas priekšsēdētājs, un puča pirmajā dienā – 19. augustā mani uz apspriedi izsauca ģenerāldirektors Oļegs Ļeņovs ar saviem vietniekiem. Apstāstīja situāciju, ka jāveido streika štābs, pārtraucam darbību utt. No sapulces sev par pārsteigumu iznācu jau kā pretošanās štāba komitejas vadītājs. Kāpēc tā? Vadība paskaidroja: “Ja pučs uzvarēs un pretošanās štābu vadīs administrācija, tad mūs arestēs un nošaus, bet tevi kā darbinieku pārstāvi arī arestēs, bet varbūt uzreiz nenošaus.”
Es vēl tagad atceros, cik tas bija saspringts laiks, psiholoģiski smags periods – trīs diennaktis. Mēs praktiski mājās nerādījāmies, cilvēki nāca ar savām problēmām, bija jāveic daudzi organizatoriski un tehniski pienākumi. Bija nepārtraukta darba kolektīvu pārstāvju plūsma, jo tolaik jau AS VEF bija 20 atsevišķi uzņēmumi, katrs ar savām problēmām. Visgrūtāk bija ģimenēm, jo mēs nevarējām pateikt, vai mēs vispār atgriezīsimies mājās, vai nē. Tad trešajā dienā Maskavā armija atteicās ar ieročiem iet pretī demonstrantu kustībai, pučs izjuka, un mēs jutāmies ļoti atviegloti. Tas bija skarbs pārbaudījums, bet mūs psiholoģiski un organizatoriski norūdīja. No Latvijas arodbiedrību biedriem šajā politiski ekonomiskajā streikā piedalījās vairāk nekā puse. Tika pārtraukta visa ražošana un piegādes, tas bija vesels pasākumu komplekss.
Kad sāki savas darba gaitas arodbiedrību kustībā?
Ziedonis Antapsons: 1981. gadā mani ievēlēja par VEF arodkomitejas priekšsēdētāju, tur strādāju līdz 1998.g, un tad pārgāju uz LBAS. No sākuma strādāju LBAS mācību centrā, Latvijas – Dānijas kopprojektā veicu arodbiedrības uzticības personu darba aizsardzības apmācību. Jo vēl pirms visiem šiem darbiem strādāju VEF galvenā tehnologa nodaļā biroja priekšnieka amatā, un manā pārziņā bija darba aizsardzības jautājumi, tos es pārzināju profesionāli.
Es vēl gribētu pieminēt 1992. gadu, kad tika veidota Valsts darba inspekcija (VDI). Līdz 1990. gadam darba aizsardzības jautājumu risināšanā nacionālajā un nozaru līmenī liela loma bija arodbiedrību nozaru darba aizsardzības inspektoriem. Tolaik visās nozaru arodbiedrībās bija šādi augstas kvalifikācijas speciālisti. Un kad 1992. gadā tikai veidota VDI, tad gandrīz visi labākie darba aizsardzības inspektori pārgāja strādāt uz VDI, tajā skaitā arī pirmais VDI direktors Jānis Bērziņš. Manā izpratnē nozarēs un visā arodbiedrībā kopumā tika izdarīts liels atkāpšanās process šajā ziņā, jo līdz šodienai daudzām arodbiedrības nozarēm nav savu darba aizsardzības speciālistu, bet darba aizsardzībā normatīvo aktu ir desmitiem reizes vairāk nekā darba tiesībās. Ja nozares birojā nav darba aizsardzības speciālista, tad par profesionālu darbu runāt , maigi izsakoties, ir naivi. Tādēļ daudzas nozaru arodbiedrības darba aizsardzības jomā darbojas amatieru līmenī, un sarunās ar uzņēmumu vadību nav spējīgas risināt veselu rindu jautājumu. LBAS ar saviem ierobežotajiem resursiem cik var, tik atbalsta – gan metodiski, gan apmācam un palīdzam praktiski.
Šodienas apstākļos arodbiedrību kustība ir lielu pārmaiņu priekšā, tādēļ svarīgi turpmāk izmantot gan uzkrāto darba pieredzi, gan aktīvi ieviest jaunas darbības formas.