Cilvēki, kas nopelna likumā noteikto minimālo algu, ir pakļauti nabadzības riskam lielākajā daļā ES dalībvalstu, liecina jaunākie oficiālie dati.
Divdesmit divām ES dalībvalstīm ir likumā noteiktā minimālā alga, un vairākumā dalībvalstu tā nepārsniedz minimālo nabadzības riska slieksni – 60% no darba samaksas mediānas. 10 dalībvalstīs likumā noteiktā minimālā alga ir 50% vai mazāk no valsts mediānas algas.
Tas nozīmē, ka miljoniem cilvēku visā Eiropā nevar atļauties pienācīgu dzīves līmeni, neraugoties uz pilnu slodzi. Saskaņā ar OECD datiem Spānijā, Čehijā un Igaunijā ir viszemākās likumā noteiktās minimālās algas, salīdzinot ar mediānas ienākumiem.
1. attēls: OECD dati, kas atspoguļo 17 ES dalībvalstis ar likumā noteikto minimālo algu zem 60% no nacionālās mediānas algas
ETUC izceļ OECD publicētos rādītājus laikā, kad norisinās Eiropas Komisijas konsultācijas par to, kā izpildīt Ursula fon der Leyen solījumu nodrošināt, ka darba ņēmējiem ES ir taisnīga minimālā alga.
ETUC Ģenerālsekretāra vietniece Estere Linča uzsver:
“Minimālās algas būtība ir noteikt robežu starp cienīgu dzīves līmeni un nabadzību. Skandalozi ir tas, ka lielākā daļa likumā noteikto minimālo algu visā ES apzināti ir zem nabadzības sliekšņa. Ja kāds strādā pilnu darba laiku, viņu nevajadzētu piespiest izvēlēties starp dzīvošanu siltā mājoklī un ēšanu.”
“Komisijai ir jābūt skaidrībai par to, ko tā uzskata par taisnīgu likumā noteikto minimālo algu. Tas noteikti nevar būt zem 60% no nacionālās mediāna algas, kas ir nabadzības riska slieksnis.”
“Kā arī ir nepieciešams veikt novērtējumu, vai nabadzības slieksnis ir adekvāts attiecībā pret reālajām cenām (un preču un pakalpojumu grozu), kuru noteikšanā valsts līmenī iesaistās arī arodbiedrības un darba devēji, lai minimālā alga kļūtu par reālu iztikas minimumu.”