Minimālās darba algas princips un tās adekvāta līmeņa noteikšana
Minimālās algas mērķis ir aizsargāt darbiniekus pret pārmērīgi zemu atalgojumu. Tā palīdz nodrošināt taisnīgu darba ražīguma un darba augļu sadali starp visiem darba tirgū iesaistītajiem, kā arī nodrošināt pilnvērtīgai dzīvei atbilstošu atalgojumu visiem nodarbinātajiem.
Minimālā alga var būt viens no politikas elementiem, lai pārvarētu nabadzību un samazinātu nevienlīdzību, arī starp vīriešiem un sievietēm, veicinot tiesības uz vienādu atalgojumu par līdzvērtīgu darbu.
Minimālās darba algas jēdzienu var definēt kā minimālo atlīdzības apmēru, kas darba devējam jāmaksā darbiniekam par noteiktā laika posmā veikto darbu un kuru nevar samazināt ar koplīgumu vai individuālu līgumu.[1]
Lai minimālā alga spētu pildītu šos mērķus, ir būtiski, ka tā tiek regulāri pārskatīta un noteikta atbilstoši ekonomiskās izaugsmes rādītājiem.
Lai veicinātu regulāru minimālās algas pārskatīšanas praksi Eiropas Savienībā, 2020. gada nogalē tās dalībvalstis atbalstīja direktīvas par adekvātas minimālās algas Eiropas Savienībā noteikšanu, tostarp arī Latvija un tās sociālie partneri. Direktīvas uzdevums ir izstrādāt vienotu Eiropas minimālās darba algas izvērtēšanas un izmaiņu mehānismu, un kā viens no direktīvas priekšlikumiem adekvātas minimālās algas noteikšanai ir saglabāt pienācīgu tās līmeni attiecībā pret vidējo darba algu. Viens no Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumiem nosaka, ka:
“Minimālo algu uzskata par adekvātu, ja tā ir taisnīga attiecībā pret algu sadalījumu valstī un nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Likumā noteiktās minimālās algas adekvātumu nosaka, ņemot vērā valsts sociālekonomiskos apstākļus, tostarp nodarbinātības izaugsmi, konkurētspēju, kā arī reģionu un nozaru attīstību. Tās adekvātums būtu jānovērtē vismaz attiecībā pret tās pirktspēju, ražīguma attīstību un saistību ar bruto algas līmeni, sadalījumu un pieaugumu. Minimālās algas adekvātumu attiecībā pret bruto algas līmeni var palīdzēt novērtēt rādītāji, kurus parasti izmanto starptautiskā līmenī, piemēram, 60 % no medianālās bruto algas un 50 % no vidējās bruto algas.”[2]
Situācija Latvijā
Minimālā alga Latvijā ir zemākā mēnešalgas un stundas tarifa likme, ko darba devēji likumīgi maksā saviem darbiniekiem. No 2021. gada 1. janvāra mēneša bruto minimālā alga ir 500 eiro un 2,97 eiro stundā. Šis minimālās darba algas līmenis Latvijā ir saglabājies arī 2022. gadā, kas identificē vienu no minimālās darba algas pārskatīšanas un sekojoši arī pilnvērtīgai dzīvei atbilstoša atalgojumu noteikšanas riskiem.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā minimālās darba algas pārskatīšana Latvijā ir bijusi samērā neregulāra, augstāko regularitāti uzrādot laika posmā no 2001. gada līdz 2009. gadam, tomēr pēc globālās finanšu krīzes, kas ietekmēja kā pasaules, tā arī Latvijas ekonomiku un atstāja būtiskas sekas arī uz darba tirgu un nodarbinātību, minimālās algas izvērtēšana bieži vien tika atlikta, tādējādi radot lielāku plaisu starp vidējās un minimālās darba algas saņēmējiem.
Laika posmā no 2014. gada līdz 2018. gadam minimālās darba algas pārskatīšana atgriezās kā ikgadējs process, tai pieaugot no 320 eiro līdz 430 eiro četru gadu periodā un pakāpeniski saglabājot 42% līdz 44% līmeni no valsts vidējās darba algas. Tomēr pēc 2018. gada iestājās trīs gadu minimālās algas stagnācija, kas ļāva tās attiecībai pret valsts vidējo darba algu nokrist līdz 37% līmenim, veidojot lielāko plaisu kopš 2008. gada, kad šis līmenis veidoja 33%.
Neskatoties uz būtisko minimālās mēneša darba algas pieaugumu 2021. gadā, to ceļot līdz 500 eiro bruto, straujā darba algas līmeņa izaugsme Latvijā nozīmē, ka minimālās algas līmenis joprojām saglabājas zems attiecībā pret valsts vidējo – 39% no 2021. gada mēneša vidējās darba samaksas valstī.[3]
Attēls Nr.1
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
Lai izpildītu iepriekš minētos Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā priekšlikumus un sasniegtu 50% no vidējās algas Latvijā, tai jau šobrīd būtu jābūt ap 650 eiro bruto (pirms nodokļu nomaksas). Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētie dati, 2021. gadā vidējā alga Latvijā bija 1277 eiro bruto (50% = 640 eiro).
Turklāt, kā liecina iepriekšējos gados uzrādītās tendences, algu līmenis Latvijā ir saglabājis stabilu pieaugumu pat pandēmijas laikā, kad daļa no darbaspēka bija spiesta pārtraukt darbu, atrodoties dīkstāvē vai zaudējot darbu pavisam. Pēdējos piecos gados vidējās mēnešalgas līmenis vidēji ir audzis par 8% gadā, sasniedzot pat 12% pieaugumu 2021. gadā. Saglabājoties šādai izaugsmei, 2022. gadā vidējais mēnešalgas līmenis varētu pieaugt līdz aptuveni 1380 eiro vai pat sasniegt 1400 eiro robežu, saglabājot 2021. gada pieauguma tempu. Ņemot vērā sankciju paplašināšanu pret Krievijas un Baltkrievijas tirgu un to gaidāmo ietekmi uz Latvijas ekonomiku, maz ticams, ka vidējās darba samaksas izaugsme Latvijā saglabās 2021. gadā uzrādīto tempu, tomēr jau 2021. gada pēdējos divos ceturkšņos vidējā darba alga valstī bija pārsniegusi 1300 eiro mēnesī robežu, kas pat pie piesardzīgākām prognozēm ļauj sagaidīt, ka vidējā darba alga 2022. gadā pietuvosies vismaz 1350 eiro mēnesī.
Attēls Nr.2
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
Šāda vidējās darba samaksas izaugsme savukārt nozīmē, ka, neskatoties uz to, ka minimālās darba algas celšana līdz 650 eiro šobrīd ļautu izpildīt iepriekš minēto rekomendāciju kritērijus, visticamāk, diskutējot par tās pārskatīšanu un ieviešanu sākot ar 2023. gada 1. janvāri, minimālā darba alga nesasniegs 50% līmeni no vidējās darba samaksas.
Minimālās darba algas salīdzinājums ar citām ES dalībvalstīm
2022. gada sākumā minimālā mēnešalga bija noteikta 21 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs. Pēc ES statistikas departamenta Eurostat datiem zemākās noteiktās minimālās mēnešalgas bija Bulgārijā (332 eiro), Latvijā (500 eiro), Rumānijā (515 eiro), Ungārijā (542 eiro), Horvātijā (624 eiro), Slovākijā (646 eiro), Čehijā (652 eiro), Igaunijā (654 eiro), Polijā (655 eiro), Lietuvā (730 eiro), Grieķijā (774 eiro), Maltā (779 eiro) un Portugālē (823 eiro).
Savukārt visaugstākā minimālā mēnešalga ES bija Luksemburgā (2257 eiro), Īrijā (1775 eiro), Nīderlandē (1725 eiro), Beļģijā (1658 eiro), Vācijā (1621 eiro), Francijā (1603 eiro), Spānijā (1126 eiro) un Slovēnijā (1074 eiro).
Dati liecina, ka minimālās algas atšķiras līdz pat 7 reizēm, tomēr atšķirības ir ievērojami mazākas, ja ņem vērā patēriņa cenu līmeņa atšķirības dažādās valstīs. Izsakot pēc pirktspējas standarta (PPS), minimālās algas dalībvalstīs ar zemāku cenu līmeni salīdzinoši pietuvojas dalībvalstīm ar augstāku cenu līmeni.
Pirktspējas līmenī minimālās algas svārstās no 604 eiro pēc PPS mēnesī Bulgārijā līdz 1707 eiro pēc PPS Luksemburgā, kas nozīmē, ka augstākā minimālā alga gandrīz 3 reizes pārsniedza zemāko. Pamatojoties uz to, var izdalīt divas galvenās grupas: 1. grupu ar valstīm noteikto minimālo algu virs 1000 eiro pēc PPS un 2. grupa ar valstīm, kurās noteiktā minimālā darba alga ir zem 1000 eiro pēc PPS. [4]
Pirmajā grupā ietilpst Luksemburga, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Francija, Īrija, Slovēnija, Spānija, Polija un Lietuva. Viņu valstī noteiktās minimālās algas svārstījās no 1038 eiro pēc PPS Lietuvā līdz 1707 eiro pēc PPS Luksemburgā. Savukārt otrajā grupā ietilpst Rumānija, Portugāle, Malta, Horvātija, Grieķija, Ungārija, Čehija, Igaunija, Slovākija, Latvija un Bulgārija. Būtiski, ka pirktspējas līmenī minimālā alga Latvijā ir otra viszemākā visā Eiropas Savienībā.
Salīdzinot minimālās algas, jāņem vērā arī nodokļu aprēķins bruto algai, kas dažādās valstīs var būtiski atšķirties, piemēram, Lietuvā ir mainījies nodokļu piemērošanas princips un lielākā daļa nodokļu sloga ir pārlikta uz darbiniekiem, savukārt Igaunijā nodokļu slogs minimālās algas saņēmējiem ir salīdzinoši zemāks, kas Eurostat analīzē ļāvis Lietuvas rādītājiem pārsniegt 1000 eiro pēc PPS robežu, neskatoties uz to, ka neto izteiksmē Lietuvas minimālā darba alga ir krietni tuvāka pārējo Baltijas valstu līmenim.
Tomēr arī neto izteiksmē Latvijā noteiktā minimālā darba alga uz pārējo Eiropas Savienības valstu fona ir starp zemākajām, no otrās zemākās pozīcijas bruto algas izteiksmē pakāpjoties uz ceturto zemāko neto izteiksmē, apsteidzot Bulgāriju, Rumāniju un Ungāriju.
Arī salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm minimālā darba alga 2022. gadā ievērojami atpaliek no tuvāko kaimiņvalstu noteiktā minimālā standarta.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība norāda, ka starp Baltijas valstīm Latvijā minimālās darba algas saņēmējiem tiek maksāts vismazāk. Kā redzams zemāk attēlotajā grafikā, viens minimālās darba algas saņēmējs darba devējam Latvijā 2022. gadā izmaksā par 256,7 eiro mazāk kā Igaunijā un par 123,7 eiro mazāk kā Lietuvā.
Attēls Nr.2
Avots: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības aprēķins
Neraugoties uz dažādiem nodokļu piemērošanas principiem, kas neļauj tiešā veidā salīdzināt bruto algas visās Baltijas valstīs, tik un tā redzams, ka Latvijā minimālās darba algas neto ieguvums darbiniekiem ir zemākais. Salīdzinoši – Lietuvā atbilstoši 730 eiro bruto minimālajai algai darbinieks uz rokas saņem 518 eiro vai par 100 eiro vairāk nekā Latvijā. Savukārt Igaunijā pie 654 eiro bruto algas darbinieks uz rokas saņem 603 eiro.
Lai precīzāk novērtētu darbinieku ieguvumu un spēju iegādāties preces un pakalpojumus par uz rokas saņemto minimālo algu, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība parasti izlīdzina uz rokas saņemto minimālo algu pēc patēriņa cenu līmeņa. Ja pieņemam, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā patēriņa cenu līmenis būtu vienā līmenī ar Latviju, tad Lietuvas minimālā neto alga būtu vienādā vērtībā ar 554 eiro Latvijā, savukārt Igaunijā – 576 eiro. Tas nozīmē, ka 2022. gadā attiecīgi Lietuvā iedzīvotājs ar mēneša minimālo algu spēj iegādāties preces un pakalpojumus par 136 eiro lielākā vērtībā un Igaunijā par 158 eiro vairāk nekā Latvijā.
Valsts noteiktas minimālās algas 2022. gada sākumā nebija Austrijā, Dānijā, Itālijā, Kiprā, Somijā un Zviedrijā. Tomēr jāņem vērā, ka daļā no šīm valstīm ir noteikti citi darba samaksas noteikšanas un izvērtēšanas mehānismi, piemēram, Zviedrijā darba samaksas līmenis tiek noteikts divpusēja sociālā dialoga ietvaros, arodbiedrībām un darba devējiem regulāri vienojoties par adekvātu darba samaksas līmeni nozarēs un amatu grupās, kas tiek atrunāts nozaru un uzņēmumu līmeņa koplīgumos.
Arī Latvijā ir panāktas šādas vienošanās būvniecības un stikla šķiedras ražošanas nozarēs, kas koplīgumos nosaka minimālo darba samaksas līmeni nozarē un amatu grupās. Tomēr Latvijā šobrīd šādu vienošanos pārklājums ir neliels, kā arī prakse iesaistīties divpusējās pārrunās par darba samaksas līmeņu noteikšanu starp darba devējiem un arodbiedrībām nav pietiekami izplatīta, kas savukārt nozīmē, ka Latvijā joprojām atbilstoši tiesību aktos noteiktam vispārējam minimālās darba algas līmenim ir būtiska nozīme strādājošo nabadzības novēršanā.
Minimālā alga kā nabadzības novēršanas mehānisms
2020. gadā, turpinot pieaugt sabiedrības vidējam ienākumu līmenim, pieauga arī nabadzības riska slieksnis, kas sasniedza 472 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai. Mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam nabadzības riska slieksnis 2020. gadā sasniedza 991 eiro mēnesī.[5]
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība uzsver, ka nedrīkst pieļaut, ka iedzīvotāji, kuri strādā pilnas slodzes darbu dzīvo nabadzībā, tajā pašā laikā šobrīd ar minimālo algu nepietiek, lai pārvarētu nabadzības slieksni. Kamēr nabadzības riska slieksnis, kā iepriekš tika minēts, 2020. gadā sasniedza 472 eiro mēnesī, 2021. gadā noteiktā minimālā darba alga 500 eiro mēnesī neto izteiksmē darbiniekam nozīmēja 428 eiro ienākumus. LBAS uzskata, ka ir nepieļaujami, ka mājsaimniecības ar vienu strādājošu iedzīvotāju, minimālās algas saņēmēju, tā arī mājsaimniecības ar diviem vecākiem, kas saņem minimālo algu, un diviem bērniem, – ir spiestas dzīvot zem nabadzības sliekšņa.
Kā liecina rādītāji par nabadzības riska sliekšņa izmaiņām, kopš 2011. gada tas ir pakāpeniski audzis katru gadu par vidēji 8% gadā. Pie šāda izaugsmes tempa 2021. gadā nabadzības riska slieksnis varētu pārkāpt 500 eiro robežu vienai personai un pietuvoties 1070 eiro – mājsaimniecībai ar diviem vecākiem un diviem bērniem. Kas nozīmētu, ka persona, kas 2021. gadā saņēma minimālo darba algu, vēl būtiskāk atradās zem nabadzības sliekšņa, kā to atspoguļo šobrīd aktuālie rādītāji.
Kā liecina Eurostat dati par strādājošajām personām, kuras dzīvo zem nabadzības riska sliekšņa, – 2020. gadā 6,9% no darbiniekiem, kuri strādāja pilnas slodzes darbu, guva ienākumus zem nabadzības riska robežas, savukārt nepilnas slodzes darbinieki, kas pelnīja zem nabadzības riska sliekšņa, bija 20,8% jeb katrs piektais nepilnas slodzes darbinieks.[6]
LBAS norāda, ka nodarbināto skaits, kuru ienākumi ir zem nabadzības riska robežas, Latvijā nav būtiski samazinājies pēdējo 10 gadu laikā. Pilnas slodzes darbinieku skaits, kas pakļauti nabadzības riskam, kopš 2010. gada ir samazinājies par vienu procentpunktu, turklāt šajā laika periodā šis īpatsvars ir bijis mainīgs un nenorāda uz stabilu tendenci kristies, piemēram, 2018. gadā šis rādītājs nokritās līdz 6,5%. Savukārt 2019. gadā tas jau bija cēlies līdz 7,5%, kas potenciāli korelē ar minimālās darba algas stagnāciju šajā laika periodā, kamēr vidējais darba algu apmērs valstī turpināja pieaugt, tādējādi potenciāli “aiz muguras atstājot” iedzīvotājus ar zemu ienākumu līmeni.
Darbinieku skaits, kuri saņem minimālo algu vai zem tās, Latvijā gadu no gada ir pakāpeniski mazinājies, – ja 2010. gadā minimālo algu saņēma 5,7% darbinieku, tad līdz 2020. gadam šo darbinieku skaits ir samazinājies vairāk nekā divas reizes – līdz 2,3%. Krities arī iedzīvotāju skaits, kuri saņem minimālo algu vai zem tās, attiecīgi 26,5% jeb katrs ceturtais strādājošais 2010. gadā un 18,6% jeb mazāk kā katrs piektais darbinieks 2020. gadā.
Minimālās algas saņēmēju īpatsvars likumsakarīgi ir augstāks tieši privātajā sektorā, kur 2020. gadā minimālo darba algu saņēma 2,5% un minimālo vai zem tās saņēma 21,2% nodarbināto. Tikmēr sabiedriskajā sektorā šie rādītāji bija attiecīgi 1,5% un 10,4%.[7]
Būtiskā atšķirība starp privāto un sabiedrisko sektoru tiem darbiniekiem, kuri saņem darba algu zem valsts minimālās algas, varētu būt skaidrojami ar krietni plašāk pielietotu praksi oficiāli uzrādīt tikai daļu no nostrādātajām stundām, tādējādi radot fiktīvu nepilnas slodzes darbu un daļu darba samaksas izmaksājot neoficiāli. Kā liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā profesora, Dr.rer.Pol. Arņa Saukas ikgadējā Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs apkopotie rādītāji par aplokšņu algu apjomu 2020. gadā, tad vidēji 23,5% no izmaksātajām darba algām netiek deklarētas.[8]
LBAS norāda, ka minimālās algas pārskatīšana kalpo arī kā instruments, kas apgrūtina aplokšņu algu izmaksu. Adekvāts minimālās algas līmenis potenciāli pietuvina minimālo pieļaujamo oficiālo darba algu reālajam algu līmenim, ko negodprātīgi darba devēji nedeklarē, mazinot jēgu to nedeklarēt vismaz zemo algu saņēmējiem, kas pakļauti lielākajam materiālās un sociālās atstumtības riskam.
Jāmin, ka klasiski minimālās algas pieaugums atstāj ietekmi arī uz pārējo algu pieaugumu, veidojot kaskādes efektu. Darba attiecībās kaskādes efekts algām attiecas uz algu vai algu pieauguma ārējiem faktoriem (blakusefektiem). Šī ārējā ietekme var izpausties vairākos veidos, piemēram, algu pieaugumu citās nozarēs vai citās darba ņēmēju grupās.
Algu kaskādes efekts galvenokārt tiek asociēts ar minimālo darba algu un algām publiskajā sektorā. Minimālo algu gadījumā kaskāde var rasties mazkvalificēta darbaspēka relatīvo izmaksu pieaugumā. Tas ir tāpēc, ka uzņēmumi var palielināt pieprasījumu pēc kvalificētāka darbaspēka vai reorganizēt savu ražošanu, lai ieviestu darbaspēku taupošas tehnoloģijas. Abos gadījumos netiešā ietekme ir algu pieaugums darbiniekiem ar augstiem ienākumiem. Turklāt minimālās algas paaugstināšana var palielināt arī algas prasības darba meklētājiem, tādējādi izraisot vispārēju algu pieaugumu visā ekonomikā.
Ņemot vērā Latvijas ekonomiskās attīstības rādītājus – produktivitātes pieaugumu, patēriņa cenu izmaiņas, valsts un nozaru vidējā darba algas līmeņa pieaugumu, u.c. – tajā pašā laikā, iepriekšējos periodos stagnējušo minimālās algas līmeni un pakāpenisko atpalikšanu no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, LBAS uzstāj, ka ir pienācis pēdējais brīdis aktualizēt minimālās darba algas līmeņa pārskatīšanu. Ņemot vērā, ka pēc pirktspējas Baltijas kaimiņvalstis uztur relatīvi līdzvērtīgu neto minimālās darba algas līmeni, kas ir par vismaz 136 eiro (izlīdzinot pēc Latvijas patēriņa cenu līmeņa), jeb par 32% augstāks kā kopējais neto minimālās algas līmenis Latvijā, mums ir pienācis laiks veikt izmaiņas, lai nodrošinātu minimālās darba algas standartu līdzvērtīgā līmenī. Minimālās algas pārskatīšanas mērķiem ir jānodrošina iedzīvotājus ar viszemākajiem ienākumiem aizsardzība pret nabadzību, ļaujot strādājošajiem iedzīvotājiem izrauties no nabadzības.
LBAS atzinīgi novērtē to, ka nākamajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Sociālās drošības apakšpadomes sēdē, kura notiks 20.aprīlī, tiks skatīts jautājums par minimālo darba algu valstī, lai diskutētu par tās paaugstināšanas iespējām nākamajā – 2023.gadā.
- SDO: General Survey of the reports on the Minimum Wage Fixing Convention, 1970 (No. 131), and the Minimum Wage Fixing Recommendation, 1970 (No. 135)
- Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā priekšlikums, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52020PC0682&from=LV
- Centrālās statistikas pārvaldes dati par darba samaksu, https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__EMP__DS/
- First 2022 data on minimum wages in the EU, https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/ddn-20220128-2
- Centrālā statistikas pārvalde, Nabadzības riska slieksnis (ilustratīvās vērtības), https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/monetara-nabadziba-nevienlidziba-un-sociala-atstumtiba/tabulas/nnr010
- Eurostat, In-work at-risk-of-poverty rate by working time – EU-SILC survey, https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-datasets/-/tessi250
- Centrālā Statistikas Pārvalde, https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/darbs/alga/tabulas/dsn010-darba-nemeju-skaita-sadalijums-pec-menesa-bruto-darba?themeCode=DS
- Dr. Arnis Sauka, SSE Riga, Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs 2020, https://www.sseriga.edu/sites/default/files/2021-06/SSERiga_Enu_ekonomikas_indekss_2009-2020_1.pdf