Noderīgi Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada nolēmumi - LBAS

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt noderīgus Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada nolēmumus.

Ņemot vērā ierobežoto apjomu, atsevišķiem nolēmumiem norādīsim tikai galvenās tēzes.

Saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 60.pantu Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības uzsākt procesu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis vai kura faktiski īsteno valdes funkcijas un uzdevumus laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies (turpmāk — valdes loceklis), ja tiek izpildīti visi turpmāk minētie kritēriji:

1) nokavēto nodokļu maksājumu summa pārsniedz 50 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu;

2) lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir paziņots juridiskajai personai;

3) ir konstatēts, ka pēc tam, kad pieņemts lēmums par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu, vai pēc nodokļu pārbaudes (kontroles) uzsākšanas, kā arī pēc nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskā persona ir atsavinājusi tai piederošos aktīvus un valdes locekļa darbības vai bezdarbības rezultātā nav pilnā apmērā veikti juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi likumā noteiktajos termiņos;

4) ir sastādīts akts par piedziņas neiespējamību;

5) juridiskā persona nav izpildījusi Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu iesniegt juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Ja juridiskajai personai ir vairāki valdes locekļi, viņi par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem atbild solidāri.

Šajā lietā radās strīds par to vai ir uzskatāms, ka lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu ir paziņots juridiskajai personai, ja brīdī, kad lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu tiek ievietots Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmā, juridiskajai personai vairs nav valdes?

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 19.jūlija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA ‑662/2023 (A420148222)

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 60.panta tvērums

Pantā ietvertā regulējuma mērķis ir izveidot mehānismu, kas paredz Valsts ieņēmumu dienestam tiesības pieprasīt, lai valdes loceklis sedz juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu saistība.[1]
Šis tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai efektīvi atgūtu juridiskās personas laikus nesamaksātos nodokļus, un tāpēc ir pieņemts sabiedrības labklājības interesēs. Normās ietverts īpašs mehānisms attiecībā uz valdes locekļiem, lai sekmētu godprātīgu nodokļu maksājumu veikšanu un veicinātu nodokļu iekasēšanas efektivitāti.[2]
Pastāvot šādam regulējumam, valdes loceklis apzinās sekas, kas izriet no tā, ka nav pildīts likumā noteiktais pienākums ar pienācīgu rūpību vadīt kapitālsabiedrības ikdienas darbu, un rīkosies atbildīgāk, savukārt ilgtermiņā uzlabo gan nodokļu iekasēšanas efektivitāti, gan uzņēmējdarbības vidi.[3]
Ja piekristu viedoklim, ka vēršanās pret valdes locekli sakarā ar šā valdes locekļa amata laikā un darbības (bezdarbības) rezultātā izveidojušos juridiskās personas nodokļu parādu nav iespējama, jo šis valdes loceklis amatu ir atstājis pirms piedziņas lēmuma ievietošanas Elektroniskās deklarēšanas sistēmā, būtu jāatzīst, ka juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesa īstenošana faktiski nav iespējama. Taču tas pēc būtības neatbilst mērķim, ar kādu likumdevējs ieviesa šo tiesisko regulējumu, proti, cīnīties ar negodprātīgām personām, kuru darbības (bezdarbības) rezultātā valsts budžetā netiek samaksāti juridiskās personas nokavētie nodokļu maksājumi, kā rezultātā tiek ietekmētas visas sabiedrības intereses un labklājība.
Tieši pašas sabiedrības ar ierobežotu atbildību pienākums ir nodrošināt tās pienācīgu pārvaldi, tostarp pārvaldes institūciju locekļu savlaicīgu ievēlēšanu.
Lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu parādniekam tiek paziņots, lai citstarp informētu parādnieku, ka Valsts ieņēmumu dienests īstenos likumā „Par nodokļiem un nodevām” paredzētās darbības parādnieka nodokļu saistību izpildes nodrošināšanai.
Pirms uzsākt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu jeb pirms vērsties pret šīs juridiskās personas valdes locekli, Valsts ieņēmumu dienestam jāveic visas nepieciešamās darbības, lai nokavētos nodokļu maksājumus piedzītu no paša parādnieka – juridiskās personas. Un tikai tādā gadījumā, kad tas objektīvi nav iespējams un kad iestājas visi likumā paredzētie kritēriji, dienests vēršas pret šīs juridiskās personas valdes locekli, kura amata pilnvaru laikā un kura darbības (bezdarbības) rezultātā juridiskajai personai izveidojās attiecīgais nodokļu parāds.
Valdes locekļa amata atstāšana nav instruments, ar kura palīdzību izvairīties no juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas valsts budžetam procesa.

Kam Valsts ieņēmumu dienestam ir pienākums paziņot lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu?

Nepieciešams konstatēt lēmuma paziņošanu tā adresātam – juridiskajai personai –, nevis konkrētai fiziskai personai. Tas nozīmē, ka lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu bija jāpaziņo juridiskajai personai, nevis tās izpildinstitūcijai.

Kaut arī šis nav darba strīds, bet gan strīds par lūgumu izmaksāt atlīdzību no Ārstniecības riska fonda par veselībai nodarīto kaitējumu, lietā Senāts izteica nozīmīgas atziņas, saistībā ar tiesas pienākumu novērst neskaidrības un pretrunas par apstākļiem, kas lietā ir būtiski, kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu izmantošanu.

Šeit izcelšu atziņas par tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu izmantošanu apstākļos, kur tiesa konstatēja, ka gan noskaidrojamā jautājuma sarežģītība, gan vienlaikus pieteicējas iespējas efektīvi piedalīties tiesas procesā radīja bažas par taisnīgu un objektīvu tiesas procesa norisi.

Senāts norādīja, ka pieteicēja acīmredzami neorientējas juridiskajos un medicīniskajos jautājumos, un ir norādījusi uz savām fiziskajām grūtībām un ievērojamo vecumu. Tostarp tiesā iesniegtajā vēstulē norāda: „[L]ūdzu izskatīt šo lietu bez kādas manas piedalīšanās, jo man nav bijusi pieejama finanšu dēļ kāda aizstāvība, jo es esmu fiziski sakropļots cilvēks (..), es tikai protu raudāt, tāpēc vēlreiz lūdzu, ja iespējams, izskatīt šo nelaimi bez kādas manas piedalīšanās.”

Vai šādos apstākļos nav pamats uzskatīt, ka pieteicēja sava vecuma, zināšanu un finanšu līdzekļu trūkuma dēļ saskaras ar grūtībām efektīvi aizsargāt savas tiesības tiesas procesā un viņai būtu nepieciešama juridiskā palīdzība?

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023. gada 25.jūlija spriedums lietā Nr. SKA-546/2023 (A420186620)

Vai konkrētajā gadījumā juridiskās palīdzības nodrošināšana pieteicējai nav īpaši svarīga?

Vai pieteicēja bez juridiskās palīdzības vispār spēj reāli aizstāvēt savas tiesības iepretim Veselības inspekcijai, kuru pārstāv profesionāli ārsti eksperti. Turklāt medicīniska rakstura tiesu lietās tiesneši kā juristi parasti nav speciālisti medicīniskajos jautājumos, tādēļ pastāv risks bez kvalitatīviem pretargumentiem vispār saskatīt, pārbaudīt un pareizi novērtēt visus lietā būtiskos faktiskos apstākļus un juridiskos apsvērumus.[4]

Latvijas Republikas Satversmes 92.pants personai garantē tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī tiesības uz advokāta palīdzību

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī tādu tiesas procesu, kurā personas efektīvi var aizsargāt savas tiesības un tiesiskās intereses, ne tikai formāli piedalīties tiesas procesā. Kā atzinusi Satversmes tiesa, noteiktos gadījumos tas var prasīt arī valsts pozitīvu pienākumu veikt darbības šo tiesību nodrošināšanā.[5]
Viens no līdzekļiem taisnīga tiesas procesa rezultāta sasniegšanai ir kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana.[6]
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Konvencija) mērķis ir nodrošināt personai tiesības praktiski un efektīvi. Minētais attiecināms arī uz pieeju tiesai. Tādēļ no Konvencijas 6.panta pirmās daļas valstij dažkārt var izrietēt pienākums nodrošināt juridisko palīdzību, ja tā izrādās nepieciešama efektīvai tiesību uz tiesu īstenošanai.[7] Tas, vai juridiskā palīdzība ir jānodrošina taisnīga tiesas procesa labad, ir atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem.[8] Ir jāvērtē, vai juridiskās palīdzības trūkums liegtu tiesvedības dalībniekam taisnīgu lietas izskatīšanu, piemēram, nostādot viņu būtiski neizdevīgākā stāvoklī, salīdzinot ar pretējo pusi.[9] Citstarp ir jāņem vērā tas, cik būtiskas ir personas aizsargājamās tiesības,[10] piemērojamo tiesību vai procesa sarežģītība,[11] kā arī pieteicēja spēja sevi efektīvi pārstāvēt.[12]
Savukārt Eiropas Padomes Ieteikumā par vecāku cilvēku cilvēktiesību veicināšanu dalībvalstīm ir ieteikts veikt pasākumus, lai tiesvedības gaitu pielāgotu vecāku cilvēku vajadzībām, piemēram, vajadzības gadījumā nodrošinot bezmaksas juridisko atbalstu un juridisko palīdzību.[13]

Tas norāda, ka arī tās grūtības, ar ko cilvēki sava cienījamā vecuma dēļ varētu saskarties tiesas procesā, būtu apsveramas Konvencijas 6.pantā un Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā paredzēto tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvā īstenošanā.

Iespēja ar tiesas lēmumu piešķirt pieteicējam valsts apmaksātu juridisko palīdzību

Administratīvā procesa likuma 18.panta piektā daļa noteiktos apstākļos dod iespēju ar tiesas lēmumu piešķirt pieteicējam valsts apmaksātu juridisko palīdzību, ja pieteicējs iesniedzis tādu lūgumu.
Formāli varētu uzskatīt, ka pieteicēja, lai arī norādījusi uz aizstāvja trūkumu un nespēju pašai pienācīgi savas intereses aizsargāt, nav iesniegusi nepārprotamu lūgumu juridiskās palīdzības saņemšanai, tādēļ tiesai par to nebija jālemj. Tomēr šāda formāla attieksme nav pieļaujama, ievērojot iepriekš norādītās atziņas par tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu īstenošanu, un to, ka pieteicējas grūtības sevi pārstāvēt ir nepārprotami konstatējamas no viņas sastādītajiem procesuālajiem dokumentiem un viņas pašas tiešas norādes.
Kā tiešā tekstā paredz Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtā daļa, lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus.
Tātad tiesai bija iespējams, apsverot lietas strīda būtību un pieteicējas situāciju, sniegt pieteicējai ieteikumus, tostarp par iespēju lūgt valsts apmaksātu juridisko palīdzību. Jau iepriekš norādītie apsvērumi par tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu nodrošināšanu šajā lietā liek uzskatīt, ka tiesas nevērība pret pieteicējas norādītajām grūtībām veido tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu.

Mutvārdu process sniedz lielākas iespējas pienācīgi noskaidrot lietas apstākļus?

Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmā daļa paredz, ka apelācijas instances tiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā; pēc procesa dalībnieka motivēta lūguma tiesa tomēr var noteikt lietas izskatīšanu rakstveida procesā. Turklāt, ievērojot tiesas atbildību lietu izspriest tiesiski un taisnīgi, tiesai ir prerogatīva lietu jebkurā gadījumā izskatīt mutvārdu procesā, lai pienācīgi uzklausītu procesa dalībniekus un noskaidrotu būtiskos apstākļus.
Šajā lietā, kā jau norādīts, ir jānoskaidro un jānovērtē sarežģīti faktiskie apstākļi, un tas prasa pienācīgi un detalizēti apsvērt iestādes izdotā administratīvā akta un sniegto paskaidrojumu pamatotību. Senāta ieskatā, apgabaltiesai būtu jāapsver, vai lietas izskatīšana mutvārdu procesā nesniegtu lielākas iespējas pienācīgi noskaidrot lietā būtiskos apstākļus un nodrošināt taisnīgu procesa rezultātu.

III

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada [..] spriedums lietā Nr. [..], SKA- [B]/2023.[14]

Šajā lietā ar Iekšlietu ministrijas Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas (turpmāk – Komisija) atzinumiem atzīts, ka pieteicēja veselības stāvoklis 1) neatbilst dienestam II amatu grupā ar ieroča nēsāšanu un lietošanu, 2) neatbilst dienestam I amatu grupā.

Pamatojoties uz minētajiem atzinumiem, Valsts policija pieņēma lēmumu par pieteicēja atvaļināšanu no dienesta. Ar Iekšlietu ministrijas lēmumu Valsts policijas pieņemtais lēmums atstāts negrozīts.

Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā un lūdza atcelt Iekšlietu ministrijas lēmumu, kā arī uzlikt pienākumu ministrijai atlīdzināt viņam zaudējumus nesaņemtās darba samaksas apmērā un uzlikt pienākumu valsts SIA „[Nosaukums]” (turpmāk – Poliklīnika) atlīdzināt zaudējumus 100 euro.

Apgabaltiesa pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts atstāja spēkā apgabaltiesas spriedumu.

Senāta spriedumā izteiktas arī vairākas nozīmīgas tēzes, kas saistītas arī ar Administratīvā procesa normu piemērošanu.

Valsts policijas amatpersonas atvaļināšana no dienesta veselības stāvokļa dēļ

Dienestā Valsts policijā drīkst atrasties tikai tādas personas, kuru veselības stāvoklis un psiholoģiskās īpašības atzītas par atbilstošām dienestam, proti, par atbilstošām Ministru kabineta noteiktajām prasībām. Šāda prasība ir pamatota, lai būtu iespējams izpildīt tiesību normās noteiktos Valsts policijas uzdevumus un lai netiktu apdraudētas ne citu cilvēku tiesības, ne pašas amatpersonas un tās kolēģu veselība un dzīvība, ne sabiedriskā kārtība un drošība.
Atzinuma par amatpersonas veselības stāvokli sniegšanas atlikšana pēc būtības nozīmē, ka nav konstatēta amatpersonas veselības stāvokļa atbilstība dienestam. Līdz ar to tāda amatpersona, attiecībā uz kuras veselības stāvokli ilgstoši nav iespējams konstatēt, ka tas atbilst dienestam, nevar neierobežotu laiku turpināt pildīt dienestu. Proti, Ministru kabineta 2006. gada 21. novembra noteikumu Nr. 970 „Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un amatpersonu amata kandidātiem nepieciešamo veselības stāvokli un psiholoģiskajām īpašībām un veselības stāvokļa un psiholoģisko īpašību pārbaudes kārtību” 3. pielikuma 85.3. apakšpunktā minētās veselības problēmas var būt pamats amatpersonas atvaļināšanai no dienesta.

Par kasācijas sūdzībā izteiktajiem iebildumiem, ka pirmās instances tiesa esot pārāk ātri izskatījusi lietu un līdz ar to neesot noskaidrojusi visus būtiskos lietas apstākļus, savukārt, apgabaltiesa lietu esot izskatījusi nepietiekami ātri.

Senāts pievienojas apgabaltiesas konstatētajam, ka pirmās instances tiesa lietu nav izskatījusi tik ātri, ka tā dēļ pieteicējs nebūtu varējis īstenot savas tiesības. Lietas izskatīšana pēc būtības pirmās instances tiesā pabeigta nedaudz vairāk kā piecus mēnešus pēc lietas ierosināšanas, bet spriedums taisīts nedaudz vairāk kā pēc sešiem mēnešiem. Arī apgabaltiesa lietu nav skatījusi pārmērīgi ilgi, jo apgabaltiesas spriedums taisīts apmēram 11 mēnešus pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, turklāt daļu no šā laika lieta atradās Senātā, jo Senāts izskatīja pieteicēja blakus sūdzību.
Kopumā lieta divās instancēs izskatīta apmēram pusotra gada laikā, kas ir saprātīgs lietas izskatīšanas termiņš.

Vai tiesa pieteicējam drīkst uzdot jautājumus, kaut arī viņš uz tiesas sēdi bija ieradies kā klausītājs, savu interešu pārstāvībai deleģējot pārstāvi?

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 35. pantam administratīvā procesa dalībnieks procesā var piedalīties ar pārstāvja palīdzību vai starpniecību. Minētais nozīmē, ka pieteicējs var izvēlēties, vai tiesas procesā piedalīsies pats vai arī pilnvaros tam pārstāvi.

Tomēr, daudzos gadījumos par lietas faktiskajiem apstākļiem vispilnīgākā informācija būs tieši pašam pieteicējam, nevis tā pārstāvim. Līdz ar to tiesas nepastarpināta vēršanās ar jautājumiem pie paša pieteicēja ir saskanīga ar Administratīvā procesa likuma 103. panta otrajā daļā norādīto administratīvā procesa tiesā būtību – objektīvi noskaidrot lietas apstākļus un dot tiem juridisku vērtējumu.

No tiesas sēdes ieraksta konstatējams, ka tiesa pieteicējam uzdeva jautājumus tieši par lietas faktiskajiem apstākļiem un pieteicējs neizteica nekādus iebildumus brīdī, kad tiesa vērsās pie pieteicēja. Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst par pareizu apgabaltiesas secinājumu, ka pirmās instances tiesai bija tiesības uzdot jautājumus pašam pieteicējam, lai arī pieteicējs savu interešu pārstāvībai bija pilnvarojis pārstāvi.

Kaspars Rācenājs,

LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.

[1] sk. 12. Saeimas likumprojekta Nr. 98/Lp12 „Grozījumi likumā „Par nodokļiem un nodevām”” anotācijas 2.punktu.

[2] Satversmes tiesas 2016.gada 15.novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.2.apakšpunkts.

[3] Satversmes tiesas 2016.gada 15.novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.3.1.apakšpunkts.

[4] Sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997.gada 18.marta sprieduma lietā „Mantovanelli v. France”, iesnieguma Nr. 21497/93, 36.punkts, 2018.gada 22.maija sprieduma lietā „Devinar v. Slovenia”, iesnieguma Nr. 28621/15, 50.punkts, kur tiesa atzīmē medicīnas ekspertu atzinuma būtisko ietekmi uz tiesu, kas nepārvalda šo jomu, pēdējā no minētām lietām tieši attiecībā uz atbildētājas iestādes medicīnas ekspertu atzinuma izšķirīgo ietekmi.

[5] Satversmes tiesas 2008.gada 9.maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01 10.punkts.

[6] Satversmes tiesas 2022.gada 25.marta sprieduma lietā Nr. 2021-25-03 14.3.punkts.

[7] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979.gada 9.oktobra sprieduma lietā „Airey v. Ireland”, iesnieguma Nr. 6289/73, 26.punkts.

[8] Turpat; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005.gada 15.februāra sprieduma lietā „Steel and Morris v. the United Kingdom”, iesnieguma Nr. 68416/01, 61.punkts.

[9] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 7.maija sprieduma lietā „McVicar v. the United Kingdom”, iesnieguma Nr. 46311/99, 51.punkts.

[10] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002.gada 16.jūlija sprieduma lietā „P., C. and S. v. the United Kingdom”, iesnieguma Nr. 56547/00, 100.punkts; sprieduma lietā „Steel and Morris v. the United Kingdom” 61.punkts.

[11] Sprieduma lietā „Airey v. Ireland” 24.punkts.

[12] Sprieduma lietā „McVicar v. the United Kingdom” 48.punkts; sprieduma lietā „Steel and Morris v. the United Kingdom” 61.punkts.

[13] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014.gada 19.februāra Ieteikuma Nr. CM/Rec(2014)2 par vecāku cilvēku cilvēktiesību veicināšanu (On the promotion of human rights of older persons) pielikuma 51.punkts.

[14] Šai lietai ir slēgtas lietas statuss, tāpēc nav norādīts sprieduma sastādīšanas datums un lietas numurs.