Eiropas apmācību fonds (ETF) regulāri publicē podkāstus, taču viens no tiem varētu būt īpaši interesants mums, jo tieši skar tos, kuri kaut nedaudz ir mācījušies Padomju Savienības laikā. Un tādu ir daudz. Tāpēc podkāsts rod atbildes – vai mēs joprojām varam redzēt izglītības “pēdas” pēcpadomju valstīs, no Latvijas līdz Uzbekistānai, no Armēnijas līdz Baltkrievijai? Kas ir bijis negatīvs? Vienlaicīgi jāsaprot, kas ir bijis tas labais un ko Padomju Savienības vēsture un pieredze mums ir iemācījusi. Pagātnes kļūdas var pārnest šodienas veiksmes stāstā.
Vai vairāk nekā pēc 30 gadiem ir redzamas kādas Padomju Savienības iezīmes/ tradīcijas utt.? ETF strādā ar daudzām valstīm, t.sk., daudzām postpadomju valstīm, kuras ir ļoti atšķirīgas. Ko nozīmē šīm valstīm postpadomju mantojums, kas ir bijis slikti un kas tomēr ir bijis arī labi? Podkāstā tika iztaujāti 2 eksperti – viens no Armēnijas, otrs eksperts pārstāvēja ETF. Vispirms viesiem tika lūgts aprakstīt Padomju Savienības mantojumu, kā tieši eksperti to raksturotu? Tā bija centralizēta un stingri strukturēta sistēma, sākot ar bērnudārziem, visbeidzot ar vidusskolu. Pamatā tā bija divpakāpju sistēma – pamatizglītība un vidējā izglītība. Profesionālajai izglītībai arī bija divi līmeņi – profesionālās skolas un tehnikumi. Savukārt augstākajā izglītībā bija viens līmenis – lielākoties 5 gadus, tam sekoja doktorantūras studijas, kas deva iespēju iegūt zinātnisko grādu. Galvenā pazīme bija tā, ka viss izglītības process bija bezmaksas, eksperts gan raksturo to nevis kā sovietfilantropiju, bet drīzāk gan skaidro ar to, ka Padomju Savienībā (PS) bija mazas algas, un iedzīvotāji vienkārši nespētu samaksāt par mācībām. Valdība bija galvenais īpašnieks un par visu arī maksāja. Otrkārt, valdība strikti lēma par visiem jautājumiem – mācību formu, mācību saturu, par skolotāju uzvedību utt. Viss tika nolemts centralizēti. Kas eksperta ieskatā ir 3 pozitīvās un 3 negatīvās lietas? Viena no pozitīvajām iezīmēm, protams, ir tā, ka izglītība bija bezmaksas.
Viena no negatīvajām iezīmēm bija centralizēta lēmumu pieņemšana par izglītības formu un saturu. Eksperts kā vienu no pozitīvajām iezīmēm min darba vietas garantiju pēc mācībām, taču nereti tas bija formāls process. Ņemot vērā, ka šobrīd daudzās Eiropas valstīs izglītības saturu pilnībā vai daļēji regulē valsts, jautājums ir, kāda tad ir atšķirība no Padomju Savienības sistēmas. Visās valstīs ir noteikti standarti. Taču atšķirība ir attiecībā uz profesionālo izglītību un augstāko izglītību, kur liela loma ir darba tirgum un izglītības atbilstībai tās prasībām.
Eksperts arī norāda, ka tajā laikā darba tirgū nenotika tik lielas pārmaiņas, un tās nebija ātras. Turklāt viss profesionālās izglītības un augstākās izglītības saturs tika pakārtots Padomju Savienības ekonomikai, kas atpalika vismaz par 50 gadiem no attīstīto valstu ekonomikas. Kā pozitīva iezīme jānorāda, ka izglītība Padomju Savienībā bija ne tikai bezmaksas, tā arī bija ikvienam pieejama. Iesaiste izglītībā attiecīgi bija ļoti augsta. Kā negatīvu faktoru eksperts min arī grūtības, kuras bija jāpārvar, pārkārtojot izglītības sistēmu atbilstoši tirgus ekonomikas apstākļiem, arī pašu cilvēku vēlmei mainīties līdzi tirgus ekonomikas radītajiem apstākļiem. Pozitīvs aspekts – arī vidēji īss pamatizglītības gadu skaits, 10 gadu vispārējā izglītībā bija pietiekami, lai iegūtu labu zināšanu pamatu, izglītības sistēma bija efektīva. Negatīvs aspekts – izglītības sistēma bija ļoti politizēta, attiecīgi arī saturs bija lielā mērā politisks un izglītības sistēmas mērķis bija, pirmkārt, sagatavot cilvēkus atbilstoši valdošajai ideoloģijai. Izglītības sistēma bija arī nošķirta jeb izolēta no citām izglītības sistēmām, turklāt neelastīga. Izglītības sistēma arī garantēja darba vietas. Izglītībai bija arī mazāka loma, ja salīdzinām, ka ne vienmēr profesionālās zināšanas bija noteicošās laba darba iegūšanā, būtiska bija piederība ideoloģijai un partijai.
Izglītības sistēma bija daļa no politiskās sistēmas. Taču no šodienas skatu punkta raugoties ir ļoti grūti salīdzināt Padomju Savienības izglītības sistēmu ar citu valstu izglītības sistēmām pirms 30 vai 40 gadiem, jo arī daudzviet Rietumu pasaulē izglītība nebija tik elastīga, kāda tā ir mūsdienās. Taču rezultāti ir atšķirīgi, – eksperts kā piemēru min Igauniju, kura PISA rezultātos ieņem pirmo vietu starp visām OECD dalībvalstīm. Eksperts to skaidro, ka Baltijas valstis iekļāvās Padomju Savienībā vēlāk nekā pārējās valstis un atlika mazāk laika, lai sabojātu pašu sistēmu, t.sk. pašu sabiedrību. Turklāt Baltijas valstis ir daļa no Rietumu kultūras un ātrāk tajā iekļāvās. Jāņem vērā arī Eiropas Savienības sniegtais atbalsts – ne tikai finansiālais, bet arī politiskais, ekspertu atbalsts utt. Interesants ir Baltkrievijas piemērs, jo tā ir vienīgā postpadomju valsts, kurā ir saglabāta darba vietu garantija pēc profesionālās izglītības iegūšanas (2 gadi). Lielākoties tas ir tāpēc, ka daļu no ekonomikas joprojām kontrolē valsts (t.i., daļa uzņēmumu pieder valstij). Taču tas palēnām mainās, jo paši studenti ne vienmēr ir gatavi strādāt tajos uzņēmumos, kuri tiem tiek piedāvāti. Tas arī ietekmē ekonomikas izaugsmi un veselīgu konkurenci. Domāšanas veids ir sliktākais mantojums no PS, kur iniciatīva netika pieļauta, taču tas mainās līdz ar paaudžu nomaiņu.
Joprojām pastāv skolotāju profesionālās kvalifikācijas uzlabošanas sistēma, taču mazākā mērā nekā tas bija PS laikā, – vislabāk pedagogu kvalifikācijas uzlabošana strādā profesionālajā izglītībā, ņemot vērā darba tirgus straujās izmaiņas un nepieciešamību tām adaptēties. Mainoties valsts iekārtai, izglītības sistēma saskārās ar grūtībām individuāli pieņemt lēmumus, izstrādāt stratēģijas utt., jo lēmumi vienmēr tika saņemti no “augšas” un viss bija gatavs.
Apskatot Armēnijas piemēru, eksperts ar nožēlu min, ka skolotāja statuss ir būtiski mainījies, t.i., tas ir pasliktinājies. Mūsdienās skolotāja statuss ir daudz zemāks nekā Padomju Savienības gados, taču tas nav tikai atalgojuma jautājums (jo arī PS laikā tas bija mazs), samazinājies ir respekts un disciplīna. Arī vadības stils nav būtiski mainījies, gaidot norādījumus no “augšas”, maz iniciatīvas.
Ekspertu ieskatā pastāv zināma nostaļģija pēc PS laikiem, it sevišķi tas attiecas uz profesionālo izglītību un ciešajām saitēm starp izglītības iestādi un uzņēmumiem. Taču situācija krasi atšķiras starp postpadomju valstīm, izteiktāka nostaļģija ir Centrālāzijas valstīs, kur studenti saskaras ar prakšu vietu trūkumu un valstīs, kur dominē lauksaimniecība.
Podkāstu var noklausīties šeit.
Linda Romele,
LBAS eksperte