Ir skaidri redzams pieprasījums politikas veidotājiem noteikt prioritātes, turklāt potenciālais pieprasījums pēc tālākizglītības ir augsts. Taču pastāv zināmas grūtības pārvērst vajadzības konkrētā pieprasījumā. Tā sprieda Upskilling Pathways (tulkojot – izglītības pilnveidošanas ceļi) foruma dalībnieki, kuru organizēja Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (saīsinājumā angļ.val. – CEDEFOP).
Pēc aptaujas datiem, kura tika veikta Somijā, 80% uzskata, ka nākamajos 5 gados būs nepieciešams uzlabot prasmes darbā, savukārt 60% izsaka gatavību mainīt nodarbinātības nozari, ja tas sniedz uzlabojumus darbā.
Izglītības sistēmai ir jābūt vairāk saistītai ar darba dzīvi. Arī somi daudz runā par mācīšanās rezultātiem, viens no jautājumiem ir, kā padarīt mācīšanās rezultātus redzamākus. Pašlaik somi strādā pie izglītības reformas; tālākizglītības ceļa kartei un politikas virzieniem jābūt publicētiem līdz 2020. gada beigām. Nav nekā sarežģīta, attiecībā uz tālākizglītību tiek ieviests trīs soļu princips, kur viens no tiem – tālākizglītība kā darba dzīves sastāvdaļa. Tostarp, ir jānodrošina labāka un efektīvāka pieeja tālākizglītībai. Kā uzsver paši somi – šodienas izaicinājums ir nodrošināt tādus izglītības pilnveidošanas ceļus, lai būtu viegli mainīt darbu no vienas nozares uz citu nozari. Kā piemērs tiek minēts saistībā ar COVID-19 pandēmiju, kur veselības aprūpes nozarē trūkst mediķu, bet izmitināšanas nozarē darba apjoms ir būtiski samazinājies.
Īrijas un Nīderlandes piemērs
Īrijā tālākizglītību uzrauga un ievieš 16 padomes. Pieaugušo vecuma grupā 25-64 gadi dalība izglītībā ir nedaudz augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā (Īrijā – 12,6%, vidēji ES-27– 10,8%). Turklāt Īrijā ir augstākais īpatsvars vecuma grupā 30-34 gadi ar augstāko izglītību, tai pat laikā senioru īpatsvars, kuriem nav pabeigta vidējā izglītība, ir viens no augstākajiem ES.
Īri uzskata, ka viens no galvenajiem virzītājiem ir atbalsts personīgo iemaņu (t.s. “mīksto” prasmju) uzlabošanai, nevis tikai tehnisko prasmju un zināšanu pilnveidošanai. Zināmā mērā tas nozīmē, ka notiek pāreja uz to prasmju apmācību, kuras pieprasa mērķauditorija. Īri ir aprēķinājuši tās nozares, kurās ir vislielākais nodarbināto ar zemām prasmēm īpatsvars. Tās pavisam ir septiņas nozares – vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, rūpniecība, izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi, veselība un sociālā aprūpe, būvniecība, lauksaimniecība, transports un uzglabāšana.
Lai izglītībā iesaistītu tos, kuriem ir zemas prasmes, vispirms jādefinē šķēršļi, kas kavē jeb traucē to iesaistei izglītībā. Tā īri ir definējuši 4 galvenos šķēršļus, kas kavē nodarbināto ar zemām prasmēm iesaistei izglītībā. Viens no tiem ir motivācijas trūkums jeb nespēja ieraudzīt ieguvumus no mācīšanās, tāpēc Īrija organizē izpratnes veicināšanas kampaņas, tas ietver arī elektronisko vēstuļu sūtīšanu uzņēmumiem, video zvanu veikšanu mērķauditorijas pārstāvjiem utt.
Īrijas izaicinājumi ir izmaksu pārdale starp valsts pusi, darba devējiem un darbiniekiem, ilgtspējīgi pieaugušo izglītības finansējuma risinājumi, balansa nodrošināšana starp uzņēmumu un indivīda vajadzībām/ interesēm, stratēģiskā plānošana, uzņēmumu vilkme un iesaiste.
Nīderlandē ir viens augstākajiem pieaugušo līdzdalības izglītībā rādītājiem starp ES dalībvalstīm (Nīderlandē – 19,5%, vidēji ES-27 – 10,8%, ES-15 – 13%). Laika periodā no 2021. līdz 2024. gadam Nīderlandē ir plānots subsidēt darba devējus, lai nodrošinātu darbiniekus ar nepieciešamo pamatprasmju apguvi. Atsevišķi ir plānotas subsīdijas darbinieku apmācībai mazos un vidējos uzņēmumos. Subsīdiju uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas elastīgāku mācību piedāvājumu. Attiecīgi ir plānots subsidēt arī izglītības īstenotājus, lai tie varētu piedāvāt elastīgas mācības izglītojamiem. Pēdējo 5 gadu laikā elastīgums ir neatņemama profesionālās izglītības sastāvdaļa. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.
Protams, jāņem vērā arī COVID-19 pandēmijas izraisītās sekas un ietekme, viena no tām ir prakšu vietu skaita samazinājums COVID-19 pandēmijas laikā, un paredzams, ka tendence turpināsies arī pēc pandēmijas. Būtiska loma ir arī sociālajiem partneriem, taču centrā vienmēr atrodas izglītojamais.
Interesanti, ka Nīderlandes Izglītības ministrijā nav projektu departaments, kā būtu pieņemts uzskatīt, bet tā vietā ir struktūrvienība, kas nodarbojas ar attīstību. Lai nodrošinātu pamatprasmju apguvi, ir izveidota komanda par pamatprasmju attīstību, kuras sastāvā ir visu iesaistīto ministriju pārstāvji (10 cilvēki), komandai ir savs/ kopīgs budžets, un tā sanāk kopā reizi divās nedēļās. Ir izveidotas arī darba grupas specifisku jautājumu risināšanai. Tā, piemēram, izglītības atbilstības darba tirgus vajadzībām nodrošināšanai ir izveidots ekspertu tīkls. Šādas atsevišķas struktūrvienības jeb grupas pēc holandiešu domām ir labāk nekā vesels projektu departaments.
Taču stratēģijām jābūt sinhronizētām ministriju līmenī, savādāk nebūtu iespējams nodrošināt sinhronizētu izglītības piedāvājumu pašos pamatos. Maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī daudziem darba ņēmējiem ir grūtības maksāt par mācībām COVID ietekmē, līdz ar to jānodrošina visi pasākumi un atbalsts, lai noturētu tos apritē.
Nīderlandes Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijas pārstāve uzskata, ka indivīdiem ir nepieciešams apgūt tieši pamatprasmes, nevis konkrētas zināšanas. Būtiski, ka politikas īstenotāji aicina darba devējus atļaut darbiniekiem piedalīties mācībās.
Nīderlandē izaicinājums ir izveidot platformu zināšanu apmaiņai, kā nodrošināt izglītības procesu atbilstoši darba tirgus vajadzībām, nodarbināto ar zemām prasmēm iesaistei izglītībā.
Interesanti, ka Eiropā 80% no pieaugušo izglītības notiek privātajā izglītības tirgū un tieši neformālās izglītības ceļā. Tas ir viens no jautājumiem, ko uzdod diskusijas dalībnieki un kas viņu ieskatā būtu jāmaina. Jāņem vērā, ka, pieaugot digitalizācijai, samazināsies arī cilvēku skaits, kuri dod ieguldījumu ekonomikā.
Portugāles piemērs
Portugālē tikai 33% pieaugušo vecuma grupā 25-34 gadi ir pabeigta vidējā izglītība, tāpēc jau 2016. gadā Portugāles Izglītības ministrija izsludināja jauno Qualifica programmu, izveidojot Qualifica centrus visā valstī. Qualifica centri nodrošina konsultācijas un profesionālo orientāciju pieaugušajiem virs 18 gadu vecuma un jauniešiem, kuri nemācās un nestrādā. Projekta ietvaros ir izveidota digitāla platforma, kur katrs var redzēt/ atrast/ uzglabāt visu, kas saistīts ar kvalifikācijas apguvi. Savā ziņā kā indivīda portfolio.
Viena no stiprajām pusēm – pēc Portugāles kolēģu teiktā, ir pieaugusi atdeve no prasmēm un nodarbinātības, saistībā tieši ar izglītību, pieaugusi prasmju līmeņu nozīmīguma atzīšana, t.i., ir pieaugusi izglītības nozīme. Taču izaicinājumi ir saglabājušies un tie ir – izpratnes veicināšana par izglītības ieguvumiem daļā sabiedrības, “atkarība” no ES struktūrfondiem, sadarbības un sociālo partneru iesaiste, it sevišķi darba devēju.
Sociālie partneri ir iesaistīti gan vairāku Qualifica centru vadībā, gan politiskā līmenī, kad tiek diskutēts par Qualifica programmu. Sociālie partneri ir iesaistīti arī nodarbinātības institūtā.
Ceļā uz priekšu
Eiropas Komisijas ieskatā ir vēl viena problēma – daļa no pieaugušo izglītības notiek darba vietās, darba devējiem būtu jānodrošina mācības, taču pieaug nestandarta nodarbinātības formas un nodarbināto skaits tajās, kā, piemēram, platformu darbs, savukārt tradicionālās mācību formas samazinās. Līdz ar to ienāk jaunas formas, kā, piemēram, individuālie mācību konti. Tādi pastāv Francijā un daļēji arī Nīderlandē, tas ir instruments, kas vairāk iesaista izglītojamos, t.i., nodarbinātos un zināmā mērā aicina rūpēties un uzņemties atbildību par savām prasmēm un izglītību. Pastāv arī bažas, ka individuālie mācību konti varētu samazināt investīcijas profesionālajā izglītībā un palielināt ienākumus atsevišķiem privātajiem uzņēmumiem IT nozarē.
Darba devēji (Eiropas Biznesa konfederācija BUSINESSEUROPE) uzsver, ka uzņēmumiem ļoti būtiskas ir tieši pamatprasmes. Nereti, kad uzņēmumi uzsāk īstenot prakses programmu, bieži vien atklājas, ka audzēkņiem nav pietiekamu pamatprasmju. Nākotnes prioritātes – ne tikai iedrošināt pieaugušos piedalīties izglītībā, bet arī veicināt, lai darba devēji ļautu darbiniekiem piedalīties mācībās, tas ietver gan finansiāla rakstura, gan nefinansiāla atbalsta pasākumus, nodrošināt elastīgumu, īstenojot mācības gan darba laikā, gan ārpus tā un ņemot vērā ne tikai uzņēmumu intereses, bet arī strādājošo vajadzības.
Arodbiedrības atbalsta darba devēju viedokli, jo finanšu iniciatīvām jābūt ilgtspējīgām, taču darbinieku apmācība ir darba devēju atbildība, tam pamatā ir sociālais dialogs.
Eiropas Komisijas viena no prioritātēm ir pieaugušie ar zemām prasmēm. Prasmju programmas mērķis ir ambiciozs – līdz 2025. gadam jāiesaista 14 miljoni pieaugušie ar zemām prasmēm. Taču nereti tiem, kuriem ir zemas prasmes, nav pietiekamu digitālo prasmju, lai nodrošinātu piekļuvi mācībām tiešsaistē, vai arī nav pietiekama tehniskā aprīkojuma. Vēl viena no īpaši neaizsargātajām grupām Eiropas Komisijas ieskatā ir sievietes (ņemot vērā karjeras pārtraukumus).
Noslēgumā jāatzīmē, ka mērķu sasniegšanā par radošu un iekļaujošu Eiropu viena no problēmām ir un būs demogrāfijas jautājumi.
Linda Romele,
LBAS eksperte