LBAS

Ar šo rakstu tiek turpināta iesāktā tradīcija apskatīt būtiskākos Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumus darba tiesībās. Turpmāk lasītāji tiks iepazīstināti ar 2019. gadā taisīto spriedumu atziņām.

2019.gada [..] spriedums lietā nr. [..], SKC-[B]/2019¹

Lietas apstākļi

Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk arī – VID) 2015.gada 13.maijā cēlis tiesā prasību pret [pers. A], [pers. B], [pers. C] un [pers. D], kurā, pamatojoties uz Civillikuma 1675., 1773. un 1775.pantu, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 90.pantu, Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturto daļu, Darba likuma 86.panta pirmo un trešo daļu, 88.panta pirmo daļu, lūdzis solidāri piedzīt no atbildētājiem 17 510,43 EUR.

Prasībā norādīts, ka ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra spriedumu civillietā Nr. C04381306 konstatēts, ka laikā no 2005.gada 6.decembra līdz 2006.gada 6.janvārim un no 2006.gada 11.aprīļa līdz 2006.gada 11.maijam VID Finanšu policijas pārvaldes (turpmāk arī – Finanšu policija) uzsāktās operatīvās lietas ietvaros pēc Finanšu policijas pieprasījuma Satversmes aizsardzības birojs veicis [pers. E] privāto telefonsarunu noklausīšanos. Norādītajā spriedumā atzīts, ka telefonsarunu noklausīšanās notikusi nelikumīgi, kā rezultātā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra spriedumu [pers. E] prasība apmierināta daļēji un no Latvijas valsts VID personā [pers. E] labā piedzīta atlīdzība 12 000 LVL par nodarīto personisko un morālo kaitējumu, kā arī tiesāšanās izdevumi 306,40 LVL.

Ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2014.gada 26.marta spriedumu krimināllietā Nr. 12-812002606 atbildētāji atzīti par vainīgiem un sodīti pēc Krimināllikuma 318.panta pirmās daļas.

VID norāda, ka tai ir tiesības prasīt valsts budžeta labā piedzīt no bijušajām amatpersonām viņu prettiesiskās rīcības rezultātā valstij nodarītos zaudējumus, jo pamats zaudējumu atlīdzinājuma prasībai radies 2014.gada 30.septembrī, kad tiesas nolēmums krimināllietā Nr. 12-812002606 stājās likumīgā spēkā.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas VID prasību noraidīja pamatojot ar to, ka attiecībā uz prasījumu par zaudējumu piedziņu ir iestājies Darba likumā noteiktais noilgums.

Arī Senāts atzina, ka pārsūdzētais spriedums ir atstājams negrozīts.

Senāta atziņas:

Noilguma iestāšanās

• Noilguma iestāšanās tiesiskās sekas ir saistības tiesības izbeigšanās (Civillikuma 1910.pants). Saskaņā ar Civillikuma 1896.pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis.

Iztulkojot iepriekš minētās tiesību normas saturu, Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016.gada 3.novembra spriedumā civillietā Nr. SKC-274/2016 (C28140908) ir atsaucies uz V. Bukovska sniegto tiesību normas skaidrojumu, ka pēc vispārēja noteikuma noilguma termiņš skaitāms no prasījuma tiesības nodibināšanas brīža un nav izšķirošas nozīmes, vai prasījuma tiesība izriet no saistībām, noziedzīga nodarījuma, vai jaukta pamatojuma (sk. Bukovskis V. Сводь гражданскихь узаконений губерний Прибалтийскихь (сь продолжениемь 1912–1914 г.г. и сь разьяснениями). 2.sējums. Rīga, 1914, 1536.-1537.lpp.).

• Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš (kā, piemēram, 1633., 1634.pants), tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 360.-361.lpp.; sal. Senāta 2004.gada 17.marta spriedumu lietā Nr. SKC-176/2004). Tātad vispārīgi noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis.

VID prasījums izriet no delikta

• VID prasījums izriet no delikta – ārpuslīgumiska tiesību aizskāruma, tādēļ piemērojamas Civillikuma normas, kas regulē delikttiesisko atbildību. Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta pirmo daļu katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Lai piemērotu civiltiesisko atbildību par deliktu, ir jākonstatē šādi priekšnoteikumi: 1) neatļauta vainojama darbība; 2) kaitējums; 3) cēloņsakarība starp neatļautu vainojamu darbību un nodarīto kaitējumu (sk. Torgāns K., Kārkliņš J., Bitāns A. Līgumu un deliktu problēmas Eiropas Savienībā un Latvijā. Prof. K. Torgāna zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 283.lpp.).

• Senāts uzskata, ka civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumi, t.sk., neatļauta darbība (prettiesiska rīcība), ir konstatēta jau Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra spriedumā civillietā Nr. C04381306, jo tiesa uzskatījusi, ka ir pamats pēc būtības apmierināt prasījumu, tāpēc nospriedusi [pers. E] labā piedzīt atlīdzību par nodarīto personisko un morālo kaitējumu. VID norādīto spriedumu nav pārsūdzējis, kā arī ir to izpildījis, 2010.gada 26.aprīlī pārskaitot [pers. E] tiesas piedzīto summu. Iepriekš minētajā spriedumā konstatētos apstākļus nav pamata

Prasījums pret atbildētājiem prasītājam radās brīdī, kad tika nodarīti zaudējumi

• Konkrētajā gadījumā būtiski ir tas, ka VID cēlis regresa prasību, pamatojoties uz Darba likuma 86.pantu, tādēļ sekas no [pers. E] tiesību aizskāruma zaudējumu veidā VID ir iestājušās pastarpināti, pēc nemantiskā aizskāruma kompensācijas no tiesību pārkāpuma (aizskāruma) cietušajam. Līdz ar to prasījums pret atbildētājiem prasītājam radās brīdī, kad tika nodarīti zaudējumi. Izskatāmajā lietā tas ir Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra sprieduma civillietā Nr. C04381306 spēkā stāšanās brīdis, kad iesākās Darba likuma 31.pantā noteiktā noilguma tecējums. Tas izriet arī no Civillikuma 1899.panta normas, kas paredz, ka tās personas nezināšana, kurai ir prasības tiesība, noilgumu nenovērš. Tātad noilguma tecējums iesākas neatkarīgi no tā, vai personai bija zināms par prasības tiesību, tādēļ kā nepamatota ir vērtējama prasītāja atsaukšanās uz kādu apstākļu nezināšanu.
• VID aizbildināšanās ar to, ka tas nezināja neatļautu darbību (prettiesisku rīcību) veikušās amatpersonas, ir nevietā, jo VID nebija objektīvu šķēršļu šīs amatpersonas noskaidrot nekavējoties pēc kriminālprocesa uzsākšanas 2006.gadā vai pēc Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra sprieduma civillietā Nr. C04381306 un celt attiecīgu prasību pēc tam, kad VID radās zaudējumi, nepieļaujot noilguma iestāšanos.

Tas, ka VID pats izvēlējās to nedarīt un tādējādi subjektīvu iemeslu dēļ savlaicīgi neīstenoja savas tiesības, neietekmē noilguma iestāšanos.

• Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām (sk. Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236.lpp.).

Personas civiltiesiskā atbildība neizslēdz kriminālatbildību un otrādi

• Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietas pret Latvijas Republiku, vairākkārt norādījusi, ka saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem galīgais nolēmums krimināllietā nav nepieciešams, lai iesniegtu prasību par zaudējumu atlīdzību civilprocesuālā kārtībā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008.gada 3.jūnija lēmuma Plotiņas pieteikumā pret Latviju, iesnieguma Nr. 16825/02, 62.punktu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008.gada 14.oktobra sprieduma Blumbergas pieteikumā pret Latviju, iesnieguma Nr. 70930/01, 72.punktu).
• Ja sekotu prasītāja loģikai par to, ka noteiktus faktus ir iespējams pierādīt tikai ar nolēmumu krimināllietā, tad būtu jāsecina, ka, neesot attiecīgam nolēmumam, nebūtu iespējams civilprocesuālā kārtībā vērsties pret personām, kuras ir atbildīgas par nodarīto tiesību aizskārumu (neatļautu darbību). Tas būtu pretrunā ar personas tiesības uz tiesas aizsardzību principu, kas nosaka, ka katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā (Civilprocesa likuma 1.pants), kā arī ar Civilprocesa likuma 95.panta otrajā daļā nostiprināto noteikumu, ka noteikti fakti var tikt pierādīti ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, ja šāds ierobežojums ir tieši paredzēts likumā, kas nav izskatāmais gadījums.
• Personas civiltiesiskā atbildība neizslēdz kriminālatbildību un otrādi, tās arī neizriet viena no otras. „Privāto tiesību un publisko tiesību atbildība nav savstarpēji pakārtota. Fakts, ka persona par nodarījumu saukta pie civiltiesiskās vai komerctiesiskās atbildības, nenozīmē, ka izdarītais nevar tikt atzīts par noziedzīgo vai administratīvo pārkāpumu” (Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2008./2009.gada tiesu prakses apkopojums „Tiesu prakse lietās par krāpšanu”, 9.lpp.).

Tas vienlaikus neizslēdz, ka nolēmumam krimināllietā var būt nozīme civillietā, kā tas nepārprotami izriet no Civilprocesa likuma 96.panta trešās daļas, kas nosaka, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā, prokurora priekšraksts par sodu, kā arī lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona. Tomēr tas ir jautājums par pierādīšanu, pušu pierādīšanas pienākumu, t.sk., pamatu atbrīvošanai no pierādīšanas (Civilprocesa likuma 96.pants), nevis par prasījuma esību vai neesību Civillikuma 1896.panta izpratnē.

2019.gada 7.marta spriedums lietā nr. C30683415, SKC-356/2019

Lietas apstākļi

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2018.gada 1.jūnija spriedumu daļēji apmierinājusi darbinieka, kas bija arī valdes loceklis prasību par darba algas un neizmaksātās atvaļinājuma kompensācijas piedziņu, savukārt noraidījusi darba devēja pretprasību par valdes loceklim nepamatoti izmaksātās darba algas piedziņu un neatmaksātā avansa piedziņu.

Tiesa nospriedusi piedzīt no atbildētājas par labu prasītājam neizmaksāto darba algu par laiku no 2015.gada 1.jūlija līdz 30.jūlijam 698,26 EUR un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu 1490,40 EUR.

Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums daļā, ar kuru apmierināta prasība, ir atceļams, savukārt daļā, ar kuru noraidīta pretprasība par nepamatoti izmaksātās darba algas piedziņu, ir atstājams negrozīts.

Senāta atziņas:

Uz valdes locekļiem neattiecas Darba likuma normas par darba devēja uzteikumu

• Saskaņā ar Komerclikuma 221.panta astoto daļu valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja sabiedrībai nav padomes, – ar dalībnieku lēmumu. Darba likuma 44.panta trešā daļa, kas bija spēkā līdz 2014.gada 31.decembrim, noteica: „Ar kapitālsabiedrības izpildinstitūciju locekļiem slēdzams darba līgums, ja vien viņi netiek nodarbināti, pamatojoties uz citu civiltiesisku līgumu. Ja kapitālsabiedrības izpildinstitūciju locekļi tiek nodarbināti, pamatojoties uz darba līgumu, tas slēdzams uz noteiktu laiku.”

Senāts ir norādījis, ka darba līgums, kas noslēgts Darba likuma 44.panta trešās daļas kārtībā ar kapitālsabiedrības izpildinstitūciju locekļiem, nav atzīstams par patstāvīgu pamatu darba tiesisko attiecību nodibināšanai vai izbeigšanai, – tas ir vienīgi tiesisks instruments, lai noteiktu izpildinstitūcijas locekļa tiesības un pienākumus viņa pilnvaru laikā. Uz minētās kategorijas darba līgumiem neattiecas Darba likuma normas par darba devēja uzteikumu, jo konkrēti attiecībā par sabiedrību ar ierobežotu atbildību valdes locekļu ievēlēšanu un atsaukšanu darbojas Komerclikuma 224.pants kā speciālā tiesību norma (sk. Senāta 2012.gada 21.marta spriedumu lietā SKC-238/2012, 2010.gada 27.janvāra spriedumu lietā Nr.SKC-291, 2010.gada 24.februāra spriedumu lietā Nr.SKC-363, 2008.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-437, 2007.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr. SKC–805, 2005.gada 19.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-653).

Par darba līguma piemērošanu valdes loceklim

Noslēgtais darba līgums ir piemērojams attiecībā uz valdes loceklim noteikto atlīdzību, tajā ietvertajām sociālajām garantijām, atpūtas laiku u.tml. nosacījumiem, ja tādi līgumā ir ietverti.

Valdes locekļa atlīdzība

• Komerclikuma 221.panta astotajā daļā valdes loceklim paredzētā atlīdzība nav darba alga un tāpēc nav saistāma ar Darba likuma 61.panta noteikumu par minimālo darba algu.
• No Komerclikuma normām neizriet valdes locekļa tiesības uz atvaļinājumu, un lietā nav arī attiecīga sabiedrības dalībnieku lēmuma. Tiesības uz atvaļinājumu izriet tikai no darba līguma.

• Lietā ir darba līgums ar valdes locekli, kurā noteikta konkrēta atlīdzība par vienu darba stundu – 1,189 Ls. Darba līgums noslēgts uz vienu gadu, kas nozīmē, ka pēc termiņa beigām noteiktas reglamentācijas attiecībā uz valdes locekļa atlīdzību, kā arī sociālajām garantijām nav bijis.

Taču apgabaltiesas spriedumā nav atbildes uz šo būtisko jautājumu: pēc kāda likuma normām, kāda atlīdzība un kādas sociālās garantijas prasītājam pienācās kā valdes loceklim laikā no 2012.gada 13.jūlija līdz 2015.gada 1.maijam.

• Tiesai ir jāizlemj, vai un uz kāda pamata prasītājam kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu pienākas. Ja kompensācijas pienākas, tās apmēram jābūt atkarīgam no valdes loceklim tiesiski noteiktās atlīdzības par valdes locekļa pienākumu pildīšanu.

Par Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas nepiemērošanu valdes locekļu prasībās

• Valdes locekļu prasības par atlīdzības piedziņu un citiem prasījumiem nav uzskatāmas par prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē.

Prasība par valdes loceklim nepamatoti izmaksāto atlīdzību jāceļ Komerclikuma 172.panta sestajā daļā noteiktajā termiņā

• Prasība pret valdes locekli par par viņam nepamatoti izmaksātās atlīdzības piedziņu nepamatoti celta, pamatojoties uz Darba likuma 78.pantu.

Taču, ņemot vērā to, ka atbildētājai nodarīto zaudējumu juridiskā daba bija skaidra – atbildētājas norādītās valdes locekļa neattaisnojamās darbības rīkojumu došanā par sev pārskaitāmo atlīdzību, Senāts nevar pievienoties apelācijas instances tiesas slēdzienam, ka atsauces neizdarīšana pretprasībā uz Komerclikuma 169.pantu pati par sevi ir šķērslis šāda prasījuma izskatīšanai un varētu tikt uzskatīta par lietas izskatīšanas robežu pārkāpumu.

Turklāt apelācijas instances tiesa, neskatoties uz iepriekš minēto, ir vērtējusi, vai atbildētāja ir ievērojusi Komerclikuma 172.panta sestajā daļā noteikto, ka prasība ceļama tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad dalībnieku sapulce pieņēmusi lēmumu par prasības celšanu. Tiesa secinājusi, ka ir pārkāpts Komerclikuma 172.panta sestajā daļā noteiktais trīs mēnešu termiņš prasības celšanai. Šādi apstākļi pamatoti atzīti par patstāvīgu pamatu pretprasības noraidīšanai.

Par Civilprocesa likuma 104., 105.panta piemērošanu

• Civilprocesa likuma 104.panta pirmajai daļai pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi.

Tiesas secinājums par sabiedrības dalībnieku sapulces 2015.gada 1.maija lēmumu par prasītājam noteikto atlīdzību ir pretrunā minētajai Civilprocesa likuma normai [jo pamatots tikai ar prasītāja pārstāves paskaidrojumiem tiesas sēdē] .

Turklāt šai normai pretrunā ir tiesu norādes: „(..) tas, ka atbildētāja rīcībā nav iesniegti sabiedrības dalībnieku rakstveida lēmumi par valdes locekļa atlīdzības apmēru, nedod pamatu secinājumam, ka šādi lēmumi nav tikuši pieņemti. Kā izriet no prasītāja pārstāves paskaidrojumiem, šādi lēmumi ir bijuši pieņemti un nodoti sabiedrības grāmatvedim”.

• No loģikas viedokļa nav saprotama sabiedrības dalībnieku lēmuma esamības atzīšana situācijā, kad šāds lēmums kā pierādījums noteiktas atlīdzības noteikšanai lietā nav iesniegts, lai gan atbilstoši Komerclikuma 216.pantam tam bija jābūt noformētam rakstveidā ar ierakstu protokolā vai sastādītam atsevišķa dokumenta veidā.

Ja šāds lēmums tomēr ir bijis un tas ticis nodots sabiedrības grāmatvedim, atbilstoši Civilprocesa likuma 104.panta pirmajai daļai prasītājam bija jālūdz šīs personas aicināšana uz tiesu liecību sniegšanai, lai attiecīgo apstākli atzītu par pierādītu.

• Piedodot ticamību prasītāja pārstāves paskaidrojumiem, kas sniegti vien tiesas sēdē, par 2015.gada 1.maijā it kā notikušu dalībnieku sapulci ir pretrunā civilprocesā noteiktajam sacīkstes principam un kārtībai, kādā var tikt pierādīti fakti. Tajā pašā laikā, vērtējot atbildētājas iesniegto pie zvērinātas notāres apliecinātu liecību par to, ka prasītājs netika iesniedzis sapulces protokolu par viņam noteikto samaksu 730 EUR [..] tiesa atzina par nepieņemamiem pierādījumiem.
• Ja tiesa pareizi piemēroja Civilprocesa likuma 105.pantu attiecībā pret atbildētājas iesniegtajiem pierādījumiem, tai vispirms bija jāpiemēro Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa attiecībā uz prasītāja pārstāves sniegtajiem paskaidrojumiem.
• Nevienāda attieksme pret lietā iesaistītajām pusēm var radīt iespaidu, ka tiesa nav objektīva, un mazina uzticēšanos tiesai.

2019.gada 6.februāra spriedums lietā nr. C30411017, SKC-340/2019

Lietas apstākļi

Ar Augstākās tiesas rīcības sēdes 2018.gada 14.novembra lēmumu tika ierosināta kasācijas tiesvedība sakarā ar darbinieka kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 25.aprīļa spriedumu daļā, ar kuru noraidīta darbinieka prasība par kompensācijas piedziņu par neizmantoto atvaļinājumu, un kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija papildspriedumu.

Darbinieka prasījums par neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanu bija pamatots ar apstākli, ka viņš nav izmantojis atvaļinājumu laikā no 2014.gada 1.decembra līdz 2015.gada 1.decembrim un no 2016.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 1.janvārim.

Pirmās instances tiesa prasījumu par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju apmierināja pilnībā un noteica, ka spriedums izpildāms nekavējoties.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija darbinieka prasījumu par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju apmierināja tikai daļēji, piedzenot naudas kompensāciju nevis par astoņām neizmantotā atvaļinājuma nedēļām, kā to lūdza darbinieks, bet par sešām, apgabaltiesa atsaukusies uz judikatūru Darba likuma 149.panta trešās daļas iztulkošanā (Senāta spriedums, lietā Nr. SKC-667/2010).

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 23.maija papildspriedumu taisīts sprieduma izpildīšanas pagrieziens un piedzīta no darbinieka par labu darba devējai cita starpā piedzītā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu.

Senāta atziņas:

Par judikatūras nozīmi tiesību normu piemērošanā

• Atbilstoši Civilprocesa likuma 5.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesa izspriež civillietas saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem. Judikatūra ir palīglīdzeklis, ko ņem vērā, piemērojot tiesību normas.

Darba likums paredz darbinieka tiesības uz atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu

• Atbilstoši tiesas spriedumā konstatētajam darba tiesiskās attiecības starp pusēm ir beigušās 2017.gada 19.janvārī, un, kā tas izriet no abu instanču tiesu secinātā, darba devējai pienākums izmaksāt darbiniekam pienākošās summas iestājās 2017.gada 20.janvārī.
• Ar Saeimas 2014.gada 23.oktobra likumu „Grozījumi Darba likumā”, kas stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī un bija piemērojams 2017.gada 20.janvārī, ir grozīta Darba likuma 149.panta piektā daļa, izsakot to jaunā redakcijā: „Ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.”
• Likumdevēja skaidri noteiktais regulējums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, nepieļāva no likuma atšķirīgu iztulkojumu, un tiesai nebija pamata piemērot judikatūru, kura, stājoties spēkā jaunajam regulējumam, savu nozīmi bija zaudējusi.

Kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu apmēra noteikšana

• Atbildot uz prasītāja kasācijas sūdzības argumentu, ka, aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, tiesai bija jāvadās no minimālās mēneša darba algas, kas ir spēkā no 2018.gada 1.janvāra, t.i., 430 EUR, Senāts norāda, ka tas ir nepamatots, jo, aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, ir izmantojama tā darbiniekam noteiktā darba alga, kas bija laikā, kad kārtējais atvaļinājums viņam bija jāpiešķir.

Par sprieduma izpildes pagriezienu

• Tā kā attiecībā uz pamatprasījumiem ir atteikta kasācijas tiesvedības ierosināšana un tiesas spriedums tiek atcelts tikai daļā par atvaļinājuma kompensācijas piedziņu par divām nedēļām, tiesai, atkārtoti izskatot jautājumu par sprieduma izpildīšanas pagriezienu, atkarībā no minētā jautājuma izšķiršanas par divu nedēļu atvaļinājuma kompensēšanu naudā ir jāveic atbilstošas korekcijas aprēķinos.

Raksta autora piezīme:

Darbinieks kasācijas sūdzībā norādīja argumentu, kas raisīja pārdomas: “aprēķinot atvaļinājuma kompensāciju, tiesai bija jāizmanto aprēķinā minimālā mēneša darba alga, kas ir spēkā no 2018.gada 1.janvāra, proti, 430 EUR, jo tā ir lielāka par tiesas aprēķinā izmantoto vidējo izpeļņu”.

Senāts sprieduma 11.punktā atbildot uz šo argumentu ir norādījis, ka “[..] aprēķinot kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, ir izmantojama tā darbiniekam noteiktā darba alga, kas bija laikā, kad kārtējais atvaļinājums viņam bija jāpiešķir.”

Senāts pēc būtības norāda, ka situācijā, kad darba attiecības tika izbeigtas 2017.gadā, nebūtu pamata prasīt, lai darba devējs maksā kompensāciju no tās minimālās darba algas (430 eiro), kas ir 2018.gadā (kad tiek taisīts spriedums).

Tomēr no sprieduma īsti nav saprotams vai ar vārdiem “laikā, kad kārtējais atvaļinājums viņam bija jāpiešķir” ir domāts:

a) brīdis, kad “vecie” atvaļinājumi bija jāpiešķir par 2014., 2015. un 2016.gadu vai

b) brīdis, kad pie darba attiecību izbeigšanas 2017.gadā bija jāveic neizmantotā atvaļinājuma kompensēšana naudā?

Ja Senāts ir uzskatījis, ka pareizs ir a) variants, tad darbiniekam būtu jārēķina dažādas vidējās izpeļņas, par katru atvaļinājuma periodu atsevišķi.

Ja Senāts ir uzskatījis, ka pareizs ir b) variants, tad vidējā izpeļņa būtu rēķināma pēc tās vidējās izpeļņas, kas darbiniekam ir uz darba attiecību izbeigšanas brīdi.

Darba likuma 149.panta piektajā daļā ir noteikts, ka atvaļinājuma kompensēšana naudā tiek veikta darba tiesiskās attiecības izbeidzot. Savukārt atbilstoši darba likuma 75.pantam, atvaļinājuma kompensācijas apmērs tiek rēķināts par pamatu ņemot darbinieka dienas vidējo izpeļņu. Dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu.

Tāpat Darba likuma 75.panta 2.daļa noteic, ka, ja aprēķinātā mēneša vidējā izpeļņa par darbu normāla darba laika ietvaros ir mazāka nekā spēkā esošā minimālā mēneša darba alga, mēneša vidējā izpeļņa izmaksājama spēkā esošās minimālās mēneša darba algas apmērā. Darba likuma 75.pants tika precizēts, lai darbiniekiem, kas bijuši ilgstošā prombūtnē (piem., viens vai vairāki secīgi bērna kopšanas atvaļinājumi) atgriežoties no prombūtnes tiktu nodrošināta vidējā izpeļņa, kas atbilst spēkā esošajai minimālajai algai.

Autoraprāt, ne a) ne b) variants nevar būt absolūts.

B) variants ir vieglāk administrējams no grāmatvedības viedokļa un būtu piemērojams “klasiskās” situācijās.

Tomēr var izveidoties situācijas, kurās taisnīgāks būs a) variants. Piemēram, darbiniekam 2017.gadā ir būtiski samazināta darba alga, kas ietekmē vidējās izpeļņas apmēru, tādējādi vidējā izpeļņa nepamatoti būs krietni zemāka par to, kāda būtu bijusi atvaļinājuma kompensācija 2015.gadā.

Bet var izveidoties arī pretēja situācija – kad darbiniekam vidējā izpelņa 2017.gadā ir lielāka par to, kāda tā būtu bijusi 2016.gadā. Vai šādā situācijā darba devējam atvaļinājums jākompensē pēc “lielās” vidējās izpeļņas un tas būtu jāuztver kā sava veida “sods” par to, ka ilgstoši nav nodrošinājis darbinieka tiesības uz atvaļinājumu, “turējis un apgrozījis darbinieka naudu”, kas laika gaitā arī ir devalvējusies? Cerams, ka atbildes uz šo jautājumu varēs atrast jau citos Senāta spriedumos.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

(Raksts sākotnēji bija lasāms izdevumā “Juridiskie padomi” 16.03.2019.)

________________________________________________________

¹ Lieta skatīta slēgtā sēdē, tādēļ sniegti izvilkumi no sprieduma.