LBAS

Covid-19 krīze noteikti ir ietekmējusi spēju laicīgi norēķināties ar darbniekiem. Kaut arī Darba likuma 69. pantā ir noteikts, ka darba samaksa un ar to saistītās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ir pirmās kārtas maksājumi, ko veic darba devējs, praksē ir gadījumi, kad darba devējs darba algu neizmaksā. To apstiprina arī saņemto sūdzību skaits Valsts darba inspekcijā.[1]

Darba likuma 31. pantā ir noteikts, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz.

Ir situācijas, kad darbinieki savlaicīgi ceļ prasību tiesā, lai piedzītu neizmaksāto darba samaksu, tomēr ir situācijas, kad paļaujoties uz darba devēja solījumiem, prasība tiesā netiek iesniegta ilgu laiku. Neko nedarot var pienākt brīdis, kad prasību tiesā vairs iesniegt nevarēs. Tomēr maz darbinieku zina, ka Civillikumā paredzēti gadījumi, kas aptur noilgumu.

Darba likuma 28. pantā ir noteikts, ka  darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.

Darba likumā nav noteikts noilguma apturēšanas regulējums, tāpēc piemērojami Civillikuma noteikumi.

Šajā rakstā apskatīsim Senāta 2020. gada 3. decembra sprieduma atziņas, kurās sniegts skaidrojums noilguma apturēšanas regulējumam.

Tāpat aplūkosim 2020.gada 10. decembra spriedumu, kurā Senāts ir skatījis jautājumu par darba vietas pārcelšanu un norādījis, ka valsts iestādei tiesiskais regulējums jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli.

Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 3. decembra spriedums lietā SKC-12/2020 (C10080016).

Kaut arī spriedumā netika skatīti darba samaksas jautājumi (lietā ir strīds par parāda piedziņu), par noilgumu izteiktās plaši argumentētās atziņas būtu vispārināmas un attiecināmas arī darba lietās, kad darba devējs nav izmaksājis darbiniekam samaksu, bet darbinieks ir vērsies pie darba devēja ar atgādinājumu izpildīt saistību.

Senāts izteica šādas atziņas:

• Atbilstoši Civillikuma 1893. pantam saistību tiesība izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā noteiktā noilguma termiņā. Kā, atklājot minētās normas jēgumu, atzīts tiesību doktrīnā: „Noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst ilgstošu nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību par tiesībām un pienākumiem, kas varētu būt par strīda priekšmetu, bet ieinteresētā persona ilgstoši nav centusies panākt savu tiesību atzīšanu vai īstenošanu. [..] saistību tiesība izbeidzas, ja tiesīgā persona to neizlieto likumā noteiktā termiņā, ko sauc par noilguma termiņu”[2].
• Tādējādi secināms, ka personai savas tiesības ir jāizmanto likumā noteiktā laika posmā – termiņā, pretējā gadījumā tā nevar pretendēt uz tiesas aizsardzību, jo civilo tiesību aizstāvēšana ir ierobežota ar prasības noilguma termiņu, lai tādējādi nodrošinātu civiltiesisko attiecību stabilitāti. Minēto apstiprina Civillikuma 1910. pants, kuram atbilstoši ar noilguma termiņa iestāšanos izbeidzas nevien prasības tiesība, bet arī pati saistību tiesība.
• Tā kā noilguma iestāšanās atzīstama par patstāvīgu pamatu prasības noraidīšanai, tādos gadījumos, kad atbildētājs atsaucas uz noilgumu, tiesai ir pienākums primāri izvērtēt šo iebildumu pamatotību. Terminēta prasījuma noilguma iesākumam vajadzīgs, lai pielīgtais termiņš būtu jau iestājies.
• Civillikuma 1896. pants reglamentē kārtību, kādā nosakāms noilguma iesākuma brīdis, proti, noilgums sāk ritēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Tas pēc vispārējā noteikuma nozīmē, ka noilguma termiņš skaitāms no brīža, kad šīs procesuālās prasījuma tiesības radušās.
• „Tomēr ne visos gadījumos, kad palaists garām likumā paredzētais termiņš, kurā ieinteresētajai personai iespējams tiesā panākt savu tiesību aizskāruma novēršanu vai to atzīšanu, noilgums iestājas automātiski, ja šī persona var pierādīt tādus apstākļus, kas pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu. Civillikumā paredzēti gadījumi, kas noilgumu aptur (Civillikuma 1898. pants) vai pārtrauc (1902., 1904. – 1906. pants). To esību, rodoties strīdam, atbilstoši vispārējam principam jāpierāda tiesīgajai personai – kreditoram”[3].
• Atbilstoši Civillikuma 1905. pantam atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu. Ar vārdu „atgādinājums” vispārpieņemtā nozīmē saprot „aizrādījumu, kas liek atcerēties, ievērot (piemēram, termiņu kādai saistībai) vai izdarīt (ko)”[4].
• Atgādināšana (aizrādīšana), kā zināms, nav iedomājama, neveicot noteiktas darbības, kas vērstas citas personas virzienā. Līdz ar to, lai būtu pamats atsaukties uz noilguma pārtraukumu Civillikuma 1905. panta izpratnē, kreditoram aktīvi jārīkojas, veicot tādas darbības, kas liecina, ka viņš attiecīgajā tiesību normā noteiktā noilguma laikā paziņojis parādniekam savu gribu saņemt pārkāptas, taču starp pusēm joprojām pastāvošas saistības izpildījumu.
• Noilguma kā prasījuma tiesību izbeidzoša institūta pamatā ir kreditora bezdarbība, nevis laika posms, kāds pagājis kopš kreditora tiesību aizskāruma rašanās brīža.
• „atgādinājumam [..] jābūt paziņotam individuāli un personiski parādniekam, un tajā jābūt nepārprotami paustai kreditora gribai prasīt konkrētas saistības izpildi.[5] Tātad par atgādinājumu Civillikuma 1905. panta izpratnē atzīstams līgumu pārkāpušam parādniekam adresēts kreditora gribas izpaudums, kurā izteikts prasījums izpildīt saistību. Pēc juridiskās dabas atgādinājums ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru prasītājs izmanto, lai varētu īstenot savas no darījuma izrietošās attiecības.
• Atgādinājums noilguma pārtraukumu izsauc vienīgi tad, ja kreditors savu gribu saņemt nokavētas vai citādi pārkāptas saistības izpildījumu paudis parādniekiem.
• Kreditora atgādinājumam, kā tas izriet no Civillikuma 1905. panta normas visnotaļ lakoniski formulētā teksta, likumdevējs nav noteicis veidu, kādā parādnieks būtu informējams par saistību izpildes pienākumu. Šādi konkretizējoši norādījumi nav atrodami nedz Civillikuma citās tiesību normās (piemēram, 1653. un 1654. pantā, kas regulē parādnieka nokavējumu gadījumā, kad nepastāv līdzēju vienošanās par saistības izpildes termiņu), nedz arī citos Latvijā spēkā esošajos normatīvajos aktos.
• Ja tiesību normās nekādas prasības, kas kreditoram jāizpilda, lai atgādinājums parādniekam izraisītu Civillikuma 1905. pantā paredzētās sekas, atšķirībā, piemēram, no Darba likuma 112.¹ panta, kurā īpaši reglamentēta uzteikuma paziņošanas darbiniekam kārtība, nav noteiktas, tad, ņemot vērā civiltiesībās valdošo privātautonomijas principu (atļauts viss, ko likums neaizliedz), ir pamats secinājumam, ka veida, kādā parādnieks informējams par saistību izpildes pienākumu, izvēli likumdevējs atstājis kreditora ziņā. Citiem vārdiem, kreditors atgādinājumu parādniekam var paust, brīvi izvēloties (ciktāl līgumā nav noteikts citādi) veidu, kādā to darīt, tajā pašā laikā paturot prātā, ka strīda gadījumā tieši uz kreditoru gulsies atgādinājuma paziņošanas fakta pierādīšanas nasta.
• Atgādinājumu parādniekam kreditors ir tiesīgs izteikt jebkādā formā, turklāt gan saistītajai personai klātesot, gan klāt neesot, un šā apstākļa apliecināšanai izmantot visus tos pierādīšanas līdzekļus, kas norādīti Civilprocesa likuma 17.nodaļā iekļautajās normās.
• Lai gan Civillikuma 1905. pantā norādītajam atgādinājumam, kas parādniekam paziņots ar mērķi pieprasīt nokavētas saistības izpildi, piemīt gribas izpauduma raksturs, tomēr šāda kreditora rīcība nevar tikt kvalificēta kā vienpusējs tiesisks darījums jeb atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisko attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai (Civillikuma 1403. pants). Respektīvi, noilgums nav tiesiska attiecība starp pusēm, kas nodibina, pārgroza vai rada jaunas tiesiskās attiecības, tādēļ atgādinājums nav vērtējams kā darījums Civillikuma 1403. panta izpratnē.
• Parādniekam adresēts kreditora gribas izpaudums – atgādinājums par saistības izpildes pienākumu – pats par sevi nekādā veidā neiespaido starp pusēm ar noslēgto līgumu nodibinātās divpusējās tiesiskās attiecības, t.i., tās nedz pārgroza, nedz izbeidz. Likums neierobežo kreditora tiesības celt tiesā prasību par tiesiski noslēgta un spēkā esoša līguma izpildi arī pēc noilguma termiņa iestāšanās. Tas nozīmē, ka situācijā, kad atbildētājs nenorāda uz prasības noilgumu, tiesai strīds jāizšķir pēc būtības. Savukārt, ja parādnieka (atbildētāja) iebildumi pamatoti ar prasības noilgumu, kas izbeidz saistību, tad kreditoram (prasītājam) pastāv iespēja tos atspēkot, iesniedzot tādus pierādījumus, kuri apstiprina noilguma pārtraukumu.
• Paziņojums, kurā pausta darījuma viena dalībnieka griba (t.sk. kreditora atgādinājums), stājas spēkā brīdī, kad tas nokļuvis adresāta varas sfērā, proti, nogādāts, piemēram, „viņa dzīvoklī, biroja telpās, mājas pastkastītē, elektroniskā pastkastītē u.c.”[6] un tādējādi adresātam ir iespējams piekļūt attiecīgajai informācijai. Savukārt tas, ka adresāts nav iepazinies ar paziņojuma saturu, nekādu ietekmi uz gribas izteikuma spēkā esību neatstāj, jo „ [..] vienīgi adresātam var tikt uzlikts risks pār viņa varas sfēru”.[7] Tamdēļ, kreditoram pierādot atgādinājuma nosūtīšanas faktu, apstāklim, vai adresāts šo paziņojumu saņēmis, nav juridiskas nozīmes.
• Civillikuma 1905. panta iztulkojums sistēmiskā kopsakarā ar šā likuma 1537. pantu, ļauj secināt, ka, esot pierādījumiem par kreditora atgādinājuma nosūtīšanu parādniekam neatkarīgi no tā, kādā veidā tiesīgā persona veikusi minētās darbības, ir pamats konstatējumam – kreditora gribas izteikums adresātam paziņots pienācīgā kārtā jeb nogādāts parādnieka „varas sfērā”. No parādnieka kā personas, kas objektīvi zina (nevar nezināt) par neizpildītām saistībām un šā iemesla dēļ iespējamiem kreditora prasījumiem vai atgādinājumiem, būtu saprātīgi sagaidāms, ka pastkastītes saturs vismaz periodiski tiek pārbaudīts.
• Likumā noteikdams īpašu formu (veidu), kādā viena līdzēja gribas izteikums jāpaziņo otram darījuma dalībniekam, parasti ekonomiski vājāka līgumpartnera (piemēram, darba ņēmēja, patērētāja) aizsardzības labad likumdevējs ierobežo privātautonomijas principa darbību. Taču attiecībā uz Civillikuma 1905. pantā norādīto kreditora atgādinājumu tas nav noticis, jo neviena tiesību norma neuzliek kreditoram pienākumu pierādīt faktu, ka parādniekam nosūtīto atgādinājumu pēdējais patiešām saņēmis.
• Likumdevējs izšķīries par tādu civiltiesību sistēmai atbilstošu un uz Civillikuma 1587. pantā nostiprinātā pacta sunt servanda (līgumi ir jāpilda) principa ievērošanu vērstu darījuma dalībnieku savstarpējo tiesisko attiecību noregulējumu, kas nepieļauj situāciju, kad tiesas aizsardzību varētu baudīt parādnieks, kurš, pārkāpdams noslēgtās vienošanās noteikumus, nepaziņo kreditoram par izmaiņām līgumā atspoguļotajā kontaktinformācijā vai citādi izvairās no jebkādas komunikācijas ar kreditoru, tādējādi ignorējot sadarbošanās pienākumu, ir rīkojies acīmredzami negodprātīgi.

Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 10. decembra spriedums lietā SKC-1335/2020 (C69360318).

Tēzes:

• Darbavietas pārcelšana uz citu vietu (pilsētu), kas atrodas tik tālu, ka darbiniekam, ja viņš vēlas turpināt darbu, pamatoti jāapsver nepieciešamība mainīt dzīvesvietu, ir uzskatāma par tik nozīmīgu līguma grozījumu, kas pēc būtības var liegt darba tiesisko attiecību turpināšanu, citiem vārdiem, var nozīmēt atlaišanu.
• Ja atlaišanas pabalsts pienākas personai, kura no darba tiek atbrīvota nekompetences dēļ, tad vēl jo vairāk šāds pabalsts pienākas darbiniekam, ar kuru darba tiesiskās attiecības izbeigtas pēc darba devēja iniciatīvas ar darbinieku nesaistītu iemeslu dēļ.

Lietas apstākļi

Darbinieces 06.08.2018 saņēma 12.07.2018 brīdinājumus par izmaiņām darba līgumā, kuros norādīts, ka, balstoties uz iestādes priekšnieka rīkojumu par iestādes struktūrvienības pārvietošanu uz citu adresi, tiek piedāvāti darba līguma grozījumi, nosakot citu darba izpildes vietas adresi.

Vienlaikus norādīts, ka, ja darbinieces nepiekrīt piedāvātajiem darba līguma grozījumiem, darba tiesiskās attiecības tiks izbeigtas un darbinieces saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk – Atlīdzības likums) 17.panta pirmās daļas attiecīgi 2. un 4.punktu saņems atlaišanas pabalstu.

Darbinieces piedāvātajiem darba līguma grozījumiem nepiekrita, jo plānotā darba vieta atrodas nesamērīgi tālu no viņu dzīvesvietas un biroja telpas ir pārāk mazas. Ievērojot minēto, darba devēja ar 30.08.2018 Rīkojumu izbeidza darba tiesiskās attiecības ar darbiniecēm 31.08.2018 norādot arī, ka atlaišanas pabalsts tomēr netiks izmaksāts.

Tā kā atlaišanas pabalsts viņām netika izmaksāts, darbinieces cēla tiesā prasību par uzteikumā norādītā atlaišanas pabalsta piedziņu, morālā kaitējuma piedziņu, atvaļinājuma naudas starpības piedziņu. Tāpat darbinieces uzskatīja, ka darba devēja nav ievērojusi Darba likuma 101.panta pirmās daļas 3.punktā noteikto uzteikuma termiņu, tāpēc tika lūgts piedzīt arī atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku līdz 06.09.2018.

Darbinieces uzskatīja, ka uzteikuma pamatojums atbilst Darba likuma 98.panta pirmajai daļai, 101.panta pirmās daļas 9.punktam un 104.panta pirmajai daļai, tāpēc šādos apstākļos atbildētājiem ir pienākums izmaksāt atlaišanas pabalstu atbilstoši Atlīdzības likuma 17.panta pirmajai daļai, kas paredz atlaišanas pabalstu gadījumā, kad darbiniekam darbu uzsaka saistībā ar neatliekamu organizatorisku pasākumu veikšanu.

Tomēr darba līguma uzteikumi tiesā netika apstrīdēti.

Pirmās instances tiesa izbeidza tiesvedība daļā, ar kuru lūgts piedzīt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, bet pārējā daļā prasība noraidīta.

Apelācijas instances tiesa darbinieču prasību apmierināja daļēji – piedzina atlaišanas pabalstus, bet noraidīja par morālā kaitējuma un atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu.

Senāts skatot lietu pirmo reizi ar 2020.gada 6.februāra spriedumu daļā, ar kuru darbinieču labā piedzīts atlaišanas pabalsts, atceltā un lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apgabaltiesā.

Senāta spriedumā bija norādīts uz: 1) pretrunām apgabaltiesas nolēmuma argumentācijā, proti, lai gan tiesa nekonstatēja Atlīdzības likuma 17.pantā paredzētos priekšnoteikumus atlaišanas pabalsta izmaksai, tā tomēr prasību apmierināja; 2) tiesas pienākumu pārbaudīt, vai prasītāju darba attiecību izbeigšanas pamats atbilst kādam no Atlīdzības likuma 17.pantā paredzētajiem gadījumiem.

Skatot lietu atkārtoti, Apgabaltiesa ar 2020.gada 2.jūlija spriedumu prasību par atlaišanas pabalsta piedziņu noraidīja.

Senāts, skatot lietu otro reizi, atzina, ka spriedums atceļams, jo tiesa strīda pareizam risinājumam nozīmīgus apstākļus un tiesību normu sastāvus, ar kuriem prasībā saistītas izšķiramā gadījuma juridiskās sekas, to kopsakarībā nav analizējusi. Senāts norādīja, ka tiesa, kļūdaini uzskatīdama, ka darbinieču tiesības saņemt atlaišanas pabalstu ir pakārtotas prasījumam par uzteikuma apstrīdēšanu, lietā nozīmīgiem apstākļiem juridisku vērtējumu nav devusi. Šī iemesla dēļ spriedumā arī iztrūkst faktiskā un tiesību normu sastāvu salīdzinoša izvērtējuma, turklāt spriedums nesniedz pušu strīda taisnīgu noregulējumu.

Senāts izteica šādas atziņas:

Tiesas pienākums vērtēt darba attiecību izbeigšanas faktisko pamatu

• Prasības priekšmets ir aizskartā vai apstrīdētā civilā tiesība, kuras aizsardzības nolūkā persona vēršas tiesā, savukārt prasības pamatu veido faktiskie apstākļi, ar kuriem prasība pamatota.
• Darba līguma uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu tiesiskā pamata trūkuma dēļ ir saistīta ar atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu nevis ar atlaišanas pabalsta piedziņu. Tiesības uz atlaišanas pabalstu personai rodas tikai tad, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas.
• Tā kā konkrētajā gadījumā celtās prasības priekšmets ir tiesības uz atlaišanas pabalstu, tiesai bija pienākums vērtēt darba tiesisko attiecības izbeigšanas faktisko pamatu kopsakarā ar to tiesību normu sastāviem, ar kurām saistāmas izšķiramā gadījuma juridiskās sekas.

Darba attiecību izbeigšana pēc darba devēja iniciatīvas un tiesības uz atlaišanas pabalstu

• Darba tiesiskās attiecības pēc darba devēja iniciatīvas var tikt izbeigtas tikai Darba likuma 47.pantā, 101.panta pirmajā daļā un piektajā daļā paredzētajos gadījumos.
• Darba likuma 98. panta pirmā daļa nav patstāvīgs pamats darba tiesisko attiecību izbeigšanai, jo minētā norma nosaka vienīgi kārtību, kādā darba devējs var uzteikt darba līgumu, pamatojoties uz kādu no Darba likuma 101.panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem, vienlaikus piedāvājot darbiniekam turpināt darba tiesiskās attiecības atbilstoši grozītiem līguma noteikumiem.
• Atlīdzības likuma 17. panta pirmā daļa nodrošina valsts institūciju darbiniekiem tiesības uz atlaišanas pabalsta izmaksu, ja darba tiesiskās attiecības tiek pārtrauktas iestādes vai amata likvidācijas dēļ. Minētā panta trīspadsmitā daļa noteic, ka atlaišanas pabalstu neizmaksā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības pēc darbinieka iniciatīvas, izņemot Darba likuma 100.panta piektajā daļā un Darba aizsardzības likuma 19.pantā noteikto gadījumu.

Darba vietu darba devējs nevar grozīt vienpusējā kārtā

• Darba vieta, pretstatā panāktajam saskanīgajam gribas izteikumam par veicamo darbu, darba samaksu un darbinieka pakļaušanos noteiktajai darba kārtībai, netiek uzskatīta par līguma būtisko sastāvdaļu. Tajā pašā laikā šis līguma noteikums ir tik būtisks, ka tas kā obligāts norādāms līgumā, turklāt tā grozīšana iespējama, tikai pusēm vienojoties, kā to paredz Darba likuma 40. un 97.pants. Citiem vārdiem, iepriekš noteikto darba vietu darba devējs nevar grozīt vienpusējā kārtā.
• Ir pilnīgi skaidrs, ka darbavietas pārcelšana ir darba devēja organizatoriska rakstura pasākums, kas nav saistīts ar darbinieka uzvedību. Situācijas var būt dažādas, tāpēc darbinieku iebildumu raksturs vērtējams katrā konkrētā gadījumā atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem, taču darbavietas pārcelšana uz citu vietu (pilsētu), kas atrodas tik tālu, ka darbiniekam, ja viņš vēlas turpināt darbu, pamatoti jāapsver nepieciešamība mainīt dzīvesvietu, ir uzskatāma par tik nozīmīgu līguma grozījumu, kas pēc būtības var liegt darba tiesisko attiecību turpināšanu, citiem vārdiem, var nozīmēt atlaišanu. Šādos apstākļos nepieciešamība mainīt dzīvesvietu, kam darbinieks nepiekrīt, katra ziņā nevar tikt pielīdzināta darba līguma izbeigšanai pēc darbinieka iniciatīvas, jo tās ir sekas darba devēja organizatoriskiem pasākumiem.
• To, ka grozījumi darba līgumā jaunās darbavietas attāluma dēļ ir tik būtiski, ka daļai darbinieku tie varētu būt pielīdzināmi uzteikumam, faktiski atzinis pats darba devējs, brīdinot darbinieces par paredzētajām izmaiņām darba līgumā. Tāpēc lietā nevajadzētu būt šaubām par darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc darba devēja iniciatīvas. To nevar grozīt darba devēja vēlākā pretrunīgā rīcība, turklāt valsts iestādei tiesiskais regulējums jāpiemēro pēc tā jēgas, nevis formāli.

Darba vietas pārcelšana ir darba devēja organizatorisks lēmums un pēc būtības pielīdzināma iestādes un amata likvidācijai konkrētajā atrašanās vietā

• Var piekrist, ka darbavietas pārcelšana Darba likuma 101.panta pirmās daļas izpratnē nav uzskatāma ne par darba devēja likvidēšanu (10.punkts), ne par darbinieku skaita samazināšanu (9.punkts), taču darbinieki, ar kuriem darba attiecības tiek izbeigtas uz šiem likumā norādītajiem pamatiem, atrodas salīdzināmā situācijā ar darbiniekiem, ar kuriem darba tiesiskās attiecības izbeigtas pēc darba devēja iniciatīvas, pārceļot darbavietu 90 km attālumā. Šis Darba likumā nenoregulētais dzīves gadījums ir likuma plānam (sniegt darbiniekam aizsardzību) pretēja nepilnība, nevis likumdevēja apzināta rīcība darbiniekus šādās situācijās atstāt ārpus sociālā nodrošinājuma, kāds pienākas citiem darbiniekiem salīdzinoši līdzīgos apstākļos. Tādēļ prasītājām ir jābūt sociālām garantijām vismaz tādā pašā apmērā kā personām, kuras no darba tiek atbrīvotas Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9. un 10.punktā paredzētajos gadījumos. Šāds iestādei būtisks organizatoriskais lēmums ietilpst Atlīdzības likuma 17.panta pirmās daļas tvērumā, jo tas pēc būtības pielīdzināms iestādes un amata likvidācijai konkrētajā atrašanās vietā.
• Salīdzinājumam, arī Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 10.septembra sprieduma lietā „Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras”, C-266/14, 44.punktā uzsvērts, ka darba ņēmējam nebūtu jāuzņemas darba devēja darba organizatorisku lēmumu (slēgt reģionālos birojus) sekas.
• Papildu argumentu šāda risinājuma pareizībai var rast arī likuma sistēmā. Tā Atlīdzības likuma 17. panta 11 daļa paredz šī panta pirmajā daļā noteiktajos apmēros atlaišanas pabalsta izmaksu darbiniekam, ar kuru darba tiesiskās attiecības izbeigtas saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punktu, proti, darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai. Ja atlaišanas pabalsts pienākas personai, kura no darba tiek atbrīvota nekompetences dēļ, tad vēl jo vairāk šāds pabalsts pienākas darbiniekam, ar kuru darba tiesiskās attiecības izbeigtas pēc darba devēja iniciatīvas ar darbinieku nesaistītu iemeslu dēļ.

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.

Kaspars Rācenājs, LBAS jurists

---

^{1
2
3
4
5
6
7}

1. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/darba-inspekcija-covid-19-laika-sudzas-par-neizmaksatu-algu-un-piespiedu-atvalinajumiem.a357332/
2. sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Mans Īpašums, 2000, 357. lpp.).
3. sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-78/2017 (C07035513) 5.2. punktu, 2017. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC-227/2017 (C20114115) 7.4. punktu, 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-382/2017 11.3.punktu).
4. Latviešu literārās valodas vārdnīca. Pieejams: http”//tezaurs.lv/#sv
5. sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 4. jūlija sprieduma lietā Nr. SKC?248/2017 (C 20229814) 7. punktu, 2017. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-369/2017 ( ECLI:LV:AT:2017:1016.C30425814.1.S) 7.4. punktu, 2018. gada 26. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-186/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:1026.C24162815.1.S) 7.2.2. punktu.
6. sal. Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 158. lpp.
7. sal. Wolf/Nauner. § 33, Rn. 13, 27; MüKoBGB/Einsele. § 130 Rn. 3, 11, 19; Bydlinski P. Bürgerliches Recht. Allgemeiner Teil. 8. Aufl. Wien: Verlag Österreich, 2018. Rz 6/9.