lbas@lbas.lv +371 67035960
LBAS logo

» Jaunumi » Par Satversmes tiesas spriedumu

Par Satversmes tiesas spriedumu

Publicēts

Satversmes tiesa 2021. gada 2. decembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2021‑07‑01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 107. pantam”.

Lieta tika ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma, kuras izskatīšanā ir lieta par tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi tiktu atlīdzināti mantiskie zaudējumi, kas radušies, nesaņemot piemaksas par nostrādātajām valsts svētku dienām. Administratīvā rajona tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktajam tiesiskās vienlīdzības principam un nepamatoti ierobežo Satversmes 107. pantā noteiktās personas tiesības uz veiktajam darbam atbilstošu samaksu.

Minētajā lietā Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) lietā tika atzīta par pieaicināto personu un sniedza viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. un 107. pantam. LBAS pievienojās Pieteikuma iesniedzējas paustajiem argumentiem un papildus norādīja, ka no Pārskatītās Sociālās hartas otrās sadaļas 2. panta 2. punkta un Pakta 7. panta “d” apakšpunkta izriet personu tiesības uz apmaksātām valsts svētku dienām. Valsts svētku dienām primāri vajagot būt brīvdienām, bet gadījumā, ja valsts svētku dienā ir jāstrādā, nodarbinātajiem pienākas pienācīga atlīdzība. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 157.pantu un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru piemaksa par darbu valsts svētku dienā ir darba samaksas sastāvdaļa. Arī Darba likuma 59. panta un Atlīdzības likuma 3. panta izpratnē piemaksa ir darba samaksas sastāvdaļa. Ievērojot Eiropas Sociālo lietu komitejas praksi, ir jāatzīst, ka Latvija nav izpildījusi Pārstrādātās Sociālās hartas prasības par piemaksu piešķiršanu gadījumos, kad tiek veikts darbs valsts svētku dienās. Personām, kuras saņem piemaksas par darbu valsts svētku dienās, ir būtiska priekšrocība salīdzinājumā ar personām, kuras piemaksu par darbu valsts svētku dienās nesaņem. Tādējādi apstrīdētā norma pārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu. Apstrīdētā norma kārtējais Atlīdzības likumā ietvertais izņēmums, kura nepieciešamība nav pamatota.
Satversmes tiesa nosprieda:

  • Atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sesto daļu, ciktāl tā neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm tiesības saņemt atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. janvāra.
  • Attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sesto daļu, ciktāl tā neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm tiesības saņemt atbilstošu samaksu par darbu valsts svētku dienās, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 107. pantam un spēkā neesošu no personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Pilns tiesas spriedums pieejams šeit.

LBAS sniegtais viedoklis pieejams šeit.

Latvijas Republikas Satversmes tiesai
Jura Alunāna iela 1,
Rīga, LV-1010
tiesa@satv.tiesa.gov.lv

Rīgā, 2021. gada 4. jūnijā                                                             Nr.

Viedoklis lietā Nr. 2021-07-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 107. pantam”

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk – LBAS) ir atzīta par pieaicināto personu lietā Nr. 2021-07-01, līdz ar to izsakām savu viedokli minētajā lietā.

  • LBAS pievienojas Pieteikuma iesniedzējas – Administratīvās rajona tiesas – viedoklim.
  • Procesuālās ekonomijas nolūkā LBAS detalizēti neatkārtos Pieteikuma iesniedzējas argumentus, kuriem pievienojas, bet gan sniegs papildus argumentus, kuriem varētu būt nozīmē šajā lietā.

Svētku dienas jēdziens

  • Svētki ir “tradicionālu darbību, norišu kopums, kas ir saistīts ar kādu ievērojamu notikumu vēsturē, cilvēku grupās, cilvēka dzīvē, dabā; priecīgs, ievērojams notikums, ko īpaši atzīmē, svin.”[1]
  • Likuma Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām 1. pantā ir noteiktas svētku dienas. Katru gadu Latvijā ir 15 svētku dienas un ik pēc noteikta laika (reizi piecos gados) arī Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena.

Šīs svētku dienas tiek noteiktas ikvienam Latvijas iedzīvotājam bez jebkādas diskriminācijas un ikviens šīs dienas ir tiesīgs izmantot pēc saviem ieskatiem, piemēram, atpūtai vai izklaidei.

  • Ņemot vērā katras valsts vēsturi, kultūru un tradīcijas, valstīs ir atšķirīgas svinamās jeb svētku dienas,[2] tomēr vienojošs elements ir tas, ka svētku dienas vispārīgi tiek noteiktas kā brīvdienas, savukārt, tām nodarbināto kategorijām, kurām ir nepieciešams veikt darbu svētku dienās, tiek paredzēti kompensējoši pasākumi.

Starptautiskais regulējums

  • Pārskatītās Eiropas Sociālās Hartas (Harta) 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka, lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgiem darba apstākļiem izmantošanu, valstis apņemas noteikt oficiālo svinamo dienu apmaksāšanu.

Komentējot šīs normas saturu ir norādīts, ka “papildus nedēļas atpūtas periodiem un ikgadējam atvaļinājumam, garantē tiesības uz apmaksātām svētku dienām. Valsts svētku dienas var noteikt likumā vai koplīgumos. Hartā nav noteikts valsts svētku dienu skaits. Valsts svētku dienu skaits ir atšķirīgs atkarībā no dalībvalstīm. [..] Parasti svētku dienās darbs ir jāaizliedz. Tomēr darbu svētku dienās var veikt īpašos apstākļos, kas noteikti likumā vai koplīgumos. Darbs, kas tiek veikts svētku dienā, ierobežo darbinieku, un viņam par to vajadzētu saņemt kompensāciju. Ņemot vērā dažādās valstīs dažādās pieejas attiecībā uz šādas atlīdzības formām un līmeņiem [..], Dalībvalstīm šajā jautājumā ir rīcības brīvība, ievērojot prasību, ka visiem darbiniekiem ir tiesības uz pienācīgu atlīdzību, kad viņi strādā svētku dienā. [..] Piemēram, kompensācija, kas atbilst regulārajai algai, kas palielināta par 75%, nav pietiekami augsta, lai veidotu pietiekamu kompensācijas līmeni par svētku dienā paveikto darbu.”[3]

  • ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 7. pantā noteikts, ka šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, ieskaitot arī personas tiesības uz atlīdzību par svētku dienām (7. panta „d” apakšpunkts).

Komentējot šīs normas saturu ir norādīts, ka “darba ņēmējiem būtu jāgūst labums no noteikta valsts svētku dienu skaita, saņemot algu, kas ir līdzvērtīga tai, ko tie saņem parastā darba dienā. Darba ņēmējiem, kuriem jāstrādā valsts svētku dienā, jāsaņem vismaz tāda pati alga kā parastā darbadienā, kā arī kompensējošs atvaļinājums, kas atbilst nostrādātajam laikam. Ar likumu būtu jāaizliedz noteikt minimālās darba prasības attiecībā uz tiesībām uz apmaksātām valsts svētku dienām. Apmaksātas valsts svētku dienas nav jāuzskata par daļu no ikgadējām atvaļinājuma tiesībām.”[4]

  • Starptautiskās Darba organizācijas 1970. gada Apmaksāta atvaļinājuma konvencijas Nr. C132 6.pantā ir noteikts, ka “valsts svētku dienas un parastās brīvdienas – neatkarīgi no tā, vai tās iekrīt kārtējā atvaļinājuma laikā vai ne – netiek ieskaitītas minimālā ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā [..].”

Šāds regulējums parāda, ka svētku dienām tiek piešķirta īpaša nozīme un tās tiek papildus nošķirtas, kā atsevišķs atpūtas laiks.

Latvijas regulējums

  • Analizējot svētku dienu vispārējā regulējuma ietekmi uz darbiniekiem (Darba likums un Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (Atlīdzības likums)) un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm (Dienesta gaitas likums un Atlīdzības likums), ir secināms, ka regulējums lielākajā daļā ir identisks vai ļoti līdzīgs.

Piemēram:

  • likuma Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām 1. pantā ir noteikts visaptverošs noteikums, ka, ja svētku dienas — 4.maijs, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena un 18.novembris — iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu;
  • gan Darba likuma 135. pantā, gan Dienesta gaitas likuma 27. pantā ir noteikts, ka pirms svētku dienām darba dienas ilgums saīsināms par vienu stundu;
  • gan Darba likuma 149. pantā, gan Atlīdzības likuma 41. pantā ir noteikts, ka ikgadējā atvaļinājumā netiek ieskaitītas svētku dienas;
  • gan Darba likuma 144. pantā, gan Dienesta gaitas likuma 27. pantā ir noteikts, ka darbinieki/amatpersonas netiek nodarbināti likumā noteiktajās svētku dienās. Savukārt, darbinieku/amatpersonu atļauts nodarbināt svētku dienā tikai tad, ja nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu.

Piemaksa par darbu svētku dienā ir darba samaksas sastāvdaļa

  • “Atalgojuma jēdziens ir definēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 157.pantā kā „parasta pamatalga vai minimālā alga, kā arī jebkura cita atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.” Tas attiecas uz ļoti dažādiem labumiem, ko darba ņēmējs saņem par stāšanos darba attiecībās. Šīs definīcijas apmēru Eiropas kopienu tiesa ir izskatījusi vairākās lietās, un ir nolēmusi, ka tas attiecas uz visiem ar darbu saistītajiem labumiem, tostarp bezmaksas braucieni ar vilcienu, ekspatriācijas pabalsti, Ziemassvētku prēmijas  un darba devēja pensijas. Būtiskākais, kas jākonstatē, lai noteiktu, vai uz apskatāmo jēdzienu var attiecināt terminu „atalgojums”, ir labums, kas tiek gūts no darba attiecību esamības.”[5]
  • Eiropas Savienības tiesa (EST) savā judikatūrā ir norādījusi[6]: “Saskaņā ar Tiesas praksi darba samaksas jēdziens 119. panta otrās daļas nozīmē ietver jebkuru atlīdzību – naudā vai natūrā, tūlītēju vai nākotnē – ar  nosacījumu, ka darba  ņēmējs, lai arī netieši, to saņem par darbu no darba devēja[7].
  • Gan no Darba likuma 59. panta, gan Atlīdzības likuma 3. panta izriet, ka piemaksa par darbu svētku dienā ir darba samaksas jēdziena sastāvdaļa. Līdz ar to šī piemaksa ietilpst arī Satversmes 107. pantā lietotā darba samaksas jēdzina tvērumā un kā norādījusi Saeima savā 15.04.2021 atbildes rakstā – “Satversmes 107. pants attiecināms arī uz tādu personu, kura strādā Ieslodzījumu vietu pārvaldē.”
  • Latvijai ir saistošas ar Hartas ratificēšanu uzņemtās saistības noteikt svinamo dienu apmaksāšanu, tomēr apstrīdētā norma paredz aizliegumu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm saņemt piemaksu par darbu svētku dienā.

Šādu piemaksu nav tiesību paredzēt arī iekšējos normatīvajos aktos un darba koplīgumos, ņemot vērā Atlīdzības likuma 3. panta trešajā daļā (Valsts vai pašvaldības institūcija neizmaksā un iekšējos normatīvajos aktos, pašvaldības saistošajos noteikumos, darba koplīgumos un darba līgumos amatpersonai (darbiniekam) neparedz citādu atlīdzību kā tā, kas noteikta šajā likumā, izņemot šajā pantā paredzētos gadījumus) noteikto.

  • Eiropas Sociālo tiesību komiteja savos ziņojumos atzīstot, ka dalībvalstu regulējums neatbilst Hartai ir izdarījusi šādus secinājumus:
    •  darbs, kas tiek veikts valsts svētku dienā, rada ierobežojumus darba ņēmējam, kas būtu jākompensē ar lielāku atalgojumu, nekā parasti maksā. Tādējādi papildus viņu apmaksātajai valsts svētku dienai tiem, kas strādā šajā brīvdienā, ir jāmaksā vismaz divkārša parastā alga. Kompensāciju var nodrošināt arī kā brīvu laiku, un tādā gadījumā tam vajadzētu būt vismaz divkāršā apmērā pret nostrādātajām dienām. Komiteja uzskata, ka maksājums 135% apmērā no parastās algas nav atbilstoša kompensācija par darbu, kas veikts valsts svētku dienās.[8]
    • Tā kā Moldovas Darba likuma 158. pants paredz, ka, lai saņemtu atlīdzību par darbu, kas nav darba dienā, pēc darbinieka rakstiska pieprasījuma darba devējs viņam var dot atpūtas dienu, kas netiks apmaksāta, Komiteja norāda, ka saskaņā ar Hartas 2. panta 2. punktu Hartas dalībvalstīm ir jānodrošina apmaksātas valsts svētku dienas. Ja darbiniekiem ir jāstrādā valsts svētku dienā, papildus amatalgai ir jānodrošina palielināts atalgojums, kā arī papildu kompensējošs laiks. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komiteja secina, ka situācija Moldovas Republikā neatbilst Hartas 2. panta 2. punktam.[9]
    • Kompensācija, kas atbilst normālajai algai, kas palielināta par 45%, nav pietiekama darbam, kas veikts valsts svētku dienā.[10]
    • Kompensācija, kas atbilst regulārajai algai, kas palielināta par 50%, nav pietiekami augsta, lai nodrošinātu pienācīgu kompensāciju par darbu, kas veikts valsts svētku dienās.[11]
    • Kompensācija, kas atbilst regulārajai algai, kas palielināta par 75%, nav pietiekami augsta, lai veidotu pietiekamu kompensācijas līmeni par svētku dienā paveikto darbu.[12]
  • Ņemot vērā Eiropas Sociālo tiesību komitejas secinājumus, LBAS uzskata, ka Latvija nav izpildījusi Hartas prasības, jo apstrīdētā norma vispār neparedz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm tiesību saņemt piemaksu par darbu svētku dienā.

Atlīdzības likuma mērķis ir panākt, ka atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi

  • Kā minēts iepriekš, katru gadu Latvijā ir 15 svētku dienas, tas nozīmē, ka personas, kurām ir jāstrādā svētku dienās nevar pilnvērtīgi piedalīties šo svētku svinēšanā. Šīs neērtības un ierobežojumus valstij ir jākompensē ar paaugstinātu atlīdzību par darbu svētku dienā.
  • Strādājot svētku dienās personām, kurām tiek maksāta piemaksa, izveidojas būtiska atlīdzības priekšrocība salīdzinājumā ar personām, kuras tā pat strādā šajās dienās, bet piemaksu nesaņem. LBAS šeit saskata vienlīdzības principa pārkāpumu.
  • Satversmes tiesa ir atzinusi, ka “no vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās. Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums.” [13]
  • Likumdevējam, Atlīdzības likumā nosakot valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem) piemaksu par darbu svētku dienā, ir jāievēro vienlīdzības princips.
  • LBAS neatrod objektīvu, sistēmisku un leģitīmu pamatojumu, kāpēc Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm saskaņā ar Atlīdzības likuma 14. pantu ir liegtas tiesības saņemt piemaksu par darbu svētku dienās.
  • Atlīdzības likuma mērķis ir panākt, ka valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi (likuma 1.pants). Tas nozīmē, ka arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām uz piemaksu par darbu svētku dienā.
  • Apstrīdētā norma ir kārtējais Atlīdzības likumā iekļautais izņēmums no vispārējā amatpersonu un darbinieku darba samaksas regulējuma. Šādu izņēmumu klāsts pastāvīgi tiek paplašināts, lai gan nav saskatāmi apstākļi, kuru dēļ tie būtu nepieciešami.[14]

Secinājumi

  • LBAS ieskatā Latvija nav pienācīgi izpildījusi ar Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 2. panta otrās daļas ratifikāciju uzņemtās saistības noteikt oficiālo svinamo dienu apmaksāšanu.
  •  LBAS ieskatā apstrīdētā norma pārkāpj ne tikai Satversmes 91. pantā noteikto vienlīdzības principu, bet arī nenodrošina personām Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu darba samaksu.

Priekšsēdētājs Egīls Baldzēns

Kaspars Rācenājs, kaspars@lbas.lv

  1. https://tezaurs.lv/svētki
  2. Sal. sk. https://www.officeholidays.com/countries/by-continent
  3. Digest of the case law of the European Committee of Social Rights. December 2018. p.67. Pieejams: https://rm.coe.int/digest-2018-parts-i-ii-iii-iv-en/1680939f80
  4. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General comment No. 23 (2016) on the right to just and favourable conditions of work (article 7 of the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 7 April 2016, E/C.12/GC/23, Para 45. Pieejams: https://www.refworld.org/docid/5550a0b14.html
  5. Eiropas diskriminācijas novēršanas tiesību rokasgrāmata. 66.lpp. https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/1510-FRA_CASE_LAW_HANDBOOK_LV.pdf
  6. Sk.: EKT lieta: C-262/88 D.H. Barber c. Guardian Royal Exchange Assurance Group, [1990] ECR-I-01889.
  7. Sk. arī EKT 1982. gada 9. februāra spriedumu lietā 12/81, Garland  pret  British  Rail  Engineering, 1982, ECR 359, 5.punktu.
  8. Conclusions 2018 – Bosnia and Herzegovina – 2018/def/BIH/2/2/EN http://hudoc.esc.coe.int/eng/?i=2018/def/BIH/2/2/EN
  9. Conclusions 2018 – Moldova – 2018/def/MDA/2/2/EN http://hudoc.esc.coe.int/eng/?i=2018/def/MDA/2/2/EN
  10. Conclusions 2018 – Netherlands – 2018/def/NLD/2/2/EN http://hudoc.esc.coe.int/eng?i=2018/def/NLD/2/2/EN
  11. Conclusions 2014 – Portugal – 2014/def/PRT/2/2/EN http://hudoc.esc.coe.int/eng?i=2014/def/PRT/2/2/EN
  12. [12] Digest of the case law of the European Committee of Social Rights. December 2018. p.67. Pieejams: https://rm.coe.int/digest-2018-parts-i-ii-iii-iv-en/1680939f80
  13. Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 15.1.punkts.
  14. Sal. sk. Edgara Pastara viedokli Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018-14-01 11.punktā.