Itālija ir viens no reģioniem, kuru vissmagāk ir skārusi COVID-19 pandēmija. Saskaņā ar Itālijas statistikas biroja datiem bezdarba līmenis 2020.gada aprīlī sasniedza rekordzemu līmeni – 6,3%, taču būtiski palielinājās neaktīvo iedzīvotāju skaits vecuma grupā 15-64 gadi (par 746 tūkstošiem salīdzinājumā ar 2020.gada martu), neaktīvo cilvēku īpatsvaram sasniedzot 38,1%. Pašreizējās prognozes liecina, ka bezdarba līmenis 2020.gadā varētu sasniegt 11,3%, savukārt 2021.gadā statistikas prognožu centrs statista.com prognozē 11,1% lielu bezdarbu. Viena no lielākajām problēmām tieši nodarbinātības jomā ir lielais jauniešu bezdarbs, iepriekšējās krīzes ietekmē jauniešu bezdarbs vecumā no 15 līdz 24 gadiem 2014.gadā sasniedza pat 40%.
Taču nodarbinātības līmenis Itālijā ir viens no zemākajiem eirozonā, 2020.gada 1.ceturksnī tas bija 59,1%. Salīdzinājumam Latvijā nodarbinātības līmenis tajā pašā periodā bija 72,9% (vidēji eirozonā – 68,6%). Zemāks nodarbinātības līmenis 2020.gada 1.ceturksnī bija vien Grieķijai (56,7%).
Paralēli COVID-19 pandēmijai pasaule un darba tirgus turpina mainīties – digitalizācija, robotizācija, darba tirgus novecošanās (it sevišķi Eiropā), globalizācijas procesi vēršas plašumā, taču palielinās arī iekšējā tirgus nozīme. Tas ietekmē ne tikai darba devējus, bet arī darba ņēmējus un pieprasījumu pēc noteiktām prasmēm. OECD norāda uz sabiedrības novecošanos un pieaugušo izglītības lomas palielināšanos, tā, piemēram, Itālijā uz katriem desmit strādājošajiem vecumā no 15 līdz 64 gadi ir 6 cilvēki vecumā 65 gadi un vairāk, tas ir viens no augstākajiem rādītajiem starp OECD valstīm. Salīdzinājumam Latvijā tie ir 4,5 cilvēki vecumā 65 gadi un vairāk uz katriem desmit strādājošajiem vecumā no 15 līdz 64 gadi.
Prasmju jeb apmācību fondi ļauj ātri reaģēt uz prasmju pieprasījumu un dod iespēju darba ņēmējiem apgūt nepieciešamās prasmes. Itālija ir viens no piemēriem, kur ir izveidoti šādi prasmju fondi. Lai prasmju fondi veiksmīgi pastāvētu un darbotos, ir jāizpildās vairākiem nosacījumiem (Ziderman, 2016):
Pastāv vairāki iemesli, kāpēc Itālijā ir pievērsta īpaša uzmanība pieaugušo izglītībai un kāpēc darbojas prasmju fondi. Viens no tiem ir sabiedrības novecošanās, kas cita starpā Itālijā ir viens no augstākajiem rādītājiem salīdzinot ar citām OECD valstīm. Neskatoties uz to, ka pēdējos gados pieaugušo līdzdalība mūžizglītības aktivitātēs ir būtiski pieaugusi, tā joprojām ir zema un nepietiekama, lai pārvarētu tehnoloģisko risinājumu radītos šķēršļus un Itālija būtu gatava darba tirgus automatizācijas procesiem.
Kā norāda starptautiski atzīts arodbiedrību izglītības eksperts Dž. Bridžfords[1], sasaiste starp arodbiedrību iesaisti un prasmju attīstību Itālijā ir pašsaprotama. Nozaru starp-profesionālie fondi tiek veidoti desmit gadu periodam, iepriekšējā periodā līdz 2014.gadam prasmju fondu apgrozījums veidoja 5,2 miljardus eiro (Bridgford, 2017). Tā, piemēram, 2014.gadā sociālie partneri apstiprināja aptuveni 31 000 mācību plānus ar 59 tūkstošu uzņēmumu dalību un 1,6 miljoni potenciālo darbinieku iesaisti (Bridgford, 2017).
Prasmju fondi ar likumu tika izveidoti 2000.gadā, taču darbību uzsāka 2004.gadā, kad tika izveidoti 10 prasmju fondi. 2017.gadā jau darbojās 19 prasmju fondi, no kuriem 16 attiecas uz darba ņēmējiem, savukārt 3 uz vadītājiem. Prasmju fondi finansē profesionālās tālākizglītības programmas uzņēmumu, nozaru vai reģionālā līmenī un kurus, pamatojoties uz 2011. gada likumu, kā arī finansē darba vidē balstītas mācības vai praksi uzņēmumā (OECD, 2019). Kopumā var teikt, ka sociālie partneri Itālijā ir atbildīgi par mācību nodevu administrēšanu – gan administrējot ieņēmumus, gan pārraugot fondu izlietojumu mācību vajadzībām.
Pastāv uzskats, ka prasmju fondi ir būtiski veicinājuši pieaugušo līdzdalību izglītības aktivitātēs. Skaitļi runā paši par sevi – gadā prasmju fondi aptver 1 miljonu uzņēmumu un vairāk nekā 10 miljonus strādājošo, fondi pārvalda vairāk nekā 600 miljonus eiro gadā un tas ir viens no būtiskākajiem pieaugušo izglītības finansēšanas avotiem Itālijā ar apgrozījumu 600 miljoni eiro (OECD, 2019). Salīdzinājumam Itālijā ir 22,69 miljoni strādājošo vecumā no 15 līdz 64 gadiem, tātad prasmju fondi aptver gandrīz pusi strādājošo Itālijā. OECD, raksturojot prasmju fondus Itālijā, ir norādījis, ka jau kopš prasmju fondu izveides 2004.gadā ir norisinājušās debates par to vai prasmju fondi būtu pieskaitāmi pie privātajām vai sabiedriskajām institūcijām. Visbeidzot, 2016.gadā tika veiktas izmaiņas likumdošanā, juridiski nostiprinot prasmju fondus kā sabiedriskas vienības.[2] Kaut arī izmaiņas nozīmēja vairākas pozitīvas tendences, tas nenoliedzami palielināja administratīvo slogu un samazināja prasmju fondu elastību lēmumu pieņemšanā un darbībā.
Prasmju fondu darbība balstās uz principa, ka darba devēji prasmju fondā veic iemaksas kā noteiktu procentu no darba algas. To var uzskatīt par sava veida nodokli. Itālijā nodeva jeb iemaksas prasmju fondā ir zemas salīdzinot ar citām valstīm – 0,3 procenti no darba algas. Salīdzinājumam Dānijā tie ir 360 eiro gadā par katru pilna laika strādājošo fondā (provizoriski tie būtu 0,65% no darba algas attiecībā pret vidējo bruto darba samaksu valstī). Jāatzīmē, ka tas tiek novērtēts kā ļoti zems procents, pat nepietiekams finansējums, lai novērstu prasmju neatbilstību darba tirgum un finansētu visas vajadzības. Tā, piemēram, 2017.gadā no iekasētajiem 735 miljoniem, tikai 58,9% tika novirzīti prasmju fondiem, kas būtu pielīdzināms nodevai 0,19 – 0,2% apmērā (OECD, 2019). Izaicinājums, protams, ir mazo un vidējo uzņēmumu iesaiste prasmju fondu izmantošanā. Tā tikai 6,2% no mazajiem uzņēmumiem (10-19 darbinieki) saņem atbalstu no prasmju fondiem iepretim 64,1% no lielajiem uzņēmumiem (1000 un vairāk darbinieku). Savukārt no visiem prasmju fondu dalībniekiem tikai 3,5% ir uzņēmumu darbinieki ar nodarbināto skaitu no 1-9. Iemesli ir dažādi, taču neatšķiras no šķēršļiem pieaugušo izglītībā kā tas ir citās valstīs – zema izpratne par pieaugušo izglītības nepieciešamību un mūžizglītības kultūru, pārāk liels administratīvais slogs, arī nepietiekama informācija par prasmju fondu darbību utt.
Otra problēma, kuru nerisina vai arī ļoti vāji risina prasmju fondu darbība, ir pieaugušo ar zemām prasmēm jeb zemu kvalificēto iesaiste prasmju uzlabošanā. Ņemot vērā to, ka darba devējiem ir zināma autonomija lēmumu pieņemšanā par to, kuriem būtu jāsaņem atbalsts no prasmju fondiem, līdzīgi kā tas notiek vispārējā gadījumā, darba devēji izvēlēsies investēt jeb apmācīt tos, no kuriem ir sagaidāma lielāka atdeve. Arī Latvijā dati par pieaugušo izglītību apliecina, ka mūžizglītības aktivitātēs pieaugušie ar augstāko izglītību biežāk iesaistās mūžizglītības aktivitātēs nekā pieaugušie ar zemām prasmēm (BISC, 2020). Iespējams, viens no risinājumiem būtu speciālu grantu vai aktivitāšu “iezīmēšana” tieši zemu kvalificētiem darbiniekiem. Jāatzīmē, ka e-apmācību risinājumi kā viens no apmācību veidiem ar prasmju fondu atbalstu nav guvis lielu atsaucību (tikai 11,8% no visiem mācību veidiem, 77,5% no prasmju fondu atbalstītajām mācībām ir mācības klasē).
OECD norāda uz vēl vienu problēmu prasmju fondu darbībā Itālijā, proti, ne vienmēr prasmju apguve atbilst darba tirgus vajadzībām jeb, pareizāk sakot, netiek apgūtas tās prasmes, kuras ir pieprasītākās un kuras būtu nepieciešams apgūt. Tā, piemēram, no visām prasmju fondu atbalstītajām mācībām 30% ir obligātās darba drošības mācības, tai pat laikā apmācības IT jomā veido tikai 3% no kopējā apjoma (OECD, 2019). Tas nozīmē, ka tiek finansētas mācības, kuras būtu notikušas tik un tā, pat ja finansējums no prasmju fondiem nebūtu pieejams. Interesanti, ka tas ir saistīts arī ar ekonomikas struktūru un uzņēmējdarbības tradīcijām Itālijā, proti, daudzi mazie uzņēmumi specializējas tieši darba drošības apmācību organizēšanā.
Liela nozīme prasmju fondu izveidē un administrēšanā ir sociālajiem partneriem. Pirmkārt, prasmju fondu valdi veido sociālo partneru pārstāvji. Otrkārt, visus mācību plānus apstiprina sociālie partneri, t.i., bez arodbiedrības piekrišanas/apstiprinājuma nevar iesniegt mācību plānu finansējuma saņemšanai no prasmju fonda. Prasmju fondam var tikt izveidota komiteja, kura izskata un identificē prasmju prioritātes, kā arī nosaka prasmju fonda izlietojumu.
Laba mācība no Itālijas pieredzes, kura būtu jāņem vērā, ieviešot prasmju fondus Latvijā, ir fakts, ka prasmju fondu atbalstītās mācības ir balstītas uz piedāvājumu, t.i., tās ir izglītības programmas, kuras piedāvā izglītības iestādes nevis tādas izglītības programmas, kuras patiesībā darba tirgū būtu nepieciešamas. Varētu jau teikt, ka tirgus pats noregulē piedāvājuma un pieprasījuma atbilstību, taču OECD skaidro, ka Itālijas gadījumā uzņēmumi un darba ņēmēji nav labi informēti vai neizprot kādas ir darba tirgus vajadzības attiecībā uz nepieciešamajām prasmēm. Daļēji tas tiek risināts ar prasmju novērtēšanu un prognozēšanu, taču visām sistēmām jādarbojas sinhroni un jābūt saistītām, t.sk. jābūt sadarbībai ar Nodarbinātības valsts aģentūru un citām darba tirgus politikā un pieaugušo izglītošanā iesaistītajām institūcijām (arī starp prasmju fondiem).[3] Latvijā visticamāk šo uzdevumu varētu pildīt nozaru ekspertu padomes, taču pētījumos ir apstiprināts, ka nozaru ekspertu padomēm būtu jāstiprina prasmju prognozēšanas funkcija, t.sk. jāveicina darba tirgus prognožu izmantošana (AC Konsultācijas, 2019). Pagaidām tai nav sistēmiskas pieejas.
Cits elements, kura ieviešanai nepieciešama sistēmiska pieeja, ir prasmju sertificēšana. Pateicoties Itālijas sociālo partneru iniciatīvām, dažu gadu laikā pieaugušo īpatsvars, kuri ir sertificējuši savas prasmes, ir būtiski palielinājās. Galvenie nosacījumi veiksmes pamatā – prasmju sertificēšanai jābūt ērtai/vienkāršai un pieejamai jebkurā laikā. Itālijas gadījumā netiek apkopota informācija indivīda un uzņēmuma līmenī, kas, saprotams, ir uzskatāms par lielu trūkumu. Informācijai jeb statistikai par prasmju fondu darbību/pieaugušo dalību utt. būtu jābūt tādai, lai to var viegli apkopot un salīdzināt ar informāciju par pieaugušo izglītību citās datubāzēs.
Atšķirībā no Dānijas, kur prasmju fondi tiek veidoti katras nozares ietvaros uz nozares koplīguma pamata, Itālijā prasmju fondi nav piesaistīti konkrētai nozarei. Attiecīgi uzņēmumi var izvēlēties un virtuāli mainīt prasmju fondu. Tas nozīmē arī to, ka prasmju fondu starpā valda konkurence, kas OECD ekspertu ieskatā nenāk par labu prasmju fondu darbībai, t.i., konkurence nesekmē kvalitātes uzlabošanos.
Strādājošo apmācību īpatsvars no visām prasmju fondu aktivitātēm ir 87%, daļa tiek novirzīta arī bezdarbnieku apmācībām. It sevišķi tas bija aktuāli ekonomiskās krīzes laikā. Kaut arī OECD eksperti iesaka vairāk resursus veltīt tieši bezdarbnieku prasmju uzlabošanai un pārkvalifikācijai, jāņem vērā, ka iemaksas prasmju fondā veic darba devēji par esošajiem darbiniekiem. Tai pat laikā līdzīgi kā ar apdrošināšanu bezdarba gadījumiem, arī iemaksas prasmju fondā par konkrēto darbinieku var uzskatīt par apdrošināšanas prēmiju, lai darba zaudēšanas gadījumā varētu izmantot prasmju fondu priekšrocības un pēc iespējas ātrāk atgriezties darba tirgū. Būtiski, ka prasmju fondi paši par sevi var arī nesekmēt pieaugušo līdzdalību izglītībā, t.i., paralēli esošie atbalsta pasākumi kopā ar prasmju fondu izveidi, kā, piemēram, apmaksāts mācību laiks (izmaksas var segt arī no prasmju fondiem), veicinās pieaugušo dalību izglītībā.
Kaut arī prasmju fondi darbojas autonomi, tos uzrauga valsts institūcijas. Kopš 2015.gada prasmju fondu darbību un atbilstību noteikumiem uzrauga Nacionālā aktīvās nodarbinātības politikas aģentūra.
Darba devēji veic iemaksas nacionālajam sociālās drošības institūtam konkrētajam prasmju fondam, kurš tālāk pārskaita iemaksas prasmju fondam. Būtiski, ka uzņēmumiem ir jāmaksā nodeva 0,3% apmērā arī tajos gadījumos, ja prasmju fonds nav izvēlēts. Uzņēmumi var izvēlēties vienu no 16 prasmju fondiem un papildus arī no vienu 3 prasmju fondiem, kuri paredzēti vadītājiem. Uzņēmumiem ir jāizvēlas arī apmācību sniedzējs. Kaut arī tam ir jāatbilst noteiktiem kvalitātes kritērijiem, tam noteikti ir jābūt akreditētam reģionā un/vai no prasmju fondu puses. Tālāk prasmju fondi nodrošina apmācības, izvēloties vienu no diviem veidiem (OECD, 2019):
- Kolektīvie konti, t.i., kontu administrē prasmju fondi un finansē mācības, izmantojot publiskos iepirkumus. Uzņēmumi izstrādā apmācību plānus un piesakās finansējumam. Izvērtējot uzņēmuma pieteikumu, prasmju fondi var arī to noraidīt.
- Individuālie mācību konti, kontu izmanto uzņēmumi pašu darbinieku apmācību vajadzībām, tas nozīmē, ka patiesībā apmēram 70% no veiktajām iemaksām nacionālajam sociālās drošības institūtam uzņēmumi saņem atpakaļ apmācību vajadzībām. Šo pieeju galvenokārt izmanto lielie uzņēmumi, jo mazajiem uzņēmumiem var nebūt pietiekami daudz līdzekļu, lai līdzfinansētu apmācības.
Vidējais granta apmērs mācībām no prasmju fondiem Itālijā ir 184 eiro, salīdzinoši zemais finansējums ir skaidrojams ar zemajām iemaksām prasmju fondos. Piemēram, Īrijā iemaksas ir 0,8%, attiecīgi SkillNet vidējais granta lielums ir 240 eiro. OECD eksperti atzīst, ka prasmju fondu veiksmes pamatā ir arī spēcīgas organizācijas/institūcijas, kuras uzrauga prasmju fondu darbību un uzraudzība ir nostiprināta ar likumu. Lai nesadārdzinātu darbaspēka izmaksas, iespējams ieguldītie līdzekļi varētu būt atmaksājami.
Tādā veidā, piemēram, Likums par valsts atbalstu ir noteicis vairākus ierobežojumus attiecībā uz kolektīvajiem kontiem, piemēram, nav atļauts finansēt darba drošības mācības.
No Itālijas būtu jāmācās ne tikai labais, bet arī viņu kļūdas. Viena no tām OECD ekspertu ieskatā ir prasmju fondu ietekmes izvērtējuma neesamība. Attiecīgi, ieviešot prasmju fondus citās valstīs, būtu jādomā par instrumentiem vai metodoloģiju, kā tiks mērīta prasmju fondu darbības efektivitāte un kādi ir sagaidāmie rezultāti.
Avoti:
AC Konsultācijas, 2019. Darba tirgus apsteidzošo pārkārtojumu sistēmas izveides iespējas un vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognožu sasaiste ar rīcībpolitiku. Pētījuma gala ziņojums. Pieejams: https://em.gov.lv/lv/nozares_politika/tautsaimniecibas_attistiba/petijumi/petijums__darba_tirgus_apsteidzoso_parkartojumu_sistemas_izveides_iespejas_un_videja_un_ilgtermina_darba_tirgus_prognozu_sasaiste_ar_ricibpolitiku_/
Baltic Institute of Social Sciences (BISC), 2020. Nodarbināto pieaugušo ar zemu kvalifikāciju efektīvākas iesaistes mācībās izvērtējums. Pieejams: http://petijumi.mk.gov.lv/
Brigdford J., 2017. Trade union involvement in skills development: an international review. International Labour Organization. Pieejams:
https://www.ilo.org/skills/pubs/WCMS_585697/lang–en/index.htm
OECD, 2019. Adult Learning in Italy. What role for Training Funds? Pieejams: https://www.oecd.org/els/adult-learning-in-italy-9789264311978-en.htm
Ziderman A., 2016. Funding Mechanisms for Financing Vocational Training: An Analytical Framework. Institute of labour Economics, Policy Paper No 110 https://www.iza.org/publications/pp/110/funding-mechanisms-for-financing-vocational-training-an-analytical-framework
- Dž.Bridžfords ilgus gadus bija arī Eiropas arodbiedrību institūta vadītājs
- Darba un sociālo lietu ministrija apmācības fondus saistīja ar likumu par valsts atbalstu un publiskā iepirkuma likumdošanu
- OECD Itālijā iesaka izveidot Nacionālo pieaugušo izglītības observatoriju, kuras uzdevums būtu koordinēt visu iesaistīto institūciju, organizāciju un vienību pieaugušo izglītības jomā darbību