21. septembrī norisinājās Eiropas Sociālo tiesību komitejas (komiteja) un Labklājības ministrijas kopīgi rīkota sanāksme par Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (Harta) neratificētajiem pantiem. Sanāksmes ietvaros Komiteja prezentēja jaunu ziņošanas procesu un noklausījās ministrijas prezentācijas un komentārus par gatavību ratificēt atlikušos Hartas pantus. To starpā ir arodbiedrībām svarīgi Hartas 4. panta 1.punkts par taisnīgu atalgojumu, Hartas 12.panta 3. un 4.punktu un 23.pantu par sociālo aizsardzību, kā arī kolektīvo sūdzību protokols.
Hartas 4. panta “Tiesības uz taisnīgu atalgojumu” 1.punkts paredz, ka nolūkā nodrošināt efektīvu tiesību uz taisnīgu atalgojumu izmantošanu, Līgumslēdzējas puses, apspriežoties ar darba devēju un strādājošo organizācijām, apņemas atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus (cienīgus) dzīves apstākļus. Savos 2018.gada secinājumos par neratificētām Hartas normām (First Report on the Non-Accepted Provisions of the European Social Charter) Eiropas Sociālo tiesību komiteja uzsver, ka koncepts “cienīgas dzīves standarts” aptver vairāk nekā pamata materiālo vajadzību apmierināšanu, piemēram ēdiens, apģērbs, dzīves vieta, un ietver resursus, kuri ir nepieciešami, lai piedalītos kultūras, izglītības un sociālajos pasākumos. Lai atlīdzību uzskatītu par taisnīgu, tā nevar būt mazāka par 60% no neto vidējās algas. Ja minimālā alga ir starp 50% un 60% no neto vidējās algas, valstij jāizvērtē, vai minimālā alga ir pietiekama, lai nodrošinātu cienīgas dzīves standartu. Savukārt, ja minimālā alga ir zem 50% no neto vidējās algas, to uzskata par netaisnīgu un attiecīgi valsts situāciju par neatbilstošu Hartas 4.panta 1.punktam.
Papildus Eiropas Sociālo tiesību komiteja secinājumos uzsvēra, ka lēmums par Hartas 4.panta 1.punkta ratifikāciju ir politisks un attiecas uz to, vai valsts uzskata šo svarīgu pamattiesību par svarīgu un mērķi “taisnīgs atalgojums” par tādu, uz kuru jātiecas un jāsasniedz.
LBAS pievērsa uzmanību, ka patlaban minimālā alga Latvijā joprojām ir zem Hartas 4.panta 1.punktā noteiktā taisnīgā atalgojuma sliekšņa. 2022.gadā neto vidējā darba samaksa Latvijā sasniedza 1006,00 eiro (1373,00 eiro bruto) mēnesī, tikmēr minimālā alga tika noteikta 447,50 eiro neto jeb 500,00 eiro bruto līmenī, veidojot attiecību 44,5% no neto vidējās algas un būtiski atpaliekot no prasībām, ko nosaka Sociālās Hartas prasības. 2023. gadā minimālā alga ievērojami pieauga līdz 620 eiro bruto mēnesī, kas nozīmē neto minimālo algu 534,69 eiro 2023. gadā. Savukārt 2023. gada 1. ceturksnī neto vidējā alga Latvijā sasniedza 1072,79 eiro mēnesī, minimālās un vidējās algas attiecībai pietuvojoties Hartas rekomendācijām, sasniedzot 49,8%. Lai gan rādītājs 1. ceturksnī gandrīz sasniedz rekomendēto līmeni, algu pieauguma prognozes 2023. gadam liecina, ka bruto vidējā alga varētu pārsniegt 1500 eiro slieksni un pat sasniegt 1530 eiro mēnesī, kas nozīmē, ka 2023. gada neto vidējie rādītāji varētu svārstīties no 1097,00 eiro līdz 1116, 25 eiro. mēnesī, atstājot 2023. gada minimālās un vidējās neto algas attiecību robežās no 48,7% līdz 47,9%.
2024.gadā valdība jau ir noteikusi bruto minimālo algu 700 eiro mēnesī jeb 585,82 eiro neto pēc pašreizējām nodokļu likmēm, taču šobrīd Finanšu ministrija un Sociālie partneri diskutē par nodokļu reformām, tostarp darbaspēka nodokļa likmēm un neapliekamo minimumu. Šobrīd apspriestie scenāriji liecina, ka reforma varētu ieviest jaunus progresivitātes sliekšņus, kas palielinātu neto algas gan zemo, gan vidējo algu saņēmējiem, apgrūtinot jēgpilnu rezultātu prognozēšanu attiecībā uz minimālās un vidējās algas attiecību 2024. gadā. Tajā pašā laikā algu pieauguma tempiem ir būtiski jāsamazinās no tendencēm iepriekšējos periodos un jāapstājas pie aptuveni 1600 eiro bruto mēnesī, lai 2024. gadā saglabātu minimālās un vidējās algas attiecību 50% līmenī. Ņemot vērā inflācijas temus un darbaspēka piedāvājuma trūkumu, strauja algu pieauguma palēnināšanās nav paredzama.
LBAS izteica bažas, ka Latvijas situācija norāda uz to, ka minimālā alga neatbilst konceptam “cienīgs dzīves līmenis”, kā tas ir skaidrots Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2018. gada secinājumos, proti, minimālā alga Latvijā pilnībā nesedz materiālās pamatvajadzības, piemēram, pārtiku, apģērbu un mājokli, un nevar nodrošināt resursus, kas nepieciešami, lai piedalītos kultūras, izglītības un sociālās aktivitātēs.
2021.gadā nabadzības slieksnis Latvijā vienas personas mājsaimniecībā bija 512,88 eiro, kas pārsniedz tā paša gada neto minimālās algas līmeni, kas nozīmē, ka daļa pilna laika nodarbināto dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Tāds pats rezultāts sagaidāms arī 2022. un 2023. gadā. Turklāt 22,5% Latvijas iedzīvotāju 2021. gadā dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. Kā liecina EU-SILC dati par materiālo nenodrošinātību 2022. gadā, 73,2% mājsaimniecību, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, bija problēmas ar neparedzētu izdevumu segšanu, 54,8% nevarēja atļauties doties atvaļinājumā ārpus savas mājas, 19,5% nevarēja atļauties segt. mājsaimniecības uzturēšanas izdevumus un 11,8% nevarēja segt komunālos maksājumus.
Eurostat dati par ienākumu sadales nevienlīdzību liecina, ka Latvija joprojām ir viens no zemākajām rādītājiem šajā pozīcijā starp ES dalībvalstīm, ieņemot trešo zemāko pozīciju ar nevienlīdzības koeficientu 6,63 2021. gadā, kas būtiski atpaliek no ES vidējā rādītājā – 4,97, tādējādi parādot uzskatāmu vajadzību pēc Sociālās Hartas 4. panta 1. punkta ratifikācijas.
Visbeidzot spēkā stājusies Direktīva par adekvātu minimālo algu ES. Direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka darbinieki saņem adekvātu minimālo algu cienīgai dzīvošanai neatkarīgi no tā, kur tie ir nodarbināti. Direktīva paredz dalībvalstīm pienākumu regulāri pārskatīt minimālo algu, lai nodrošinātu tās adekvātumu, iestrādāt tiesību aktos noteiktos kritērijus, to starpā pirktspēju. Direktīva paredz dalībvalstīm izmantot indikatīvās atsauces vērtības, lai novērtētu minimālās algas atbilstību, piemēram, 60 % no bruto darba samaksas mediānas un 50 % no vidējās bruto algas. Direktīvas, kuras normas Latvijai būs jāpārņem savos tiesību aktos, mērķis un saturs ir līdzīgi Hartas 4.panta 1.puknta mērķim un saturam. Tuvākajā laikā Latvijas valdībai būs jānodrošina Latvijas tiesību aktu atbilstību direktīvas normām. Tātad tiesību akti būs savā ziņā atbilstoši arī Hartas 4.panta 1.punktam.
Ņemot vērā šos argumentus, LBAS neredz argumentus un šķēršļus, lai neratificētu Hartas 4.panta 1.punktu un aicina Latvijas valdību pēc iespējas ātrāk to ratificēt, lai parādītu Latvijas apņemšanos virzīties uz mērķa “taisnīgs atalgojums” sasniegšanu.
Hartas 12.panta 3.apakšapunkts nosaka, ka dalībvalsts apņemas progresīvi paaugstināt sociālās sistēmas nodrošināšanu līdz augstākam līmenim. LBAS uzsver, ka, lai to sasniegtu, Latvijai ir jāveic vairāki uzdevumi sociālās nevienlīdzības un nabadzības mazināšanā.
Satversmes tiesa 2020. gada 25. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-24-03 “Par Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni”, atzīstot to 2. punkta neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam”. Minētā tiesību norma noteica, ka garantētais minimālais ienākumu (turpmāk – GMI) līmenis personai ir 53 eiro mēnesī. Ministru kabinets no 2020. gada 1. janvāra paaugstināja GMI līmeni par 11 eiro un noteica, ka tas ir 64 eiro. 2023.gada sākumā valdība apstiprināja izmaiņas, atbalstot minimālo ienākumu sliekšņu paaugstināšanu no 1. jūlija. Jaunie minimālo ienākumu sliekšņi stāsies spēkā no 2023. gada 1. jūlija, bet turpmāk, sākot ar 2024. gadu, tie tiks pārskatīti katra gada janvārī. Valdības atbalstītie grozījumi likumā ”Par sociālos drošību” paredz, ka no 2023. gada 1. jūlija minimālo ienākumu slieksnis nav zemāks par 20% no ienākumu mediānas. GMI slieksnis būs 125 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 87,5 eiro pārējām personām mājsaimniecībā.
Vienlaikus nabadzības riska līmenim 2021.gadā Latvijā bija pakļauti 22,5% iedzīvotāju un pēdējo desmit gadu laikā tas ir palielinājies, it sevišķi tas skar gados vecākus iedzīvotājus. Tas nozīmē, ka valdības noteiktais minimālais ienākumu slieksnis ir pārāk zems un nenodrošina cilvēkam cienīgus dzīves apstākļus. Vērtējot pēc mājsaimniecību tipa, visvairāk nabadzība skar tās mājsaimniecības, kurās dzīvo viena persona 65 gadi un vairāk (68,4%) un viena sieviete (53,9%). Tas nozīmē, ka katra otrā sieviete, kura dzīvo viena, ir pakļauta nabadzībai. Vismazāk nabadzības riska līmenim ir pakļauti divi pieaugušie ar vienu apgādībā esošu bērnu – tādu 2021.gadā bija 15,1%.
Trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis no 2023.gada 1.jūlija būs 313 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 219 eiro pārējām personām mājsaimniecībā. Kaut arī to personu īpatsvars zem minimālo ienākumu sliekšņa, rēķinot uz 1 personu, samazinās, tas joprojām ir augsts – 2021.gadā 7,9% iedzīvotāju saņēma mazāk nekā minimālais ienākumu slieksnis (125 eiro). Attiecīgi pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir palielinājies to iedzīvotāju skaits, kuriem ir ilgstoša slimība vai ilgstoša veselības problēma 16 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem, 2022.gada 40,9% bija ilgstoša slimība vai ilgstoša veselības problēma.
Attiecībā uz nevienlīdzību, Latvijai ir trešais augstākais rādītājs ienākumu nevienlīdzībā (20/80). Vēl augstāks rādītājs ir tikai Lietuvai un Bulgārijai. Rādītājs atspoguļo attiecību starp tiem 20% iedzīvotājiem, kuri saņem augstākos ienākumus attiecībā pret tiem 20% iedzīvotāju, kuri saņem zemākos ienākumus. Arī Džini koeficients, kurš norāda uz ienākumu nevienlīdzību, ir otrs augstākais starp visām ES dalībvalstīm 2021.gadā (sliktāks rezultāts ir tikai Bulgārijai).
Hartas 12.panta 4.apakšapunks paredz, nolūkā nodrošināt efektīvu tiesību uz sociālo drošību izmantošanu, noslēgt attiecīgus divpusējus un daudzpusējus līgumus vai veikt citus pasākumus, saskaņā ar šajos līgumos minētajiem nosacījumiem.
LBAS uzsver, ka saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informāciju, ja tiesību uz bezdarbnieka pabalstu iegūšana, paturēšana, ilgums vai atgūšana ir atkarīga no apdrošināšanas periodu izpildes, tiek ņemti vērā jebkurā citā ES dalībvalstī izpildītie apdrošināšanas periodi, tā, it kā tie būtu izpildīti saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem.
Ņemot vērā šo informāciju, LBAS uzskata, ka ir nepieciešams ratificēt Hartas 12.panta 3. un 4.punktu un 23.pantu un aicina Latvijas valdību to darīt pēc iespējas ātrāk.
Visbeidzot LBAS aicina Latvijas valdību ratificēt arī pārējos Hartas neratificētus pantus, kā arī kolektīvo sūdzību mehānismu (Hartas pants D – Kolektīvās sūdzības), lai Latvijas iedzīvotājiem un starptautiskajai kopienai sniegtu signālu, ka Latvija virzās uz sociālo konverģenci, uztver pamattiesību realizāciju par politisku prioritāti un ir gatava spert nepieciešamos soļus un investēt resursus savu iedzīvotāju Labklājības uzlabošanā un sociālo tiesību realizācijā praksē.
Nataļja Preisa, LBAS eksperte
Linda Romele, LBAS eksperte
Mārtiņš Svirskis, LBAS eksperts