Ar šo rakstu tiks turpināta iepriekšējos gados iesāktā tradīcija apskatīt būtiskākos Latvijas Republikas Senāta spriedumus darba tiesībās. Turpmāk lasītāji tiks iepazīstināti ar 2022. gadā taisīto spriedumu atziņām.
Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 6. janvāra spriedums lietā SKC-148/2022 (C33366520).
Tēzes:
- Ārsta atzinuma par personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam tvērumā ietilpst ne tikai personas veselības stāvokļa novērtējums (Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 219 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” 3. pielikuma “Obligātās veselības pārbaudes karte” 11. punkts), bet arī arodslimībās sertificētā ārsta īpašās piezīmes un ieteikumi darba devējam (Obligātās veselības pārbaudes kartes 12. punkts).
- Tiesai ir jāpārbauda, kādus pasākumus darba devēja ir veikusi, lai ievērotu arodslimību ārsta ieteikumus un darbiniece nezaudētu darbu, kā arī kādas ir darba devējas iespējas atbilstoši normatīvo aktu prasībām nodarbināt darbinieci, kurai ir arodslimība, līdzšinējā vai citā darbā. Tiesai ir jānoskaidrot vai darbiniece spēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ.
Lietas apstākļi
Darbiniecei 2019.gada 20.februārī ir apstiprināta arodslimība. Atbilstoši ārstu komisijas ziņojumam darba devējai noteikts pienākums novērst un mazināt šādus darba vides riska faktorus: fiziskās pārslodze – piespiedu darba poza – stāvus, saliecoties, bieži noliecoties, biežas rotācijas, iešana uz priekšu atpakaļ pārāk lielā distancē, atkārtota smagumu pārvietošana. Komisija ieteikusi samazināt slodzi statiskajās darba pozās, samazināt slodzi darbā ar biežām atkārtotām vienveidīgām roku kustībām, roku pārslodzi. Kontrindicēta nemehanizēta smagumu pārvietošana. Darba vieta un aprīkojums jānodrošina ar pareizu ergonomiku.
Ņemot vērā, ka darbiniecei bija apstiprināta arodslimība un viņa tika nodarbināta darbā, kas saistīts ar veselībai kaitīgiem darba vides faktoriem, saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 15.panta pirmo daļu darba devēja 2020.gada 10.martā nosūtīja darbinieci uz obligāto veselības pārbaudi.
Veicot veselības stāvokļa novērtējumu, arodslimībās sertificēts ārsts Obligātās veselības pārbaudes kartes 11.punktā pasvītrojis 11.1.apakšpunktu – veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam, taču nav apšaubāms, ka viņas atbilstība veicamajam darbam un iespēja strādāt attiecīgajā amatā ir vērtējama saistībā ar nepieciešamību nodrošināt darbiniecei konkrētus darba apstākļus, kas norādīti kartes 12.punktā, proti, samazināt darbu ar fiziskajām pārslodzēm (punkts 4.9.1., 4.9.2., 4..9.3., 4.9.4., 4.9.5.) par 20 % no darba laika atbilstoši darbspēju zaudējumam.
2020.gada 22.aprīlī darba devēja Veselības pārbaudes kartes III sadaļā „Darba devēja veiktie pasākumi atbilstoši obligātās veselības pārbaudes atzinumā norādītajam” izdarījusi ierakstu: atbilstoši ārsta atzinumam, piezīmēm un ieteikumiem nav iespējas nodrošināt citu darba laika pielāgojumu vai pārcelt citā darbā.
Ar 2020.gada 17.aprīļa paziņojumu par darba līguma uzteikumu darbiniece informēta, ka darba devējai nav iespēju nodrošināt darbiniecei darba laika pielāgojumu atbilstoši obligātās veselības pārbaudes atzinumam, samazināt noteikto darba slodzi vai pārcelt viņu citā darbā, kas nodrošinātu drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Ievērojot minēto un pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7.punktu un Darba likuma 101.panta ceturto daļu, darba devēja uzsaka darba līgumu, uzteikums stājas spēkā 2020.gada 24.aprīlī. 2020.gada 23.aprīļa rīkojumā par atbrīvošanu no darba norādīts, ka darbiniece tiek atbrīvota no darba 2020.gada 24.aprīlī.
Darbiniece uzteikumu un rīkojumu apstrīdēja tiesā norādot, ka arodslimību ārsta 2020.gada 27.marta atzinumā nepārprotami norādīts, ka darbinieces veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam, savukārt Obligātās veselības pārbaudes kartes III sadaļā darba devēja nav norādījusi veiktos pasākumus un nav veikusi nepieciešamās atzīmes. Minētais liecina, ka, izmantojot darbinieces vecumu un ar to saistīto objektīvo fizisko stāvokli, darba devēja faktiski cenšas atbrīvoties no šādas darbinieces.
Pirmās instances tiesa darbinieces prasību noraidīja, secinot, ka uzteikums ir tiesisks, savukārt darba devējai nav iespējams nodrošināt prasītāju ar darbu, ievērojot ārsta atzinumu un ieteikumus, kā arī pārcelt viņu citā darbā.
Apelācijas instances tiesa nolēma uzteikumu atzīt par spēkā neesošu un atjaunot darbinieci darbā. Tiesa norādīja, ka arī Darba aizsardzības likuma 15.panta pirmo daļu, ir secināms, ka pamats darba devēja uzteikumam saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7.punktu var būt vienīgi Noteikumu Nr. 219 noteiktajā kārtībā sastādīts ārsta atzinums, kas apliecina faktu, ka darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, savukārt vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē neietilpst Noteikumu Nr. 219 noteiktajā kārtībā sagatavota ārsta atzinuma pamatotības pārbaude un norādīto apstākļu pārvērtēšana.
Senāts atzina, ka spriedums ir atceļams, jo tiesa nepareizi tikai par rekomendējošām un ar darba tiesisko attiecību turpināšanas iespējām nesaistītām atzinusi darrbinieces Obligātās veselības pārbaudes kartes 12.punktā izdarītās arodslimību ārsta īpašās piezīmes un ieteikumus darba devējai, ignorējot faktu, ka arī 12.punkts ietilpst kartes II sadaļā „Atzinums par personas veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam”. Apgabaltiesa apmierinājusi prasību, atsaucoties tikai uz ārsta atzinumu daļā par darbinieces veselības stāvokļa novērtējumu (11.punkts), nesniedzot vērtējumu atzinumā sniegtajiem ieteikumiem (12.punkts), kā arī šādu ieteikumu tiesiskajām sekām. Tiesa nav pārbaudījusi, kādus pasākumus darba devēja ir veikusi, lai ievērotu arodslimību ārsta ieteikumus un darbiniece nezaudētu darbu, kā arī kādas ir darba devējas iespējas atbilstoši normatīvo aktu prasībām nodarbināt prasītāju, kurai ir arodslimība, līdzšinējā vai citā darbā. Līdz ar to faktiski nav noskaidrots, vai darbiniece spēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ.
Senāts spriedumā izteica šādas atziņas:
Par Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7.punkta tvērumu
- Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6., 7. un 11.punktā minētie uzteikuma pamati ir gadījumi, kuros nav konstatējama darbinieka vaina darba pienākumu nepildīšanā vai nepienācīgā izpildē, bet turpmāka darbinieka nodarbināšana atbilstoši līdzšinējiem darba līguma noteikumiem nav iespējama tādu objektīvu apstākļu dēļ, kas saistīti ar darbinieka nepietiekamām darbspējām, un darba devējam nav iespējams darbinieku ar viņa piekrišanu turpmāk nodarbināt citā darbā. Darbinieka nespēja turpmāk nevainojami izpildīt darba pienākumus var būt saistīta gan ar fizisko, gan psihisko piemērotību, tostarp ar fiziskā spēka, izveicības, redzes vai dzirdes asuma, koncentrēšanās vai atmiņas spēju samazināšanos. Turklāt darbspēju samazināšanās vai zuduma cēloņiem nav nozīmes, to var izsaukt gan slimība, gan vecuma izmaiņas.[1]
- Lai darba devējam rastos tiesības uzteikt līgumu pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7.punktu, ir jākonstatē ilglaicīgi, pastāvīgi darbspēju zudumi, kuru dēļ darbinieks vairs nespēj pienācīgi veikt nolīgtos darba pienākumus. Tādējādi ir jāpastāv cēloniskajam sakaram starp darbspēju samazināšanos un nespēju veikt darbu, jo, no vienas puses, pati par sevi veselības pasliktināšanās, darbspēju pazemināšanās, arī invaliditātes iegūšana nevar būt pietiekams pamats darba tiesisko attiecību izbeigšanai. No otras puses, uzteikuma pamats var būt arī daļēja, ne tikai pilnīga darbspēju zaudēšana, ja tā ietekmē darba veikšanu. [2]
- Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7.punkta saturu konkretizē Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumi Nr. 219 „Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude”.[3]
- Senāts nav atzinis, ka pamats Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7.punkta piemērošanai var būt tikai tāds ārsta atzinums, kurā izdarīta atzīme (Obligātās veselības pārbaudes kartes 11.punktā pasvītrots 11.2.apakšpunkts), ka personas veselības stāvoklis neatbilst veicamajam darbam, un tiek konstatēti Noteikumu Nr. 219 46.punktā norādītie gadījumi.
Darba devēja pienākums aizsargāt darbinieka veselību
- Atbilstoši Darba aizsardzības likuma 27.panta pirmajai daļai darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā.
- Darbinieka veselība ir aizsargājama, un darba devējam ir jānodrošina, ka, pildot darba pienākumus, darbinieks būtiski nekaitē savai veselībai.
Noteikumu Nr. 219 3.pielikuma II sadaļā iekļauto normu iztulkojums
- Obligātās veselības pārbaudes kartes 11.punktā ārsta dotais personas veselības stāvokļa novērtējums (šajā gadījumā – veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam) ir aplūkojams kopsakarā ar 12.punktā izdarītajām īpašajām atzīmēm un ieteikumiem, kas ir saistoši darba devējam.
- Šāds Noteikumu Nr. 219 3.pielikuma II sadaļā iekļauto normu iztulkojums atbilst arī Senāta 2019.gada 3.decembra spriedumā lietā Nr. SKA- 326/2019 ( ECLI:LV:AT:2019:1203.A420282716.3.S), kurā tika izšķirts strīds par muitas amatpersonas atbrīvošanu no amata sakarā ar nespēju veikt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ, izteiktajām atziņām (sk. minētā sprieduma 10.punktu).
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists