LBAS logo

Senāta spriedumi darba tiesībās 2022. gadā (11)

I

Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 22. decembra spriedums lietā Nr. SKC-188/2022 (C33369520)

Lietas faktiskie apstākļi[1]

Darba devēja atstādināja darbinieci no darba, Rīkojumā norādot, ka tā ir konstatējusi nelikumīgu informācijas iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu trešajām personām. Darbinieces sūtītā informācija no viņas darba e-pasta uz savu privāto e- pastu un darbiniecei (asistentei) pirmsšķietami ir uzskatāma par darba devējas komercnoslēpumu Komercnoslēpuma aizsardzības likuma izpratnē.

Atbilstoši darba līguma 9.punktam darbiniece esot apņēmusies nevienam neizpaust jebkuru viņas rīcībā esošo informāciju par darba devēja ekonomisko un finansiālo stāvokli, organizatorisko struktūru, personālu, darba atalgojumu un darba algu apmēriem, citiem materiāliem un stimuliem. Tāpat darbiniece parakstījusi darba līguma pielikumu Nr. 2 „Par datu, kas kļuvuši zināmi darba procesā, neizpaušanu”, atbilstoši kuram viņa apņēmusies jebkuru informāciju un datus, kas kļuvuši zināmi (tajā skaitā fizisko personu datus), pildot darba pienākumus, kā arī citu informāciju, kas kļuvusi zināma darba vietā un darba laikā, izmantot (izpaust) tikai, ņemot vērā norādījumu, saskaņā ar iekšējās kārtības noteikumiem, instrukcijām, rīkojumiem utt. Darbiniece arī apņēmusies neizpaust viņas rīcībā esošo informāciju trešajai personai (tajā skaitā arī iestādes darbiniekiem, ja iestādes vadības normatīvajos dokumentos nav norādīts citādi) visā darba līguma darbības laikā, kā arī pēc darba līguma attiecību izbeigšanās.

Darbiniece cēla prasību tiesā, norādot, ka Rīkojums par atstādināšanu no darba nav tiesiski pamatots, jo darba devēja atbilstoši Darba likuma 83.panta pirmajai daļai nedz darba līguma pielikumā Nr. 2, nedz citā dokumentā nav norādījusi, kāda darba devējas informācija ir komercnoslēpums. Savukārt asistentei pārsūtītā informācija nepieciešama viņas pienākumu pildīšanai un vadītājas amata pēctecības nodrošināšanai sakarā ar saņemto darba līguma uzteikumu.

Līdz ar to, pēc būtības strīda jautājums tiesā bija vai ir noticis komercnoslēpuma tiesību pārkāpums, kas bija pamats darba devējai atstādināt darbiniecei no darba atbilstoši Darba likuma 58.pantam.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa darbinieces prasību noraidīja.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums atceļams, lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Senāts secināja, ka tiesa ir atsaukusies uz pazīmēm, kuras jākonstatē, lai uz informāciju attiecinātu komercnoslēpuma statusu, taču spriedumā nav pamatots, ka strīdus informācija minētajām pazīmēm atbilst. Tiesa nav atbilstoši piemērojamo normu jēgai izvērtējusi, vai darba līgumā un tā 2.pielikumā noteiktie ierobežojumi darbinieces rīcībai ar darba devējas informāciju bija tādi, kas pietiekami skaidri darbiniecei ļāva identificēt informāciju, kas atzīstama par komercnoslēpumu, kā arī nav devusi novērtējumu, vai strīdus informācija ir atzīstama par komercnoslēpumu.

Senāta būtiskākās atziņas:

  • Lai atzītu par pierādītu komercnoslēpuma tiesību pārkāpumu gadījumā, kad darbiniece apstrīd, ka strīdus informācija ir bijusi komercnoslēpums, tiesai vispirms atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.panta pirmajai daļai ir jānoskaidro attiecīgās informācijas atbilstība komercnoslēpuma pazīmēm un pēc tam jāvērtē, vai ar konkrētajām darbībām darbiniece ir nelikumīgi ieguvusi, izmantojusi vai izpaudusi komercnoslēpumu.

Par darba devēja pienākumu norādīt, kas ir komercnoslēpums

  • Darba devēja pienākums rakstveidā norādīt, kura informācija uzskatāma par komercnoslēpumu, noteikts, lai darbinieks zina, kuru informāciju viņš nav tiesīgs iegūt, izmantot vai izplatīt bez komercnoslēpuma turētāja (darba devēja) atļaujas.
  • Šo darba devēja pienākumu var atzīt par izpildītu tikai tad, kad atbilstošā informācija ir pietiekami skaidri noteikta, nevis, piemēram, vispārīgi noteikts, ka jebkāda informācija, kura darba tiesisko attiecību ietvaros nonāk darbinieka rīcībā, ir atzīstama par komercnoslēpumu.
  • Šāda vispārīga norāde maldina par attiecīgās informācijas tiesiskās aizsardzības tvērumu, attiecinot to arī uz informāciju, kas nav aizsargājama kā komercnoslēpums (informāciju, kas neatbilst kādai no Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.panta pirmajā daļā norādītajām pazīmēm; informāciju, kas ar normatīvo aktu noteikta par tādu, kas nevar būt par komercnoslēpuma priekšmetu). Minētās tiesību normas mērķis nav piešķirt darba devējam tiesības paplašināt aizsardzību arī uz tādu informāciju, kas neatbilst komercnoslēpuma pazīmēm.
  • Pēc būtības Darba likuma 83.panta pirmajā daļā noteiktais darba devēja pienākums ir normatīvi paredzēts komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pienākums, kas darba devējam jāveic, lai attiecīgā informācija būtu atzīstama par komercnoslēpumu (Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.panta pirmās daļas 3.punkta izpratnē). Šā pienākuma izpildē būtiska nozīme ir tam, lai darba devējs identificētu komerciāli vērtīgu slepenu informāciju, kas ir nepieciešamais priekšnosacījums, lai varētu īstenot konkrētajai situācijai atbilstošus un saprātīgus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus.

Par komercnoslēpuma un konfidenciālas informācijas jēdzienu

  • Komercnoslēpums ir Komercnoslēpuma aizsardzības likumā definētām pazīmēm atbilstoša informācija (2.panta pirmā daļa). Likumdevējs ir paredzējis noteiktus tiesiskās aizsardzības līdzekļus (sk. likuma III.nodaļu), kurus pret citu personu var vērst tikai tad, ja konstatē, ka ir notikusi komercnoslēpuma nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana.
  • Savukārt konfidenciāla informācija ir plašāks jēdziens, kas attiecas ne vien uz komercnoslēpumu saturošu informāciju, bet uz jebkādu informāciju, kurai ar tiesību aktu vai līgumu noteikts neizpaužamas informācijas statuss, tostarp tā var būt informācija, kurai nepiemīt komerciāla vērtība.
  • Ne katra konfidenciāla informācija ir komercnoslēpums, bet katrs komercnoslēpums ir konfidenciāla rakstura informācija.

II

Senāta Civillietu departamenta 2022. gada 15. decembra spriedums  lietā Nr. SKA-68/2022 (A420340217)

Lietas faktiskie apstākļi

Ar Administratīvās rajona tiesas 16.02.2017. spriedumu lietā Nr. A420284915 atzīts par prettiesisku Būvniecības valsts kontroles biroja (turpmāk – birojs) 05.08.2015. rīkojums, ar kuru izbeigtas valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju. Pamatojoties uz minēto spriedumu, pieteicējs atjaunots civildienestā un vērsās birojā ar iesniegumu lūdzot atlīdzināt viņam ar prettiesisko rīkojumu radītos zaudējumus 20 275,97 euro apmērā, ko veido nesaņemtā darba samaksa, kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, inflācijas procenti un bezdarbnieka pabalsts. Papildus pieteicējs lūdza atlīdzināt arī zaudējumus, kas saistīti ar valsts nodevu maksājumiem par pieteicēja kā individuālā komersanta reģistrāciju un likvidāciju un autovadītāju kursu apguvi, kā arī atlīdzināt nemantisko kaitējumu.

Ar Ekonomikas ministrijas lēmumu pieteicējam atlīdzināti mantiskie zaudējumi par laika posmu no valsts civildienesta attiecību izbeigšanas dienas 2015.gada 8.augustā līdz valsts civildienesta attiecību atjaunošanas brīdim 02.04.2017, izmaksājot nesaņemto darba samaksu 10 200,23 euro apmērā pēc nodokļu nomaksas. Ministrija noraidīja pieteicēja iesniegumu par mantisko zaudējumu atlīdzināšanu pārējā daļā, kā arī daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

Pieteicējs nepiekrita ministrijas lēmumiem un vērsās tiesā ar pieteikumu par mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

Administratīvā apgabaltiesa pieteicēja pieteikumu apmierināja daļā par likumisko procentu samaksu par atlīdzinājuma izmaksas termiņa kavējumu, bet pārējā daļā pieteikumu noraidīja.

Senāts atzina, ka pēc būtības ir pamatots pieteicēja arguments par viņa tiesībām prasīt mantisko zaudējumu atlīdzinājumu par naudas vērtības kritumu un secināja, ka naudas vērtības kritums var būt viens no mantisko zaudējumu veidiem, ja persona to ir lūgusi atlīdzināt. Tātad šāds prasījums ir vērtējams pēc būtības, ja persona to ir izteikusi.

Ņemot vērā, ka Senāts nolēma atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā par inflācijas koeficienta piemērošanu un nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai, galvenā uzmanība turpmāk tiks pievērsta Senāta atziņām par šo jautājumu.[2]

Inflācijas izraisīts naudas vērtības kritums var tikt uzskatīts par mantisko zaudējumu

  • Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā (turpmāk – Zaudējumu atlīdzināšanas likums) exspressis verbis nav paredzēta inflācijas koeficientu piemērošana, tostarp izmaksājot zaudējuma atlīdzinājumu, kas sastāv no nesaņemtās darba samaksas. Vienlaikus [..] ir pamats secināt, ka inflācijas izraisīts naudas vērtības kritums var tikt uzskatīts par mantisko zaudējumu un persona ir tiesīga prasīt atlīdzinājumu par šo naudas vērtības kritumu.
  • Zaudējumu atlīdzināšanas likuma 7.panta pirmā daļa noteic, ka mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ. [a]tbilstoši šā likuma 13.panta otrajai daļai, nosakot zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, papildus var ņemt vērā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus, ja tos ir iespējams objektīvi pierādīt.

Inflācijas apmēru var objektīvi pierādīt

  • Inflācijas apmērs Latvijā ir uzskatāms par tādu, kuru var objektīvi pierādīt, jo inflācijas līmeni Latvijā aprēķina Centrālā statistikas pārvalde un inflācijas apmēru var noteikt, izmantojot tās izveidoto inflācijas kalkulatoru (https://tools.csb.gov.lv/cpi_calculator/lv). Līdz ar to zaudējumu aprēķinā papildus tiešajiem mantiskajiem zaudējumiem var tikt aprēķināts šo zaudējumu naudas summas vērtības kritums, kas radies inflācijas rezultātā.

Jautājums par naudas vērtības kritumu var būt apspriežams arī lietās par nesaņemto darba samaksu sakarā ar prettiesisku atvaļināšanu no dienesta

  • Senāts ir norādījis, ka gadījumā, ja persona nav laikus saņēmusi pensijas summu tās iestādes vainas dēļ, kura piešķir un izmaksā pensiju, tad personai atbilstoši Zaudējumu atlīdzināšanas likumam ir subjektīvās tiesības prasīt mantisko zaudējumu atlīdzinājumu par naudas vērtības kritumu par ilgstoši nesaņemto pensiju, kamēr persona šo naudu nav varējusi lietot, proti, zaudējumus veido inflācijas koeficienta nepiemērošana laikus nesaņemtajai pensijas summai.[3]
  • Tas, ka Senāta atziņas par inflācijas koeficienta piemērošanu ir izteiktas administratīvajās lietās, kas skar valsts sociālās apdrošināšanas jomu, nenozīmē, ka jautājums par naudas vērtības kritumu nav apspriežams arī citu kategoriju administratīvajās lietās, tostarp lietās par nesaņemto darba samaksu sakarā ar prettiesisku atvaļināšanu no dienesta. Piemēram, apgabaltiesa 11.11.2020. spriedumā lietā Nr. A420131219 uzdeva iestādei samaksāt pieteicējam nesaņemto darba samaksu, piemērojot inflācijas koeficientu.[4]

Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) prakse

  • EST un ECT praksē nav atrodama lieta, kas būtu līdzīga konkrētajai lietai pēc faktiskajiem apstākļiem. Taču minēto tiesu praksē ir lietas, kurās ir risināts jautājums par inflācijas koeficienta piemērošanu, aprēķinot zaudējumus. Vienlaikus jāņem vērā tiesas nolēmumos lietoto jēdzienu „kompensācijas procenti” un „nokavējuma procenti” atšķirīgā izpratne. Proti, ar jēdzienu „kompensācijas procenti” (angļu val. – compensatory interest; vācu val. – Ausgleichszinsen; franču val. – intérets compensatoires) ir jāsaprot procenti, kas ir saistīti ar naudas vērtības kritumu (galvenokārt inflācijas dēļ), savukārt ar jēdzienu „nokavējuma procenti” (angļu val. – default interest; vācu val. – Verzugszinsen; franču val. – Intérets moratoires) ir jāsaprot procenti Civillikuma 1759.panta pirmā punkta izpratnē, proti, „procenti ir jāmaksā arī bez noteiktas norunas, uz likuma pamata, [..]: 1) par katru parāda samaksas nokavējumu, kaut arī parāds pats par sevi būtu bezprocentīgs; šādus procentus sauc par nokavējuma procentiem [..].”
  • EST praksē konstatējamas divas lietu kategorijas, kurās ir vērtētas prasītāja tiesības uz naudas vērtības krituma kā zaudējumu atlīdzinājumu. Pirmā lietu kategorija ir par zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiek pamatota ar Eiropas Savienības ārpuslīgumisko atbildību, kura ir noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 340.pantā. Otrā lietu kategorija ir lietas, kas ir saistītas ar Eiropas Savienības civildienestu.
  • Analizējot EST un Eiropas Savienības (ES) Vispārējās tiesas praksi lietās par zaudējumu atlīdzinājuma piešķiršanu, ir secināms, ka EST praksē ir noteiktas personu tiesības uz kompensācijas procentiem. Šis procentu veids ir saistīts ar naudas vērtības kritumu, t. sk. vērtības kritumu, kuru ir izraisījusi inflācija un kuru mērķis ir kompensēt laiku, kas ir pagājis no zaudējumu rašanās brīža līdz zaudējuma apmēra novērtējumam. Tomēr vienlaikus ir norādāms, ka ne no vienas sprieduma atziņas neizriet, ka šāds papildu atlīdzinājums (kompensācijas procenti) būtu obligāti jāaprēķina, līdz ar to var secināt, ka šāda atlīdzinājuma prasīšana ir paša cietušā izvēle.
  • Lietās, kas saistītas ar ES ārpuslīgumisko atbildību, ES Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka jautājumā par kompensācijas procentiem nevar neņemt vērā nelabvēlīgās sekas, kas radušās saistībā ar laikposmu no kaitējumu izraisījušā notikuma brīža līdz atlīdzinājuma aprēķinam, jo ir jāņem vērā naudas vērtības samazināšanās. Kompensācijas procentu mērķis ir kompensēt par laiku, kas pagājis līdz kaitējuma apmēra novērtējumam tiesā, neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams parādnieks[5].

Kompensācijas procentu nošķiršana no nokavējuma procentiem

  • EST savā praksē ir vairākkārt akcentējusi, ka ir nošķirami kompensācijas procenti no nokavējuma procentiem. Šie abi procentu veidi savā starpā atšķiras ar savu mērķi, proti, kompensācijas procentu mērķis ir galvenokārt atlīdzināt zaudējumus, ko ir izraisījusi naudas vērtības samazināšanās pēc notikuma, kas ir radījis zaudējumus. Savukārt nokavējuma procentu mērķis ir atlīdzināt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt savu pienākumu samaksāt šo summu[6].
  • ES civildienesta lietās attiecībā uz kompensācijas un nokavējuma procentu piemērošanu ir saskatāma līdzība ar zaudējumu atlīdzināšanas lietām. Piemēram, lietā T-730/18 ES Vispārējā tiesa piesprieda kompensācijas un nokavējuma procentus, nosakot, ka prasītajai summai ir jāskaita Eiropas Centrālās bankas (ECB) pamatlikmes procenti par galvenajām refinansēšanas darbībām, kas palielināta par trim ar pusi procentpunktiem, un, nepastāvot precīzām norādēm par datumu, no kura šādi procenti būtu jāskaita, šajā ziņā ir jāņem vērā prasības par kaitējuma atlīdzību celšanas datums[7]. Tomēr šajā gadījumā būtu jāņem vērā, ka tiesa ir apvienojusi abus šos procentu veidus un kompensāciju ir veidojusi kopīgu.
  • Aplūkojot EST praksi lietās, kurās vienā lietā zaudējumu atlīdzībai piemēro gan kompensācijas procentus, gan nokavējuma procentus, konstatējams, ka šos abu procentu veidus piemēro alternatīvi, proti, nevis par vienu un to pašu laika posmu, bet gan par dažādiem laika posmiem. Atbilstoši EST praksei kompensācijas procentus aprēķina par laika posmu no pārkāpuma izdarīšanas brīža līdz spriedumam, ar kuru uzliek par pienākumu atlīdzināt zaudējumus. Savukārt nokavējuma procentus rēķina, sākot no sprieduma pieņemšanas dienas līdz zaudējumu atlīdzināšanas dienai.
  • Izskatāmās lietas kontekstā Senāts atzīst, ka zaudējums saistībā ar naudas vērtības kritumu būtu aprēķināms par laika posmu no pārkāpuma izdarīšanas brīža līdz attiecīgam iestādes lēmumam vai tiesas spriedumam, ar kuru tiek uzlikts pienākums atlīdzināt zaudējumus.
  • No minētajiem piemēriem secināms, ka EST praksē pastāv mehānisms, kā tiek aprēķināti un atlīdzināti zaudējumi par naudas vērtības kritumu. Šādus zaudējumus ierasti apzīmē kā kompensācijas procentus vai reizēm kā kompensējošos procentus un to apmēru parasti nosaka kā inflācijas līmeni konkrētajā dalībvalstī, ko ir noteikusi ES iestāde („Eurostat” birojs). Vienlaikus ir konstatējams, ka atsevišķās lietās EST kompensācijas procentus ir apvienojusi ar nokavējuma procentiem, tādā gadījumā piemērojot nevis inflācijas koeficientu, bet gan ECB pamatlikmi procentiem par galvenajām refinansēšanas darbībām, kas tiek palielināta par konkrētu lielumu (procentpunktiem).
  • ECT ir risinājusi jautājumu par inflācijas koeficienta aprēķināšanu lietās saistībā ar zemes piespiedu atsavināšanu[8]. Abās šajās lietās valsts no iesnieguma iesniedzējiem atsavināja zemesgabalus sabiedrības vajadzībām, tomēr kavējās ar kompensāciju par atsavināto zemju izmaksāšanu. Laikā, kad iesniedzējiem netika izmaksāta kompensācija, Turcijā bija inflācija aptuveni 60–70 % apmērā (atkarīgs no lietas un laika posma), tomēr Turcija, izmaksājot iesniedzējiem kompensācijas, piemēroja tikai 30 % lielus nokavējuma procentus. Tā rezultātā abi pieteicēji piedzīvoja zaudējumus naudas vērtības krituma dēļ. Abās šajās lietās ECT tiesa atzina, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 1.panta pārkāpums, un noteica papildu zaudējumu atlīdzību.

Tātad atsevišķās lietu kategorijās ECT praksē pastāv pieeja, ka inflācija ir uzskatāma par zaudējumu sastāvdaļu, kuru var kompensēt, lai novērstu sekas, kad personai samazinās atlīdzinājums naudas vērtības krituma dēļ.

  • Apkopojot EST un ECT praksi attiecībā uz to, vai zaudējumu apmēra aprēķinā ir papildus jāaprēķina šo zaudējumu summas vērtības kritums, secināms, ka naudas vērtības kritums būtu jāuzskata par zaudējumu veidu, kuru būtu jāiekļauj/papildus jāaprēķina zaudējumu atlīdzinājumā, ja persona ir lūgusi atlīdzināt šādus zaudējumus.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”


  1. Faktiskie apstākļi tiek norādīti tajā daļā, par kuru Senāts ierosināja kasācijas tiesvedību.
  2. Vienlaikus Senāts nolēma atcelt Administratīvās apgabaltiesas spriedumu daļā par likumisko procentu izmaksu par zaudējuma atlīdzinājuma izmaksas kavējumu un nosūtīt lietu Administratīvajai apgabaltiesai apelācijas tiesvedības izbeigšanai un atstāt negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu pārējā daļā, bet /pers. D/ kasācijas sūdzību noraidīt.
  3. Senāta 26.06.2013. rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-292/2013 (A420840010) 9.punkts, 27.11.2018. lēmuma lietā Nr. SKA-1559/2018 (A420145918) 4.punkts.
  4. Ar Senāta 27.07.2021. rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA-699/2021 (A420131219) atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību par šo spriedumu.
  5. Piemēram, ES Vispārējās tiesas 17.02.2017. sprieduma lietā „ASPLA un Armando Alvarez/Eiropas Savienība”, T-40/15, 138.punkts, 10.01.2017. sprieduma lietā „Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Union”, T-577/14, 168.punkts un 13.07.2005. „Camar/Padome un Komisija”, T-260/97, 138.punkts un tajos minētā judikatūra.
  6. Piemēram, EST 20.01.2021. sprieduma lietā „Komisija/Printeos”, C-301/19 P, 55.–56.punkts, ES Vispārējās tiesas 28.02.2018. sprieduma lietā „Vakakis kai Synergates/Komisija”, T-292/15, 199.punkts, ES Vispārējās tiesas 10.01.2017. sprieduma lietā „Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Union”, T-577/14, 168.–169.punkts, ES Tiesas 20.01.2021. sprieduma lietā „Komisija/Printeos”, C-301/19 P, 55.punkts.
  7. ES Vispārējās tiesas 03.10.2019. sprieduma lietā „DQ and Others v Parliament”, T-730/18, 118.punkts.
  8. ECT 09.07.1997. sprieduma lietā „Akkus v. Turkey”, iesniegums Nr. 19263/92; 23.09.1998. spriedums lietā „Aka v. Turkey”, iesniegums Nr. 19639/92.