LBAS

Vai situācija, kurā pieņemti dažāda rakstura lēmumi par tiešā pakļautībā esošo darbinieci, kura vienlaikus ir tava bērnu māte, ir interešu konflikts? Vai gadījumā, ja šāda situācija ir ilgstoša un pastāvīga – darba devējam var būt pamats uzteikt darbiniekam darba līgumu?

Šādi svarīgi jautājumi tika skatīti civillietā Nr. C30379421. Ņemot vērā, ka Senāts šajā lietā atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, plašāk tiks apskatīti arī apelācijas instances tiesas argumenti.

Lietas faktiskie apstākļi

Darba devēja (prasītāja) konstatēja darbinieka (atbildētāja) ilgstošu un pastāvīgu atrašanos interešu konflikta situācijā, organizējot un kontrolējot ikdienas darbu un pieņemot dažāda rakstura lēmumus par tiešā pakļautībā esošo /pers. D/, kura vienlaikus ir atbildētāja bērnu māte.

Ņemot vērā, ka /pers. D/ savā mājsaimniecībā rūpējas par kopējiem ar atbildētāju bērniem, darba devēja uzskatīja, ka ikviens atbildētāja pieņemts labvēlīgs lēmums attiecībā uz /pers. D/, it sevišķi, kas tiešā vai netiešā veidā piešķir /pers. D/ tiesības uz mantisku labumu gūšanu, pēc būtības ir arī labvēlīgs lēmums attiecībā uz atbildētāja bērniem un līdz ar to ir vērtējams arī kā atbildētāja lēmums, kas pieņemts savu bērnu un savās personīgajās interesēs.

02.11.2020 darba devēja izdeva rīkojumu, uzliekot atbildētājam pienākumu līdz 05.11.2020 rast risinājumu, kā nekavējoties pārtraukt pastāvīgu atrašanos interešu konflikta situācijā, un vienam no norādītajiem darbiniekiem rast iespēju nekavējoties izbeigt darba tiesiskās attiecības.

12.11.2020 atbildētājs informēts, ka darba devējai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka atbildētājs ilgstoši un pastāvīgi ir atradies un vēl joprojām atrodas interešu konflikta situācijā, nav izmantojis rīkojumā doto iespēju labprātīgi atrisināt ilgstoši pastāvošo prettiesisko stāvokli, tādējādi turpinot pieļaut prettiesisko stāvokli. /pers. D/ darba izpildes kontroles kompetences nodošana atbildētāja vietniecei ne tikai nenovērš jau ilgstoši pastāvošu interešu konflikta situāciju, bet drīzāk ir vērtējama kā atbildētāja aktīva rīcība, lai acīmredzamais interešu konflikts tiktu paslēpts. Secīgi, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta otro daļu, atbildētājam lūgts līdz 17.11.2020 iesniegt paskaidrojumus par konstatēto pārkāpumu un, ņemot vērā, ka darbinieks bija arodbiedrības biedrs, darba devēja 24.11.2020 vērsās pie arodbiedrības par viedokļa izteikšanu uzteikumam un 10.12.2020 saņēmusi arodbiedrības 08.12.2020 atteikumu darba tiesisko attiecību uzteikumam atbildētājam. Līdz ar to darba devēja cēla prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar darbinieku.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa darba devēja prasību apmierināja un izbeidza darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu.

Apelācijas instances tiesa spriedumā norādīja šādus argumentus:

Par Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2.punkta tvērumu

• Senāta spriedumā lietā Nr. SKC-223/2009 norādīts, ka darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2. punktu darba devējs var uzteikt, ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību. No minētās tiesību normas satura izriet, ka nepieciešami šādi priekšnoteikumi darbinieka atlaišanai: 1) darbinieka prettiesiskas rīcības konstatēšana; 2) prettiesiskā rīcība pieļauta darba pienākumu izpildīšanas laikā; 3) noslēgts tāds darba līgums, kurā ir svarīga un būtiska darba devēja uzticība; 4) pārkāpums ir pamats darba devēja uzticības zaudēšanai.
• Lai noskaidrotu Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2. punkta normā ietvertā jēdziena „rīkojies prettiesiski” saturu un nozīmi, jāņem vērā darbinieka rīcības novērtējuma vispārīgie noteikumi, kas ietverti citās šā likuma normās, proti, šā likuma 50. panta pirmajā daļā (darbiniekam ir pienākums veikt darbu ar tādu rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām darbinieka spējām un piemērotībai būtu taisnīgi no viņa sagaidāmi), otrajā daļā ( darbiniekam, veicot darbu, ir pienākums rūpīgi izturēties pret darba devēja mantu) un 86. panta pirmajā daļā (gadījumos, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus) (sk. Senāta 2004. gada 20. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-570).

Darbinieka rīcība ir prettiesiska arī, ja netiek veikti pienākumi

• Senāts spriedumā lietā Nr. SKC-879/2011 secināja, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku ne tikai kāda konkrēta normatīvā akta pārkāpuma gadījumā, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kas viņam ir saistoši.
• Saskaņā ar likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11. panta pirmajai daļai valsts amatpersonai ir aizliegts, pildot valsts amatpersonas pienākumus, sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti. Atbilstoši minētā likuma 20. panta pirmajai daļai publiskas personas institūcijas vadītājam ir pienākums atbilstoši savai kompetencei nepieļaut, lai šajā institūcijā strādājošās valsts amatpersonas nonāktu interešu konflikta situācijā un šādā situācijā īstenotu valsts amatpersonas amata pilnvaras. Atbilstoši minētā likuma 22. panta otrajai daļai valsts amatpersona atsakās no tās amata pienākumu veikšanas vai valsts amatpersonas amata savienošanas visos gadījumos, kad ētisku apsvērumu dēļ varētu tikt apšaubīta tās darbības objektivitāte un neitralitāte.

Likums ir piemērojams nevis formāli, bet pēc būtības

• Kaut arī atbildētājs cēlis iebildumus, ka attiecībā pret viņu formāli /pers. D/ neatbilst jēdzienam „radinieks” likuma izpratnē, atsaucoties uz likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 1. panta 6. punktu, kur veikts radinieku uzskaitījums – tēvs, māte, vecāmāte, vecaistēvs, bērns (arī adoptētais), mazbērns, brālis, māsa, pusbrālis, pusmāsa, laulātais,  Civillietu tiesas kolēģija pievienojās pirmās instances tiesas viedoklim, ka likums ir piemērojams nevis formāli, bet pēc būtības.

Proti, abu vecāku pienākums ir rūpēties par bērniem vismaz līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, bet ne ilgāk par 24 gadiem. Tādējādi atbildētāju ar /pers. D/ vieno rūpes par kopīgiem bērniem un ikviens pieņemtais lēmums attiecībā pret darbinieci tiešā, netiešā veidā piešķir darbiniecei tiesības uz mantisku labumu iegūšanu. Savukārt, ievērojot, ka /pers. D/ atradās atbildētāja tiešā pakļautībā, atbildētāja un /pers. D/ starpā pastāvošā saikne var radīt šaubas par viņa godprātību, objektivitāti un neatkarību pieņemot lēmumus attiecībā uz /pers. D/.

Līdz ar to, atbildētāja un /pers. D/ atrašanās padotības attiecībās ir pretēja likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” regulējumam un atzīstams, ka atbildētājs veicot darbu rīkojies prettiesiski.

Senāta Civillietu departaments ar 07.06.2023. rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-551/2023 atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un izteica šādus apsvērumus.

• Arī tad, ja uzticība zaudēta tiktāl, ka pastāv atlaišanas pamats, bet atlaišanas procedūra vēl nav noslēgusies, darba devēja var uzdot darbiniekam novērst interešu konflikta situāciju.
• Savukārt, pat ja rīkojums nebija nepieciešams vai kādai darbībai, kuru uzdots veikt, nebija tiesiska pamata, tas nemaina tiesas nodibināto faktu, ka atbildētājs vēl līdz rīkojuma izdošanai bija pieļāvis būtisku pārkāpumu – nepildīja ar likumu un profesionālās ētikas normām uzliktos pienākumus interešu konflikta novēršanā (pieņēma konkrētus lēmumus un veica novērtēšanu esot interešu konflikta situācijā), kas radīja uzticības zudumu.
• Tiesa pārsūdzētajā spriedumā pierādījumu un faktisko apstākļu vērtēšanas ceļā ir nodibinājusi, ka atbildētājs ir rīkojies nevis radinieku, bet pats savās interesēs un ka darba devējas uzticība atbildētājam zudusi tādēļ, ka atbildētāja kā iestādes vadītāja rīcība ilgstoši ir bijusi pretēja likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11. panta pirmās daļas un 22.panta, kā arī Ētikas kodeksa prasībām.
• Darba likuma tiesību normas, kas tādā gadījumā, kad arodbiedrība nav piekritusi uzteikuma izteikšanai (kuru dome izsaka lēmuma formā), paredz speciālu regulējumu, proti prasības celšanu tiesā (sk. Darba likuma 110. panta ceturto daļu), kas nozīmē, ka domei nav tiesību izteikt uzteikumu. Tiesības celt prasību ir noteiktas likumā. Turklāt prasības pamatotības pārbaudi veic tiesa un, prasības apmierināšanas gadījumā, darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ar tiesas spriedumu.

II

Vai pašvaldības izpilddirektors var vienlaikus arī pildīt iestādes vadītāja pienākumus? Un vai par šo pienākumu izpildi var prasīt papildus atlīdzību? Nē, nu prasīt jau var, bet vai pašvaldībai būtu pienākums maksāt piemaksu papildus darbu…

Atbildes uz šiem jautājumiem meklēsim civillietā Nr. C69312621.

Arī šajā lietā Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tāpēc plašāk tiks apskatīti arī apelācijas instances tiesas argumenti.

Lietas faktiskie apstākļi

Vienā mazā pašvaldībā prasītāja tika pieņemta darbā par izpilddirektori, līgumā paredzot, ka amatu apvienošanas kārtībā bez papildu samaksas pildīs arī pašvaldības iestādes vadītāja pienākumus. Pusotru gadu bez iebildumiem pildījusi savus ar Darba līgumu uzņemtos pienākumus, parakstījusi vairākus Darba līguma grozījumus, neiebilstot pret līguma saturu un viņai uzdotajiem darba pienākumiem.

Varēja jau šādi stāsts arī beigties, bet prasītāja uzskatīja, ka veikusi papildus darbu, par ko nav saņēmusi atlīdzību. Tāpēc cēla prasību tiesā par nesaņemtās darba algas 5287,59 EUR un morālā kaitējuma atlīdzības 40 000 EUR piedziņu.

Pirmās instances tiesa prasību daļēji apmierināja, piedzenot no atbildētājas prasītājas labā darba samaksu 3916 EUR (pirms nodokļu atskaitījumiem) un atzīstot par spēkā neesošu darba līguma apakšpunkta daļu par amatu apvienošanu ”bez darba samaksas”. Prasība daļā par morālā kaitējuma piedziņu noraidīta.

Tiesa uzskatīja, ka prasītājas amata aprakstā nav noteikts pienākums vadīt pašvaldības iestādi, līdz ar to šāds papildus pienākums uzskatāms par papildus darbu. Tiesa norādīja, ka saskaņā ar Civillikuma 1506. un 1507.pantu, atzīstams, ka, noslēdzot darba līgumu, atbildētāja ir piekritusi līguma nosacījumiem, bet darbinieks ir darba tiesisko attiecību “vājākā” puse, līdz ar to atbilstoši Civillikuma 1.pantā un Darba likuma 6.pantā noteiktajam, amatu savienošana bez darba samaksas vērtējama kā darbinieka stāvokļa pasliktinošs noteikums. Prasītāja ir veikusi divu amatu pienākumus, bet saņēmusi atalgojumu par viena amata veikšanu, turklāt izpilddirektorei bijis paredzēts vietnieks, kurš nav nodrošināts. Apstākļos, kad darba līgumā noteikti netaisnīgi noteikumi jeb atbildētāja ar prasītāju par papildu piemaksu nav vienojusies, atbildētājai bija jārēķinās, ka tā var tikt pieprasīta likumā noteiktajā apmērā (līdz 30% no darba algas).

Apelācijas instances tiesa darbinieces prasību noraidīja.

Apelācijas instances tiesa spriedumā norādīja šādus argumentus:

Par līgumu brīvības principu

• Civilajās tiesiskajās attiecībās valda privātautonomijas jeb līgumu brīvības princips, kuram atbilstoši subjekti ir vienlīdzīgi (līdztiesīgi), tie brīvi stājas līgumattiecībās un katras personas ziņā ir izvēlēties: 1) līgumpartneri, 2) slēgt vai neslēgt kādu līgumu, 3) noteikt līguma saturu un formu. Katrai no minētajām līgumu brīvības principa izpausmēm likumā ir noteikti ierobežojumi.
• Prasītāja, slēdzot Darba līgumu un to parakstot, zināja, kādi darba pienākumi viņai būs jāpilda un kādu atalgojumu viņa saņems.Turklāt Darba līgumā prasītāja apņēmusies veikt pienākumus saskaņā ar amata aprakstu, kas ir līguma neatņemama sastāvdaļa [..]. Savukārt Darba līgumā arī norādīts, ka līguma pielikumā ir pašvaldības izpilddirektora un pašvaldības iestādes vadītāja amata apraksti.Nav strīda, ka prasītāja, stājoties pie darba pienākumu pildīšanas, iepazinusies ar izpilddirektora un vadītāja amata pienākumiem un tos arī pildījusi, neceļot iebildumus.

Par pašvaldības rīcības brīvību

• Civillikuma 1407.pants paredz tos subjektus, kuriem privāttiesiskajās attiecībās tiek atzīts juridiskas personas statuss, proti, valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu kopības, kurām piešķirta juridiska personība.Pašvaldības ir valsts pārvaldes sastāvdaļa, kas ietilpst izpildvaras atzarā un kopējā valsts pārvaldes sistēmā (Satversmes 58.pants). Līdz ar to pašvaldības īsteno valsts varas funkcijas, tāpēc tās ir atzīstamas par publisko tiesību juridiskajām personām, kas darbojas atbilstoši publisko tiesību principiem un var arī piedalīties privāttiesiskajās attiecībās.
• Kā norādīts arī judikatūrā, pašvaldībai ir rīcības brīvība un plaša kompetence izlemt, kādā veidā organizēt savu funkciju īstenošanu, un jautājumos, kas attiecas uz institucionālās sistēmas organizāciju un tās lietderības apsvērumiem, šī rīcības brīvība principā nepakļaujas tiesas kontrolei (Senāta 2011.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr. SKA-422/2011 (A420510410) 9.punkts). Tādejādi pašvaldībai ir tiesības rīkoties ar saviem resursiem pēc saviem ieskatiem un lemt par to racionālu izmantošanu, ko pašvaldība arī darījusi, vienojoties, ka iestādes vadītāja pienākumus pilda izpilddirektors.
• Pašvaldībai bija tiesības lemt par pašvaldības iestādes vadītāja pienākumu izpildes uzdošanu pašvaldības izpilddirektoram, jo šis jautājums ietilpst pašvaldības kompetencē. Savukārt prasītājai, slēdzot darba līgumu un vienojoties par darba pienākumiem, bija iespēja iebilst pret uzdotajiem darba pienākumiem.
• Atbilstoši likuma “Par pašvaldībām” 21.panta 13.punktam pašvaldības administrācijas un iestāžu darbinieku atlīdzības noteikšana ir pašvaldības domes kompetencē, ievērojot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma un Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma noteikumus.

Prasītāja, slēdzot Darba līgumu, piekritusi noteiktajai darba algai, kā arī piekritusi tās palielināšanai.

• Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 68.pantu, pēc domes priekšsēdētāja priekšlikuma dome ieceļ izpilddirektoru, kas pašvaldības nolikumā noteiktajā kārtībā ir atbildīgs par pašvaldības iestāžu un pašvaldības kapitālsabiedrību darbu.
• Likuma “Par pašvaldībām” 69.pantā uzskaitītie pienākumi, kas jāveic pašvaldības izpilddirektoram, norāda uz to, ka izpilddirektora amats ir saistīts ar administrēšanas (kontrolēt, pārvaldīt, vadīt) funkciju.Pašvaldības izpilddirektoram savu pienākumu pildīšanai ir nepieciešami resursi, t.i. pašvaldības iestādes darbinieki.
• Tiesas kolēģija ņem vērā juridiskajā literatūrā pausto viedokli, ka “Pašvaldības izpilddirektors pašvaldībās lielākoties arī ieņem pašvaldības iestādes vadītāja amatu. Minētais ir saistīts ar iepriekš aprakstīto izpratni par pašvaldības centrālo administrāciju kā struktūrvienību kopumu, kas ir pakļautas izpilddirektoram. Attiecīgi, veidojot pašvaldības centrālo administrāciju kā pašvaldības iestādi, tiek noteikts, ka pašvaldības izpilddirektors ir arī šīs iestādes vadītājs [..]. pašvaldības iestādes vadītāja kompetences noteikšana pašvaldības izpilddirektoram atzīstama par loģisku jeb pamatotu pašvaldības administrācijas organizācijas modeli ne tikai pašvaldībās, kur tiek uzskatīts, ka nav nepieciešams atsevišķs iestādes vadītājs un vēl izpilddirektors kā atsevišķa pašvaldības domes iecelta amatpersona kā pašvaldības administrācijas plašākā izpratnē vadītājs, jo šo amatpersonu kompetence attiecībā uz pašvaldības centrālo administrāciju sakrīt (Jaunzeme K. Vietējo pašvaldību institucionālā sistēma. Jurista vārds.08.09.2009., Nr.36 (579)).
• Bez tam likuma “Par pašvaldībām” 69.panta 8.punktā norādīts, ka izpilddirektors veic arī citus pienākumus, kas paredzēti attiecīgās pašvaldības nolikumā un domes lēmumos. Tādejādi nav pamata uzskatīt, ka pašvaldības nolikumā noteiktais, ka izpilddirektors īsteno pašvaldības iestādes kompetenci, ir uzskatāms par papildu darbu.

Par pašvaldības budžeta lietderīgu izlietojumu

• Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 14.pantā noteikto, lai izpildītu savas funkcijas likumā noteiktajā kārtībā, pašvaldībām cita starpā ir pienākums atbilstoši apstiprinātajam pašvaldības budžetam racionāli un lietderīgi izlietot pašvaldības finanšu līdzekļus (otrās daļas 6.punkts).
• Tiesas kolēģija uzskata, ka, taupot un plānojot pašvaldības budžetu, pašvaldībai bija pilnīgas tiesības, kā tas arī noteikts pašvaldības saistošajos noteikumos, paredzēt, ka izpilddirektors pilda arī pašvaldības iestādes vadītāja funkcijas.

Senāta Civillietu departaments ar 01.02.2023. rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-231/2023 atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un norādīja, ka:

• nevar piekrist kasatores viedoklim, ka Darba likuma 65. panta pirmā daļa (piemaksa par papildu darbu) piemērota formāli un viņa par daļu no sava darba nav saņēmusi samaksu. Minētais viedoklis pausts, pievēršoties tikai daļai no pārsūdzētā sprieduma argumentācijas.
• Sprieduma argumentācija ir vērtējama kopumā, un no tās izriet pamatots atzinums, ka neraugoties uz neatbilstošo formulējumu darba līgumā (ka daļu pienākumus veic bez samaksas), pielīgtā darba samaksa bija noteikta par visiem prasītājas veiktajiem amata pienākumiem, un nav pasliktināts viņas tiesiskais stāvoklis.

Kaspars Rācenājs,

LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.