I
Vai darba devējs drīkst vienpusēji atsaukt darba līguma uzteikumu situācijā, kad tas ir pārkāpis darba līguma uzteikuma procedūru un darbinieks ceļ prasību tiesā, lai uzteikumu atzītu par spēkā neesošu? Vai darba līguma uzteikuma atsaukumam piemēro tādu pašu Darba likuma 112.1pantā noteikto kārtību kā darba līguma uzteikuma paziņošanai?
Senāta Civillietu departamenta 22.11.2023. spriedums lietā Nr. SKC-103/2023 (C30381721)
Lietas faktiskie apstākļi
Darbinieks 2020. gada decembrī cēla prasību tiesā lūdzot atzīt par spēkā neesošu darba līguma uzteikumu, atjaunot darbā, piedzīt atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku no 2020. gada 5. decembra un morālā kaitējuma atlīdzību 4750 euro, atzīt par spēkā neesošu darba līguma punktu un atzīt darba līgumu par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.
Darbinieks norādīja, ka uzteikums atzīstams par spēkā neesošu, jo ir pārkāpta darbiniekam – arodbiedrības biedram darba līguma uzteikšanas kārtība, kā arī pārkāpts uzteikuma termiņš un tas nav pamatots pēc būtības, kā arī uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi pārsniedz piecu gadu termiņu. Tāpat darba līguma 6.1. punktā noteiktais termiņš ir neskaidrs, līdz ar to tas ir spēkā neesošs, un atzīstams, ka darba līgums noslēgts uz nenoteiktu laiku.
Papildus norādīti argumenti, ka darba tiesisko attiecību laikā darba devēja pretēji Darba likuma 9. pantā noteiktajam aizliegumam radījusi nelabvēlīgas sekas sekas, kas izpaudās kā: vairākkārtēji darba līguma uzteikumi; mēģinājumu grafika nevienlīdzīga noteikšana laika un skaita ziņā; darba režīma nevienlīdzīga noteikšana gan disciplīnas, gan darba procesa bez režisora, dramaturga un atbalsta personāla ziņā; piezīmes izteikšana un pēc tam tās atcelšana, lai gan atcelšanas apstākļi bija zināmi piezīmes izteikšanas brīdī; blakus darbu saskaņojumu aizliegšana laikā, kad prasītājam noteikta dīkstāve, līdzīgos apstākļos citiem darbiniekiem blakus darbs ir saskaņots; vadības attieksme pret prasītāju.
Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība noraidīta pilnībā.
Rīgas apgabaltiesa prasību apmierināja daļēji: uzteikums atzīts par spēkā neesošu, darbinieks atjaunots darbā, piedzīta vidējā izpeļņa 12 378,31 euro par darba piespiedu kavējuma laiku no 2020. gada 5. decembra līdz 2022. gada 28. janvārim un morālā kaitējuma atlīdzība 950 euro, darba līguma 6.1. punkts atzīts par spēkā neesošu un noteikts, ka darba līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku.
Prasība noraidīta daļā par morālā kaitējuma atlīdzības 3800 euro piedziņu.
Senāts atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru apmierināta prasība par darba līguma punkta atzīšanu par spēkā neesošu, darba līguma atzīšanu par noslēgtu uz nenoteiktu laiku un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.
Savukārt, Senāts atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru apmierināta prasība par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā un atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu.
Senāts norādīja, ka tiesai nebija pamata prasības par atjaunošanu darbā un atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu apmierināšanai izmantot argumentus, ka darba līguma uzteikuma atsaukums nav saskaņots ar prasītāju un pievērsties atsaukta uzteikuma vērtēšanai atbilstoši Darba likuma 110. panta pirmajai daļai. Tā vietā bija jānoskaidro, kad prasītājam kļuva zināms par uzteikuma atsaukumu un vai pēc tā saņemšanas tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības viņš ir izmantojis, vai ir bijusi nodrošināta iespēja strādāt un saņemt darba samaksu.
Senāts izteica šādas atziņas:
Par darba devēja tiesībām atsaukt uzteikumu
- Iztulkojot Darba likuma 103. panta trešās daļas normu, Senāta judikatūrā ir atzīts, ka tā aizsargā darbinieku pret darba devēja nekonsekventu un nenoteiktu rīcību, jo vērsta uz to, lai radītu tiesisko stabilitāti arī situācijās, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas pēc darba devēja uzteikuma. It īpaši svarīga šī norma ir tad, kad darbinieks pēc darba līguma uzteikuma beigām ir vienojies par darba tiesisko attiecību nodibināšanu ar citu darba devēju. Tajā pašā laikā tā nenosaka aizliegumu darba devējam atsaukt darba līguma uzteikumu. Ja darbinieks ceļ prasību tiesā un lūdz viņu atjaunot iepriekšējā darbā, apstrīdot uzteikuma tiesiskumu, tad darbinieks ne vien piešķir darba devējam tiesības uzteikumu atsaukt, bet to izdarīt pieprasa. Darba devējam, atsaucot uzteikumu, darbinieks tiek atjaunots darbā un tādējādi ir novērsts viņa tiesību aizskārums.[1]
- Situācija, kad pats darbinieks ceļ prasību tiesā un lūdz atzīt uzteikumu par spēkā neesošu, nav ietverama Darba likuma 103. panta trešās daļas sastāvā.
Darba devējam bija tiesības labprātīgi atsaukt prettiesisku darba līguma uzteikumu, kuru pats darbinieks lūdzis atzīt par spēkā neesošu, atjaunojot viņu iepriekšējā darbā, un vēl kāda cita īpaša prasītāja piekrišana tam nebija nepieciešama.
- No brīža, kad darbiniekam kļuvis zināms par iespēju turpināt darba tiesiskās attiecības, bet viņš pats nav to vēlējies, darba kavējumam vairs nav piespiedu rakstura (Darba likuma 126. panta pirmā daļa). Darba devēja dotās iespējas neizmantošana atgriezties iepriekšējā darbā un turpināt darbu ir apstāklis, kas liedz darba kavējumu vērtēt kā piespiedu.
Par analoģijas piemērošanu
- Analoģijas piemērošanā tiesas nolēmumam ir jābūt metodoloģiski pareizam.
Analoģijas (vienā vai vairākās likuma normās paredzētās tiesiskās sekas tiek attiecinātas uz tādu tiesiski nozīmīgu dzīves gadījumu, kas nav tieši noregulēts likumā, bet kas ir būtiski līdzīgs minētajiem normas sastāviem) pielietošanas priekšnoteikums ir atklāta likuma roba pastāvēšana attiecībā uz izšķiramo dzīves gadījumu.
Citiem vārdiem, šāda roba esība (vai neesība) pati par sevi novelk arī analoģijas pieļaujamības robežas, turklāt šo robežu precīza noteikšana atkarīga no likuma roba pareizas konstatēšanas (vai secinājuma, ka attiecībā uz konkrēto dzīves gadījumu nepastāv likuma robs).
Likuma robs ir atklāts, ja likumā attiecībā uz noteiktu dzīves gadījumu grupu nav ietverts pozitīvs tiesiskais regulējums, kaut arī šādam regulējumam, ņemot vērā attiecīgā likuma plānu un mērķi, bija jābūt tajā ietvertam (sk. Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 319., 339. lpp.).
Tātad tikai situācijā, kurā tiek konstatēts tāds likuma robs, kas pieļauj (un pieprasa) tā aizpildīšanu tiesību tālākveidošanas ceļā, tiesai ir jāizvērtē, vai pastāv analoģijas piemērošanas sākotnējie priekšnoteikumi kopsakarā ar izskatāmo dzīves gadījumu, jāņem vērā arī Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības un atsevišķi jāizdara nepieciešamie apsvērumi par taisnīguma un vienlīdzības principa ievērošanu un piemērošanu.
Ša jānolūkā katrreiz ir jāpārbauda, vai izšķiramais (likumā tiešin enoregulētais) dzīves gadījums tiesiskā novērtējuma ziņā, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas jēgu un mērķi, ir līdzīgs likumā ietvertajam normas sastāvam.
Darba likuma 112.1 panta noteikumi ir tieši vai pēc analoģijas piemērojami, paziņojot darba līguma uzteikumu vai kādu darbiniekam piemēroto disciplinārsodu
- No likumprojekta ,,Grozījumi Darba likumā”, papildinot likumu ar 112.1 pantu (stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī), redzams likumdevēja nodoms skaidri noteikt darba līguma uzteikuma paziņošanas kārtību, lai atvieglotu šīs normas piemērošanu praksē. Īpaša uzmanība pievērsta paziņošanai ar pasta starpniecību un elektronisko pastu, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Priekšlikums paredz līdzīgu regulējumu, kāds ietverts Administratīvā procesa likumā un Paziņošanas likumā. Šis grozījums fiksē prezumpciju, ka uzteikums ir uzskatāms par saņemtu septītajā dienā pēc nodošanas pastā, un otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas, ja uzteikums nosūtīts ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot drošu elektronisko parakstu.
Līdzīgs risinājums attiecībā par informācijas sniegšanu ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot drošu elektronisko parakstu, var tikt izmantots arī citos gadījumos, piemēram, izsniedzot darbiniekam dokumentu, ar kuru darbiniekam izteikta piezīme vai rājiens (sk. Likumprojekta ,,Grozījumi Darba likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: https:titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/0/1016FA82F40AC4EFC2257BC50037F713?OpenDocument).
Minētais ļauj secināt, ka Darba likuma 112.1 panta noteikumi ir tieši vai pēc analoģijas piemērojami, paziņojot darba līguma uzteikumu vai kādu darbiniekam piemēroto disciplinārsodu, proti, tādu darba devēja lēmumu, kuram attiecībā pret darbinieku ir nelabvēlīgs raksturs.
Savukārt darba devēja lēmumam, ar kuru tiek atsaukts uzteikums, ir izteikti labvēlīgs raksturs. Tas darbinieka tiesisko stāvokli nepasliktina, gluži pretēji, atbilst viņa interesēm turpināt darba tiesiskās attiecības no informēšanas brīža jebkādā veidā, kādā darba devējs par atsaukumu paziņo.
- Jāatzīmē, ka par likumdevēja acīmredzamu nodomu aizsargāt darbinieka intereses attiecībā uz viņam nelabvēlīga dokumenta iegūšanu arī liecina Darba likuma 112.1 panta ievietošana minētā likuma Piektās sadaļas ,,Darba tiesisko attiecību izbeigšanās” 26. nodaļā ,,Uzteikums”. Tādējādi, lai arī regulējums par veidu, kādā darba devējs paziņo uzteikuma atsaukumu, Darba likumā nav paredzēts, tomēr nav racionālos juridiskos apsvērumos balstīta pamata šaubām, ka uz šo konkrēto dzīves gadījumu likuma robs nepastāv, kas savukārt ir šķērslis analoģijas piemērošanā.
II
Ja darbinieka prasība par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu tiek apmierināta, darbiniekam ir tiesības izvēlēties, vai turpināt darbu pie darba devēja vai nē.
Vai gadījumā, ja darbinieks izvēlas neatjaunoties darbā, viņam veidojas darba stāžs (darba periods) un viņa apdrošināšanas stāžā ieskaitāms strīdus periods, par kuru saskaņā ar spriedumu no darba devēja ir piedzīta samaksa par darba piespiedu kavējumu?
Senāta Administratīvo lietu departamenta 03.10.2023. spriedums lietā Nr. SKA-155/2023 (A420270619).
Lietas faktiskie apstākļi
Pieteicējs apstrīdēja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – aģentūra) sākotnējo lēmumu un norādīja, ka apdrošināšanas stāžā nav ietverts darba periods no 1993.gada 14.janvāra līdz 1993.gada 6.maijam (turpmāk – strīdus periods), par kuru viņš ir saņēmis no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (turpmāk – akadēmija) kompensāciju par piespiedu darba kavējumu.
Pieteicējs nepiekrita aģentūras lēmumam un vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru apdrošināšanas stāžā tiktu ieskaitīts strīdus periods.
Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicēja pieteikumu. Pieteicēja darba tiesisko attiecību esamībai tiesa vērtēja 1993.gada 6.maija spriedumu, kurā bija konstatēts, ka pieteicējs tiesas sēdē ir atsaucis prasību par darba attiecību nodibināšanu (autora piezīme: atjaunošanu darbā), tādējādi pieteicējs nav atjaunots darbā akadēmijā. Līdz ar to, tā kā nav tiesas sprieduma par pieteicēja atjaunošanu darbā, akadēmijai nebija pienākuma strīdus periodā reģistrēt pieteicēju kā darba ņēmēju un veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Pēc būtības, apgabaltiesa uzskatīja, ka apdrošināšanas stāžā darba piespiedu kavējuma laiku, par kuru ar tiesas spriedumu piespriesta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu, var ieskaitīt tikai tad, ja darbinieks ir atjaunots iepriekšējā darbā. Savukārt, ja darbinieks ir izvēlējies neturpināt darba tiesiskās attiecības ar darba devēju, darba piespiedu kavējums laiks, lai arī par to ir izmaksāta atlīdzība, neveido apdrošināšanas periodu.
Senāts atzina, ka apgabaltiesas spriedums ir atceļams. Senāts uzskatīja, ka pieteicējam ar 1993.gada 6.maija spriedumu piespriestās atlīdzības par darba piespiedu kavējumu tiesiskā daba nav mainījusies tikai tāpēc, ka pieteicējs ir izvēlējies neturpināt darba tiesiskās attiecības ar akadēmiju un attiecīgi tiesa, ņemot vērā pieteicēja lūgumu, nav atjaunojusi viņu darbā akadēmijā.
Senāts izteica šādas atziņas:
- Darba likuma 124.panta otrā daļa noteic, ka darbinieks, kurš atlaists no darba, pamatojoties uz darba devēja uzteikumu, kas atzīts par spēkā neesošu, vai arī kā citādi pārkāpjot darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, saskaņā ar tiesas spriedumu atjaunojams iepriekšējā darbā. Savukārt saskaņā ar Darba likuma 126.panta pirmo daļu darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu. No minētajām tiesību normām izriet, ka, lai izlemtu prasību par atlīdzības piedziņu par darba piespiedu kavējumu, tiesai ir jākonstatē, ka darba kavējumam ir bijis piespiedu raksturs. Darba piespiedu kavējumu veido darba devēja prettiesiskas darbības, liedzot darbiniekam darbu un tiesības uz samaksu par šo darbu.[2]
- Senāts ir skaidrojis, ka atbilstoši Darba likuma 126.panta pirmajai daļai no darba prettiesiski atlaistajam un iepriekšējā darbā atjaunotajam darbiniekam atlīdzība (vidējā izpeļņa) ir izmaksājama par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Tādējādi šīs normas mērķis ir vērsts uz darbinieka tiesību aizskāruma novēršanu, līdz ar to nodrošinot viņam nepamatoti zaudēto ienākumu pilnīgu atlīdzināšanu.[3]
- Būtiski norādīt, ka, atjaunojot darbinieku darbā, darba devējam ir jāveic gan iedzīvotāju ienākuma nodokļa, gan valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu maksājumi par visu darba piespiedu kavējuma laiku, nelikumīgi atlaistajam darbiniekam pilnībā nodrošinot arī viņa sociālo tiesību un garantiju ievērošanu.[4]
- No Darba likuma 126.panta pirmās daļas otrā teikuma izriet, ka atlīdzība par darba piespiedu kavējumu ir izmaksājama arī gadījumā, ja pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, bet darbinieks izvēlas neturpināt darba tiesiskās attiecības un tās tiek izbeigtas ar tiesas spriedumu. Atlīdzības par darba piespiedu kavējumu izmaksas pamats (konstatējums, ka ir bijis darba piespiedu kavējums, ko radīja darba devēja prettiesiska rīcība), kā arī tiesiskā daba (kompensācijas par atlaišanu no darba bez pamatota iemesla, lai darbiniekam sniegtu to, ko viņš būtu nopelnījis, ja darba devējs nebūtu prettiesiski izbeidzis darba tiesiskās attiecības) nemainās atkarībā no tā, vai darbinieks izvēlas atjaunošanu iepriekšējā darbā vai lūdz izbeigt darba tiesiskās attiecības.
Darba likumu kodeksa un Darba likuma regulējuma par darba piespiedu kavējuma laiku salīdzinājums
- Salīdzinot Latvijas Darba likumu kodeksa 220.panta pirmo daļu ar Darba likuma 126.panta pirmo daļu, secināms, ka regulējums ir gandrīz identisks. Tas ir atzīts arī Senāta judikatūrā un norādīts, ka abu minēto normu piemērošanā, aprēķinot kompensācijas par darba piespiedu kavējuma apmēru, ir ievērojamas tās pašas judikatūras atziņas.[5]
- Atšķirība starp minētajām normām ir tāda, ka Darba likumu kodeksā tieši nebija noteikts, ka atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu.
- III
Vai tiesības uz slimības pabalstu ietekmē apstāklis, ka darbnespēja iestājās laikā, kad pieteicējs ir atstādināts no darba?
Senāta administratīvo lietu departamenta 13.07.2023. rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-738/2023 (A420166222)
Lietas faktiskie apstākļi
Pieteicējs Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk – VSAA) lūdza piešķirt slimības pabalstu.
Ar VSAA direktora lēmumiem atteikts piešķirt slimības pabalstu. Lēmumos cita starp norādīts, ka atbilstoši likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. panta otrajai daļai un 16. panta otrajai daļai slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus. Ja darba nespēja iestājusies laikā, kad persona bijusi atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, slimības pabalstu piešķir ne ātrāk par dienu, kad personai bija jāierodas darbā pēc šā atvaļinājuma beigām. Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta sniegto un no pieteicēja darba devēja iegūto informāciju pieteicējs no 2021. gada 22. novembra līdz 2022. gada 30. martam bija atstādināts no darba un viņam bija piešķirts atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas. Tātad pieteicējs algotā darbā gūstamos ienākumus nezaudēja darbnespējas dēļ, un viņam neatkarīgi no darbnespējas cēloņa nav tiesību uz slimības pabalstu.
Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumiem par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.
Gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicēja pieteikumus.
Apgabaltiesa norādīja, ka, ja tiesību norma nosauc gadījumus, kādos slimības pabalsts ir piešķirams, tad pašsaprotami, ka, nekonstatējot nevienu no gadījumiem, iestādei ir pamats atteikt pabalsta piešķiršanu.
Neatkarīgi no tā, kādi nosacījumi tiesību normās ir izvirzīti slimības pabalsta piešķiršanai vai atteikumam to piešķirt, vienmēr ir jāpatur prātā pamatnostādne, ka slimības pabalsta mērķis ir kompensēt algotā darbā negūtos ienākumos. Ja persona algotā darbā gūstamus ienākumus nav zaudējusi slimības dēļ, tad nav arī ienākumu, kurus sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros būtu nepieciešams kompensēt ar slimības pabalsta izmaksu.
Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.
Senāta lēmumā norādīts uz apgabaltiesas konstatēto, ka pieteicējam darbnespēja slimības dēļ iestājās laikā, kad viņš jau bija atstādināts no darba. Līdz ar to tiesa pamatoti atzina, ka nepastāv priekšnoteikumi labvēlīga administratīvā akta izdošanai, jo pieteicējs darbā gūstamo ienākumu nezaudēja slimības dēļ, bet gan atstādināšanas dēļ.
Papildus Senāts izteica šādas atziņas:
- Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11.panta otrā daļa noteic, ka slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus vai ja pašnodarbinātais zaudē ienākumus normā norādīto iemeslu dēļ. [N]orma paredz divus apstākļus, kas ir skatāmi kopsakarā, lai personai rastos tiesības saņemt slimības pabalstu – neierašanās darbā slimības dēļ un algotā darbā gūstamo ienākumu zaudēšana slimības dēļ.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.
[1] Sk. Senāta 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-896/2009, C27135908, 2010. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-965/2010, C27092109, 10.2. punktu, 2019. gada 20. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-771/2019 ECLI:LV:AT:2019:0820.C24115717.11.S, 7.2. punktu.
[2] Senāta 2018.gada 18.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-926/2018, ECLI:LV:AT:2018:0918.C28373914.7.S, 12.punkts.
[3] Senāta 2023.gada 30.marta sprieduma lietā Nr. SKC-64/2023, ECLI:LV:AT:2023:0330.C30345120.19.S, 9.punkts.
[4] Senāta 2018.gada 18.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-926/2018, ECLI:LV:AT:2018:0918.C28373914.7.S, 12.punkts.
[5] piemēram, Senāta 2020.gada 11.novembra sprieduma lietā Nr. SKC-1265/2020, ECLI:LV:AT:2020:1111.C68470518.9.S, 9.punkts, 2021.gada 31.marta sprieduma lietā Nr. SKC-86/2021, ECLI:LV:AT:2021:0331.C30671019.9.S, 13.punkts.