LBAS logo

Senāta spriedumi darba tiesībās 2023. gadā (7)

Senātam šajā lietā jādod atbilde, vai Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkts piemērojams gadījumiem, kad darbinieks zaudējis darba devēja uzticību ārpus darba laika un pienākumiem veiktu darbību dēļ.

Senāta Civillietu departamenta 2023.gada 6.jūlija spriedums lietā Nr. SKC-138/2023  (C29336821)

Lietas faktiskie apstākļi

Darba devējs pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktu uzteica darba līgumu. Uzteikums bija pamatots ar trīs dažādiem apstākļiem.

Pirmkārt, darbinieks ir pārkāpis darba līgumu, darba laikā privātām vajadzībām izmantojot atbildētājas transportlīdzekli un risinot privātas dabas jautājumus.

Otrkārt, darbinieks pretēji Darba likuma 92. panta noteikumiem pārkāpis līgumiski noteikto blakus darba veikšanas aizliegumu bez saskaņošanas ar darba devēju.

Treškārt, darbinieks ir ļaunprātīgi izmantojis savas amata zināšanas, lai ārpus darba tiesiskajām attiecībām savā nekustamajā īpašumā izveidotu nelikumīgu elektroenerģijas pieslēgumu, tādējādi nodarot atbildētājai kaitējumu, turklāt nav pietiekami sadarbojies ar darba devēju šī pārkāpuma novēršanā.

Darbinieks uzteikumu apstrīdēja tiesā norādot, ka uzteikuma argumentācija nav saistīta ar darbinieka rīcību, pildot darba pienākumus pie darba devējas, bet gan aktivitātēm viņa brīvajā laikā ārpus darba pienākumu veikšanas, līdz ar to Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta nosacījumi neizpildās. Tāpat darbinieks uzskatīja, ka norādes uzteikumā uz četrpadsmit darbinieka pieļautiem darba līguma, darba kārtības noteikumu un Ētikas kodeksa noteikumu pārkāpumiem ir formālas, pamatotas ar vispārīgām frāzēm un atbildētājas vienpusējiem secinājumiem un uzteicot darbu, netika izvērtēts darbinieka līdzšinējais ilggadīgais darbs, personiskās īpašības.

Pirmās un apelācijas instances tiesas nolēma prasību šajā daļā apmierināt un atjaunot darbinieku darbā.

Tiesas norādīja, ka uzteikuma apstākļi par prasītāja aktivitātēm privātā jomā (nelikumīga elektroenerģijas pieslēguma pieļaušana savā īpašumā; šī pārkāpuma savlaicīga nenovēršana, atbildīgo darbinieku operatīva neielaišana) neietilpst Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta tvērumā, jo ir saistīti ar darbinieka rīcību ārpus darba pienākumu ietvara, neveicot darba pienākumus. Savukārt, pārējie pārkāpumi konkrētajā lietā nav atzīstami par būtiskiem Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē.

Senāts atzina, ka, darba laikā neatrodoties darba devēja rīcībā un izmantojot darba devēja mantu savu vajadzību apmierināšanai, turklāt bez attaisnojoša iemesla, darbinieks pieļauj Darba likuma 101. panta pirmās daļā 1. punktā paredzēto pārkāpumu, tomēr strīds par pieļautā pārkāpuma būtiskumu, kuru apgabaltiesa ir vērtējusi.

Tāpat Senāts atzina, ka blakus darba veikšana, neievērojot pielīgto aizliegumu, vispārīgi var būt par pamatu darba devēja darba līguma uzteikumam saskaņā ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktu, jo, lai gan blakus darbs netiek veikts jeb pārkāpums netiek izdarīts pamatdarba veikšanas laikā, uz to attiecas ar darba līgumu noteiktais ierobežojums, par ko līdzēji atbilstoši Darba likuma 91. pantam ir vienojušies un kas sniedzas pāri pielīgtā darba laika ietvaram. Atbilstoši Darba likuma 92. panta pirmajai daļai šādam ar darba līgumu noteiktajam ierobežojumam ir jābūt attaisnotam ar darba devēja pamatotām un aizsargājamām interesēm. Ar pamatotām un aizsargājamām interesēm saprot, piemēram, nevēlamu darbinieka konkurenci, kas var radīt šaubas par viņa lojalitāti. Darbinieka uzsākta strīda gadījumā darba devējam ir jāpierāda, ka ierobežojums veikt blakus darbu ir attaisnojams ar darba devēja pamatotām un aizsargātām interesēm. Savukārt, ja darba devēja uzteikums ir pamatots ar pielīgtā blakus darba ierobežojuma pārkāpumu, darba devējam jāpamato konkrētā darba līguma pārkāpuma būtiskums. Tajā pat laikā apgabaltiesa spriedumā ir vērtējusi šāda pārkāpuma būtiskumu.

Savukārt, attiecībā uz to, ka darba devēja  ar uzteikumu izbeidza darba tiesiskās attiecības uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta pamata, Senāts atzina, ka darba devēja nav ievērojusi Darba likuma 101. panta piektajā daļā noteikto darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtību, kas attiecībā uz darba devēju, ja tas konstatē Darba likuma 101. panta piektās daļas piemērošanas priekšnoteikumus, ir imperatīva. Tādējādi [..] ir pārkāpta darba līguma uzteikšanas kārtība.

Līdz ar to, Senāts nosprieda apgabaltiesas spriedumu atstāt negrozītu un izteica šādas atziņas:

Par Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punkta piemērošanu

  • Senāts, iztulkojot Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktu, ir atzinis, ka tiesai, izšķirot strīdu par uzteikuma atbilstību minētajai tiesību normai, ir jāpārliecinās, vai: 1) darbinieks pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību; 2) pārkāpums izdarīts bez attaisnojoša iemesla; 3) pārkāpums ir būtisks – tas radījis vai, sagadoties apstākļiem, varēja radīt zaudējumus, vai ietekmēt parasto darba gaitu, vai arī ir radījis vai varēja radīt citas negatīvas sekas. Savukārt atbilstoši 101. panta otrajai daļai strīda gadījumā tiesai ir jāpārbauda, vai ir ievērots samērīguma kritērijs.[1] Uzskaitītās pazīmes ir kumulatīvas, izpaliekot kaut vienai no tām, uzteikums ir atzīstams par spēkā neesošu.
  •  Ar darba kārtību Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktā izpratnē bez koplīguma, darba kārtības noteikumiem un rīkojumiem saistāmi arī amatu apraksti, dienesta instrukcijas, dažādi nolikumi un citi vadības izdoti akti.[2] Par šādu aktu var tikt uzskatīts arī darba devēja, ievērojot attiecīgo kārtību – izskatāmajā lietā uz darba kārtības noteikumu pamata – pieņemts Ētikas kodekss, kas saistoši reglamentē uzvedības normas. Minēto ir atzinusi arī apelācijas instances tiesa.
  • Vienlaikus ir jāatzīst, ka darba līgums un darba devēja darba kārtība parasti nevar attiekties uz darbinieka rīcības ierobežošanu ārpus darba tiesiskajām attiecībām, jo, lai gan darba tiesiskās attiecības ir pakļautības attiecības, šī pakļautība atbilstoši Darba likuma 130. panta pirmajai daļai ir ierobežota ar pielīgto darba laiku, ārpus darba laika darbiniekam nav pienākuma pakļauties darba devēja noteiktajai darba kārtībai.[3] No šī noteikuma tomēr pastāv izņēmumi, viens no kuriem ir noteikts Darba likuma 91. un 92. pantā.

Par uzteikuma pamata norādīšanu uzteikumā

  • Ievērojot Darba likuma 102. pantu, uzteikuma pamatu neveido tiesību norma per se un darba devējam nav pietiekami uzteikumā atsaukties uz kādu no Darba likuma 101. panta pirmās daļas punktiem, bet gan jānorāda konkrēti faktiskie apstākļi, kas pamato darba tiesisko attiecību izbeigšanu, tostarp jādod darbinieka rīcības objektīvs izvērtējums, lai tiesai, kas izskata konkrēto strīdu, būtu iespēja pārbaudīt uzteikuma tiesiskumu.[4]
  • Darba devēja pieļautā kļūda tiesību normas izvēlē nevar būt par pamatu uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu, ja vien no uzteikuma skaidri izriet un ir saprotami tā pamatā esošie apstākļi, jo tiesiskās attiecības pareiza juridiskā kvalifikācija atbilstoši jura novit curia principam ir tiesas uzdevums.[5]

Par darba līguma vai noteiktās darba kārtības pārkāpuma būtiskuma novērtēšanu

  • Vairāki atsevišķi par būtiskiem neatzīti pārkāpumi kumulatīvi var saturiski piepildīt Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktā ietvertā darba līguma uzteikuma pamatojuma būtiskuma kritēriju.
  • Atbilstoši dispozitivitātes principam darba devējam, konstatējot būtisku darbinieka pārkāpumu, ir tiesības, nevis pienākums izbeigt darba tiesiskās attiecības. Savukārt izvēloties izmantot minētās tiesības, jārīkojas tādā kārtībā, kādu noteicis likumdevējs. Tā kā likumā noteikto tiesību izmantošanas kārtība nevar būt atkarīga no personas subjektīviem ieskatiem, darba devēja rīcības brīvība attiecas tikai uz izvēli – izmantot likumā noteiktās tiesības vai atteikties no to izmantošanas.

Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1.–5. punktā noteiktie darba devēja uzteikuma pamati nošķirami no 101.panta piektās daļas

  • Vienlaikus norādāms, ka Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1.–5. punktā noteiktie darba devēja uzteikuma pamati, lai gan ir savstarpēji konkurējoši, jo ir saistīti ar darbinieka uzvedību, tomēr attiecināmi uz attiecīgu pārkāpumu izdarīšanu saistībā ar darba pienākumu pildīšanu, kas ir tieši atspoguļots 2., 3. un 4. punkta redakcijā un netieši izriet no 1. un 5. punkta redakcijas.
  • Savukārt gadījumā, ja darbinieks ir pieļāvis pārkāpumu ārpus darba pienākumu izpildes un šāds pārkāpums nav savienojams ar darba tiesisko attiecību turpināšanu, darba devējs ir tiesīgs vērsties tiesā ar prasību par darba līguma izbeigšanu saskaņā ar Darba likuma 101. panta piekto daļu, ievērojot viena mēneša termiņu šādas prasības celšanai. Svarīga iemesla esību konstatē un atzīst tiesa.

Darba likuma 101. panta piektās daļas piemērošana

  • Atbilstoši Darba likuma 101. panta piektajai daļai darba tiesisko attiecību izbeigšanas priekšnoteikums ir darba devēja viena mēneša laikā celta prasība tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tādējādi atšķirībā no Darba likuma 101. panta pirmajā daļā uzskaitītajiem pamatiem Darba likuma 101. panta piektajā daļā paredzētajā gadījumā darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas nevis ar darba devēja vienpusēju gribas izteikumu – uzteikumu –, kam nav nepieciešams ne adresāta akcepts, ne tiesas nolēmums, bet gan ar tiesas spriedumu, kas tiek taisīts, atbilstoši Darba likuma 101. panta piektās daļas trešajam teikumam, izvērtējot jautājumu par svarīga iemesla esību.

Kaspars Rācenājs, LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.

II

Vai atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir atzīstami par tādiem darbā gūtajiem ienākumiem, kuri jāņem vērā, nosakot vidējo apdrošināšanas iemaksu algu maternitātes pabalsta aprēķināšanai?

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2023.gada 19.jūnija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA286/2023  (A420257520)

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicēja vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk – aģentūra) ar iesniegumu iesniegumu par maternitātes pabalsta piešķiršanu. Aģentūra piešķīra pieteicējai maternitātes pabalstu, bet tā aprēķinā netika iekļauta pieteicējas darba devēja darba attiecību izbeigšanās brīdī izmaksātā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas pabalsts.

Pieteicēja lēmumu apstrīdēja un vēlāk pārsūdzēja tiesā.

Lietā pēc būtības bija strīds par to, vai pastāv pamats pārrēķināt pieteicējai piešķirto maternitātes pabalstu, iekļaujot vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā pieteicējai izmaksāto atlaišanas pabalstu un kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un izteica šādas atziņas.

Par maternitātes pabalsta mērķi

  • Maternitātes pabalsta mērķis ir kompensēt sievietei zaudētos algotā darbā gūstamos ienākumus, ja sieviete grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma dēļ neierodas darbā.

Par darba samaksas izmaksas regularitātes nozīmi

  • Atšķirībā no darba samaksas, kas ir regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, gan atlaišanas pabalsts un gan kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām ir vienreizēja atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Šo izmaksu pamatā nav darbinieka darbs konkrētajā mēnesī, jo atlaišanas pabalsts tiek maksāts, ņemot vērā visu laika posmu, kuru darbinieks ir nepārtraukti nostrādājis pie attiecīgā darba devēja, bet kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām – par laika posmu, par kuru darbinieks pirms darba tiesisko attiecību izbeigšanas nav izmantojis atvaļinājumu. Turklāt darbinieks laika posmā, kas tiek ņemts vērā, aprēķinot minētās vienreizējās atlīdzības, ir saņēmis darba samaksu no darba devēja, bet atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām tiek izmaksāti papildus darba samaksai tikai sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu. No minētā izriet, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas.

Maternitātes pabalsta mērķis nav nodrošināt sievietei ienākumus, kas būtu augstāki nekā algotā darbā gūtie.

  • Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.panta un 31.panta pirmās daļas vārdiskā izpausme, atbilstoši kurai vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā tiek ņemta vērā arī personai izmaksātā vienreizējā atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu (atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām), neatbilst likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmajā daļā un likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 5.panta pirmajā daļā noteiktajam tiesību normas mērķim – segt daļu no sievietes zaudētajiem algotajā darbā gūstamajiem ienākumiem. Proti, tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert, jo maternitātes pabalsta mērķis nav nodrošināt sievietei ienākumus, kas būtu augstāki nekā algotā darbā gūtie.
  • Senāts ir konstatējis aizklātu likuma robu un atzinis, ka šajā gadījumā ir pamats ar teleoloģiskās redukcijas palīdzību koriģēt tiesību normas vārdisko izpausmi, jo likuma roba konstatēšanas gadījumā tiesnesim ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums to aizpildīt.[6]

Solidaritātes un individuālās pieejas princips

  • Uz maternitātes pabalstu ir attiecināms gan solidaritātes princips, gan individuālās pieejas princips. Tas nozīmē, ka maternitātes pabalsta apmērs ir atkarīgs no pieteicējas veikto valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra, taču pabalsts netiek izmaksāts tieši no pieteicējas veiktajām iemaksām.
  • No iemaksu algas, kas tiek ņemta vērā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanai, ir izslēdzamas vienreizējās kompensācijas, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu (gan atlaišanas pabalsts, gan kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām).[7]
  • Lai arī kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas pabalsts (kompensācija par nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšanu) darba tiesību izpratnē ir darba samaksas sastāvdaļa (atbilstoši Senāta 2014.gada 27.marta spriedumā lietā Nr. SKC-1683/2014 secinātajam), tas neietekmē Senāta atziņas, kas izteiktas 2013.gada 22.oktobra spriedumā lietā Nr. SKA-492/2013 un 2013.gada 4.novembra spriedumā lietā Nr. SKA-234/2013 un kas attiecas uz sociālo apdrošināšanu un tās pabalstu izmaksāšanas mērķi.[8]
  • Atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav atzīstami par tādiem darbā gūtajiem ienākumiem, kuri jāiekļauj vidējās apdrošināšanas iemaksu algu valsts sociālās apdrošināšanas pabalsta aprēķinā.[9]

Tiesai nav jāņem vērā atbrīvošanas no darba iemesls

  • Ja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā tiktu ņemta vērā kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas pabalsts atkarībā no atbrīvošanas iemesla, tad tiktu pārkāpts vienlīdzības princips un taisnīguma princips.
  • Minētais apstāklis – darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats – nav pamats atkāpties no Senāta judikatūras jautājumā par likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.panta un 31.panta pirmās daļas interpretāciju un piemērošanu.[10]

  1. Sk. Senāta 2021. gada 28. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-884/2021, ECLI:LV:AT:2021:1028.C33507120.11.S, 9.3. punktu.
  2. Sk. Senāta 2021. gada 28. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-884/2021, ECLI:LV:AT:2021:1028.C33507120.11.S, 9.3. punktu.
  3. Sk. Darba likums ar komentāriem. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 352. lpp.
  4. Sal. Senāta 2018. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-213/2018, ECLI:LV:AT:2018:0420.C12177516.2.S, 10.2. punktu.
  5. Sal. Senāta 2022. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-210/2022, ECLI:LV:AT:2022:0602.C68440818.23.S, 11. punktu.
  6. Senāta 2013.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA?492/2013, A420775210, 7. un 9.–11.punkts, 2013.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-234/2013, A420658610, 11.punkts, 2023.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-133/2023, ECLI:LV:AT:2023:0606.A420130320.13.S, 8.punkts.
  7. Senāta 2013.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-492/2013, A420775210, 13.punkts, 2013.gada 4.novembra sprieduma lietā Nr. SKA-234/2013, A420658610, 13.punkts, 2016.gada 14.jūnija lēmuma lietā Nr. SKA- 394/2016, A420310713, 6.punkts.
  8. Senāta 2014.gada 3.jūnija lēmuma lietā Nr. SKA?464/2014, A420437811, 9.punkts, 2014.gada 3.jūlija lēmuma lietā Nr. SKA-525/2014, A420534210, 8.punkts.
  9. Senāta 2023.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-133/2023, ECLI:LV:AT:2023:0606.A420130320.13.S, 9.punkts.
  10. Sal. Senāta 2023.gada 6.jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-133/2023, ECLI:LV:AT:2023:0606.A420130320.13.S, 11.punkts.