LBAS

I

Senāta Administratīvo lietu departamenta 13.06.2023 rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-613/2023  (A420210021)

Lietas faktiskie apstākļi

Valsts darba inspekcija bija uzlikusi par pienākumu darba devējai pārrēķināt darbinieces uzskaitītās virsstundas, izslēdzot no pārskata perioda darbinieces darbnespējas laiku, un izmaksāt piemaksu (vai arī piemaksas starpību) par virsstundu darbu 2019.gada un 2020.gada IV ceturksnī.

Līdz ar to, lietā bija strīds par virsstundu aprēķināšanas metodi summētā darba laika organizācijas ietvaros, ja darbiniekam pārskata periodā ir bijusi darbnespēja un atvaļinājums.

Pirmās un apelācijas instances tiesas spriedumos atzina, ka darba devējas pieteikums ir noraidāms, pamatojoties uz šādiem argumentiem:

• summētā darba laika organizācijas gadījumā darba devējam nolīgtā pārskata perioda ietvaros ir jāizlīdzina darba stundu skaits un jānodrošina normālā dienas vai nedēļas darba laika ievērošana.
• Darbinieka saskaņā ar darba grafiku plānotais darba laiks un faktiski nostrādātais darba laiks var atšķirties no normālā darba laika. Tāpēc darbinieka faktiski nostrādātais darba laiks tiek salīdzināts ar normālo darba laiku – astoņām stundām dienā vai 40 stundām nedēļā, lai konstatētu nostrādātās virsstundas.
• Izslēdzot no pārskata perioda darbnespējas, atvaļinājuma vai citas attaisnotas prombūtnes periodu, tiek noteikts normālais darba laiks pēc šo periodu izslēgšanas. Līdz ar to, izslēdzot no pārskata perioda darbnespējas periodu, attiecīgi stundu samazinājumam jānotiek, par pamatu ņemot normālu darba laiku – astoņas stundas dienā vai 40 stundas nedēļā.
• Nav tiesiska pamata ņemt vērā tikai personai darbnespējas periodā darba grafikā paredzētās darba stundas, tas neatbilstu iepriekš minētajiem normāla darba laika un virsstundu aprēķināšanas noteikumiem summētā darba laika organizācijas gadījumā (Senāta 2021.gada 29.aprīļa spriedumu lietā SKA-377/2021 11.punkts).
• Virsstundu aprēķināšana un apmaksa ir darba devēja pienākums, kas noteikts Darba likumā. Lietā nepastāv strīds par faktiskajiem apstākļiem, kurus inspekcija nevarētu noskaidrot. Proti, lietā nav strīda par darbinieces nostrādātajām stundām un darbinieces attaisnotās prombūtnes periodiem, bet strīds ir par to, kā pie konstatējamiem apstākļiem aprēķināmas virsstundas. Līdz ar to VDI nav pārkāpusi savu kompetenci.

Kasācijas sūdzībā tika izvirzīts strīds par to, vai virsstundu aprēķināšanas metodika, kuru par pareizu ir atzinis Senāts, ir piemērojama arī par laika posmu (par 2019. un 2020.gadu) pirms Senāta nolēmuma spēkā stāšanās. Tāpat kasācijas sūdzībā izteikts lūgums mainīt izveidojušos Senāta judikatūru par virsstundu aprēķināšanu darbiniekiem, kuriem noteikts summētais darba laiks, jo tā rada vienlīdzības principa pārkāpumu starp darbiniekiem ar normālo darba laiku, kā arī judikatūra neatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem noteikumiem.

Senatoru kolēģija atzina, ka apgabaltiesas spriedums atbilst Senāta judikatūrai par summēto darba laiku un atteica ierosināt kasācijas tiesvedību norādot:

• Nepamatots ir pieteicējas uzskats, ka Senāta spriedumi par izskatāmajā lietā vērtējamajiem jautājumiem, kas tika pieņemti 2019.gadā, stājās spēkā 2021.gadā, kad Senāts, attiecīgās lietās skatot atkārtoti, atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 351.pantam kasācijas instances tiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā pasludināšanas dienā.

Līdz ar to Senāta 2019.gada 5.jūlija spriedumi lietās Nr. SKA-792/2019 un Nr. SKA-794/2019 stājās spēkā 2019.gada 5.jūlijā. Valsts darba inspekcija ir pamatoti piemērojusi konkrētajos spriedumos nostiprinātās atziņas par virsstundu aprēķināšanas metodiku, nosakot pienākumu pieteicējai pārrēķināt darbinieces 2019.gada IV ceturksnī un 2020.gada IV ceturksnī uzskaitītās virsstundas, no pārskata perioda izslēdzot darbnespēju, ņemot vērā uz to brīdi jau izveidojušos Senāta judikatūru attiecīgajā jautājumā.

• Summētā darba laika organizācija nevar pasliktināt darbinieku stāvokli, salīdzinot ar darbiniekiem, kuriem noteikts normālais darba laiks, jo summētā darba laika piemērošana ir iespējama, ja darbu nav iespējams veikt normālā darba laika ietvaros.
• Darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši normālajam darba laikam pārskata periodā. Tādējādi darbinieks, kuram noteikts normālais darba laiks, un darbinieks, kuram noteikts summētais darba laiks, neatrodas salīdzināmos apstākļos attiecībā uz virsstundu aprēķināšanu.

II

Senāta Civillietu departamenta 12.06.2023 spriedums lietā nr. SKC-93/2023 (C69189618)

Lietas faktiskie apstākļi

Darbiniece tika atlaista pamatojoties uz Darba likuma 101.panta 1.daļas 11.punktu, izmaksājot atlaišanas pabalstu četru vidējo izpeļņu (5194.06 eur) apmērā.

Darbiniece uzteikumu apstrīdēja tiesā. Ar Kurzemes apgabaltiesas spriedumu uzteikums atcelts, darbiniece atjaunota. Pēc divām dienām darbiniece vienojās par darba attiecību izbeigšanu. Vienošanās paredzēts, ka darbiniecei izmaksā 4473.04 euro saskaņā ar Kurzemes apgabaltiesas spriedumu.

Pēc 3 mēnešiem darba devēja cēla tiesā prasību pret darbinieci, lai atzītu vienošanos par spēkā neesošu daļā un dotā izpildījuma atprasījumu.

Pirmās un apelācijas instances tiesa darba devējas prasību apmierināja daļēji. Atzina vienošanās punktu par spēkā neesošu, un piedzina 4473.04 euro.  2020.gadā Senāts pirmajā reizē spriedumu atcēla.

Skatot lietu atkārtoti, apgabaltiesa prasību noraidīja.

Savukārt, Senāts skatot lietu atkāroti spriedumu atcēla.

Vēlreiz skatot lietu apgabaltiesa prasību apmierināja daļēji:

1. noraidīja darba devēja prasību daļā par 2018. gada /../ janvāra vienošanās 2. punkta atzīšanu par spēkā neesošu, jo apstāklis, ka darba devēja kļūdījās un izmaksāja darbiniecei naudas summu, kura tai nepienākas, pats par sevi nedod pamatu uzskatīt vienošanās 2. punktā ietverto saistību par spēkā neesošu maldības dēļ. Izvērtējot vienošanās 2. punkta tekstu kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, secināms, ka faktiski notikusi vienošanās par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu izmaksāšanu darbiniecei sakarā ar viņas atjaunošanu darbā. Darba devējai pēc vienošanās noslēgšanas bija jāveic savstarpējs ieskaits, dzēšot iepriekš izmaksāto atlaišanas pabalstu ar vienošanās 2. punktā minēto summu. Ņemot vērā, ka ar vienošanos tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības, darba devējai bija pienākums izmaksāt darbiniecei arī kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Rezultātā darba devējai bija jāizmaksā darbiniecei 158,31 EUR. Darba devēja pieļāva kļūdu un darbinieces kontā ieskaitīja 4 473,03 EUR.

2) prasību par 4 314,72 EUR atmaksu apmierināja, jo Darba likuma 78. pants noteic, ka darba devējai ir tiesības atprasīt no darbinieka summas, kas pārmaksātas darba devējas maldības dēļ, ja darbinieks par šo pārmaksu ir zinājis vai viņam atbilstoši apstākļiem to vajadzēja zināt. Noslēdzot 2018. gada /../ janvāra vienošanos, darbiniecei bija zināms, ka viņai izmaksātais atlaišanas pabalsts ir lielāks, nekā vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējuma laiku. Viņai bija zināmi arī Kurzemes rajona tiesas un Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas nolēmumos izdarītie secinājumi. Turklāt minētajā civillietā darbinieces intereses pārstāvēja zvērināta advokāte, kura atbildētājai izskaidroja tiesiskās sekas, kādas iestāsies, ja izmaksātā atlaišanas pabalsta summa būs lielāka, kā aprēķinātā vidējā izpeļņa.  Darbiniece atsakoties atmaksāt 4 314,72 EUR, nerīkojās labā ticībā.

Darbiniecei iesniedza kasācijas sūdzību prasības apmierinātajā daļā, pa kuru Senāts kārtējo reizi ierosināja kasācijas tiesvedību.

Šajā reizē Senāts atkal spriedumu atcēla norādot, ka tiesai vajadzēja nodibināt, ka 4 314,72 EUR izmaksāti darba devējas maldības dēļ.

Senāts atzina, ka tiesa nav sniegusi nepārprotamu atbildi uz to, vai ir konstatējama Darba likuma 78. panta pirmās daļas 1. punktā minētā otra pazīme, proti, darba devēja maldība.

Neesot maldībai, nepastāvētu tiesiskais pamats prasītās summas piedziņai no darbinieces.

Senāts izteica šādas tēzes:

Par Darba likuma 78.panta piemērošanu

• Saskaņā ar Darba likuma 78. panta pirmās daļas 1. punktu darba devējs ir tiesīgs atprasīt no darbinieka summas, kas pārmaksātas darba devēja maldības dēļ, ja darbinieks par šo pārmaksu zinājis vai viņam atbilstoši apstākļiem to vajadzēja zināt. Lai pareizi izšķirtu strīdu, tiesai bija jāpārbauda, vai lietā konstatētie faktiskie apstākļi atbilst minētās tiesību normas sastāvam, jo tikai tad iestātos normā paredzētās tiesiskās sekas.
• Lai darba devējs varētu īstenot atprasījuma tiesības, jāpastāv abiem Darba likuma 78. panta pirmās daļas 1. punktā ietvertajiem nosacījumiem:

1) darba devējs ir maldījies par summu izmaksas pamatotību un

2) darbinieks zinājis, vai viņam bija jāzina, ka saņemtās summas viņam nepienākas.

Tātad darba devējs ir tiesīgs atprasīt nevis jebkādas darbiniekam pārmaksātas summas, bet tikai tādas, kuru izmaksa atbilst tajā norādītajām pazīmēm.

Par Civillikuma piemērošanu darba tiesiskajās attiecībās

• Saskaņā ar Darba likuma 28. panta trešo daļu darba līgumam piemērojami Civillikuma noteikumi, ciktāl šajā likumā un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi. Atbilstoši Senāta judikatūrai Darba likuma 78. pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Civillikuma normām (Civillikuma 2369.–2392. pants), kas reglamentē atprasījuma tiesības netaisnas iedzīvošanās dēļ[1].
• Darba likuma 78. panta pirmajā daļā paredzētajām atprasījuma tiesībām, ciktāl Darba likumā nav noteikts citādi, ir piemērojamas Civillikuma normas par prasījumiem no netaisnas iedzīvošanās.

Maldības jēdziens

• Saskaņā ar Civillikuma 2369. pantu tas, kas bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu, kaut ko izdara vai apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma. Senāts ir norādījis, ka atprasījuma tiesība tieši pēc Civillikuma 2369. panta ir personai, kura izpildījuma došanas brīdī ir maldīgi pieņēmusi, ka viņas saistība pret izpildījuma devēju patiešām pastāv[2].
• Atbilstoši Civillikuma 1441. pantā noteiktajam maldība var rasties vai nu no tam, ka pavisam trūkst ziņu par kādiem faktiskiem apstākļiem – faktiska maldība – vai kādām tiesiskām normām – tiesiska maldība. Tātad maldība, kā tas izriet no minētās normas satura, ir darījuma dalībnieka nepareizs, īstenībai neatbilstošs priekšstats par apstākļiem, kas saistīti ar darījuma priekšnoteikumiem, saturu, tiesiskām sekām, un tā var rasties, piemēram, informācijas trūkuma, vai šīs informācijas kļūdainas izpratnes dēļ. Atbilstoši Civillikuma 1458. pantam maldība jāpierāda tam, kas uz to atsaucas[3].

III

Senāta Administratīvo lietu departamenta 16.05.2023. rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-691/2023  (A420201722)

Pieteicēja tika atbrīvota no dienesta darbnespējas dēļ, taču primāri pieteicēja amata pienākumus neveica atstādināšanas dēļ (sakarā ar drošības līdzekļa piemērošanu).

Administratīvā apgabaltiesa pievienojās Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivācijai un atzina, ka iestāde, izbeidzot valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „h” apakšpunktu (valsts civildienesta attiecības izbeidzas sakarā ar to, ka pārejošas darbnespējas dēļ nav pildīti amata pienākumi ilgāk par četriem mēnešiem pēc kārtas), nav pareizi izmantojusi savu rīcības brīvību, veicot lietderības apsvērumus.

Pieteicējas atgriešanās pie amata pienākumu izpildes bija atkarīga no drošības līdzekļa atcelšanas un administratīvā soda termiņa notecējuma.

Līdz ar to darbnespēja nav tā, kas ir ietekmējusi iestādes funkciju izpildes nepārtrauktību, jo pieteicēja amata pienākumus nepildīja jau citu iemeslu dēļ. Tāpēc iestāde atlaišanas pamatu (ilgstoša darbnespēja) ir piemērojusi formāli, jo pieteicējas slimošana nebija primārais iemesls, kāpēc pieteicēja nepildīja amata pienākumus. Ja iestāde saskatīja pieteicējas neatbilstību amatam vai reputācijas riskus, tad šādam pamatojumam bija jābūt norādītam lēmumā.

Apgabaltiesa spriedumā arī konstatēja, ka laikā, kad ministrija lēma par pieteicējas atbrīvošanu no dienesta, pieteicēja bija grūtniecības stāvoklī. Tiesa konstatēja, ka iestādei šis fakts nebija zināms, tāpēc pieteicēja saistībā ar atbrīvošanu no dienesta nevar atsaukties uz to, ka grūtniecības dēļ pieteicējai ir radīta nelabvēlīgāka situācija.

Vienlaikus tiesa pamatoti norādīja, ka gadījumā, ja iestāde, pieņemot lēmumu, būtu noskaidrojusi pieteicējas potenciālās darbnespējas ilgumu (kas secīgi var būt saistīts ar grūtniecības faktu), iestādei būtu jāņem vērā šis apstāklis.

Grūtniecība ir apstāklis, kas ietekmē lēmuma pieņemšanu par personas atbrīvošanu no dienesta: iestādei jānodrošina sievietes grūtnieces īpašā aizsardzība pret atlaišanu no darba (dienesta). Katrā ziņā iestāde šo apstākli nedrīkstētu ignorēt un tas būtu jāņem vērā, iestādei lēmuma pieņemšanā izdarot lietderības apsvērumus. Līdz ar to tiesa pamatoti atzina: tā kā iestāde nebija noskaidrojusi apstākļus saistībā ar pieteicējas darbnespējas paredzamo ilgumu, iestāde nav pilnvērtīgi izvērtējusi konkrēto lietu.

Senāts nesaskatīja kasācijas sūdzībā argumentus, kas radītu šaubas par apgabaltiesas sprieduma tiesiskumu, tāpēc atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

IV

Senāta Civillietu lietu departamenta 30.03.2023. spriedums lietā Nr. SKC-3/2023 (C24160116)

Lietas faktiskie apstākļi

SIA [firma A] un [pers. A] 2016. gada 10. jūnijā, kad [pers. A] atbrīvots no SIA [firma A] valdes priekšsēdētāja un rīkotājdirektora amata, noslēdza vienošanos par prasītājas komercnoslēpuma neizpaušanu un divus gadus ilgu konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, par ko viņam izmaksāta visa pielīgtā atlīdzība par 24 mēnešiem – 4086 euro mēnesī, ieskaitot normatīvajos aktos paredzētos nodokļus.

[pers. A] 2016. gada 30. septembrī kļuva par SIA [firma A]  konkurentes dzelzceļa kravu pārvadājumu jomā – AS [firma B] – valdes priekšsēdētāju.

SIA [firma A] lūdz piedzīt no [pers. A] saņemto atlīdzību par konkurences ierobežojuma ievērošanu – tās daļu par laiku no 2016. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 10. jūnijam 83 082 euro, no kuras 57 256 euro ir [pers. A]  izmaksātā atlīdzība un 25 826 euro ir valsts budžetā par [pers. A] samaksātie nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba ņēmēja daļa.

Tāpat SIA [firma A]  lūdz piedzīt 10 385,06 euro, kas ir SIA [firma A] valstij samaksātā valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba devēja daļa par [pers. A] izmaksāto atlīdzību.

Senāta senatoru kolēģija atteica ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, ar kuru no [pers. A] SIA [firma A] labā piedzīta [pers. A] izmaksātā atlīdzība par konkurences ierobežojuma ievērošanu 57 256 euro,

taču kasācijas kārtībā tika pārbaudīts spriedums daļā par SIA [firma A] tiesībām piedzīt no [pers. A] valsts budžetā samaksātos nodokļus – 25 826 euro un 10 385,06 euro.

Senāta atziņas:

Vai samaksātie nodokļi ir darba devēja zaudējumi?

• Nav pamata runāt par prasītājas valsts budžetā samaksātajiem nodokļu maksājumiem kā viņas zaudējumiem, ja prasītājai nav šķēršļu tos atgūt no valsts.
• Ņemot vērā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.¹ panta trešo daļu un Ministru kabineta 07.09.2010. noteikumu Nr. 827 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30.2. punktu, darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējiem pārskata mēnešiem var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu, tiesas lēmumu par izlīguma apstiprināšanu vai attiecīgās valsts pārvaldes iestādes pieņemtu pārvaldes lēmumu personai ir izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu vai izmaksāti laikus neizmaksātie darba ienākumi, tāpat arī darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējo laiku var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu ir samazināti darba ņēmēja darba ienākumi. Tādējādi darba devējs iesniedz VID precizētu darba devēja ziņojumu kopā ar iesniegumu un tiesas spriedumu. VID precizē darba devēja ziņojumos norādīto informāciju ar brīdi, kad stājies spēkā tiesas spriedums par izmaksātā ienākuma atzīšanu par nepamatotu un to piedziņu.

Līdz ar to SIA [firma A] ir tiesības pieprasīt VID pārmaksāto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa summu atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumiem.

Par likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16. panta pirmās daļas 10. punktā noteikto triju gadu termiņu, kurā nodokļu maksātāji var pieprasīt pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai

• Gadījumā, kad tikai no tiesas sprieduma kļūst zināms, ka samaksātās nodokļu summas veido pārmaksu, tiesības prasīt atmaksāt pārmaksātās nodokļu summas iestājas līdz ar tiesas sprieduma spēkā stāšanos[4].

Latvijas tiesībās nav pieļaujams pušu iepriekš novērtēto zaudējumu atlīdzības institūts un puses nevar vienoties par to, ka līguma pārkāpuma gadījumā pusei būs pienākums maksāt līgumā paredzētu konkrētu zaudējumu atlīdzības summu bez nepieciešamības pierādīt Civillikumā noteiktos zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus

• Atbilstoši CL 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. No šīs tiesību normas secināms, ka nav atlīdzināmi zaudējumi, kuri nav cēloniskā sakarā ar atbildētāja darbību vai bezdarbību. 

No CL 1771. panta izriet, ka atlīdzināmi ir tikai faktiski cēlušies zaudējumi. CL 1772. pants noteic, ka jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.

Turklāt no CL 1776. panta izriet, ka tiesību prasīt zaudējumu atlīdzību ierobežo arī paša cietušā rīcība. Proti, cietušajam zaudējumu novēršanai jāveic tādi pasākumi, kas attiecīgajos apstākļos ir saprātīgi, un cietušajam ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, no kuriem tam nav bijis iespējams izvairīties, veicot šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus (CL 1776. panta pirmā un trešā daļa).

Savukārt CL 1786.–1792. pants normē zaudējumu novērtēšanas principus (sk. Sinaiskis V. Latvijas Civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996, 145. lpp.). Tostarp 1787. pants attiecībā uz atrauto peļņu noteic, ka, to aprēķinot, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši, no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.

Tātad pierādīšanas nasta gan attiecībā uz līguma pārkāpumu, gan zaudējumu esību, gan to cēlonisko sakaru ar tiesību aizskārēja neatļauto darbību gulstas uz līdzēju, kuram ar līguma pārkāpumu nodarīts kaitējums.

• No minētajām tiesību normām izriet, ka Latvijas likumdevējs ir izvēlējies normatīvi un imperatīvi regulēt zaudējumu atlīdzināšanas institūtu, konkretizējot, kādi zaudējumi un kādā gadījumā ir atlīdzināmi.
• Citiem vārdiem, personai ir zaudējumu atlīdzināšanas pienākums gadījumā, kad vienlaikus pastāv šādi priekšnoteikumi jeb zaudējumu atlīdzināšanas pamats: 1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esība; 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību.
• Līdz ar to, pušu vienošanās par to, ka prasītājs ir atbrīvots no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu (zaudējumu esības un to cēloniskā sakara ar atbildētāja prettiesisko rīcību) pierādīšanas un tiesa – no to vērtēšanas, ir pretēja CL imperatīvajām tiesību normām par zaudējumiem un to atlīdzināšanas priekšnoteikumiem.

Zaudējumu atlīdzībai nevar būt soda raksturs

• Zaudējumu atlīdzība ir atlīdzība par nodarītu mantisku kaitējumu, un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija ir panākt reālu zaudējumu kompensēšanu – cietušā atgriešanu tādā stāvoklī, kādā viņš būtu bijis, ja viņa tiesību aizskārums nebūtu noticis.

Latvijas tiesībās civiltiesiskās sodīšanas un prevencijas funkcijas pilda līgumsods, kuram papildus var būt arī zaudējumu atlīdzināšanas funkcija

• Līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību neizpildi vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā, tā apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas. Tomēr arī līgumsodam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei, un arī tam ir likumā imperatīvi paredzēti noteikšanas un piedziņas speciāli noteikumi, tostarp apmēra ierobežojumi (sk. CL 1716.–1724.1 pantu).
• Iepriekš novērtēto zaudējumu institūts ir pamatā raksturīgs anglo-amerikāņu tiesību sistēmas valstīm, savukārt vairumā kontinentālās Eiropas valstu tiesību sistēmu tā vietā ir paredzēts līgumsods. Tām atsevišķām kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas valstīm, kurās iepriekš noteikti zaudējumi tiesu praksē tiek pieļauti (piemēram, Šveice, Vācija), likumos nav tāda veida imperatīvu tiesību normu par zaudējumu novērtēšanas principiem kā Latvijas CL.
• Senāts jau starpkaru laika posmā ir norādījis, ka, ja tiesa līgumā paredzētos maksājumus atzīst par iepriekšnoteiktu zaudējumu atlīdzību līguma pārkāpšanas gadījumam, tad tie taisni atbilst līgumsoda jēdzienam (sk. Senāta 1937. gada 31. augusta spriedumu Nr. 962. Grām.: Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumi (1937-1940). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998, 53. lpp.).

• Tomēr tas, vai pusēm bija griba vienoties par līgumsodu vai arī tomēr par iepriekš novērtētiem zaudējumiem, un pēdējā gadījumā – vai puses pretēji likumam vienojušās atbrīvot no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumu nodibināšanas, tiesai jānovērtē katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un pušu paskaidrojumus, atbilstoši CL 1504.–1510. pantam par tiesiska darījuma iztulkošanu.

Līgumslēgšanas brīvība sniedzas līdz likuma imperatīvajām normām

• Līgumslēdzējām pusēm saskaņā ar līgumu brīvības principu ir tiesības izvēlēties līguma saturu un nodibināt sev tādas tiesības un pienākumus, kādus viņas vēlas, taču līguma satura izvēles brīvība sniedzas tiktāl, ciktāl to neierobežo likuma imperatīvās normas. Līguma saturs nedrīkst būt prettiesisks[5].
• Savukārt neatļauta darbība, kuras mērķis ir pretējs likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu, un šāds darījums nav spēkā, kā tas izriet no CL 1415. panta.

• Citiem vārdiem, līgums vai atsevišķs līguma punkts, kurā puses vienojas neievērot likuma prasības, kā pretējs likumam nevar būt spēkā. 

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.

---

^1
2
3
4
5

1. sk. Senāta (paplašinātā) sastāvā 2014. gada 27. marta spriedumu lietā Nr. SKC- 1683/2014, C30450410.
2. sk. Senāta 2013. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC- 400/2013, C30325507, 7.4. punktu.
3. sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. SKC-131/2016, C2714209, 9.3. punktu.
4. sal. Senāta 2020. gada 24. februāra lēmuma lietā Nr. SKA‑680/2020, A420314818, 5. punkts.
5. sk. Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 176., 178. lpp.; Senāta 2021. gada 16. septembra sprieduma lietā Nr. SKC-875/2021, ECLI:LV:AT:2021:0916.C30756619.11.S, 7.6. punktu, 2022. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. SKC‑60/2022, ECLI:LV:AT:2022:0221.C30543017.16.S, 6.1. punktu.