LBAS logo

Senāta spriedumi darba tiesībās 2024. gadā (2)

Ne gluži darba strīda lieta, bet lieta, kurā Senāts sniedz Darba likumā lietoto jēdzienu nozīmi. Šo spriedumu būtiski izlasīt ikvienam, kuram ir auto, kas tiek novietots maksas autostāvvietās. Tātad, arī darbiniekiem, kuri veicot darba pienākumus pārvietojas ar auto.

Senāta Civillietu departamenta 23.11.2023. spriedums lietā Nr. SKC-77/2023 (C68291820)

Lietas faktiskie apstākļi

Prasītājs bija novietojis auto Rīgā vietā, kur bija izvietotas šādas ceļa zīmes: Nr. 537 (stāvvieta) un papildzīme Nr. 851 (maksas stāvvietas darbības laiks), kas noteic maksas stāvvietu: darbdienās no 8.00–20.00 un sestdienās no 9.00–17.00.

Prasītājam 2019. gada 6. maijā, plkst. 13.40, SIA „Rīgas satiksme” maksas autostāvvietā bija izrakstīts paziņojums par nesamaksāto autostāvvietas lietošanu – 17 euro.

Prasītājs uzskatīja, ka atbildētāja nebija tiesīga prasīt un saņemt no prasītāja maksu par autostāvvietas lietošanu dienā, kura valstī ar likumu bija noteikta par brīvdienu (proti, tā kā  svētku diena 4. maijs 2019. gadā iekrita sestdienā, tad nākamā darbdiena – 6. maijs valstī bija noteikta par brīvdienu saskaņā ar likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta trešā daļu.

Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas prasību noraidīja.

Senāts atzina, ka spriedums ir atceļams, jo tiesa ir nepareizi piemērojusi likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 11. panta trešo daļu un Maksas autostāvvietu saistošo noteikumu 11.1. punktu. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir sajaukusi jēdzienus „darba diena” un „darbdiena”, nepamatoti nav nošķīrusi jēdzienu „brīvdiena” Darba likuma izpratnē un vispārējās „brīvdienas” jēdzienu likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kā arī kļūdījusies, sasaistot vispārējās „brīvdienas” jēdzienu ar „atpūtas dienas” jēdzienu, kas novedis pie nepareiza secinājuma, ka ceļa zīmju kontekstā svētku dienai un vispārējai brīvdienai ir atšķirīgas tiesiskās sekas un ka maksas autostāvvietu apzīmējošās ceļa zīmes konkrētajā gadījumā sniedza prasītājam pilnīgu informāciju par stāvvietas izmantošanu, tostarp, ka dienā, kas bija noteikta par vispārēju brīvdienu, viņam par autostāvvietu ir jāmaksā.

Senāts izteica šādas atziņas:

Darbdienas”, „svētku dienas” un „brīvdienas” jēdziens

  • Nedz Ceļu satiksmes noteikumos, nedz citos normatīvajos aktos nav tieši definēts ne „darbdienas”, ne „brīvdienas”, ne „svētku dienas” jēdziens. Ievērojot, ka „darbdienas” saistīts ar darba tiesisko attiecību jomu, šis jēdziens noskaidrojams, ņemot vērā arī Darba likuma normas. Savukārt „brīvdienas” un „svētku dienas” jēdziena noskaidrošanā jāņem vērā arī likums „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, kurā šie tiesību institūti regulēti.
  • No Darba likuma 16. panta piektās daļas (Ja termiņš izbeidzas nedēļas atpūtas dienā vai svētku dienā, par termiņa pēdējo dienu atzīstama nākamā darbdiena), 74. panta astotās daļas ([..] darbinieks neveic darbu svētku dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā), 133. panta trešās daļas (Sestdienās darbs beidzams agrāk nekā citās dienās), 133. panta ceturtās daļas pirmā teikuma (Ja darba nedēļas ietvaros viena darba diena iekrīt starp svētku dienu un nedēļas atpūtas laiku, darba devējs šo darba dienu var noteikt par brīvdienu un pārcelt to uz sestdienu tajā pašā nedēļā vai citā nedēļā tā paša mēneša ietvaros) un 143. panta trešās daļas pirmā teikuma (Vispārējā nedēļas atpūtas diena ir svētdiena) un likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta trešās daļas (Ja svētku dienas – 4. maijs, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena un 18. novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamo darbdienu nosaka par brīvdienu) izriet, ka kalendārās dienas var iedalīt šādās kategorijās:
  • „darba diena” – diena, kad darbinieks veic darbu, kas var būt arī sestdiena, svētdiena vai svētku diena;
  • „atpūtas diena” – diena, kad darbinieks neveic darbu, vispārēji tā ir svētdiena;
  • „svētku diena” – diena, kad darbinieks neveic darbu, kas var būt jebkura nedēļas diena;
  • „darbdiena” – pirmdiena līdz piektdiena, ja tās nav svētku dienas;
  • „brīvdiena” Darba likuma izpratnē – darba diena, kuru darba devējs darbiniekam noteicis brīvu, pārceļot darba dienu uz sestdienu;
  • „brīvdiena” likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” – faktiski pirmā pirmdiena pēc 4. maija, Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma dienas vai 18. novembra, ja tās iekrīt sestdienā vai svētdienā.
  • Senāts atzinis, ka ceļa zīmes ir īpaša veida administratīvie akti, kas ietver vispārēju rīkojumu. Proti, ceļa zīmes regulē nenoteikta skaita satiksmes dalībnieku rīcību nenoteikta skaita gadījumos (sk. Senāta 2010. gada 22. februāra lēmumu lietā Nr. SKA-101/2010, A42553907, 12. punktu). No minētā izriet, ka arī ceļa zīmēs lietotie apzīmējumi, tostarp simbols, kas apzīmē darbdienas, ir ar vispārēju nozīmi, jo ceļa zīmes attiecas uz visām personām, kuras iesaistītas ceļu satiksmē ceļa zīmes darbības teritorijā.

Līdz ar to iepriekš minētie jēdzieni „darba diena”, „atpūtas diena” un „brīvdiena” Darba likuma izpratnē, kam ir individuāla, nevis vispārēja nozīme, nav ņemami vērā, apsverot ceļa zīmju nozīmi, jo nav svarīgi, vai konkrētajai personai, kas iesaistīta ceļu satiksmē ceļa zīmes darbības teritorijā, darba devējs attiecīgo dienu ir noteicis par darba dienu, atpūtas dienu vai brīvdienu.

Turpretim jēdzieni „darbdiena”, „svētku diena” un „brīvdiena” likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” izpratnē ir ar vispārēju nozīmi, jo tie vienlīdz attiecas uz visiem, un tāpēc tie ir vai var izrādīties nozīmīgi, apsverot kāda ir nozīme ceļa zīmēm, kuru darbība ir atkarīga no kalendārās dienas statusa.

Ceļa zīmju ar simbolu „Darbdienās” piemērošana vispārējās brīvdienās

  • No likuma „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. panta trešās daļas izriet, ka ne svētku diena, ne brīvdiena nav darbdiena. Tātad, ja, kā tas bija konkrētajā gadījumā, 851. papildzīme informēja, ka par autostāvvietu ir jāmaksā darbdienās un sestdienās, tad par stāvvietu nepārprotami nebija jāmaksā darbdienās, kas noteiktas par svētku dienām vai vispārējām brīvdienām, jo tad tās vairs nav darbdienas.
  • Turklāt Maksas autostāvvietu saistošie noteikumi tieši noteica, ka par autostāvvietu nav jāmaksā svētku dienās, tādējādi apliecinot, ka arī šo noteikumu izpratnē darbdienai var būt noteikts cits statuss, kas ir pamats uz šo dienu neattiecināt darbdienas režīmu autostāvvietu maksas kontekstā. Šāds konkrētās saistošo noteikumu normas kā īres līguma noteikuma iztulkojums atbilst arī Civillikuma 1508. pantam, kas noteic, ka saudzīgākam iztulkojumam dodama priekšroka pret citiem, un uz tā pamata priekšroka ir tam, kurš vismazāk saista parādnieku.
  • Tas vien, ka šajos saistošajos noteikumos nebija īpaši norādīts, ka darbdienas režīmu autostāvvietu maksas kontekstā neattiecina arī uz vispārējām brīvdienām, nenozīmē, ka darbadienu stāvvietas režīms attiektos uz vispārējām brīvdienām, jo, ņemot vērā iepriekš secināto, dienas noteikšana par vispārēju brīvdienu attiecīgajai dienai atceļ darbdienas statusu. Citiem vārdiem, saskaņā ar likumu nosakot darbdienu par vispārēju brīvdienu, mainās arī uz šo dienu attiecināmais autostāvvietas režīms, ja stāvvietā novietota ceļa zīme ar simbolu „Darbdienās”. Proti, vispārējai brīvdienai nav piemērojams darbdienas stāvvietas režīms.

II

Kurš likums ir jāpiemēro, lai administratīvi teritoriālās reformas gaitā pareizi izbeigtu darba tiesiskās attiecības ar jaunizveidotajā pašvaldībā iekļautās pašvaldības domes izpilddirektoru?

Senāta Civillietu departamenta 27.12.2023. spriedums lietā Nr. SKC-733/2023

(C73536622)

Lietas faktiskie apstākļi

2020. gada 23. jūnijā stājās spēkā Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, saskaņā ar kuru, apvienojot pilsētas un vairāku novadu pašvaldības, tika izveidota jauna pašvaldība.

Saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma Pārejas noteikumu 6. punkta nosacījumiem par pašvaldības iestāžu un pašvaldības kapitālsabiedrību darba nepārtrauktības nodrošināšanu līdz dienai, kad 2021. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlētās pašvaldību domes lemj par izpilddirektora iecelšanu amatā, ir atbildīgs tās pašvaldības izpilddirektors, kurā līdz vēlēšanām bija lielākais iedzīvotāju skaits atbilstoši aktuālajiem Iedzīvotāju reģistra datiem 2021. gada 1. janvārī.

Pēc 2021. gada 21. jūnija notikušajām pašvaldību vēlēšanām prasītājs bija atbildīgs par jaunizveidotās pašvaldības iestāžu un pašvaldības kapitālsabiedrību darba nepārtrauktības nodrošināšanu.

2022. gada 13. maijā prasītājs saņēmis pašvaldības uzteikumu, kas pamatots ar Darba likuma 101. panta pirmās daļas 9. punktu (tiek samazināts darbinieku skaits).

Uzteikumā norādīts, ka Administratīvi teritoriālās reformas ceļā jaunizveidotā pašvaldība, ievērojot tās domes priekšsēdētāja 2021. gada 28. oktobra rīkojumu, ir veikusi sešu apvienoto pašvaldību izpilddirektoru izvērtēšanu nolūkā izvēlēties vislabāko jaunizveidotās pašvaldības izpilddirektora amata kandidātu. Pretendents, kurš izvērtēšanā ieguvis visaugstāko vērtējumu, atteicies ieņemt amatu. Tāpēc ar domes lēmumu izsludināts atklāts konkurss izpilddirektora amatam. Tā kā prasītājs savu kandidatūru dalībai konkursā nav pieteicis, pašvaldības izpilddirektora amatā iecelts kandidāts, kurš uzvarēja konkursā. Līdz ar to ar prasītāju 2022. gada 13. jūnijā tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības.

Prasītājs uzteikumu apstrīdēja tiesā un pirmās un apelācijas instances tiesas prasību apmierināja. Vienlaikus apgabaltiesa norādīja, ka atjaunot prasītāju iepriekšējā amatā nav iespējams, jo iestāde, kurā prasītājs bija izpilddirektors, vairs nepastāv, un amats (attiecīgās pašvaldības domes izpilddirektors) arī vairs nepastāv. Taču ņemams vērā, ka gadījumā, ja darbinieka amata vieta vai struktūrvienība, kurā darbinieks pildījis savus darba pienākumus, likvidēta un tādēļ nav iespējams izpildīt Darba likuma 124. panta prasības, tad darbinieks ir atjaunojams darbā pie attiecīgā darba devēja – pašvaldības.

Par spriedumu kasācijas sūdzību iesniedza prasītājs, savukārt, atbildētāja iesniedza kasācijas pretsūdzību.

Senāts atzina par pamatotiem tos atbildētājas pretsūdzības argumentus, kas saistīti ar tiesību normu konkurences noteikumu neievērošanu un speciālo tiesību normu neņemšanu vērā un spriedumu atcēla.

Senāts izteica šādas atziņas:

Speciālās normas izpilddirektora atbrīvošanai

  • Lielākās jaunizveidotajā pašvaldībā iekļautās pašvaldības izpilddirektora darba tiesiskas attiecības netiek izbeigtas ar jaunizveidotās pašvaldības domes pirmās sēdes dienu, bet gan uz likuma pamata turpinās, attiecīgajam izpilddirektoram faktiski iegūstot jaunizveidotās pašvaldības izpilddirektora amata pienākumu izpildītāja statusu līdz brīdim, kad viņa darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, jaunizveidotās pašvaldības domei pieņemot lēmumu par izpilddirektora iecelšanu amatā, ja vien šis lēmums neattiecas uz viņu pašu.
  • Darba līguma uzteikumam vispārīgi piemērojami Darba likuma noteikumi. Tomēr jāņem vērā, ka darba tiesiskās attiecības regulē Latvijas Republikas Satversme, Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas, šis likums un citi normatīvie akti (sk. Darba likuma 1. pantu), kā arī saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta sestās daļas 2. punktu, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.
  • Izpilddirektoru (kā darbinieku) skaita samazināšana ir tikusi noteikta ar likumu, jo likumā paredzēta pašvaldību skaita samazināšana, apvienojot tās. Likums apvienojamo pašvaldību izpilddirektoriem ir zināms un nav atsevišķi jāpaziņo.
  • Pārejas noteikumos ietvertas speciālās tiesību normas paredz īpašu izņēmumu no vispārējā noteikuma par jaunizveidoto pašvaldību kā tajā apvienoto (iekļauto) pašvaldību – likvidēto publisko tiesību juridisko personu – tiesību un saistību, tātad arī darba tiesisko attiecību pārņēmēju. Proti, attiecībā uz lielākās jaunizveidotajā pašvaldībā iekļautās pašvaldības izpilddirektoru izņēmuma kārtā paredzēts konkrēts darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats (apstāklis, kura iestāšanās pati par sevi izbeidz darba tiesiskās attiecības) – jaunizveidotās pašvaldības domes pieņemts lēmums par izpilddirektora iecelšanu amatā.

Tādējādi speciālās tiesību normas ierobežo Darba likumā noteiktās darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtības, kas ir vispārīga, piemērošanu.

  • Savukārt, ja darba tiesiskās attiecības izbeidzas uz likuma pamata, tad darba devēja dokumentam, ar kuru tiek paziņots par attiecīgā likumā noteiktā pamata esību, nav uzteikuma nozīmes.

Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas metodikas “spēku”

  • Likums „Par pašvaldībām” (redakcijā no 2022. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim) noteica kārtību, kādā pašvaldības izpilddirektors ieceļams amatā. Atbilstoši minētā likuma 21. panta pirmās daļas 11. punktam izpilddirektora iecelšana ir vienīgi pašvaldības domes kompetencē, un saskaņā ar minētā likuma 68. panta pirmo daļu izpilddirektoru tā ieceļ pēc domes priekšsēdētāja priekšlikuma. Lai nodrošinātu jaunizveidoto pašvaldību darbības uzsākšanu, ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma Pārejas noteikumu 8. punktu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai tika uzdots izstrādāt metodiku, kuras 4.4.2. apakšpunktā cita starpā norādīts, ka saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu un ievērojot Darba likumā ietverto regulējumu, dome var izvēlēties izpilddirektoru no jau esošiem kandidātiem, ņemot vērā iepriekšējo darba pieredzi, kvalifikāciju un rezultātus (sk. Metodika 2021.gada apvienoto pašvaldību darbības uzsākšanai 8. lpp.).
  • Tas vien, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātajā metodikā atrodama norāde uz Darba likuma regulējumu saistībā ar jaunizveidotajā pašvaldībā iekļauto pašvaldību izpilddirektoru izvērtējumu veikšanu, vai Valsts darba inspekcija domes rīcībā ir saskatījusi Darba likuma noteikumu pārkāpumu, nenozīmē, ka administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas rezultātā veiktas izpilddirektora darba tiesisko attiecību izbeigšanas procesā piemērojams Darba likuma regulējums.
  • Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātā metodika ir iekšējs normatīvs akts, kas privātpersonām nepiešķir tiesības un neuzliek pienākumus, tāpat kā neuzliek pienākumu pašvaldībai, par ko liecina arī darbības vārda „var” izmantošana.
  • Nav izslēgts, ka, piemērojot iepriekš norādītās speciālās tiesību normas, pašvaldība jeb tās domes priekšsēdētājs (kuram ar likumu piešķirtas tiesības virzīt pašvaldības izpilddirektora amata kandidātu apstiprināšanai domē) izpilddirektora izvēles procesā pēc analoģijas var izmantot Darba likuma 108. pantā ietverto metodoloģiju. Taču attiecīgās metodoloģijas neievērošana nevar padarīt par spēkā neesošu darba tiesisko attiecību izbeigšanu, kas notikusi iestājoties likumā paredzētajam apstāklim.
  • Savukārt konkursa kārtības izmantošana vispārīgi ir atzīstama par labo praksi.

III

Darba devējs uzskata, ka darbinieks izdarījis būtiskus pārkāpumus, darba devējs darbinieku atstādina no darba, arodbiedrība nedod piekrišanu uzteikumam, darba devējs ceļ prasību tiesā. Cik ilgu laiku darba devējs var atstādināt darbinieku?

Senāta Civillietu departamenta 27.07.2023. spriedums lietā Nr. SKC-134/2023

(C30544621)

Lietas faktiskie apstākļi

Pašvaldība (turpmāk arī pašvaldība) kā darba devēja, konstatējot darbinieka rīcībā tik būtiskus pārkāpumus, kas nepieļauj darba tiesisko attiecību turpināšanu (darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devējas uzticību), cēlusi tiesā prasību par darba līguma izbeigšanu, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 2. punktu, jo arodbiedrība darba tiesisko attiecību izbeigšanu nesaskaņoja.

Darbinieks tika atstādināts no darba saskaņā ar Darba likuma 58. panta trešo daļu. Pēc prasības celšanas tiesā, bet pirms trīs mēnešu termiņa, kas noteikts Darba likuma 58. panta piektajā daļā un ierobežo darba devēju noteikt ilgāku atstādināšanas laiku, darba devēja izdeva jaunu rīkojumu ar izvērstu faktisko apstākļu vērtējumu un juridisko pamatojumu par darbinieka atstādināšanu no darba līdz spēkā stāsies tiesas spriedums strīdā par darba līguma izbeigšanu.

Darbinieks šajā lietā cēla prasību tiesā pret darba devēju apstrīdot otro atstādināšanas rīkojumu, jo nav ievērots maksimālais atstādināšanas termiņš.

Pirmās un apelācijas instances tiesas darbinieka prasību apmierināja.

Tiesa atzina, ka viens atsevišķs Augstākās tiesas nolēmums neveido judikatūru, un tajā izteiktās atziņas nav piemērojamas bez individuāla faktisko apstākļu izvērtējuma. Darba devējas rīkojuma pamatojumā izmantotai Senāta 2013. gada 23. janvāra sprieduma lietā SKC-103/2013 atziņai nav tiesību normas spēks un tā negroza Darba likuma 58. panta piekto daļu un neatceļ trīs mēnešu termiņa ierobežojumu darbinieka atstādināšanai.

Senāts apelācijas instances tiesas spriedumu atcēla.

Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa ir kļūdaini izpratusi judikatūras izmantošanas metodi un spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas prasībām. Apgabaltiesas apsvērums, ka nav pieļaujama atsauce uz konkrētu lietu kā tiesu praksi, bez faktisko apstākļu salīdzinoša izvērtējuma, ir pareizs, taču tiesas slēdziens, ka Senāta iepriekš kasācijas instancē aplūkotais gadījums (lieta Nr. SKC-103/2013) no konkrētā strīda atšķiras tik būtiski, ka Senāta formulētā atziņa nav izmantojama, ir kļūdains. Kā būtisku atšķirību Senāta aplūkotajā gadījumā apgabaltiesa saskatīja apstākli, kad uz lietas (par darbinieka atstādināšanu ilgāk par trim mēnešiem) izskatīšanas brīdi kasācijas instances tiesā bija stājies likumīgā spēkā tiesas spriedums, ar kuru apmierināta darba devēja prasība par darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar darbinieku, jo darba pienākumu pildīšanā nodibināti būtiski pārkāpumi, kas bija par šķērsli darba attiecību turpināšanai, tajā pat laikā Senāts norādīja, ka spēkā stājies spriedums par darba tiesisko attiecību izbeigšanu neietekmē skaidrojamos apstākļus pušu strīdā par darbinieka atstādināšanas priekšnoteikumiem. Šāda sprieduma neesība neatbrīvo tiesu no pienākuma sniegt vērtējumu darba devējas norādītajiem apstākļiem, kas tās ieskatā ir tik būtiski, lai pamatotu darbinieka atstādināšanu ilgāk par trim mēnešiem, tāpēc šī atšķirība nav aplūkojama kā šķērslis norādītās judikatūras izmantošanai.

Tāpat Senāts, atzina, ka apgabaltiesa pārbaudāmajā spriedumā norāda, ka objektīvi apstākļi darbinieka atstādināšanai ilgāk par trim mēnešiem lietā nepastāv, taču darba devējas konstatēto pārkāpumu būtiskuma vērtējumam apgabaltiesa vispār neesot pievērsusies.

Senāts izteica šādas atziņas:

Par Senāta atziņu izmantošanas priekšnoteikumu

  • Nav iespējamas lietas ar identiskiem faktiskajiem apstākļiem, ko par priekšnoteikumu judikatūras izmantošanai pārbaudāmajā spriedumā izvirzījusi tiesa.
  • Vispārināmu judikatūras atziņu izmantošanas priekšnoteikums ir faktisko un tiesisko apstākļu pietiekama līdzība, lai līdzīgos gadījumus izšķirtu vienādi.

Par Darba likuma 58.pantu

  • Senāts paplašinātā sastāvā (sk. Senāta 2013. gada 23. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-103/2013 (C39065310)), atklājot Darba likuma 58. panta piektās daļas tvērumu, norādījis, ka darba devējam pēc darbinieka atstādināšanas no darba trīs mēnešu laikā ir jāveic gan iespējamā pārkāpuma izmeklēšana, gan, ja pastāv attiecīgs pamats, jāpieņem lēmums par darba līguma uzteikumu.  Savukārt situācijā, kad darba devējs ceļ prasību tiesā sakarā ar to, ka arodbiedrība nedod piekrišanu uzticību zaudējuša darbinieka atlaišanai, un tādā gadījumā uzticību zaudējuša darbinieka likumā noteikto atstādināšanas termiņu no darba devēja neatkarīgu iemeslu dēļ ievērot nav iespējams, Darba likuma 58. panta piektās daļas tiesiskais regulējums ir par plašu (aizklāts likuma robs), kas šādu tiesiski nozīmīgu gadījumu neaptver. Kā norādījis Senāts, šādā situācijā ir sašaurināms Darba likuma 58. panta piektās daļas vārdiskais tvērums, neattiecinot to uz šādu gadījumu, citiem vārdiem, ierobežojot šīs normas piemērošanas jomu teleoloģiskās redukcijas ceļā.
  • Ir pilnīgi skaidrs, ka likumdevējs Darba likuma 58. panta trešajā daļā ir paredzējis pietiekami efektīvu līdzekli (darbinieka atstādināšanu) situācijā, kad darba devējam ir pamatotas aizdomas, ka darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski. Šī līdzekļa izmantošanu un tā tiesiskās sekas neietekmē tas, vai darbinieks ir arodbiedrības biedrs, vai nav.
  • Ja pārbaudes laikā pamatotās aizdomas ir apstiprinājušās un tiek konstatēts būtisks pārkāpums, kas objektīvi nav savienojams ar darbinieka darba tiesisko attiecību turpināšanu, par Darba likuma 58. panta trešās daļas mērķim neatbilstošu būtu atzīstama situācija, ka darba devējam būtu pienākums šādu darbinieku nodarbināt tikai tā iemesla dēļ, ka darbinieka atbrīvošanai no darba iebilst arodbiedrība. Tas vēlreiz tikai apstiprina, ka Darba likuma 58. panta piektās daļas tiesiskais regulējums šādu tiesiski nozīmīgu gadījumu neaptver, kā to jau iepriekš atzina Senāts 2013. gada 23. janvāra spriedumā.

Par skaidrojamo pamata faktu, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā

  • Šādu kategoriju lietās skaidrojamais pamata fakts, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, ir, vai pārkāpums darbā ir sasniedzis tādu būtiskuma pakāpi, kas objektīvi nav savienojams ar darbinieka darba tiesisko attiecību turpināšanu un var kaitēt darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm.

Par Civilprocesa likuma 138.1 panta pirmās daļas pirmā punkta piemērošanu

  • Ar 2021. gada 25. marta likumu “Grozījumi Civilprocesa likumā”, kas spēkā stājās 2021. gada 20. aprīlī, Darba likuma 58. panta piektās daļas regulējumā likuma robs darba devējas interešu nodrošināšanai ir aizpildīts.
  • Ceļot prasību par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, šobrīd jautājumā par darbinieka atstādināšanu no darba ilgāk par trim mēnešiem darba devējam ir paredzētas tiesības lūgt tiesai noteikt strīdīgās attiecības pagaidu noregulējumu, kā to paredz Civilprocesa likuma 138.1 panta pirmās daļas 5.punkts. Tas nodrošina, ka atstādināšana ilgāk par trim mēnešiem nav atkarīga no darba devējas ieskata, bet gan no kompetentas institūcijas – tiesas – vērtējuma par to, vai pārkāpums darbā objektīvi ir tik būtisks, kas pirmšķietami liedz darba tiesisko attiecību turpināšanu, un vai darba devējam tāpēc ir pamatota, aizsargājama interese tiesvedības laikā liegt darbiniekam pildīt darba pienākumus.
  • Taču, kā atzīst Senāts, minētais regulējums strīdus tiesisko attiecību nevar ietekmēt, jo tā radusies pirms minēto grozījumu spēkā stāšanās. Līdz ar to apstākļi, kas būtu vērtējami civillietā darba devēja prasībā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu pagaidu noregulējuma ietvaros, šajā lietā ir jāvērtē, izskatot lietu pēc būtības.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.