LBAS

Šajā rakstā pabeigsim apskatīt Senāta Civillietu departamenta 2023. gada nolēmumus, kas saistīti ar Darba likuma piemērošanu, valdes locekļa nodarbinātības jautājumiem, Civillikuma un Civilprocesa likuma normu piemērošanu, kas var noderēt arī darba strīdu risināšanā.

Ņemot vērā ierobežoto apjomu, atsevišķiem nolēmumiem norādīsim tikai galvenās tēzes.

I

Pirmās instances tiesas spriedums stājas spēkā daļā, ar kuru apmierināta prasība par parāda 50.82 euro piedziņu un noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzības 39,93 euro piedziņu.

Savukārt, ar apgabaltiesas spriedumu apmierina prasību par zaudējumu atlīdzības 200.20 euro piedziņu, bet noraida daļā par 11 996,88 euro piedziņu.

Jautājums: kādā apmērā var piedzīt no atbildētāja par labu prasītājam izdevumus par advokāta pakalpojumiem?

Senāts saskaņā ar Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta „a” apakšpunktu un ceturto daļu noteica, ka izdevumi advokāta palīdzības samaksai ir atlīdzināmi 67,69 euro (30 % no 50,82 euro / 2 + 30 % no 200,20 euro).

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 28. septembra spriedums lietā Nr. SKC-390/2023 (C69264721)

Advokātam atlīdzināmo izdevumu noteikšana prasības daļējas apmierināšanas gadījumā

• Civilprocesa likuma 44. panta otrā daļa ietver sevīprincipu, ka prasības daļējas apmierināšanas gadījumā atbildētājam rodas pienākums papildusatlīdzināt prasītājam izdevumus, kas saistīti ar lietas vešanu. Proti, prasītājam ir tiesības uz advokātapalīdzības samaksai iztērēto līdzekļu atlīdzināšanu par prasības apmierināto daļu. Apmērs, kādā šie izdevumi atlīdzināmi, ir noteikts minētā panta pirmās daļas 1. punkta „a”, „b” un „c” apakšpunktā.
• Šīs normas, no vienas puses, garantē ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšanu tai pusei, kuras labā izšķirts strīds, no otras puses, ierobežo prāvu zaudējušās puses atlīdzināmo ar lietas vešanu saistīto izdevumu apmēru, kas salāgojams ar prasības summu.
• Likumdevēja mērķis, diferencējot atlīdzināmos advokāta izdevumus atkarībā no prasības summas apmēra, bija nodrošināt saprātīgu atlīdzības apmēru tieši tajās lietās, kurās prasības summa ir neliela, jo iepriekšējais regulējums nenodrošināja līdzsvaru starp atlīdzināmo izdevumu apmēru un faktiskajām izmaksām, kas personai radušās, saņemot advokāta palīdzību.[1]
• Civilprocesa likuma 44. panta pirmās daļas 1. punkta „b” apakšpunkta izpratnē izdevumi atlīdzināmi atkarībā no prasības summas, kuras pamatotība apstiprinājumu guvusi lietas izskatīšanas gaitā, nevis no summas, kas bez tiesiska (faktiska) pamata uzrādīta sākotnējā prasības pieteikumā. Citiem vārdiem, kritērijs ir nevis uzturētās, bet pamatotās prasības summas apmērs, kas apstiprinājumu guvis, izskatot lietu pēc būtības.[2]

II

Vai atbildētājam ir  pienākums atlīdzināt prasītājam tiesāšanās izdevumus, ja tiesvedība lietā izbeigta sakarā ar prasītāja atteikšanos no prasības?

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 20. decembra lēmums lietā Nr. SKC-1203/2023 (C33413522)

Atbildētāja pienākums atlīdzināt prasītājam tiesāšanās izdevumus, ja tiesvedība lietā izbeigta sakarā ar prasītāja atteikšanos no prasības

• Civilprocesa likuma 33. pantā dots pilnīgs tiesāšanās izdevumu veidu uzskaitījums un to iedalījums. Risinot jautājumus par maksājamām nodevām, citiem izdevumiem un to vēlāku atprasīšanu no lietā zaudējušās puses, svarīgi ir ievērot minētajā pantā doto tiesāšanās izdevumu iedalījumu: tiesas izdevumi un ar lietas vešanu saistītie izdevumi.
• Tiesāšanās izdevumu maksāšanas mērķis ir: 1) daļēji kompensēt valstij izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības finansēšanai; 2) atlīdzināt tai pusei tiesāšanās izdevumus, kuras labā taisīts tiesas nolēmums; 3) mudināt parādniekus labprātīgi izpildīt saistības; 4) atturēt personas vērsties tiesā ar nepamatotām prasībām vai prasībām par niecīgām summām.
• Civilprocesa likuma 41. panta otrā daļa noteic: „Ja prasītājs atsakās no prasības, viņš atlīdzina atbildētājam radušos tiesas izdevumus. Prasītāja samaksātos tiesas izdevumus šajā gadījumā atbildētājs neatlīdzina. Tomēr, ja prasītājs neuztur savus prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis, tiesa pēc prasītāja lūguma piespriež no atbildētāja prasītāja samaksātos tiesas izdevumus.”
• Tiesības uz tiesas izdevumu atlīdzināšanu ir pusei, kuras labā taisīts spriedums. Līdz ar to puse, kura zaudējusi procesā, atzīstama par tādu, kas nepamatoti izvairījusies no citas personas tiesību ievērošanas un izraisījusi nepieciešamību vērsties tiesā. Tādēļ ir loģiski, ka tai jāatlīdzina ar tiesvedību saistītie izdevumi.
• Tāpat Civilprocesa likuma 44. panta otrā daļa noteic: „Ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņa prasījums ir apmierināts pilnīgi vai daļēji, kā arī tad, ja prasītājs neuztur savus prasījumus sakarā ar to, ka atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis.”
• Lai gan likumā ir nostiprināts princips, ka prasītāja, kurš nepamatoti ierosinājis strīdu, pienākums ir atlīdzināt atbildētājam tiesāšanās izdevumus, likumdevējs paredzējis arī gadījumus, kad atbildētājs nav atbrīvojams no to izdevumu atlīdzināšanas, kas radušies prasītājam sakarā ar tiesvedību lietā.

Proti, no Civilprocesa likuma 41. panta otrās daļas trešā teikuma un 44. panta otrās daļas otrā palīgteikuma satura un jēgas skaidri izriet, ka tiesības uz tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu ir arī prasītājam, kurš neuztur prasījumus tāpēc, ka atbildētājs tos pēc prasības celšanas ir apmierinājis, t. i., kad lietas iztiesāšana pabeigta bez sprieduma taisīšanas.

Tas nozīmē, ka arī šādā situācijā atbildētāja ir nepamatoti izvairījusies no prasītājas tiesību ievērošanas, jo izraisījusi nepieciešamību vērsties tiesā, tomēr pēc prasības celšanas vai tiesvedības gaitā ir labprātīgi apmierinājusi prasījumus.

Līdz ar to likumdevējs šādā gadījumā paredzējis, ka atbildētāja pienākums ir atlīdzināt prasītājam ar tiesvedību saistītos izdevumus.

III

Prasītājs ceļ prasību tiesā par parāda piedziņu, bet atbildētājs ceļ pretprasību lūdzot atzīt līgumu par spēkā neesošu, jo tas esot parakstīts spaidu ietekmē. Papildus pēc atbildētāja iesnieguma Valsts policijā uzsākts kriminālprocess par izspiešanu.

Vai šādā situācijā tiesai ir pamats apturēt tiesvedību, līdz stāsies spēkā galīgais lēmums krimināllietā?

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 20. septembra lēmums lietā Nr. SKC-626/2023 (C68470521)

Tiesvedības apturēšanas jēdziens

• Tiesību doktrīnā, komentējot Civilprocesa likuma 214. pantu, norādīts, ka „[..] tiesvedības apturēšana ir procesuālo darbību pārtraukšana sakarā ar tādu apstākļu iestāšanos, kuri izslēdz iespēju izspriest lietu pēc būtības, kamēr tie pastāv. [..] šiem apstākļiem ir objektīvs raksturs, tie nav atkarīgi no tiesas un lietas dalībnieku brīvas gribas”.[3]
• Līdzīgas atziņas ir izteiktas arī vairākos Senāta nolēmumos. Proti, Senāts norādījis, ka minētā likuma norma attiecas uz procesuālo darbību pārtraukšanu sakarā ar tādu apstākļu iestāšanos, kuri izslēdz iespēju izspriest lietu pēc būtības, kamēr tie pastāv.[4]

Kriminālā kārtībā izšķiramās lietās pieņemto nolēmumu saistošais spēks

• Kriminālā kārtībā izšķiramās lietās pieņemto nolēmumu saistošā spēka robežas civillietās noteic Civilprocesa likuma 96. panta trešā daļa. Atbilstoši minētās tiesību normas jēgai spriedums krimināllietā, prokurora priekšraksts par sodu, kā arī lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona.

Jēdziena “spaidi” tvērums

• Spaidi nozīmē to, ka persona tiek piespiesta izdarīt viņas interesēm pretēju gribas izteikumu.
• Spaidu izpausmes ir divējādas: 1) draudi un 2) fiziskas varas lietošana.
• Civillikumā ir paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi, ko piespiestā persona var izmantot civilprocesa kārtībā, lai novērstu spaidu rezultātā noslēgtā darījuma nelabvēlīgās sekas. Atkarībā no spaidu veida spaidu dēļ noslēgto darījumu persona var vai nu apstrīdēt tiesā, vai nu lūgt atzīt to par spēkā neesošu.
• Spaidi ir Civillikumā paredzētais civiltiesiskās atbildības nosacījums (sk. Civillikuma 1463.-1468. pantu), un to var konstatēt civillietā kā patstāvīgu pamatojumu, lai atzītu darījumu par spēkā neesošu.

Spaidi līguma noslēgšanā ir apstākļi, ko tiesa ir tiesīga konstatēt civillietas ietvaros, nesagaidot nolēmumu krimināllietā

• Tiesai, izskatot lietu, ir nepieciešamā kompetence, lai civilprocesuālajā kārtībā ar šim procesam raksturīgām metodēm un instrumentiem nodibinātu spaidu, kas izpaudās kā draudi vai fiziskas varas lietošana, esību vai neesību. Respektīvi puses apgalvotie spaidi aizdevuma līguma noslēgšanā ir apstākļi, ko tiesa ir tiesīga konstatēt civillietas ietvaros, nesagaidot nolēmumu krimināllietā, bet pārbaudot un izvērtējot pierādījumus, ko, izpildot Civilprocesa likuma 93. panta pirmās daļas priekšrakstus, puses iesniedza savu prasījumu un iebildumu pamatošanai.
• Civilprocesa likuma 214. panta 5. punktā paredzētais tiesību instruments nav paredzēts tam, lai dotu iespēju strīda pusei iegūt pierādījumus par tādiem strīda izspriešanai būtiskiem apstākļiem, kas ir pierādāmi un konstatējami civilprocesuālajā kārtībā.

IV

Vai prasītājs tiesvedībā kā pierādījumus drīkst izmantot izdrukas no atbildētājas profila „Facebook” mājaslapā, kā arī ekrānšāviņus un izdrukas no atbildētājas mājaslapas? Vai ar šādiem pierādījumiem var fiksēt brīdi, kad izdarīts kāds pārkāpums? Vai pietiek ar to, ka uz tiem redzams laiks un datums, kad tie izdarīti, vai tomēr šim faktam jābūt zv. tiesu izpildītāja fiksētam?

Pirmās instances tiesa norādījusi, ka prasītājas iesniegtās izdrukas un ekrānšāviņi neatbilst Civilprocesa likuma 95. panta pirmajai daļai un nav uzskatāmi par fakta fiksēšanu. Apgabaltiesa papildus uzsvērusi Civilprocesa likuma 95. panta otrās daļas normu, un turpmāk atzinusi, ka pārkāpuma faktu var pierādīt ar Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmās daļas 2. punktā minēto zvērināta tiesu izpildītāja amata darbību – fakta fiksēšanu, bet prasītājas iesniegtie pierādījumi pārkāpuma faktu pierādīt nevar.

Ko teiks Senāts?

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 6. septembra spriedums lietā Nr. SKC-565/2023 (C30786621)

Tīmekļvietņu izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam

• Civilprocesa likuma 95. pantā regulēta nevis konkrētu pierādījumu, bet pierādīšanas līdzekļu pieļaujamība. Pieļaujamie pierādīšanas līdzekļi uzskaitīti Civilprocesa likuma 17. nodaļā: pušu un trešo personu paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, eksperta atzinums un institūcijas atzinums.
• Saskaņā ar Civilprocesa likuma 110. pantu rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u. c.).
• Tīmekļvietņu izdrukas un ekrānšāviņi atbilst rakstveida pierādījumu jēdzienam un attiecīgi ir pieļaujami pierādījumi Civilprocesa likuma 95. panta pirmās daļas izpratnē.
• Vispārīgi civilprocesā lietas dalībniekiem atļauts izmantot visus likumā paredzētos un likumīgi iegūtos pierādīšanas līdzekļus savu prasījumu un iebildumu pierādīšanai.

Tiesu izpildītāja izdarītai fakta fiksācijai būs augsta ticamība, bet tas nenozīmē, ka citi pierādījumi nav pieļaujami

• Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmā daļa reglamentē zvērināta tiesu izpildītāja veicamo amata darbību klāstu, nevis imperatīvi uzliek pienākumu tiesvedībā izmantot tikai šādā formā fiksētus pierādījumus. Lai gan tiesu izpildītāja izdarītai fakta fiksācijai būs augsta ticamība, tas nenozīmē, ka citi pierādījumi nav pieļaujami.

Rakstveida pierādījumu patiesīguma apstrīdēšana

• Ar patiesīgumu jāsaprot objektīvās realitātes adekvāts atspoguļojums, t. i., rakstveida pierādījumā ietverto ziņu atbilstība tiem faktiem vai notikumiem, kuri fiksēti šajā pierādījumā (sk. Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 112 .lpp.).
• Rakstveida pierādījuma patiesīgumu jeb īstumu var apstrīdēt divos veidos: vai nu, pirmkārt, Civilprocesa likuma 178. panta kārtībā, iesniedzot iebildumu par rakstveida pierādījuma patiesīgumu (vai paša parakstīta pierādījuma vai likumā noteiktā kārtībā apliecināta akta apstrīdēšanas gadījumā ceļot atsevišķu prasību), vai, otrkārt, Civilprocesa likuma 179. panta kārtībā, iesniedzot motivētu pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu.
• Viltojuma strīds ir akta īstuma apstrīdēšanas krasāka forma un tas saistīts ar nopietnām sekām personai, kas šo strīdu ceļ; otrs īstuma apstrīdēšanas veids, pieteicot šaubas par akta īstumu, ir mīkstāka forma (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 408. lpp.).
• Nepietiek ar vienas puses nemotivētu un vispārīgu iebildumu, lai otras puses iesniegto pierādījumu atzītu par nepatiesu un izslēdzamu no pierādījumiem. Arī piemērojot Civilprocesa likuma 178. pantu, jāņem vērā vispārīgie noteikumi par pierādīšanas nastu (Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa) un pierādījumu novērtēšanu (Civilprocesa likuma 97. panta pirmā daļa).
• Civilprocesa likuma 178. panta pirmās daļas normas piemērošanas gadījumā dokumenta patiesīguma pierādīšanas nasta vispirms tiešām gulstas uz prāvnieku, kurš apšaubīto pierādījumu iesniedzis. Tomēr, lai prasītājs šo pienākumu varētu izpildīt, atbildētājam, iebilstot pret šāda pierādījuma patiesīgumu, ir jānorāda apstākļi, kas var pamatoti radīt viņam šaubas par konkrētā pierādījuma patiesīgumu (īstumu).

Ja pierādījumi iesniegti elektroniskā veidā – kā datnes ar metadatiem

• Tiesai bija jānovērtē, vai metadati nav pietiekami, lai prasītāja būtu izpildījusi savu sākotnējo pienākumu attiecībā uz pierādīšanu. Tādā gadījumā savu iebildumu pierādīšanas nasta pāriet atbildētājai, kurai, iebilstot pret šāda pierādījuma patiesīgumu, ir jānorāda un jāpierāda apstākļi, kas var pamatoti radīt viņai šaubas par konkrētā pierādījuma patiesīgumu (īstumu).
• Piemēram, ja tiek apšaubīts datnes izveides datuma patiesīgums, tad tiesai, izvērtējot šos metadatus, citstarp būtu jāapsver pierādījuma ietekmēšanas tehniskā iespējamība, kā arī tas, cik ticami prasītāja varētu būt ieinteresēta attiecīgā datuma sagrozīšanā konkrētajos apstākļos.

Nevar piekrist tiesas pozīcijai, ka pierādījums netiek atzīts par patiesu (īstu) tikai tādēļ, ka tas ir vienīgais pierādījums par konkrēto faktu

• Salīdzināšana ar citiem lietā iesniegtiem pierādījumiem ir tikai viens no veidiem, kā pārbaudīt apstrīdētā pierādījuma patiesīgumu, bet citu pierādījumu neesība pati par sevi nav pamats atzinumam, ka iesniegtais pierādījums ir neīsts. 

V

Vai pienākumu atdot no prasītājas saņemtos naudas līdzekļus var pamatot arī ar izvilkumiem no sarakstes Telegram lietotnē, kur atbildētājs apņēmās atdot visus no prasītājas saņemtos naudas līdzekļus?

Sarakstē lietoto vārdu „aizdevums”, „pabalsts”, „mazais bezprocentu kredīts”, „visu Tev atdošu”, ko lietojis atbildētājs, nozīme nav dažādi saprotama nedz kā juridiski termini, nedz kā sarunvalodā lietoti vārdi (piemēram, sarunvalodā ar vārdu „aizdevums” tiek apzīmēta „nauda vai cita vērtība, ko kādam aizdod” vai „darījums, ko noslēdz aizdevējs un aizņēmējs”, sk. https://tezaurs.lv/aizdevums).

Tad kāpēc tiesa nav noskaidrojusi līdzēju faktisko kopīgo nodomu un patieso gribu, ņemot vērā visus apstākļus?

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 20. jūnija spriedums lietā Nr. SKC-555/2023 (C73383521)

Darījumu iztulkošana

• Tiesību doktrīnā atzīts, ka izšķirošais faktors iztulkošanā ir darījuma dalībnieku gribai, viņu izrādītajam nodomam. Darījumu iztulkošanā svarīgi noskaidrot tā tiesisko pamatu (causa eficiens) un mērķi (causa finalis). Darījuma iztulkošanas mērķis ir uzzināt darījuma dalībnieku patieso gribu; to situāciju, kuru patiesībā puses gribēja.[5]
• Atbilstoši Civillikuma 1504. pantam, iztulkojot darījumu, vispirms jāskatās uz tajā lietoto vārdu nozīmi un, ja tie nav divējādi saprotami, tad tie cieši jāievēro, ja vien nepierāda, ka tie nesaskan ar dalībnieku gribu. Ja rodas šaubas par vārdu nozīmi, jāievēro to jēgums un darījuma dalībnieku skaidri izsacītais vai kā citādi izrādītais nodoms (Civillikuma 1505. pants).
• Tikai tad, ja saskaņā ar Civillikuma 1504.–1505. pantu līdzēju patieso nodomu nevar noskaidrot un no darījuma izriet dažādas iztulkojuma iespējas, tiesai jāpiemēro Civillikuma 1507.–1509. pants. Šāda tiesisku darījumu iztulkošanas kārtība nostiprināta arī tiesu praksē.[6]

VI

Finansiālas grūtībās var nonākt ne tikai fiziskā, bet arī juridiskā persona.

Vai Civilprocesa likums paredz iespēju pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pienākuma samaksāt drošības naudu par kasācijas sūdzības vai citu Civilprocesa likuma 43.¹ panta pirmajā daļā paredzēto sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu juridisko personu?

Senāta Civillietu departamenta 2023. gada 20. jūnija lēmums lietā Nr. SKC-887/2023 (C30430121)

Drošības naudas mērķis

• Drošības nauda ir ar Civilprocesa likumu noteikts obligāts maksājums par tiesas spriešanu civillietās, un tās maksāšanas pienākums noteikts ar mērķi atturēt personas no nepamatotu sūdzību iesniegšanas, jo sūdzības noraidīšanas gadījumā drošības nauda netiek atmaksāta. Savukārt drošības nauda tiek atmaksāta pilnā apjomā tad, ja tiesa sūdzību apmierina vai apmierina kādā tās daļā (sk. Civilprocesa likuma 43.² panta pirmo daļu). Tādējādi likumdevējs mēģinājis sekmēt pārdomātu un pamatotu sūdzību iesniegšanu (sal. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.¹ nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 787. lpp.).

Likumdevējs pret Satversmes tiesu

• Likumdevējs nav paredzējis privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa, ievērojot šīs personas mantisko stāvokli, pilnībā vai daļēji to atbrīvo no pienākuma samaksāt drošības naudu. Tomēr ar Satversmes tiesas 2022. gada 23. februāra spriedumu lietā Nr. 2021‑22‑01, kas stājās spēkā 2022. gada 25. februārī, atzīts par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Civilprocesa likuma 43.¹ panta otrās daļas otrais teikums, ciktāl šī norma neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu par blakus sūdzības iesniegšanu.

Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana nevar tikt padarīta atkarīga no personas finansiālajām iespējām

• Satversmes tiesa, skaidrojot jēdzienu „taisnīga tiesa”, vairākkārt uzsvērusi, ka tā ir ne tikai neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, turklāt pienācīgā, tiesiskai valstij atbilstošā procesā, bet tās neatņemams elements ir arī taisnīgs tiesvedības procesa rezultāts, proti, taisnīgs nolēmums, nodrošinot personai šā procesa pieejamību. Tieši tiesas pieejamības nodrošināšana, tostarp tiesības pārsūdzēt zemākas instances tiesas nolēmumu augstākas instances tiesā, ir veids, kā persona var īstenot savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt taisnīgumu. Tas savukārt nozīmē, ka tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana nevar tikt padarīta atkarīga no personas finansiālajām iespējām, tādēļ likumdevēja pienākums ir veikt nepieciešamos pasākumus, lai tiesas nolēmuma pārsūdzības procesā nodrošinātu tiesas pieejamību arī personai, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, piemēram, paredzot tiesisku regulējumu šādas personas pilnīgai vai daļējai atbrīvošanai no pienākuma veikt noteiktu maksājumu.[7]
• Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir vairākkārt vērsusi uzmanību uz to, ka liegums kādai personai vai personu grupai (attiecībā gan uz fiziskajām, gan privāto tiesību juridiskajām personām) lūgt atbrīvojumu no pienākuma veikt maksājumus saistībā ar tiesvedības procesu pats par sevi var būt nesavietojams ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. pantu. No Konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt regulējumu, lai nodrošinātu personai pieeju tiesai.[8]

Tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu, attiecināmas ne tikai uz blakus sūdzības iesniegšanu

• Satversmes tiesas spriedumā izteiktās atziņas attiecināmas arī uz pārējiem drošības naudas maksājumiem, tostarp par kasācijas sūdzības iesniegšanu, lai tādā veidā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei. Turklāt Satversmes tiesa ar 2023. gada 17. februāra spriedumu lietā Nr. 2022‑05‑01 atzinusi par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. oktobra Civilprocesa likuma 43. panta ceturto daļu, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tas nozīmē, ka regulējums, kas nav vērsts uz to, lai arī finansiālās grūtībās nonākušai privāto tiesību juridiskai personai nodrošinātu tiesas pieejamību, tostarp tiesas nolēmumu pārsūdzības procesā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā kopsakarā ar Konvencijas 6. pantā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.
• Tādējādi Civilprocesa likuma 43.¹ panta otrās daļas otrais teikums, kas ierobežo privāto tiesību juridiskās personas, kurai nav pietiekamu finanšu līdzekļu, pārsūdzības tiesības, aizskar personas pamattiesības, tāpēc tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt drošības naudu, attiecināmas ne tikai uz blakus sūdzības iesniegšanu, bet arī uz kasācijas sūdzības iesniegšanu un citu Civilprocesa likuma 43.¹ panta pirmajā daļā paredzēto sūdzību vai pieteikumu iesniegšanu.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Juridiskie padomi”.

^{1
2
3
4
5
6
7
8}

1. Sk. arī Senāta 2016. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC‑319/2016 (C32327212) 8.3. apakšpunktu).
2. Sk. Senāta 2022. gada 22. augusta spriedumu lietā Nr. SKC‑381/2022 (ECLI:LV:AT:2022:0822.C29398518.22.S)).
3. Sk. Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28. nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā.-Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, 475. lpp.
4. Sk., piemēram, Senāta 2019. gada 11. februāra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKC- 302/2019 (ECLI:LV:AT:2019:0211.C33505616.8.L) 8.1. punktu, 2017. gada 7. decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKC-1840/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1207.C29582314.1.L) 5. punktu, 2017. gada 19. jūnija lēmuma lietā Nr. SKC-1221/2017 (C33671015) 6.2. punktu, 2017. gada 24. marta lēmuma lietā Nr. SKC-709/2017 (C29842013) 6.2. punktu
5. Sk. Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.-2400.p.). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgajā zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 1998, 76. lpp.; Rudāns S. Saistību tiesību komentāri. IV. Tiesisku darījumu iztulkošana. Jurista Vārds, 2006. gada 9. maijs, Nr. 18 (421)).
6. Sk., piemēram, Senāta 2020. gada 18. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-492/2020, ECLI:LV:AT:2020:0618.C30453918.13.S, 12.1. punktu, 2022. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. SKC‑813/2022, ECLI:LV:AT:2022:0929.C33417119.14.S, 8.2. punktu).
7. Sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 11. punktu, 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 9. punktu, 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.2. punktu, 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-23-01 10. punktu.
8. Sk., piemēram, ECT 2009. gada 24. septembra sprieduma lietā „Agromodel Ood v. Bulgaria”, pieteikums Nr. 68334/01, 42. – 47. punktu).