LBAS logo

Senāta spriedumi darba tiesībās (3)

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 31. marta spriedums lietā SKA-156/2022 (A420330317)

Tēzes:

  • Darba attiecībām ir civiltiesisks raksturs arī tad, ja darba devējs ir valsts iestāde. Līdz ar to arī datu apstrāde darba attiecību ietvaros nav iestādes darbība publisko tiesību jomā.
  • Strīds par to, vai darba attiecību ietvaros darba devējs nav pieļāvis nepamatotu iejaukšanos darbinieka privātajā dzīvē un tādējādi ir nodarījis atlīdzināmu kaitējumu, ir skatāms civilprocesuālā kārtībā.

Lietas apstākļi

Lietā bija strīds par datu apstrādes tiesiskumu, kur pieteicēja ieskatā vairākās epizodēs tika pārkāptas Fizisko personu datu aizsardzības likuma normas, savukārt, Senāts konstatēja, ka lieta vispār nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā.

Šeit tiks apskatīts strīds daļā par datu apstrādi saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām.

Sākotnēji pieteicējs vērsās Daugavpils pilsētas domē ar sūdzību par prettiesisko rīcību, norādot, ka darba devējs Daugavpils pilsētas pašvaldības iestāde „Sociālais dienests” vairākās epizodēs bija nepamati apstrādājis pieteicēja personas datus. Pieteicējs pārmeta darba devējam, ka tas vairākkārtīgi bija ieskatījies pieteicēja datos Iedzīvotāju reģistrā, kaut gan darba devējs darbu apstrādi būt varējis veikt samērīgākām metodēm.

Darba devējs norādīja, ka datu apstrāde veikta, pārbaudot pieteicēja deklarēto dzīvesvietas adresi, pārbaudot aktuālo informāciju par sistēmas LIETIS lietotājiem un norīkojot pieteicēju uz obligāto veselības pārbaudi.  Savukārt divās epizodēs piekļuve pieteicēja datiem veikta, kļūdaini ievadot vienu personas koda ciparu, un tā ilgusi vienu sekundi. Pieteicēja personas dati netika iegūti, izmantoti vai nodoti tālāk. Iestāde arī atvainojās par nejaušu piekļuvi pieteicēja personas datiem.

Daugavpils pilsētas domes izpilddirektors pieteicēja datu apstrādi atzina par tiesisku, bet pieteicēja sūdzību par nepamatotu.

Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa nosprieda pieteicēja pieteikumu noraidīt.

Apgabaltiesas spriedumā norādīts, ka darba devējs ir tiesīgs apstrādāt darbinieka personas datus, lai nodrošinātu darbiniekam piekļuvi darbam nepieciešamajām datu bāzēm, kā arī lai darba devējs izpildītu tam uzliktos pienākumus darba aizsardzības jomā un arī citos jautājumos. Pieteicēja prasība iestādēm personas datus iegūt, piemēram, apskatoties darba līgumu, ir nesamērīga, konkrētajam informācijas tehnoloģiju laikmetam neatbilstoša.

Senāts pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282.panta 1.punktu (Tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā), apgabaltiesas spriedumu daļā par datu apstrādes epizodēm [..], ko darba tiesisko attiecību ietvaros veicis Sociālais dienests, atcēla un tiesvedību izbeidza.

Senāts spriedumā izteica šādas atziņas:

  • Darba attiecībām ir civiltiesisks raksturs arī tad, ja darba devējs ir valsts iestāde. Līdz ar to arī datu apstrāde darba attiecību ietvaros nav iestādes darbība publisko tiesību jomā. Secīgi šāda darbība nav iestādes faktiskā rīcība.
  • Darba attiecību ietvaros valsts pārvaldes iestāde ir pielīdzināma privāto tiesību subjektam, proti, tā ir pakļauta tiesiskajam regulējuma, kāds ir attiecināms uz ikvienu darba devēju, tai skaitā arī par darba strīda piekritību vispārējās jurisdikcijas tiesai.
  • Strīds par to, vai darba attiecību ietvaros darba devējs nav pieļāvis nepamatotu iejaukšanos darbinieka privātajā dzīvē un tādējādi ir nodarījis atlīdzināmu kaitējumu, ir skatāms civilprocesuālā kārtībā.
  • Fizisko personu datu aizsardzības likuma 29., 31., 32.panta regulējums paredz, ka fiziskajai personai pastāv vairāki aizsardzības mehānismi. Fiziskā persona var iesniegt sūdzību Datu valsts inspekcijā, kura var lemt par noteiktu aizsardzības pasākumu piemērošanu, vai fiziskā persona var tieši vērsties tiesā pret datu pārzini. Ņemot vērā izvēlēto ceļu, procesuālā kārtība strīda izskatīšanai būs atšķirīga.
  • Konkrētajā gadījumā pieteicējs ir vērsies tiesā tieši pret datu pārzini par kaitējuma atlīdzināšanu. Attiecībā par šādām situācijām Fizisko personu datu aizsardzības likuma 32.pants noteic vienīgi to, ka personai, kurai ir nodarīts kaitējums, ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu, bet nenosaka īpašu procesuālo kārtību kaitējuma atlīdzinājuma prasījumu izskatīšanai. Līdz ar to kaitējuma atlīdzināšanas prasījumu piekritība ir vērtējama, ņemot vērā citos likumos iekļauto regulējumu.
  • Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.panta regulējumu administratīvā procesa kārtībā tiek vērtēti prasījumi par kaitējumu, kas ir nodarīti ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Līdz ar to darba attiecību ietvaros nodarīts kaitējums arī tad, ja tas ir nodarīts ar prettiesisku datu apstrādi, nav skatāms administratīvā procesa kārtībā.
  • Nav izšķirošas nozīmes arī pieteicēja argumentam, ka datu apstrāde ir notikusi arī pēc darba attiecību noslēguma. Tas neietekmē datu apstrādes tiesisko pamatojumu un strīda izskatīšanas procesuālo kārtību. Darba devējam var būt nepieciešamība apstrādāt datus arī pēc darba attiecību izbeigšanas.

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 22. februāra lēmums lietā SKA-593/2022 (A420222721)

Tēzes:

  • Tikai tad, ja darba devējs Valsts ieņēmumu dienestam nav sniedzis un arī pēc dienesta brīdinājuma nesniedz ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu, dienests šādas ziņas reģistrē uz darba ņēmēja iesnieguma pamata.
  • Tā kā ne Valsts ieņēmumu dienests, ne administratīvā tiesa nerisina darba tiesiskos strīdus, tad ne dienestam, ne administratīvajai tiesai nav kompetences atzīt, ka darba tiesiskās attiecības starp pieteicēju un viņa darba devēju ir izbeigtas. Ar darba līguma uzteikšanu un darba tiesisko attiecību izbeigšanu saistīto apstākļu pārbaude un vērtēšana, kā arī attiecīgo faktu konstatēšana un atzīšana ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē.

Lietas apstākļi

Lietas pamatā ir jautājums par to vai darbiniekam ir tiesības lūgt Valsts ieņēmumu dienestam reģistrēt ziņas, ka darbinieks ir zaudējis darba ņēmēja statusu situācijā, kad darbinieks apgalvo, ka ir iesniedzis darba devējam uzteikumu, savukārt, darba devējs apgalvo, ka darba attiecības turpinās.

Darbinieks (Pieteicējs) vērsās Valsts ieņēmumu dienestā, lūdzot reģistrēt ziņas, ka pieteicējs ir zaudējis darba ņēmēja statusu, jo ir uzteicis darba līgumu ar SIA „REATON”, līdz ar to ir izbeidzis darba tiesiskās attiecības ar šo darba devēju.

Valsts ieņēmumu dienests, reaģējot uz pieteicēja iesniegumu, informēja pieteicēja darba devēju, ka no pieteicēja ir saņemtas ziņas par darba tiesisko attiecību izbeigšanu, tāpēc dienests lūdza pieteicēja darba devējam iesniegt dienestam nepieciešamās ziņas par darba ņēmējiem. Uz to pieteicēja darba devējs atbildēja, ka darba tiesiskās attiecības ar pieteicēju nav izbeigtas, tās joprojām tiek turpinātas, un tiesā tiek risināts darba strīds ar pieteicēju, tāpēc darba devējam nav pamata atbrīvot pieteicēju un reģistrēt Valsts ieņēmumu dienestā ziņas par pieteicēja darba ņēmēja statusa zaudēšanu.

Valsts ieņēmumu dienests, saņemot pieteicēja iesniegumu, atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 7.septembra noteikumu Nr. 827 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” (Noteikumi Nr. 827)  8.5 punktam ir brīdinājis darba devēju par nepieciešamo ziņu iesniegšanu, savukārt darba devējs ir izskaidrojis attiecīgo ziņu nesniegšanas iemeslus, norādot, ka darba tiesiskās attiecības ar pieteicēju joprojām tiek turpinātas. Tādējādi, tā kā pieteicējs darba ņēmēja statusu nav zaudējis, neiestājas noteikumu Nr. 827 8.5 punktā paredzētie apstākļi, lai Valsts ieņēmumu dienests ziņas par pieteicēja darba ņēmēja statusa zaudēšanu reģistrētu uz pieteicēja jeb darba ņēmēja iesnieguma pamata.

Vienlaikus dienests izskaidroja pieteicējam, ka saskaņā ar Darba likumu individuāli tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju ir izšķirami tiesā.

Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot uzdot Valsts ieņēmumu dienestam veikt atzīmi dienesta datu bāzēs un noslēgt darba periodu ar 2021.gada 12.aprīli.

Administratīvās rajona tiesas tiesnesis atzina, ka pieteicējam nav subjektīvo tiesību lūgt tiesu uzdot Valsts ieņēmumu dienestam labot ziņas par pieteicēja nodarbinātības laiku, tāpēc atbilstoši Administratīvā procesa likuma 191.panta pirmās daļas 8.punktam pieteikumu ir jāatsaka pieņemt.

Šādu secinājumu tiesnesis pamatoja ar to, ka Noteikumos Nr. 827 nav paredzētas personas subjektīvās tiesības prasīt Valsts ieņēmumu dienestam reģistrēt ziņas par sevi, izņemot šo noteikumu 8.5 punktā paredzēto gadījumu, taču tas izskatāmajā lietā nav iestājies, jo pieteicēja darba devējs ir informējis, ka pieteicējs nav zaudējis darba ņēmēja statusu.

Nepiekrītot tiesneša lēmumam, pieteicējs iesniedza blakus sūdzību.

Senāts nolēma 1) atcelt Administratīvās rajona tiesas tiesneša lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt pieteikumu daļā par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam labot ziņas Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu informācijas sistēmā par pieteicēja nodarbinātības laiku, 2) atteikt izskatīt pieteikumu daļā par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam reģistrēt ziņas par pieteicēja darba ņēmēja statusa zaudēšanu, 3) noraidīt blakus sūdzību.

Senāts lēmumā izteica šādas atziņas:

Par Valsts ieņēmumu dienesta pienākumu reģistrēt ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu

  • Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 13.panta otro un piekto daļu katru darba ņēmēju, kurš ieguvis, mainījis vai zaudējis šā likuma 1.panta 2.punktā noteikto darba ņēmēja statusu, darba devējs reģistrē Valsts ieņēmumu dienestā. Ziņas par darba ņēmējiem darba devējs sniedz Ministru kabineta noteiktajā termiņā un kārtībā. Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības reģistrēt sociāli apdrošinātās personas (darba ņēmēja) statusa zaudēšanu. Kārtību, kādā Valsts ieņēmumu dienests reģistrē sociāli apdrošinātās personas statusa zaudēšanu, nosaka Ministru kabinets.
  • No Noteikumu Nr. 827 normām kopumā izriet, ka tieši darba devējam ir pienākums katru darba ņēmēju reģistrēt Valsts ieņēmumu dienestā, sniedzot ziņas par personām, kuras uzsāk darbu, un darba ņēmējiem, kuri mainījuši vai zaudējuši darba ņēmēja statusu, kā arī katru mēnesi iesniegt darba devēja ziņojumus.
  • Noteikumos Nr. 827 ir paredzēts tikai viens gadījums, kad Valsts ieņēmumu dienests ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu reģistrē uz darba ņēmēja iesnieguma pamata. Tas ir noteikts 8.5 punktā, saskaņā ar kuru Valsts ieņēmumu dienests, saņemot personas (darba ņēmēja) iesniegumu par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar darba devēju, kurš šajos noteikumos noteiktajā kārtībā nav paziņojis Valsts ieņēmumu dienestam par attiecīgās personas darba ņēmēja statusa zaudēšanu, piecu darbdienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas nosūta darba devējam brīdinājumu, nosakot 15 dienu laikā no brīdinājuma saņemšanas dienas iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā ziņas par darba ņēmējiem, tai skaitā par attiecīgā darba ņēmēja statusa zaudēšanu. Ja darba devējs noteiktajā termiņā neiesniedz Valsts ieņēmumu dienestā ziņas par darba ņēmējiem, Valsts ieņēmumu dienests, izvērtējot darba ņēmēja sniegto un Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā esošo informāciju, reģistrē personai (darba ņēmējam) darba ņēmēja statusa zaudēšanu ar datumu, kad Valsts ieņēmumu dienestā saņemts personas iesniegums par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar darba devēju.
  • Tātad tikai tad, ja darba devējs Valsts ieņēmumu dienestam nav sniedzis un arī pēc dienesta brīdinājuma nesniedz ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu, dienests šādas ziņas reģistrē uz darba ņēmēja iesnieguma pamata.

Par subjektīvajam tiesībām vērsties tiesā

  • Pirmās instances tiesas tiesnesis, pamatojoties uz minētajām tiesību normām un atsaucoties uz Senāta 2013.gada 20.decembra lēmumu lietā Nr. SKA-1041/2013 (680090713), atzina, ka pieteicējam izskatāmajā gadījumā nav subjektīvo tiesību vērsties tiesā.

Senāts norāda, ka situācija, kas vērtēta minētajā Senāta lēmumā, nav identiska izskatāmajā lietā risināmajai situācijai. Proti, Senāta 2013.gada 20.decembra lēmumā lietā Nr. SKA-1041/2013 konstatēts, ka darba devējs Valsts ieņēmumu dienestam bija iesniedzis ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu, taču darba ņēmējs vēlējās, lai dienests reģistrē citu datumu, ar kuru izbeigtas darba tiesiskās attiecības ar konkrēto darba ņēmēju, jeb lai dienests reģistrē citu nodarbinātības periodu. Senāts atzina, ka noteikumu Nr. 827 8.5 punktā ir paredzēts tikai viens gadījums, kad ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu ir reģistrējamas uz darba ņēmēja iesnieguma pamata, un minētais gadījums par šādu nav atzīstams, tāpēc darba ņēmējam nav subjektīvo tiesību vērsties tiesā ar attiecīgu prasījumu. Identisks jautājums ir risināts arī Senāta 2014.gada 11.jūlija lēmumā lietā Nr. SKA- 468/2014 (A420683810). Savukārt izskatāmajā gadījumā pieteicēja darba devējs nav iesniedzis ziņas par pieteicēja darba ņēmēja statusa zaudēšanu un attiecīgi nav arī informējis par datumu, ar kuru pieteicējs ir zaudējis darba ņēmēja statusu. Izskatāmajā gadījumā šādu ziņu reģistrēšanas iniciators ir pats pieteicējs jeb darba ņēmējs.

  • Tā kā noteikumu Nr. 827 8.5 punktā ir paredzēti gadījumi, kad Valsts ieņēmumu dienests ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu reģistrē uz darba ņēmēja iesnieguma pamata, pieteicējam kā darba ņēmējam ir subjektīvās tiesības lūgt Valsts ieņēmumu dienestam reģistrēt pieteicēja darba ņēmēja statusa zaudēšanu. Tas savukārt nozīmē, ka gadījumā, ja dienests atsaka šādu ziņu reģistrēšanu, darba ņēmējam ir tiesības vērsties tiesā ar prasījumu uzdot Valsts ieņēmumu dienestam reģistrēt ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu, un tiesai ir jāvērtē, vai ir iestājušies tiesību normās paredzētie apstākļi, kad dienests ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu reģistrē uz darba ņēmēja iesnieguma pamata.
  • Līdz ar to pirmās instances tiesas tiesnesis kļūdaini atzinis, ka pieteicējam nav subjektīvo tiesību vērsties tiesā ar attiecīgu prasījumu. Turklāt tiesnesis, pārformulējot pieteicēja prasījumu, to norādījis neprecīzi, jo pieteicējs Valsts ieņēmumu dienestā un secīgi administratīvajā tiesā vērsies nevis tāpēc, lai labotu ziņas par pieteicēja nodarbinātības periodu pie konkrētā darba devēja, bet gan, lai reģistrētu iepriekš nereģistrētas ziņas, proti, pieteicēja darba ņēmēja statusa zaudēšanu.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesas tiesneša lēmums ir atceļams.

Ar darba līguma uzteikšanu un darba tiesisko attiecību izbeigšanu saistīto apstākļu pārbaude un vērtēšana, kā arī attiecīgo faktu konstatēšana un atzīšana ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē

  • Kā izriet no Tiesu informācijas sistēmas, starp pieteicēju un viņa darba devēju ir darba tiesisko attiecību strīds, kas šobrīd tiek risināts vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tā kā ne Valsts ieņēmumu dienests, ne administratīvā tiesa nerisina darba tiesiskos strīdus, tad ne dienestam, ne administratīvajai tiesai nav kompetences atzīt, ka darba tiesiskās attiecības starp pieteicēju un viņa darba devēju ir izbeigtas. Ar darba līguma uzteikšanu un darba tiesisko attiecību izbeigšanu saistīto apstākļu pārbaude un vērtēšana, kā arī attiecīgo faktu konstatēšana un atzīšana ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē.
  • Ne Valsts ieņēmumu dienestam, ne administratīvajai tiesai, saņemot pieteicēja ziņas, nebija jāpārbauda un jāvērtē ar pieteicēja darba līguma uzteikumu saistītie apstākļi.
  • Tā kā izskatāmajā gadījumā nav konstatējami noteikumu Nr. 827 8.5 punktā paredzētie apstākļi, kad Valsts ieņēmumu dienests ziņas par darba ņēmēja statusa zaudēšanu reģistrē uz darba ņēmēja iesnieguma pamata, pieteicēja pieteikums ir atzīstams par acīmredzami nepamatotu.

Par Iesniegumu likuma [ne]piemērošanu

  • Par kļūdainu atzīstams pieteicēja viedoklis, ka  Valsts ieņēmumu dienesta atbildes par atteikumu reģistrēt attiecīgās ziņas ir pārsūdzamas kā faktiskā rīcība, pamatojoties uz Iesniegumu likuma 10.panta otro daļu.
  • Atbilstoši Iesniegumu likuma 1.pantā definētajam mērķim šis likums ir piemērojams gadījumos, kad persona vēršas iestādē, lai saņemtu iestādes viedokli vai ziņas par kādu jautājumu ar mērķi aktīvi iesaistīties valsts pārvaldē. Iesniegumu likums nav piemērojams gadījumos, kad persona, vēršoties iestādē, vēlas atrisināt personas subjektīvās tiesības skarošu jautājumu. Tā kā izskatāmajā gadījumā pieteicēja mērķis, vēršoties Valsts ieņēmumu dienestā, acīmredzami nebija saņemt dienesta viedokli, izziņu vai informāciju par kādu sabiedrisku vai citu jautājumu, bet gan izmainīt viņu skarošo tiesisko situāciju, reģistrējot attiecīgās ziņas Valsts ieņēmumu dienesta reģistros, pieteikuma pieļaujamība un pamatotība nav vērtējama atbilstoši Iesniegumu likumam.

Kaspars Rācenājs,

LBAS jurists