Vai norīkošana uz darba vietu, kas atrodas 194 kilometru attālumā no dzīvesvietas, būtiski aizskar nodarbinātā cilvēktiesības, ja ceļā uz darbu un atpakaļ jāpavada piecas stundas (2,5 stundas vienā virzienā 12 stundu ilgas darba maiņas veikšanai)? Vai šādos apstākļos tiek būtiski samazināts nodarbinātā atpūtas laiks un vai šāda nodarbinātība ietekmē tiesības uz ģimenes dzīvi, īpaši, ja nokļūšana uz darbu, ņemot vērā, ka nav citas iespējas kā vien izmantot personīgo transportlīdzekli, rada arī ievērojamus izdevumus (apmēram 500 euro par degvielu un 155 euro par transportlīdzekļa amortizāciju nepilna mēneša laikā, kas, ir apmēram 1/3 no viņa mēnešalgas)?
Šis nav kāda sena Eiropas Savienības tiesas sprieduma apraksts. Šī stāsta galvenais varonis ir Valsts ieņēmumu dienesta Muitas kontroles punktā nodarbinātais. Bet šajā lietā Senātam radās jautājumi vai šādā situācijā, kad iestāde nodarbināto faktiski jebkurā laikā var norīkot darbam jebkurā citā struktūrvienības ietvaros esošajā muitas kontroles punktā, jo viņam noteikta „mobila darba vieta”, turklāt neparedzot konkrētu laika periodu, uz kādu viņs tiek pārvietots un tādējādi līdz minumam samazinot iespējas brīvi pielāgot savu privāto dzīvi un izvēlēties dzīvesvietu tuvāk darba vietai, uz nodarbināto nebūtu attiecināmi no Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 10.septembra sprieduma lietā Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras (C-266/14) (turpmāk – Tyco lieta) izrietošie principi par darba laika jēdzienu. Un vai līdz ar to ceļā uz jebkuru no muitas kontroles punktiem, kuros pieteicējs norīkots pienākumu pildīšanai, pavadītais laiks nebūtu uzskatāms par darba laiku, kas nozīmētu arī ceļa izdevumu kompensēšanu, jo tie būtu radušies dienesta pienākumu izpildes laikā?
Būtiski norādīt, ka šajā lietā Senāts vairākām institūcijām lūdza sniegt viedokli par principu, kas izriet no sprieduma Tyco lietā attiecināšanu uz izskatāmo lietu.
Labklājības ministrija un Valsts darba inspekcija norādīja, ka uz izskatāmo lietu nav attiecināmi no Tyco lietas izrietošie principi, jo izskatāmās lietas faktiskie apstākļi atšķiras no minētās Eiropas Savienības Tiesā skatītās lietas. Iestādes saskatīja atšķirības šādos aspektos: 1) šajā lietā pieteicējam amata aprakstā bija noteikta pastāvīga dienesta pienākumu pildīšanas vieta; 2) pirmšķietami pieteicējam bija iespēja brīvi organizēt un izmantot ceļā pavadīto laiku, tādēļ nav konstatējams kritērijs, ka pieteicējs šajā laikā bija darba devēja rīcībā; 3) izskatāmajā lietā pieteicēja dienesta specifika nav saistīta ar nepārtrauktu pārvietošanos pie dažādiem klientiem, bet gan ar pienākumu izpildi kādā noteiktā muitas punktā.
Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore Dr.iur. A. Kārkliņa un Eiropas Arodbiedrību institūta vecākā pētniece, Lēvenes Universitātes Eiropas tiesību institūta asociētā pētniece Dr.iur. Z. Rasnača norādīja, ka pieteicēja pārvietošanās laiks no mājām uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu un atpakaļ principā varētu tikt uzskatīts par darba laiku Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – Darba laika direktīva) 2.panta 1.punkta izpratnē. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība norādīja, ka ir nepieciešams izvērtēt, vai pieteicējam bija mobila darba vieta. To vērtējot, būtu jāņem vērā, ka situācijā, kad darbinieka vairākas darba vietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, būtiskā attālumā no darbinieka dzīvesvietas un darbiniekam ir nepieciešams ievērojamu stundu skaitu pavadīt ceļā uz un no darba vietas, ir būtiski negatīvi ietekmētas personas iespējas līdzsvarot darbu un privāto dzīvi. Tāpat Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība norādīja, ka būtu nepieciešams izvērtēt, vai vairāku darba vietu noteikšana amata aprakstā faktiski nav vērsta uz to, lai iestāde varētu izvairīties no pienākuma maksāt komandējuma naudu un segt ar komandējumiem saistītos izdevumus. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības ieskatā, ja pieteicēja dienesta pienākumu pildīšanas vieta ir atzīstama par mobilu darba vietu, tad ir iespējams konstatēt visus trīs Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos norādītos kritērijus kāda laikposma atzīšanai par darba laiku. Proti, ir iespējams secināt, ka pieteicējs, pārvietojoties no mājām uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu, faktiski bija darbā, darba devēja rīcībā un veica darba pienākumus. Dr.iur. A. Kārkliņa norādīja, ka pieteicēja dienesta pienākumu pildīšanas vieta nav bijusi nemainīga jeb stacionāra visu nodarbinātības laiku un to ir pamats uzskatīt par mobilu darba vietu gan Senāta Civillietu departamenta, gan Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos atzītajā izpratnē. Dr.iur. A. Kārkliņa arī atzina, ka pieteicēja gadījumā ir iespējams konstatēt visus trīs Eiropas Savienības Tiesas atzītos kritērijus kāda laikposma atzīšanai par darba laiku. Dr.iur. Z. Rasnača uzsvēra, ka pieteicēja situācija atšķiras no Tyco lietā vērtētās. Tomēr arī viņas ieskatā pieteicēja gadījumā ir iespējams konstatēt visus trīs Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos norādītos kritērijus kāda laikposma atzīšanai par darba laiku. Dr.iur. Z. Rasnača kā papildu apsvērumu ceļā pavadītā laika atzīšanai par darba laiku norādīja to, ka laiku, ko pieteicējs pavadīja ceļā uz dienesta pienākumu pildīšanas vietu apmēram 200 km attālumā, uz kuru pieteicējs bija norīkots pret savu gribu un pamatojoties tikai uz darba devēja iniciatīvu, būtu sarežģīti uzskatīt par pilnvērtīgu atpūtas laiku.
Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-34/2022 (A420235317)
Lietas apstākļi
Pieteicējs, kurš bija valsts civildienesta ierēdnis Valsts ieņēmumu dienestā un ieņēma muitas kontroles punkta vecākā muitas uzrauga amatu, 2010.gada 11.februārī tika pārcelts Muitas pārvaldes Latgales muitas kontroles punktu daļas muitas kontroles punkta vecākā muitas uzrauga amatā uz nenoteiktu laiku. Līdz 2016.gada 1.decembrim strādāja pie skenera /nosaukums B/ muitas kontroles punktā, bet 2016.gada 1.decembrī Valsts ieņēmumu dienests viņam paziņoja rotāciju uz /nosaukums C/ muitas kontroles punktu. Savukārt 2016.gada 13.decembrī pieteicējs tika informēts, ka no 2017.gada 15.janvāra rotācijas kārtībā tiek pārcelts uz /nosaukums D/ muitas kontroles punktu.
2017.gada 27.janvārī pieteicējs nosūtīja sūdzību (Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektorei, lūdzot atcelt rīkojumu par rotāciju uz /nosaukums D/ muitas kontroles punktu, kompensēt zaudējumus, kas saistīti ar degvielas iegādi, kā arī izmaksāt kompensāciju par transportlīdzekļa nolietojumu un ekspluatācijas izdevumiem.
2017.gada 2.marta vēstulē ģenerāldirektore norādīja, ka pieteicēja norīkojums pildīt dienestu /nosaukums D/ muitas kontroles punktā bija pamatots un likumīgs, un kompensācija par nokļūšanu dienesta pienākumu pildīšanas vietā pieteicējam nepienākas. Vienlaikus pieteicējs tika informēts, ka viņš tiks norīkots pildīt dienestu /nosaukums C/ muitas kontroles punktā no 2017.gada 1.marta.
Pieteicējs vērsās Finanšu ministrijā un apstrīdēja Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores lēmumu daļā, ar kuru atzīts, ka norīkojums pildīt dienestu /nosaukums D/ muitas kontroles punktā bija pamatots un likumīgs, kā arī daļā, ar kuru atteikts kompensēt zaudējumus. Ņemot vērā, ka Ministrija apstrīdēšanas iesniegumu noraidīja, Pieteicējs vērsās tiesā un lūdza atcelt Finanšu ministrijas lēmumu un atlīdzināt 3829,93 euro.
Administratīvā rajona tiesa pieteikumu daļēji apmierināja. Tiesa atzina ministrijas lēmumu par prettiesisku un uzlika pienākumu atlīdzināt pieteicējam zaudējumus 654,93 euro, kā arī uzlika pienākumu ministrijai rakstveidā atvainoties pieteicējam par viņa tiesību aizskārumu. Pārējā daļā pieteikums noraidīts.
Savukārt, Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja. Apgabaltiesa norādīja, ka piekrītot ieņemt vecākā muitas uzrauga amatu Muitas pārvaldes Latgales muitas kontroles punktu daļas muitas kontroles punktā, pieteicējambija jārēķinās ar to, ka viņš var tikt norīkots pienākumu pildīšanai ikvienā šīs daļas muitas kontroles punktā, jo rīkojumā nav noteikta viena konkrēta amata pienākumu pildīšanas vieta. Apgabaltiesa arī konstatēja, ka neskatoties uz to, ka pieteicējs tika norīkots veikt dienesta pienākumus 196 kilometru attālumā no dzīvesvietas, konkrētajā lietā netiek būtiski ierobežotas pieteicēja cilvēktiesības. Tiesa arī secināja, ka normatīvie akti transporta izdevumu kompensēšanu valsts civildienesta ierēdnim paredz tikai tad, ja personīgais transportlīdzeklis tiek lietots amata pienākumu izpildei (tostarp saistībā ar atrašanos komandējumā), bet minētais neaptver izmaksas nokļūšanai no dzīvesvietas līdz dienesta pienākumu pildīšanas vietai un atpakaļ.
Senāts apgabaltiesas spriedumu atcēla un atzina, ka vērtējot Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma tiesiskumu, tiesa nevarēja aprobežoties tikai ar pieteicēja tiesību uz ģimenes dzīvi ierobežojumu pārbaudi, bet tiesai bija arī jāpārbauda, vai ir ievērotas pieteicēja tiesības uz pietiekamu atpūtas laiku, kas ietver gan laiku fizisko un garīgo spēju atjaunošanai, gan arī laiku ģimenei un citām pieteicēja personiskajām vajadzībām un nodarbēm. Tas nozīmē, ka tiesai vispirms bija jānoskaidro, vai ceļā pavadītais laiks ir uzskatāms par darba vai atpūtas laiku un vai pieteicējam bija nodrošināts minimālais tiesību normās noteiktais atpūtas laiks. Ja pieteicējam nebija nodrošināts minimālais tiesību normās noteiktais atpūtas laiks, tas nozīmētu, ka tika pārkāptas ne tikai pieteicēja tiesības uz atpūtu, bet arī tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi. Savukārt, ja tiesa secinātu, ka bija nodrošināts minimālais tiesību normās noteiktais atpūtas laiks, tad tiesai būtu jāizvērtē arī tas, vai tomēr pieteicēja norīkošana uz /nosaukums D/ muitas kontroles punktu nepārkāpa pieteicēja tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.
Senāts spriedumā izteica šādas atziņas:
Par tiesībām uz atpūtu un brīvo laiku
- Personas tiesības uz atpūtu un brīvo laiku ir nostiprinātas gan Satversmes 107.pantā (tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu), gan arī plašākā apmērā Latvijai saistošā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 7.panta „d” punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktā.
- Saprātīga darba laika ierobežošana, paredzot tiesības uz atpūtas un brīvo laiku, ir būtiska, lai nodrošinātu darbinieka cieņu un saglabātu brīvību īstenot un baudīt dzīves iespējas ārpus darba[1].
- Atpūta un brīvais laiks nodrošina ne tikai darbā patērētās enerģijas atjaunošanu, bet arī cilvēka vajadzību apmierināšanu viņa personiskajā, ģimenes un sabiedriskajā dzīvē. Tādējādi atpūtai ir divi pamatmērķi, proti, cilvēka fizisko un garīgo spēju atjaunošana un personisko vajadzību, kas saistītas ar kultūru, izglītību, ģimeni un citiem jautājumiem, apmierināšana.[2]
Par Darba laika direktīvas attiecināšanu arī uz muitas iestādēm
- Atbilstoši Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtajai daļai valsts civildienesta attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, kas nosaka darba un atpūtas laiku, tas ir, Darba likums.
- Darba likuma 130.panta pirmā daļa noteic, ka darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Savukārt atpūtas laiks atbilstoši Darba likuma 141.panta pirmajai daļai ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata.
- Darba likuma normas attiecībā uz darba laiku likumdevējs izstrādājis, ieviešot nacionālajā regulējumā Darba laika direktīvu. Izskatāmais gadījums vispārīgi ietilpst Darba laika direktīvas piemērošanas jomā. Pieteicējs ir specializētā valsts civildienesta ierēdnis – muitas amatpersona. Atbilstoši Darba laika direktīvas 1.panta 3.punktam tā ir piemērojama visām darbību nozarēm – gan valsts, gan privātajām. Tātad tā attiecas arī uz muitas iestādēm.
Par darba un atpūtas laika jēdzienu
- Darba laiks saskaņā ar Darba laika direktīvu un Eiropas Savienības Tiesas praksi ir viss laikposms, kurā darbinieks ir darbā, ir darba devēja rīcībā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Turklāt šis jēdziens ir pretstats atpūtas laikam, un abi šie jēdzieni ir savstarpēji izslēdzoši. Proti, Darba laika direktīvā nav paredzēta starpkategorija starp darba laiku un atpūtas laiku[3].
- Eiropas Savienības Tiesa arī atzinusi, ka jēdzieni „darba laiks” un „atpūtas laiks” ir Eiropas Savienības tiesību jēdzieni, kuri jādefinē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, atsaucoties uz Darba laika direktīvas sistēmu un mērķi. Tikai ar šādu autonomu interpretāciju var tikt nodrošināta šīs direktīvas pilnīga efektivitāte, kā arī šo jēdzienu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs[4].
- Lai gan Darba laika direktīvas 2.pantā ir izdarīta atsauce uz „valsts tiesību aktiem un/vai praksi”, dalībvalstis nevar vienpusēji noteikt jēdzienu „darba laiks” un „atpūtas laiks” saturu, paredzot jebkādus noteikumus vai ierobežojumus ar šo direktīvu darbiniekiem tieši piešķirtajām tiesībām uz to, lai darba laikposmi un attiecīgi atpūtas laikposmi tiktu pienācīgi ņemti vērā. Jebkāda cita interpretācija kavētu Darba laika direktīvas lietderīgo iedarbību un pārkāptu tās mērķi[5].
- Turklāt, nosakot katra darbinieka tiesības uz maksimālā darba laika ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem, Darba laika direktīvā ir precizētas pamattiesības, kas skaidri nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31.panta 2.punktā. Līdz ar to Darba laika direktīva ir jāinterpretē šo pamattiesību gaismā. Tas nozīmē, ka Darba laika direktīvas normas nevar tikt interpretētas šauri, negatīvi ietekmējot tiesības, kuras no tās izriet darbiniekam[6].
- No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka Darba laika direktīvas 2.panta 1.punktā ietverto darba laika jēdzienu veido trīs elementi (jeb kritēriji):
- darbiniekam jābūt darbā;
- darbiniekam jābūt darba devēja rīcībā;
- darbiniekam jāveic savs darbs vai jāpilda pienākumi[7].
Visiem minētajiem elementiem jāpastāv kumulatīvi, lai kādu laikposmu atzītu par darba laiku Darba laika direktīvas izpratnē. Savukārt, ja kāds no kritērijiem neizpildās, attiecīgais laikposms uzskatāms par atpūtas laiku.
Par saistību ar Tyco lietu
- Eiropas Savienībā ceļā uz darba vietu un no darba vietas pavadītais laiks parasti netiek uzskatīts par darba laiku. Tas ir saistīts ar to, ka personas ar noteiktu darba vietu var pašas brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tādējādi nosakot attālumu no savas dzīvesvietas līdz darba vietai, un tās var brīvi organizēt un izmantot ceļā pavadīto laiku, nododoties savām interesēm[8].
- Līdz šim vienīgā lieta, kurā Eiropas Savienības Tiesa par darba laiku atzinusi arī laiku, kas pavadīts ceļā no mājām uz darba vietu un atpakaļ, ir Tyco lieta. Šajā lietā tika risināts jautājums par darba laiku darbiniekiem, kuri veica drošības aprīkojuma uzstādīšanu un funkcionēšanas nodrošināšanu dažādās vietās. Šiem darbiniekiem vismaz vienu reizi nedēļā bija jāierodas uzņēmuma birojā, lai paņemtu aprīkojumu, kas nepieciešams darba veikšanai. Pārējās dienās viņi pārvietojās tieši no savas dzīvesvietas uz vietām, kurās viņiem bija jāveic darba pienākumi. Eiropas Savienības Tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz laiku, kas pavadīts ceļā no mājām līdz pirmajam klientam un no pēdējā klienta atpakaļ uz mājām, ir izpildīti visi trīs kritēriji, kuri jākonstatē, lai konkrētu laikposmu atzītu par darba laiku. Pirmkārt, tiesa atzina, ka šie laikposmi jāuzskata par tādiem, kuru laikā darbinieki veic savu darbu vai pilda pienākumus, jo pārvietošanās, lai ierastos pie darba devēja noteiktajiem klientiem, ir nepieciešams līdzeklis, lai šie darbinieki varētu sniegt pakalpojumus šiem klientiem. Otrkārt, ņemot vērā faktu, ka darba devējs noteica darbinieku pārvietošanās maršrutu un viņiem pārvietošanās laikā nebija iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku un nodoties savām interesēm, tiesa lēma, ka darbinieki šajā laikā bija darba devēja rīcībā. Treškārt, tiesa atzina, ka darbinieki minētās pārvietošanās laikā atradās darbā. Tiesa norādīja: ja pārvietošanās ir darbinieka, kuram nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, statusa neatņemama sastāvdaļa, šādu darbinieku darba vieta nevar tikt reducēta tikai līdz klientu telpām. Eiropas Savienības Tiesa Tyco lietā ņēma vērā arī to, ka konkrētajā situācijā tieši darba devēja lēmuma – slēgt reģionālos birojus – dēļ darbinieki bija zaudējuši iespēju brīvi noteikt attālumu starp viņu dzīvesvietām un parasto savas darba dienas sākuma un beigu vietu. Līdz ar to tiesa uzskatīja, ka šāda lēmuma radīto seku smagumu nevar pilnībā uzlikt darbiniekiem. Tas būtu pretrunā ar Darba laika direktīvas mērķi aizsargāt darbinieku drošību un veselību.
- Izskatāmajā lietā pieteicējam dienesta pienākumi bija jāpilda nevis vienā noteiktā dienesta pienākumu pildīšanas vietā, bet gan vairākās noteiktās vietās – muitas kontroles punktos. Situācija, kad darbiniekam ir vairākas noteiktas darba vietas, atšķiras gan no situācijas, kad darbiniekam ir tikai viena noteikta darba vieta, gan no situācijas, kāda ir Tyco lietā. Ja darbiniekam ir vairākas noteiktas darba vietas, tad atšķirībā no situācijas, kad darbiniekam ir tikai viena noteikta darba vieta, iespēja noteikt attālumu līdz darba vietai ir mazāka, jo darbiniekam sava dzīvesvieta ir jāpielāgo vairākām darba vietām un, iespējams, arī atšķirīgiem nokļūšanas veidiem līdz katrai no tām. Savukārt atšķirībā no Tyco lietas, kur adreses, uz kurām un no kurām darbiniekam bija jādodas, pastāvīgi mainījās un kļuva zināmas tikai iepriekšējā vai tajā pašā dienā, darbiniekam, kam ir vairākas noteiktas darba vietas, principā joprojām ir iespēja lemt par savas dzīvesvietas atrašanās vietu, jo darba vieta var mainīties tikai šo konkrēto, iepriekš zināmo adrešu ietvaros.
- Tas, cik lielā mērā šādā situācijā darbiniekam saglabājas iespēja savu dzīvesvietu pielāgot darba vietu atrašanās vietām un līdz ar to arī pašam nodrošināt pietiekamu laiku kvalitatīvai atpūtai, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem.
- Pirmkārt, to ietekmē tas, cik tālu šīs vairākās darba vietas atrodas viena no otras. Jo tuvāk tās viena otrai atrodas, jo vieglāk personai ir pašai nodrošināt to, lai tās dzīvesvieta atrastos saprātīgā attālumā no visām darba vietām. Ja, piemēram, darbiniekam ir piecas noteiktas darba vietas, kas ir izvietotas tā, ka darbiniekam ir iespējams atrast dzīvesvietu, kas atrodas ne vairāk kā 1 km attālumā no visām darba vietām, tad šāda situācija būtiski neatšķiras no situācijas, kad darbiniekam ir tikai viena noteikta darba vieta.
- Otrkārt, ja vairākās darba vietas neatrodas tuvu viena otrai, tad nozīme ir arī tam, cik paredzama ir darba vietas maiņa, cik bieži tās tiek mainītas un vai darbiniekam ir iepriekš zināms, cik ilgi viņam būs jāstrādā konkrētajā darba vietā. Jo lielāka neparedzamība un nenoteiktība, jo mazāk iespējams personai pielāgot savu privāto dzīvi šādiem neparedzamiem un mainīgiem apstākļiem.
- Tāpat, ja vairākas darba vietas neatrodas tuvu viena otrai, nozīme ir arī tam, vai darba devējs īsteno kādus kompensējošus pasākumus (nodrošina aizvešanu līdz darba vietai, naktsmītni), kas palielina darbiniekam iespējas atpūsties, esot ceļā, vai atpūsties darba devēja nodrošinātā naktsmītnē. Ja, piemēram, darbiniekam ir vairākas darba vietas, dažas no tām atrodas pat 200 km attālumā viena no otras, darbinieks tikai iepriekšējā dienā uzzina, uz kuru no tām vajadzēs doties, un uz tālākajām darba vietām var nokļūt tikai ar personīgo automašīnu, tad šādā situācijā darbiniekam var būt neiespējami pielāgot savu dzīvesvietu, lai tā atrastos saprātīgā attālumā no darba vietām, un situācija būtībā kļūst ļoti līdzīga situācijai Tyco lietā. Proti, tad ir iespējams konstatēt visus trīs Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos norādītos kritērijus kāda laikposma atzīšanai par darba laiku. Līdz ar to Senāts secina, ka tieši no visu šo apstākļu mijiedarbības ir atkarīgs tas, vai ceļā pavadītais laiks ir ieskaitāms darba laikā vai atpūtas laikā.
Par dienesta pildīšanas vietu savstarpējā attāluma nozīmi
- Tiesību normās nav noteikts maksimālais pieļaujamais darba vietu atrašanās attālums vai maksimālais pieļaujamais ceļā pavadītais laiks. Vērtējot to, vai pieteicēja dienesta pienākumu pildīšanas vietas atradās tādā savstarpējā attālumā, lai būtu pietiekama iespēja pielāgot tām pieteicēja dzīvesvietas atrašanās vietu, var izmantot datus par to, cik ilgu laiku cilvēki parasti pavada ceļā uz darba vietu.
- 2019.gadā Eiropas Savienībā darbinieki ceļā uz darba vietu vidēji pavadīja 25 minūtes vienā virzienā. Latvijā šis laiks bija ilgāks – 33 minūtes. Vienlaikus Latvijā vairāk nekā 80 % darbinieku pavadīja ceļā uz darba vietu laiku, kas bija mazāks par 1 stundu vienā virzienā[9].
- ASV par ārkārtīgi ilgu laiku ceļā uz darba vietu (extreme commuting) uzskata 90 minūtes vienā virzienā.[10]
Par dienesta pienākumu pildīšanas vietas maiņas paredzamību
- Vērtējot pieteicēja dienesta pienākumu pildīšanas vietas maiņas paredzamību, ir jāņem vērā, ka atšķiras tas, kāds dienesta pienākumu pildīšanas vietas modelis Valsts ieņēmumu dienestā muitas uzraugiem bija noteikts teorētiski (jebkurš muitas kontroles punkts jebkurā brīdī), no tā modeļa, kāds bija praksē. Kā Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji paskaidroja Senātam tiesas sēdē, parasti, nosakot muitas uzrauga dienesta pienākumu pildīšanas vietu, tiek ņemta vērā viņa dzīvesvieta, un muitas uzraugi, kas dzīvo Daugavpils reģionā, netiek nosūtīti uz /nosaukums D/ muitas kontroles punktu. Šie apstākļi ir nozīmīgi, lai noteiktu, cik lielā mērā pieteicējs varēja paredzēt, ka viņš tiks nosūtīts uz /nosaukums D/ muitas kontroles punktu, un attiecīgi – cik lielā mērā viņš varēja tam pielāgot savu privāto dzīvi.
- Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji tiesas sēdē Senātā uzsvēra arī to, ka pieteicēja gadījumā bija objektīvi iemesli, kuru dēļ viņu nevarēja norīkot dienesta pienākumu pildīšanai kādā no Daugavpils tuvumā esošajiem muitas kontroles punktiem. Taču arī tad, ja iestādei ir objektīvi iemesli norīkot muitas uzraugu pienākumu pildīšanai uz attālu muitas kontroles punktu, tas neatbrīvo iestādi no pienākuma nodrošināt šīs personas tiesību uz atpūtu un tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi ievērošanu.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
- Saul B., Kinley D., Mowbray J. The International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights: Commentary, Cases and Materials. Oxford: Oxford University Press, 2014, p. 473.
- Stucka A., Badovskis M. 107.panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Zin. vad. Balodis R. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 519.lpp.).
- Eiropas Savienības Tiesas 2003.gada 9.septembra sprieduma lietā „Jaeger”, C-151/02, ECLI:EU:C:2003:437, 48.punkts; 2005.gada 1.decembra sprieduma lietā „Dellas and Others”, C-14/04, ECLI:EU:C:2005:728, 42. un 43.punkts; 2007.gada 11.janvāra rīkojuma lietā „Vorel”, C-437/05, ECLI:EU:C:2007:23, 25. un 26.punkts.
- Sprieduma lietā „Jaeger” 58.punkts.
- Sprieduma lietā „Jaeger” 59.punkts.
- Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 14.maija sprieduma lietā „CCOO”, C-55/18, ECLI:EU:C:2019:402, 30.– 32.punkts un tajos minētā judikatūra.
- „Tyco” sprieduma 25.punkts.
- Piemēram, Eiropas Komisijas Skaidrojošā paziņojuma par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (2017/C 165/01) IV sadaļas A.2.apakšsadaļa; pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=%20CELEX:52017XC0524(01)%20&%20from=FR
- Eurostat. Statistics Explained. Main place of work and commuting time – statistics, https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained.
- Balderrama M. Extreme Commuting in Southern California: Prevalence, Patterns, and Equity, 2021, p.23, https://scholarworks.calstate.edu).