LBAS

Kā norādīts tiesību doktrīnā “noilguma institūts civiltiesībās ir veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības un neprasa novērst iespējamo strīdu par tām.”[1]

Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa 2021. gada jūnijā ir apkopojusi un sistematizējusi Senāta atziņas civillietās, piemērojot likumu normas, kas nosaka noilguma un prekluzīvos termiņus. Apkopojumā iekļauti gandrīz 100 Senāta nolēmumi, kas pieņemti laikā no 2002.gada līdz 2020.gadam. Tāpat apkopojums papildināts ar fragmentiem no Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem, kuros tiesību normās noteikto termiņu piemērošana vērtēta no pamattiesību viedokļa, kā arī Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem un ģenerāladvokātu secinājumiem, kur aplūkoti nacionālajās tiesībās noteiktie termiņi Eiropas Savienības tiesību piemērošanai.[2]

Apkopojumā ir skaidrots ne tikai kā nošķirt noilgumu no prekluzīva termiņa, bet arī, ar kuru brīdi sāk tecēt noilgums un kā noilgumu var pārtraukt.

Šajā rakstā tiks apskatītas apkopojumā iekļautās Senāta atziņas, kas piemērojamas tieši darba tiesībās un palīdzēs rast atbildes uz tādiem būtiskiem jautājumiem, kā: “Cik ilgā laikā jāceļ prasība tiesā, ja darba devējs uzteicis darba līgumu, nav izmaksājis darba algu vai kompensāciju par neizmantoto ikgadējo atvaļnājumu?”.

Darba likuma (DL) 28. panta trešajā daļā ir noteikts, ka darba līgumam piemērojami Civillikuma (CL) noteikumi, ciktāl DL un citos normatīvajos aktos, kas regulē darba tiesiskās attiecības, nav noteikts citādi.

Senāts ir norādījis, ka, piemēram, “prasījuma tiesības uz atlīdzību par sakropļojumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu veselības bojājuma gadījumā [..] regulē attiecīgās CL normas un tādejādi nav piemērojams DL 31. pantā noteiktais noilgums uz iepriekš minētajām prasījuma tiesībām.^[3]

Tāpat skaidrojot CL un DL piemērošanas tvērumu, Senāts ir atzinis, ka “DL 31. panta speciālām tiesību normām [..], priekšroka dodama vienīgi attiecībā uz noilguma termiņu, kas atšķiras no vispārējā tiesību normā – CL 1895. pantā – paredzētā (desmit gadi), bet jautājumā, kas skar noilguma termiņa noteikšanu, DL 31. panta tiesību normām prioritāra piemērojamība nevar tikt piešķirta tādēļ vien, ka tās minēto jautājumu neregulē, t.i., nesatur noteikumus, kuri papildina vai ierobežo vispārējās tiesību normas (CL 1902.–1906. pants). DL 31. panta normas noteic speciālos noilguma termiņus, bet nesatur norādījumus par apstākļiem, kas atbilstoši vispārējās tiesību normās paredzētajam regulējumam prasa izvērtējumu, jo var iespaidot noilguma iestāšanās fakta nodibināšanu (piemēram, persona var pierādīt apstākļus, kas pārtrauc noilgumu un tādējādi ietekmē noilguma termiņa noteikšanu).”^[4]

Ir svarīgi ņemt vērā, ka “atbilstoši CL 1899. pantā[5] nostiprinātajam civiltiesību vispārīgajam principam tās personas, kurai ir prasības tiesības, nezināšana noilgumu nenovērš, kas nozīme, ka noilgums iesākas ar brīdi, kad aizskartā persona uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu.[6] Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš (kā, piemēram, CL 1633., 1634. pantā), tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad persona uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu. Tātad vispārīgi noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis.”[7]

Ja darba devējs nav izmaksājis darba samaksu, darbinieks nedrīkst ilgstoši sēdēt istabā bēdu sagrauzts, bet ir jārīkojas. Ja darbinieks nevēlas uzreiz celt prasību tiesā, tad var vērsties pie darba devēja ar atgādinājumu, lai samaksa tiktu veikta. Ar šādu rīcību darbinieks pārtrauks noilguma tecējumu. Senāts ir norādījis, ka “[..] veida, kādā parādnieks informējams par saistību izpildes pienākumu, izvēli likumdevējs atstājis kreditora ziņā. Citiem vārdiem, kreditors atgādinājumu parādniekam var paust, brīvi izvēloties (ciktāl līgumā nav noteikts citādi) veidu, kādā to darīt, tajā pašā laikā paturot prātā, ka strīda gadījumā tieši uz kreditoru gulsies atgādinājuma paziņošanas fakta pierādīšanas nasta.^[8]” [9]

Ja darba devējs uz šādu pieprasījumu nebūs reaģējis, darbniekam ir tiesības celt prasību tiesā. Arī prasības celšana tiesā pārtrauc noilguma tecējumu.

Kaut arī Senāts ir atzinis, ka “noilgums nav šķērslis prasības pieteikuma iesniegšanai, tā pieņemšanai un tiesvedības ierosināšanai”, tomēr, darbiniekam ir jāapzinās, ka, ja tiesas procesā darba devējs norādīs uz to, ka ir iestājies noilgums, “prasība ir noraidāma.[10]”[11]

DL 31.pantā ir noteikts, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš.

DL 71.pantā ir noteikts, ka “izmaksājot darba samaksu, darba devējs izsniedz darba samaksas aprēķinu”, līdz ar to, ja darba devējs nav izmaksājis darbiniekam darba samaksu,  divu gadu noilguma noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu, bet ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz.

Par aprēķinu izsniegšanu Senāts ir norādījis, ka “DL 71. pantā noteiktā darba samaksas aprēķina mērķis ir dot iespēju darbiniekam pārliecināties, ka viņa darbs ir uzskaitīts precīzi, samaksa ir aprēķināta pilnīgi un nodokļi un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ieturētas pareizi. Līdz ar to DL 31. panta otrā daļa nav piemērojama formāli, bet saistāma ar to, vai neiegūtā informācija, nesaņemot darba samaksas aprēķinu, ir cēloniskā sakarā ar prasītāja nevēršanos tiesā vispārējā prasības noilguma – divu gadu – laikā, savukārt DL 31. panta otrā daļa noilguma termiņu saista ar aprēķina, kas reglamentēts DL 71. pantā, nevis ar izziņas (64. pants), izsniegšanu vai neizsniegšanu.” ^[12]

Nereti izveidojas situācijas, ka darbinieki nav izmantojuši ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un rodas jautājums vai darbiniekam ir jākompensē uzkrātie atvaļinājumi un kāds ir noilgums. Šeit būtiski atgādināt, ka 2015.gada 1.janvārī stājās spēkā grozījumi DL, kas noteic, ka “[..] darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.” Šajā sakarā Senāts ir atzinis, ka “no DL 31. panta pirmās daļas normas neizriet, ka darbinieka likumā garantēto tiesību neizmantošana nerada darba devējam pienākumu izmaksāt darbiniekam kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu vairāk nekā par diviem gadiem. Ievērojot DL 149. panta piektajā daļā noteikto, tiesības prasīt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu rodas no brīža, kad izbeigtas darba tiesiskās attiecības. Ja prasība celta divu gadu laikā no darba tiesisko attiecību izbeigšanās brīža, nav iemesla runāt par prasības noilguma termiņa iestāšanos.^[13]”[14]

Krietni ātrāk par diviem gadiem būs jārīkojas tiem darbiniekiem, pret kuriem darba devējs ir pārkāpis vienlīdzīgas darba samaksas principu. DL 60. pantā ir noteikts, ka darbinieks var celt prasību tiesā triju mēnešu laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par vienlīdzīgas darba samakas pārkāpumu. Senāts ir atzinis, ka “DL 60. panta trešajā daļā noteiktā termiņa prasībai par vienlīdzīgas darba samaksas noteikšanu neievērošanas gadījumā darbinieks zaudē iespēju vērsties pret darba devēju, pamatojoties uz pēdējā pieļautu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu atalgojuma noteikšanā, tostarp prasīt DL 29. panta astotajā daļā paredzēto zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar šo tiesību aizskārumu.”^[15]

Viena no biežākajām un sāpīgākajām kļūdām, ko pieļauj darbinieki, ir nokavēts prasības termiņš darba līguma uzteikuma apstrīdēšanai. DL 122.pantā ir noteikts, ka darbinieks var celt tiesā prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas, savukārt citos gadījumos, kad pārkāptas darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības, viņš var celt tiesā prasību par atjaunošanu darbā viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.

Jau 2009.gadā Senāts norādīja, ka DL 122.pantā noteiktais termiņš “ir nevis procesuāls termiņš, bet gan materiāltiesisks prekluzīvs termiņš, kas nosaka prasītājas tiesības celt prasību tiesā par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas un kas tiesai ir jāņem vērā pēc savas iniciatīvas pat tādā gadījumā, ja darba devēja uzteikums pats par sevi būtu nepamatots.^[16]” Savukārt 2018.gadā tiesu prakse šajā jautājumā ir būtiski attīstījusies un tika taisīts paplašināta sastāva spriedums, kurā Senāts izteica atziņu, ka “vēršanās tiesā pēc DL 122.pantā noteiktā viena mēneša termiņa, kuru prasītājs nav lūdzis atjaunot, ietveras Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkta sastāvā un apliecina subjektīvās prasības tiesības zudumu, kas ir pamats atteikumam pieņemt prasības pieteikumu vai tiesvedības izbeigšanai, ja lieta ir bijusi ierosināta (CPL 223.panta 2.punkts^[17]).^[18]” ^[19]

Vienlaikus Senāts ir norādījis, ka “DL 122. panta noteiktais prasības termiņš attiecināms vienīgi uz prasījumu par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Tas neattiecas uz prasījumiem piedzīt no darba devēja zaudējumu atlīdzību par neveikto darbu un morālā kaitējuma atlīdzību sakarā ar darbinieka diskrimināciju darba vietā, kas izpaudusies ilgstoši sākot no konkrētas dienas līdz pat atlaišanai no darba. Uz iepriekš minētajiem prasījumiem attiecas DL 31. pantā minētais noilguma termiņš .^”[20]

Praksē ir situācijas, kad DL 122.pantā noteiktais viena mēneša prasības celšanas termiņš ir nokavēts attaisnojošu iemeslu dēļ. Komentējot DL 123.pantu ir norādīts, ka “DL nav noteikts, kas būtu uzskatāmi par attaisnojošiem iemesliem, tāpēc tiesai, vērtējot šos apstākļus, būtu jāpārliecinās, ka tie ir radušies no darbinieka gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Piemēram, pārejoša darbnespēja un ilgstoša slimība vai jebkuri apstākļi, kas objektīvi lieguši celt prasību tiesā likumā noteiktajā viena mēneša termiņā.”[21]

Ja darbinieks attaisnojošu iemeslu dēļ nokavējis DL 122. pantā noteikto prasības termiņu, tiesa saskaņā ar DL 123.pantu var atjaunot šo termiņu, pamatojoties uz darbinieka pieteikumu. Pieteikumā par nokavētā prasības termiņa atjaunošanu norādāmi iemesli, kas bijuši pamatā prasības termiņa nokavējumam, un pieteikumam pievienojami attiecīgie pierādījumi. Vienlaikus ar šā pieteikuma iesniegšanu darbiniekam ir pienākums celt tiesā arī DL  122.pantā noteikto prasību. Pieteikums par nokavētā prasības termiņa atjaunošanu iesniedzams ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad zudis prasības termiņa nokavējuma pamats. Tāpat DL 123. pantā ir noteikts un arī Senāts to ir apstiprinājis, ka apstrīdēšanas termiņš “katrā ziņā izbeidzas, ja kopš nokavētā prasības termiņa beigām pagājis vairāk nekā gads.^[22]” ^[23]

Ja ar tiesas spriedumu darba devējam ir noteikts pienākums izmaksāt kompensāciju trešajai personai par darbinieka rīcības rezultātā nodarīto kaitējumu,[24] darba devējam ir tiesības pamatojoties uz DL 86.pantu prasīt no darbinieka šo zaudējumu atlīdzināšanu. Kā norādījis Senāts “DL 31. pantā noteiktais noilguma termiņš ar DL 86. pantu pamatotai darba devēja prasībai atlīdzināt zaudējums, kas tiek saistīti ar civillietu [..], skaitāms no sprieduma spēkā stāšanās brīža minētajā civillietā.^[25]

Savukārt, ja darbinieks ir prettiesiski izņēmis naudu no darba devēja konta un izlietojis privātajām vajadzībām, atrodoties darba tiesiskajās attiecībās, tad Senāta ieskatā “noilguma iesākums [..] rēķināms no prasījuma nodibināšanās brīža – naudas izņemšanas dienas.^[26]”[27]

Par kaitējuma atlīdzību sakarā ar arodslimību Senāts ir norādījis, ka “noilguma iesākums [..]  ir saistāms nevis ar laiku, kad darbinieka un darba devēja starpā izbeigtas darba tiesiskās attiecības, bet ar laiku, kad noteikts darbspēju zudums sakarā ar arodslimību, kas radusies darbiniekam veselībai kaitīga darba rezultātā.^[28]”[29]

Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Bilances juridiskie padomi”.

Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists

---

^{1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29}

1. Sk. Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236.lpp.
2. https://www.at.gov.lv/lv/jaunumi/par-notikumiem/apkopotas-senata-atzinas-par-noilguma-un-prekluziviem-terminiem-civillietas-10668?year=2021&month=06
3. Senāta 2011. gada 18. aprīļa rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKC-166/2011 (C23017309).
4. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 21.lpp.
5. CL 1899. pants: Tās personas nezināšana, kurai ir prasības tiesība, noilgumu nenovērš.
6. Senāta 2014. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC‑114/2014 (C04336008), 11.2. punkts.
7. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 7.lpp.
8. 2020. gada 3. decembra paplašinātā sastāva spriedums lietā Nr. SKC‑12/2020 (ECLI:LV:AT:2020:1203.C10080016.4.S), 9.2. punkts.
9. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 8.lpp.
10. Senāta 2017. gada 16. oktobra spriedums lietā Nr. SKC-369/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1016.C30425814.1.S), 7.3. punkts.
11. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 12.lpp.
12. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 21.lpp.
13. Senāta 2007. gada 14. februāra spriedums lietā Nr. SKC‑57/2007 (C27047406).
14. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 21.lpp.
15. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 23.lpp.
16. Senāta 2009. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. SKC‑117/2009 (C38015907); 2009. gada 11. februāra spriedums lietā Nr. SKC‑45/2009 (C28144507).
17. Civilprocesa likuma 132. panta pirmā daļa: Tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību.
18. Senāta 2018. gada 25. aprīļa paplašinātā sastāva spriedums lietā Nr. SKC‑404/2018 ECLI:LV:AT:2018:0425.C28318516.3.S), 11. punkts.
19. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 22.lpp.
20. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 22.lpp.
21. Darba likums ar komentāriem. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, Zvērinātu advokātu birojs „BDO Law”, Rīga, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 336. lpp.
22. Senāta 2010. gada 22. decembra spriedums lietā Nr. SKC-1210/2010 (C33189309), 11. punkts.
23. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 22.lpp.
24. Ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra spriedumu civillietā Nr. C04381306 konstatēts, ka laikā no 2005.gada 6.decembra līdz 2006.gada 6.janvārim un no 2006.gada 11.aprīļa līdz 2006.gada 11.maijam VID Finanšu policijas pārvaldes uzsāktās operatīvās lietas ietvaros pēc Finanšu policijas pieprasījuma Satversmes aizsardzības birojs veicis [pers. E] privāto telefonsarunu noklausīšanos. Norādītajā spriedumā atzīts, ka telefonsarunu noklausīšanās notikusi nelikumīgi, kā rezultātā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 18.februāra spriedumu [pers. E] prasība apmierināta daļēji un no Latvijas valsts VID personā [pers. E] labā piedzīta atlīdzība 12 000 LVL par nodarīto personisko un morālo kaitējumu, kā arī tiesāšanās izdevumi 306,40 LVL.
25. Senāta 2019. gada spriedums lietā Nr. SKC-[B]/2019, 7.3.3. punkts.
26. Senāta 2017. gada 10. oktobra spriedums lietā Nr. SKC‑151/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1010.C23053713.1.S) 8. punkts.
27. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 24.lpp.
28. Senāta 2007. gada 31. janvāra spriedums lietā Nr. SKC‑50/2007 (C39094005).
29. Latvijas Republikas Senāta tiesu prakses apkopojums “Noilguma un prekluzīvie termiņi, Senāta judikatūras atziņas (2002–2020)”, 2021.gads, 24.lpp.