Darba likuma 126.pantā ir noteikts, ka darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku.
Tas nozīmē, ka darbā atjaunotajai personai ir tiesības uz tādu kompensācijas apmēru, kas viņai tiesiski pienācās, bet ko viņa darba devēja prettiesiskas rīcības dēļ nav saņēmusi. Jau 2014.gadā Senāta Civillietu departaments[1] atzina, ka pienākums kompensēt zaudēto darba algu sakarā ar prettiesisku uzteikumu un no tā radušos darba piespiedu kavējumu darba devējam ir arī gadījumā, kad darbinieks ar darba devēja piekrišanu ir bijis nodarbināts vēl citur – šādā gadījumā pie otra darba devēja gūtie ienākumi netiek ņemti vērā, piedzenot vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu pie pirmā darba devēja.
Dienesta attiecībās prettiesiski atvaļinātai personai arī ir tiesības prasīt nesaņemto darba samaksu, bet tās atlīdzināšanu regulē nevis Darba likuma 126.pants, bet gan Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums (VPINZAL).
Atbilstoši VPINZAL 7. panta pirmajai daļai mantiskais zaudējums ir katrs mantiski novērtējams pametums, kas cietušajam radies iestādes prettiesiska administratīvā akta vai prettiesiskas faktiskās rīcības dēļ. Savukārt 7. panta trešā un ceturtā daļa paredz, ka mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības novēršanu vai tās seku likvidēšanu. Tas nozīmē, ka nesaņemtā darba samaksa ir viens no mantiskā zaudējuma veidiem.
Senāta Administratīvo lietu departaments jau 2012.gadā norādīja, ka nosakot zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā pieteicēja pēc atvaļināšanas gūtie ienākumi – ja ienākumi citā darba vietā ir bijuši mazāki nekā iepriekšējā darbā, par attiecīgo laika periodu ir atlīdzināma darba samaksas starpība, savukārt, ja pieteicējs ir strādājis citā darbā ar tādu pašu vai lielāku darba samaksu, atlīdzinājuma izmaksai par šo laika posmu nav pamata[2].
2021. gada 27. jūlijā Senāta Administratīvo lietu departaments deva skaidrojumu, ka personai, kura jau pirms atvaļināšanas bija nodarbināta vairākās darba vietās, ir pamatoti salīdzināt nodarbinātības režīmu blakusdarbā, ietverot arī laika periodu pirms un pēc atvaļināšanas un pēc atjaunošanas dienestā, kā arī šajā laikā gūtos ienākumus kopumā. Jeb citiem vārdiem, arī dienesta attiecībās iestādei ir pienākums kompensēt nesaņemto darba samaksu gadījumā, kad amatpersona ar iestādes piekrišanu ir nodarbināta vēl citur.
Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 27. jūlija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-699/2021 (A420131219)
Lietas apstākļi
Ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) 2018. gada 30. janvāra rīkojumu pieteicējam piemērots disciplinārsods, atvaļinot no dienesta ar 2018. gada 31. janvāri. Iekšlietu ministrija (IeM) ar 2018. gada 12. jūlija lēmumu rīkojumu atzina par prettiesisku un atcēla ar tā izdošanas dienu. Pieteicējs tika atjaunots dienestā 2018. gada 1. februārī.
2018. gada 31. oktobrī pieteicējs vērsās dienestā, lūdzot aprēķināt un izmaksāt darba samaksu par laika periodu no 2018. gada 30. janvāra līdz 2018. gada 12. jūlijam.
Ar VUGD priekšnieka lēmumu zaudējumu atlīdzības izmaksa pieteicējam atteikta. Lēmumā norādīts, ka, nosakot zaudējuma atlīdzinājuma apmēru, ir jāņem vērā personas pēc atvaļināšanas gūtie ienākumi, savukārt, tā kā pieteicējam ir atļauta amatu savienošana un laika periodā no 2018. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. jūlijam viņš strādāja un saņēma lielāku darba samaksu, nekā būtu guvis, atrodoties dienestā, atlīdzinājuma izmaksai nav pamata.
2019. gada 4. februārī pieteicējs vērsās VUGD, lūdzot atvainoties par prettiesiskās atvaļināšanas faktu, kā arī lūdza atlīdzināt nemantisko kaitējumu 500 euro apmērā. VUGD iesniegumu pārsūtīja IeM, kas nolēma atvainoties, taču atteicās izmaksāt nemantisko kaitējumu 500 euro apmērā.
Vēršoties tiesā pieteicējs norādīja, ka jau kopš 2013. gada viņa ienākumus veido darba samaksa dienestā un blakusdarbā un VUGD tas bija zināms gan atvaļināšanas, gan atjaunošanas dienestā brīdī. Prettiesiskās atvaļināšanas dēļ pieteicējs nepamatoti zaudēja ienākumus, ko guva dienestā – ievērojami samazinājās ienākumi, kas apgrūtināja viņu un viņa apgādībā esošās personas, jo būtiski tika ietekmēts labklājības stāvoklis. Tāpat pieteicējs norādīja, ja gandrīz pusgadu neatradās dienesta attiecībās, tika eksmatrikulēts no koledžas, kur varēja atjaunoties tikai pēc gada, līdz ar to tika paildzināta iespēja iegūt augstāko izglītību, attiecīgi arī iespēja ātrāk iegūt augstāku dienesta pakāpi un amatu. Tādā pašā tiesiskajā statusā mācību procesā koledžā pieteicēju atjaunot nav iespējams. Pieteicējam sabojājās attiecības ar kolektīvu, nācās mainīt dienesta pienākumu izpildes struktūrvienību. Visa situācija kopumā viņam radīja papildu pārdzīvojumus un stresu.
Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas pieteikumu apmierināja, uzliekot par pienākumu VUGD izmaksāt nesaņemto darba samaksu par prettiesisko atvaļināšanas periodu, piemērojot inflācijas koeficientu, kā arī uzlikt pienākumu atlīdzināt nodarīto nemantisko kaitējumu 500 euro apmērā. Tiesas spriedumus motivēja ar to, ka:
- VUGD ir atļāvis pieteicējam apvienot darbu dienestā ar darbu lidostā;
- aplūkojot pieteicēja ienākumus, kas gūti algotā darbā, un nostrādātās darba stundas plašākā laika periodā (no 2017.gada janvāra līdz 2018.gada decembrim), arī pirms atvaļināšanas un pēc tās pieteicējs lidostā ir strādājis apmēram tādu pašu stundu skaitu mēnesī kā atvaļināšanas periodā;
- novērtējot ienākumu apmēru plašākā laika periodā, atvaļināšanas periodā pieteicēja kopējo ienākumu apmērs samazinājās. Nav būtiski, ka atvaļināšanas periodā pieteicējs guva ienākumus darbā lidostā. Šajā situācijā pareizi būtu formulēt, ka pieteicējam saglabājās ienākumi, ko viņš varēja gūt lidostā. Tomēr izšķirošs ir apstāklis, ka atvaļināšanas rezultātā pieteicēja kopējie ienākumi samazinājās, jo viņš vairs nesaņēma atalgojumu par darbu dienestā;
- nosakot pieteicējam atlīdzināmo zaudējumu apmēru, jāņem vērā arī naudas vērtības kritums, un zaudējumi jānosaka, par katru attiecīgo mēnesi atlīdzināmajai nesaņemtajai darba samaksai piemērojot inflācijas koeficientu attiecībā pret periodu, kad atlīdzinājums faktiski tiks izmaksāts;
- vērtējot nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, jāņem vērā, ka ar prettiesisko administratīvo aktu pieteicējam tika piemērots smagākais disciplinārsoda veids – atvaļināšana no dienesta. Tātad tika aizskartas pieteicēja tiesības pildīt valsts dienestu.
- kaut arī atlīdzinājums ir sniegts ar restitūciju, proti, pieteicējs ir atjaunots dienestā, taču dienests liedza pieteicējam iespēju saņemt darba samaksu par atvaļināšanas periodu, tāpat daļā par pieteicēja eksmatrikulēšanu no koledžas restitūcija pilnībā nav iespējama, jo pieteicējs tika atjaunots studiju otrajā kursā tikai ar 2019.gada 31.janvāri. Tātad prettiesiskā administratīvā akta dēļ vienu gadu studijas pieteicējam tika pārtrauktas, un laika ziņā šis zaudējums vairs nav atjaunojams;
- lai arī nav pamata pieteicēja tiesību aizskārumu uzskatīt par ilgstošu, jo ministrija nepilnu pusgadu pēc atvaļināšanas atjaunoja viņu dienestā, disciplinārlietas apstākļi un piemērotais sods nenoliedzami radīja pieteicējam morālas ciešanas. Pastāvot šādiem apstākļiem, pieteicēja tiesību aizskārums ir būtisks un rakstveida atvainošanās nav atbilstīgs un adekvāts atlīdzinājums. Tādēļ nemantiskais kaitējums ir atlīdzināms naudā.
Kasācijas sūdzības iesniedza gan VUGD, gan IeM, bet Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un rīcības sēdes lēmumā pēc būtības pievienojās pirmās un apelācijas instances tiesu izteiktajām atziņām:
- jāvērtē, ka pieteicējs gan pirms atvaļināšanas, gan atvaļināšanas periodā, gan arī pēc tam ar dienesta atļauju ir apvienojis dienestu ar blakusdarbu;
- jāņem vērā, ka ienākumi, ko pieteicējs būtu guvis dienestā, ja nebūtu no tā prettiesiski atvaļināts, ir mazāki par tiem, ko viņš atvaļināšanas periodā ir saņēmis, strādājot blakusdarbā;
- lemjot par nesaņemto darba samaksu, nedrīkst aizmirst atlīdzinājuma prasījuma būtību, proti, ka atlīdzinājuma pamatā ir iestādes prettiesiska administratīvā akta dēļ personai radīts nepamatots tiesību aizskārums un atlīdzinājuma mērķis ir nodrošināt nepamatoti zaudēto ienākumu atlīdzināšanu;
- ir pamatoti salīdzināt pieteicēja nodarbinātības režīmu blakusdarbā, ietverot arī laika periodu pirms un pēc atvaļināšanas un pēc atjaunošanas dienestā, kā arī šajā laikā gūtos ienākumus kopumā. Tas, ka pieteicējs atvaļināšanas periodā ir turpinājis strādāt otrā darba vietā, nenozīmē, ka pieteicējam nav radušies zaudējumi nesaņemtās darba samaksas apmērā sakarā ar prettiesisku atvaļināšanu no dienesta.
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Bilances juridiskie padomi”.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists