Senāta Civillietu departamenta 2021. gada 2. septembra spriedums lietā Nr. SKC-215/2021 (C30633218).
Tēzes:
- Uzaicinot un nodarbinot ārzemnieku Latvijas Republikā, darba devējs uzņemas pienākumu ievērot uzturēšanās atļaujas izsniegšanas nosacījumus, tostarp nodarbinātajai personai ik mēnesi nodrošināt finanšu līdzekļus tādā apmērā, kas ir vienāds vai lielāks par normatīvajos aktos paredzēto ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru.
- Nekonstatējot svarīgu iemeslu (Darba likuma 100.panta piektā daļa), darba devējai nav pienākuma izmaksāt darbiniekam Darba likuma 112.panta otrajā daļā paredzēto atlaišanas pabalstu.
Lietas apstākļi
Persona B ir ārzemnieks, kurš uzaicināts strādāt Latvijas Republikā un kuram izsniegta uzturēšanās atļauja. Saskaņā ar 2008.gada janvārī noslēgto darba līgumu strādāja par kuģu elektroautomātikas inženieri, bet pēc pāris gadiem vienlaikus izpildīja arī kapitālsabiedrības valdes locekļa pienākumus.
Kopš 2017.gada personai B ar SIA saasinājušās attiecības un no 2018.gada 16.janvāra līdz 8.martam persona B bija darbnespējīgs. Slimības gaitas aprakstā ģimenes ārsts citastarpā norādījis: „Pašreiz pacients nespēj veikt inženiera un valdes locekļa darba pienākumus [..] veselības dēļ. Lielas slodzes ietekmē izjūt gan fizisku, gan morālu pārslodzi, kas izraisa paaugstinātu stresa stāvokli, kas savukārt provocē arteriālā spiediena lēkmes, kas ir bīstamas dzīvībai un ietekmē vispārējo veselības stāvokli. Darba vieta slikti ietekmē pacienta veselības stāvokli. Rekomendē pamest šo darba vietu.”
No Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izziņas redzams, ka darba devēja ir aprēķinājusi darba algu un slimības pabalstu 1239,35 EUR par 2018.gada janvāri, kas nav izmaksāts.
2018.gada 8.martā persona B nosūtīja kapitālsabiedrības dalībniekiem darba uzteikumu, kurā, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu, lūdza izbeigt darba tiesiskās attiecības.
SIA 2018.gada jūlijā cēla tiesā prasību, kurā norādīja, ka persona B no 2013.gada 1.marta līdz 2018.gada 2.februārim, noslēdzot kapitālsabiedrības vārdā darba līgumus un vienošanās par izmaiņām darba līgumos, kā arī izdodot rīkojumus, noteica sev atlīdzību par valdes locekļa amata pildīšanu. SIA dalībnieki lēmumu par atlīdzības apmēra noteikšanu valdes loceklim nebija pieņēmuši, tādēļ persona B, nosakot sev darba algu par valdes locekļa amata pienākumu pildīšanu, ir rīkojies prettiesiski. SIA arī norādīja, ka ar šādu rīcību tai nodarīti zaudējumi, ko veido personai B no 2013.gada 10.jūlija līdz 2017.gada 31.decembrim izmaksātā darba alga, kas noteikta, pārsniedzot Ministru kabineta noteikto minimālās mēneša darba algas apmēru.
Persona B savukārt cēla pretprasību, lai piedzītu darba algu un slimības pabalstu par 2018.gada janvāri, kā arī atlaišanas pabalstu un atvaļinājuma kompensāciju.
Pirmās instances tiesa SIA prasību noraidīja, bet pretprasību apmierināja.
Apgabaltiesa prasību apmierināja pilnīgi, bet pretprasību daļēji. Apgabalties nosprieda piedzīt no personas B zaudējumu atlīdzību 28 623,36 EUR, bet no SIA piedzīt daļēju atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu. Pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru personas B labā piedzīta darba alga par elektroautomātikas inženiera amata pienākumu pildīšanu un slimības pabalsts ir stājies likumīgā spēkā, savukārt, pārējā daļā personas B pretprasība tika noraidīta.
Apgabaltiesa spriedumā norādija, ka personai B atlīdzības apmērs par valdes locekļa pienākumu pildīšanu ar kapitālsabiedrības dalībnieku lēmumu nav noteikts, lai gan to paredz Komerclikuma 221.panta astotā daļa, līdz ar to prettiesiski ir izmaksāta atlīdzība par valdes locekļa amata pienākumu pildīšanu. Savukārt, personas B veselības stāvokļa pasliktināšanās, kā arī konflikts starp atbildētāju un kapitālsabiedrības dalībniekiem neietilpst Darba likuma 100.panta piektās daļas tvērumā, jo neatbilst „svarīga iemesla” kritērijiem. Līdz ar to personas B prasība daļā par atlaišanas pabalsta piedziņu nav pamatota.
Senāts atcēla spriedumu daļā, ar kuru no personas B piedzīta zaudējumu atlīdzība, noraidīta pretprasība daļā par darba algas un slimības pabalsta un atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu. Savukārt, spriedumu atstāja negrozītu daļā, ar kuru noraidīta pretprasība par atlaišanas pabalsta piedziņu.
Senāts izteica šādas atziņas:
Par valdes locekļa atbildību
- Valdes locekļa atbildību regulē Komerclikuma 169.pants, kura pirmajā daļā paredzēts pienākums valdes loceklim vienmēr rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam, bet otrajā daļā noteikta atbildība par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. Valdes loceklis saskaņā ar minēto regulējumu neatbild par zaudējumiem, ja pierāda, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks (Komerclikuma 169.panta trešā daļa).
- Komerclikuma 169.panta piemērošanas sakarā judikatūrā nostiprinājusies atziņa, ka valdes locekļa atbildība iestājas, ja konstatēti šādi priekšnoteikumi:
1) sabiedrībai ir nodarīti zaudējumi (sk. Civillikuma 1770.-1792.pantu);
2) bijusi amatpersonas rīcība, respektīvi – darbība vai bezdarbība;
3) pastāv cēloniskais sakars starp amatpersonas rīcību un sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem (ja zaudējumi ir, bet tie nav radušies kā valdes locekļa rīcības sekas, tad par šiem zaudējumiem atbildība neiestājas).
Ja prasītājs pierādījis visus iepriekš minētos apstākļus, tad atbildētājs var atbrīvoties no atbildības, ja viņš pierāda, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, respektīvi – nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību.
- Lai sāktu darboties valdes locekļa vainojamības prezumpcija, kas pierādīšanas pienākumu pārliek no prasītāja (SIA) uz atbildētāju (valdes locekli), prasītājam atbilstoši sacīkstes principam un vispārējiem Civilprocesa likuma noteikumiem, kas regulē pierādījumu iesniegšanu, nepieciešams pierādīt zaudējumu esību. Prezumpciju paplašinoša piemērošana var novest pie viena procesa dalībnieka likumisko interešu aizskāruma.[1]
Par ārzemnieka nodarbināšanas noteikumu piemērošanu
- Imigrācijas likuma 9.1 pants noteic, ka uzaicinātājs uzņemas atbildību par uzaicinātā ārzemnieka ieceļošanas un uzturēšanās mērķa atbilstību uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesniegtajos dokumentos norādītajam mērķim, par viņa izbraukšanu no valsts noteiktā laikā, kā arī, ja nepieciešams, nodrošina ar ārzemnieka veselības aprūpi, uzturēšanos Latvijas Republikā un atgriešanos mītnes zemē saistīto izdevumu segšanu (22.04.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2010.)[2].
- Ministru kabineta 2010.gada 21.jūnija noteikumi Nr. 550 „Noteikumi par ārzemniekiem nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanas kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr. 550) nosaka ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru, lai ieceļotu un uzturētos Latvijas Republikā, un kārtību, kādā konstatē šo finanšu līdzekļu esību. Minēto noteikumu 11.1.apakšpunkts noteica, ka ārzemniekam, kurš Latvijas Republikā pieprasa vai ir saņēmis uzturēšanās atļauju, nepieciešamais finanšu līdzekļu apmērs mēnesī ir šāds: darba samaksa vai ienākumi no komercdarbības Latvijas Republikā atbilstoši strādājošo divkāršai mēneša vidējai bruto darba samaksai iepriekšējā gadā (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes pēdējo publicēto informāciju) – ja uzturēšanās atļauju pieprasa Imigrācijas likuma 23.panta pirmās daļas 2., 3. un 4.punktā minētie ārzemnieki un viņu uzturēšanās ir saistīta ar nodarbinātību vai komercdarbību. Savukārt, Ministru kabineta 2017.gada 25.aprīļa noteikumu Nr. 225 „Noteikumi par ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanu” (turpmāk – noteikumi Nr. 225) 11.1.apakšpunkts[3] saturiski atbilst noteikumu Nr. 550 11.1.apakšpunktam.
- Atbilstoši Imigrācijas likuma 23.panta pirmās daļas 3.punktam termiņuzturēšanās atļauju šajā likumā noteiktajā kārtībā ārzemniekam ir tiesības pieprasīt uz pilnvaru termiņu, bet ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, ja viņš ir komercreģistrā reģistrēts valdes loceklis, ja komercsabiedrība ir ierakstīta komercreģistrā ne mazāk kā vienu gadu pirms uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas, tā veic aktīvu saimniecisku darbību un tās darbība dod ekonomisku labumu Latvijas Republikai.
- Iztulkojot minētās tiesību normas sistēmiski, secināms, ka, uzaicinot un nodarbinot ārzemnieku Latvijas Republikā, darba devējs uzņemas pienākumu ievērot uzturēšanās atļaujas izsniegšanas nosacījumus, tostarp nodarbinātajai personai ik mēnesi nodrošināt finanšu līdzekļus tādā apmērā, kas ir vienāds vai lielāks par iepriekš minētajos normatīvajos aktos paredzēto ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru.
Par zaudējumu esamību
- Komerclikuma 221.panta astotā daļa noteic, ka valdes loceklim ir tiesības uz atlīdzību, kas atbilst viņa pienākumiem un sabiedrības finansiālajam stāvoklim. Atlīdzības apmēru nosaka ar padomes lēmumu, bet, ja sabiedrībai nav padomes, — ar dalībnieku lēmumu. Apelācijas instances tiesa, nekonstatējot šāda lēmuma pieņemšanu, pareizi secināja, ka personas B rīcība – nosakot atlīdzības par valdes locekļa pienākumu pildīšanu apmēru – nav pamatota ar likumu. Tomēr apelācijas instances tiesa nav apsvērusi, vai šis fakts pats par sevi ir pietiekams, lai atzītu, ka ar šādu bijušā valdes locekļa rīcību kapitālsabiedrībai nodarīti zaudējumi.
- Situācijā, kad nodarbinātās personas statusa izmaiņu vai normatīvo aktu grozījumu rezultātā ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru bija nepieciešams palielināt, kapitālsabiedrībai darba tiesisko attiecību saglabāšanas nolūkā bija jāpārskata atbildētāja darba samaksas apmērs. Tādējādi kapitālsabiedrības izdevumi, nodrošinot nodarbinātajam ārzemniekam normatīvajos aktos paredzēto nepieciešamo finanšu līdzekļu minimālo apmēru, jebkurā gadījumā palielinātos. Tādēļ, ja atbildētāja apgalvotais, ka viņa noteikto darba algu kopsumma nepārsniedza nodarbinātajam ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu minimālo apmēru, ir pareizs, pastāv pamatotas šaubas par kapitālsabiedrībai nodarīto zaudējumu esību.
Par Darba likuma 100.panta piektās daļas piemērošanu
- Darba likuma 100.panta piektās daļas mērķis ir aizsargāt darbinieku situācijās, kad darba turpināšana būtu pretrunā viņa ētiskajiem un morāliem principiem un uz šī pamata radītu apdraudējumu viņa personībai, kas tādējādi nosaka nepieciešamību izbeigt darba attiecības nekavējoties.[4]
- Ne katrs ētikas un morāles normu pārkāpums ir atzīstams par tādu apstākli, kas taisnprātības un tikumības apsvērumu dēļ neļauj darbiniekam turpināt darba tiesiskās attiecības un tāpēc var tikt atzīts par pamatu darbinieka uzteikumam saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu.[5]
- Darbiniekam, uzteicot darba līgumu pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas, ir jānorāda konkrēti apstākļi, kas bijuši šāda lēmuma pieņemšanas pamatā.[6]
- Uzteikuma pamatojuma esamība pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas, ja vien tas nav saistīts ar Darba likuma 29.pantā noteikto atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, jāpierāda darbiniekam.[7]
- Darbinieka veselības stāvoklis kā darba tiesisko attiecību pārtraukšanas iemesls, darba tiesiskajām attiecībām izbeidzoties uz Darba likuma 100.panta piektās daļas pamata, atšķirībā no Darba likuma 101.panta pirmās daļas 7. un 11.punktā minētajiem gadījumiem tiesības uz atlaišanas pabalstu nerada, izņemot, ja uzteikumā norādītie apstākļi atbilst „svarīga iemesla” kritērijiem Darba likuma 100.panta piektās daļas izpratnē.[8]
- Kapitālsabiedrībai adresētais iesniegums saskaņā ar Komerclikuma 224.panta astoto daļu (Valdes loceklis var jebkurā laikā atstāt valdes locekļa amatu, par to iesniedzot paziņojumu sabiedrībai) vērtējams kā valdes locekļa paziņojums par amata atstāšanu.
- Atbildētājs 2018.gada 8.marta darba uzteikumu pamatojis ar Darba likuma 100.panta piekto daļu, nenorādot kāds tieši apstāklis taisnprātības un tikumības apsvērumu dēļ neļauj viņam turpināt darba tiesiskās attiecības. Minētajā dokumentā iesniedzējs vien atsaucies uz ģimenes ārsta rekomendāciju izbeigt darba tiesiskās attiecības veselības stāvokļa dēļ. Tāpat uzteikumā nav norādes, piemēram, ka darbs tiek uzteikts tāpēc, ka darba devēja pret darbinieku ir rīkojusies neattaisnojami, prettiesiski vai neētiski. Nekonstatējot svarīgu iemeslu (Darba likuma 100.panta piektā daļa), darba devējai nav pienākuma izmaksāt darbiniekam Darba likuma 112.panta otrajā daļā paredzēto atlaišanas pabalstu.
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Bilances juridiskie padomi”.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
- Sk. Augstākās tiesas 2014.gada 15.janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-101/2014 (C23039311) 7.punktu.
- No 01.07.2019 ir spēkā šāda panta redakcija:“Uzaicinātājs uzņemas atbildību par uzaicinātā ārzemnieka ieceļošanas un uzturēšanās mērķa atbilstību vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai iesniegtajos dokumentos norādītajam mērķim, par viņa izbraukšanu no valsts noteiktā laikā, un nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā rakstveidā informē Pārvaldi vai Valsts robežsardzi, ja nav izpildīti minētie nosacījumi, kā arī, ja nepieciešams, nodrošina ar ārzemnieka veselības aprūpi, uzturēšanos Latvijas Republikā un atgriešanos mītnes zemē saistīto izdevumu segšanu.”
- 11.1. punktā ir noteikts: “darba samaksa vai ienākumi no komercdarbības Latvijas Republikā atbilstoši divkāršai strādājošo mēneša vidējai bruto darba samaksai iepriekšējā gadā (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes pēdējo publicēto informāciju) – ja ārzemnieks uzturēšanās atļauju pieprasa saskaņā ar Imigrācijas likuma 23. panta pirmās daļas 2., 3. un 4. punktu un viņa uzturēšanās ir saistīta ar nodarbinātību vai komercdarbību;”
- Augstākās tiesas 2018.gada 27.marta sprieduma lietā Nr. SKC-122/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0327.C30372914.1.S) 9.punkts.
- Augstākās tiesas 2016.gada 30.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-2038/2016 (C28425113) 6.5.punkts.
- Sk. Augstākās tiesas 2017.gada 6.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-308/2017 (C32231614) 8.punktu.
- Augstākās tiesas 2015.gada 20.janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-1793/2015 (C17078813) 16.punkts.
- Augstākās tiesas 2015.gada 30.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-2195/2015 (C29579013) 7.4.punkts.