Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 15. septembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-1235/2021 (A420208917)
Minētajā lietā Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tādējādi pieliekot punktu jautājumam kā aprēķināt virsstundas, ja darbinieks summētā darba laika pārskata periodā darbnespējas dēļ faktiski nostrādājis mazāk stundu nekā kopējās normālā darba laika stundas pārskata periodā.
Tēzes:
- Darba devējam, aprēķinot normālo darba laiku pārskata periodā, no kura tiek izslēgts darbnespējas un atvaļinājuma laiks, ir jāsamazina strādājamo stundu skaits, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba laika grafikā prognozēto darba laiku noteiktajā periodā.
- Ar jēdzienu neplānotas virsstundas ir aprakstīta tāda situācija, kad darbiniekam ir bijusi darbnespēja vai atvaļinājums pārskata periodā, tad attiecīgi darba devējam šī perioda ietvaros ir jāizlīdzina darba stundu skaits un jānodrošina normālā dienas vai nedēļas darba laika ievērošana. Savukārt darba stundu samazinājumam jānotiek, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba grafikā prognozēto darba laiku noteiktajā periodā.
Lietas apstākļi
Valsts darba inspekcija (turpmāk –VDI) veica Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas Satiksme” (turpmāk – darba devēja) darbinieku darba laika uzskaites un darba samaksas dokumentu pārbaudi, kuras rezultātā uzlika darba devējai pienākumu izmaksāt darbiniekiem darba samaksu par nostrādātājām virsstundām. Lēmumi pamatoti ar to, ka darba devēja nav veikusi pareizu darba laika uzskaiti apstākļos, kad darbiniekiem, kuriem noteikts summētais darba laiks ar pārskata periodu trīs mēneši, bijusi darbnespēja. Citiem vārdiem – nepareizi aprēķināja darbinieku normālo darba laiku, jo neatņēma no tā laiku, kuru darbinieki sakarā ar pārejošu darbnespēju faktiski nenostrādāja.
Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietas apelācijas kārtībā, darba devējas pieteikumu apmierināja daļēji. Apgabaltiesa uzskatīja, ka virsstundu aprēķinā VDI ir nepamatoti aizstājusi darbinieku darba grafikā noteikto darba laiku darbnespējas periodā ar normālo dienas darba laiku (astoņas stundas). Sastādot darba grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši normālajam darba laikam pārskata periodā. Savukārt, aizstājot plānoto darba stundu skaitu ar normālā darba laika stundu skaitu, šis balanss tiek izjaukts. Nav pieļaujama tāda Darba likuma normu interpretācija, kas pieļauj virsstundu veidošanos no darba devēja gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Nav racionāla pamata, kādēļ darba devējam būtu nosakāms pienākums piemērot atšķirīgas aprēķina metodes, aprēķinot piemaksu par virsstundu darbu un aprēķinot slimības naudu, kas izriet no tā paša darbnespējas fakta.
Senāts ar 2021. gada 29. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA-377/2021 atcēla spriedumu daļā, un norādīja, ka ar Darba likuma 140.panta piektajā daļā norādīto „pārskata periodu” darbnespējas gadījumā saprotams nevis sākotnēji paredzētais pārskata periods (panta trešajā daļā paredzētais viens mēnesis vai darba līgumā līdz četriem mēnešiem nosakāmais periods), bet gan sākotnējā perioda un darbnespējas laika starpība (faktiski nostrādātais laika periods pārskata perioda ietvaros) .Savukārt, ja pirms vai pēc darbnespējas vai atvaļinājuma darbinieks ir strādājis vairāk stundu, nekā tam būtu jābūt atbilstoši normālajam darba laikam (vidēji faktiski nostrādātajā periodā), un pārskata periodā vairs nav iespējams to sabalansēt ar atpūtas laiku, šāda darba intensitāte, lai arī bez darba devēja vainas atbilstoši Darba likuma 140.panta piektajai daļai noved pie virsstundām, kas jākompensē.
Skatot lietu atkārtoti, apgabaltiesa darba devēja pieteikumu noraidīja un spriedumā atzina, ka VDI pieņemtais lēmums ir tiesisks un pamatots.
Par apgabaltiesas spriedumu darba devēja iesniedza kasācijas sūdzību norādot, ka no Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – Direktīva) un Darba likuma neizriet apgabaltiesas secinājumi par to, ka darbnespējas un atvaļinājumu laiks ir izslēdzams no pārskata perioda. Darba devējas ieskatā pārskata periodi pēc iespējas ir pagarināmi atbilstoši Direktīvas 6. un 16.pantam un Darba likuma 136.pantam, lai darba devējs Direktīvā un Darba likumā noteiktajā pārskata periodā spētu izlīdzināt vidējo maksimālo rādītāju. Aprēķinot darbinieku virsstundas, ir jāņem vērā katra darbinieka darba grafikā noteiktais darba laika stundu skaits. Senāta judikatūrā izveidotā virsstundu aprēķināšanas metodika neatbilst likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3.panta pirmajā daļā noteiktajam pamatprincipam – kompensēt zaudētos darba ienākumus darbinieka darbnespējas dēļ. No Darba likuma normām neizriet, ka var izveidoties neplānotas virsstundas. Senāta tiesību normu interpretācija un tās piemērošana virsstundu noteikšanai klaji diskriminē normālā darba laika darbiniekus, veidojot atšķirīgu attieksmi atkarībā no nodarbinātības veida.
Ar 2021. gada 15. septembra rīcības sēdes lēmumu Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, lēmumu pamatojot ar šādiem argumentiem.
- Direktīvas 16.panta „b” apakšpunkts paredz, ka atbilstoši 7.pantam piešķirto apmaksāto ikgadējo atvaļinājuma laiku un slimības atvaļinājuma laiku neietver vidējā [darba laika] rādītāja aprēķinā jeb šis laiks ir neitrāls (precizējot normas tulkojumu latviešu valodā atbilstoši normas formulējumam angļu un vācu valodās). Atbilstoši minētajai normai darbnespējas un atvaļinājuma laiks ir izslēdzams no pārskata perioda (latviskajā tulkojumā „bāzes laikaposma”), kas faktiski nozīmē pārskata perioda saīsināšanu par šo laiku
- Summētais darba laiks ir darba laika organizēšanas veids, nevis darba laika veids. Summētā darba laika mērķis ir noregulēt darba devēja un darbinieka attiecības, kad darba rakstura vai specifikas dēļ nav iespējams ievērot Darba likumā noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu. Tātad summētā darba laika gadījumā nedēļas vai mēneša ietvaros darbinieka nostrādāto stundu skaits var atšķirties no normālā darba laika. Taču summētā darba laika organizācija nevar pasliktināt darbinieku stāvokli, salīdzinot ar darbiniekiem, kuriem noteikts normālais darba laiks. Tādēļ summētā darba laika organizācijas ietvaros svarīgi institūti ir pārskata periods un darba grafiks. Veidojot grafiku, darba devējam ir pienākums sabalansēt darbinieka darba un atpūtas laiku atbilstoši normālajam darba laikam pārskata periodā.
- Aprēķinot virsstundas, ir jāņem vērā darbinieku darbnespējas laiks pārskata periodā.
- Darba devējam, aprēķinot normālo darba laiku pārskata periodā, no kura tiek izslēgts darbnespējas un atvaļinājuma laiks, ir jāsamazina strādājamo stundu skaits, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba laika grafikā prognozēto darba laiku noteiktajā periodā.
- Ja pēc vai pirms darbnespējas vai atvaļinājuma darbinieks ir strādājis vairāk stundu, nekā tam būtu jābūt atbilstoši normālajam darba laikam (vidēji faktiski nostrādātajā periodā), un pārskata periodā vairs nav iespējams to sabalansēt ar atpūtas laiku, šāda darba intensitāte, lai arī bez darba devēja vainas atbilstoši Darba likuma 140.panta piektajai daļai noved pie virsstundām, kas jākompensē.
- Iespēja summētā darba laika organizācijas ietvaros atkāpties no normālā nedēļas darba laika ir izmantojama vienīgi kopā ar pienākumu sabalansēt šo pārsniegumu ar atpūtu citā laikā ierobežotā laika periodā (pārskata periodā). Piemēram, ja trīs mēnešu pārskata periodā darbiniekam ir bijusi darbnespēja un faktiski darbinieks veicis darbu vienīgi pēdējās trīs nedēļas no šī perioda, arī šajās trīs nedēļās (kas pielīdzināmas patstāvīgam pārskata periodam) ievērojams sabalansēts darba un atpūtas laiks. Tātad atbilstoši vispārējam principam, ja darbinieks piemērā minētajās trīs nedēļās, kas ir vienīgā aprēķinā vērā ņemamā pārskata perioda daļa, vidēji nostrādājis vairāk stundu, nekā to pieļauj normālais darba laiks, ir aprēķināmas virsstundas. Līdz ar to darba devējam būs jāmaksā darbiniekam tikai par faktiski nostrādātajām virsstundām atbilstoši faktiskajai situācijai.
- Ar jēdzienu neplānotas virsstundas ir aprakstīta tāda situācija, kad darbiniekam ir bijusi darbnespēja vai atvaļinājums pārskata periodā, tad attiecīgi darba devējam šī perioda ietvaros ir jāizlīdzina darba stundu skaits un jānodrošina normālā dienas vai nedēļas darba laika ievērošana. Savukārt darba stundu samazinājumam jānotiek, par pamatu ņemot normālo darba laiku, nevis darba grafikā prognozēto darba laiku noteiktajā periodā.
Raksts sākotnēji publicēts izdevumā “Bilances juridiskie padomi”.
Kaspars Rācenājs,
LBAS jurists
Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 14. septembra rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-685/2021 (A420284719)
Lietas apstākļi
Iekšējās drošības biroja Pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas 1. grupas vecākā inspektore majore 2019.gada 15.jūlija iesniegumā lūdza atvaļināt viņu no dienesta ar 2019.gada 16.augustu (pēdējā darba diena). 2019.gada 12.augusta iesniegumā viņa norādīja, ka no 2019.gada 12.augusta viņai ir atvērta darbnespējas lapa A, un, pamatojoties uz Darba likuma 100.pantu, lūdza uzteikuma termiņā neieskaitīt pārejošas darbnespējas laiku.
Ar Iekšējās drošības biroja 2019.gada 9.augusta rīkojumu viņa atvaļināta no dienesta ar 2019.gada 16.augustu (pēdējā dienesta diena).
Nepiekrītot Iekšējās drošības biroja rīkojumam, pieteicēja to apstrīdēja Iekšlietu ministrijai (turpmāk – Ministrija).
Ar Ministrijas lēmumu noraidīts pieteicējas iesniegums, jo pieteicēja no dienesta atvaļināta pēc pašas vēlēšanās, savukārt atbilstoši Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumā (turpmāk – Dienesta gaitas likums) noteiktajam pieteicēju var atvaļināt no dienesta viņas pārejošas darbnespējas laikā.
Pieteicēja iesniedza Administratīvajā rajona tiesā pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma atcelšanu, bet gan Administratīvā rajona tiesa, gan Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka pieteikums ir noraidāms.
Apgabaltiesas secinājumi
Apgabaltiesa atzina par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumus, ka pieteicējas gadījumā ir iestājies Dienesta gaitas likuma 47.panta piektajā daļā paredzētais izņēmums, kad likumdevējs tomēr atzinis par pieļaujamu amatpersonas atvaļināšanu no dienesta pārejošas darbnespējas laikā, proti, ja amatpersonu no dienesta atvaļina pēc pašas vēlēšanās (Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 1.punkts). Tādējādi Iekšējās drošības birojs, atvaļinot pieteicēju pārejošas darbnespējas laikā, ievērojot pieteicējas pausto gribu par atvaļināšanu no dienesta pēc pašas vēlēšanās, ir rīkojies saskaņā ar normatīvajiem aktiem, tajā skaitā Dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 1.punktu un piekto daļu. Lai gan Darba likuma 100.pantā ir iekļauta norma, ka pēc darbinieka pieprasījuma uzteikuma termiņā neieskaita pārejošas darbnespējas laiku, likumdevējs šādu regulējumu speciālajās tiesību normās, kas ietvertas Dienesta gaitas likumā, nav iekļāvis.
No minētā secināms, ka gan Dienesta gaitas likums, gan Darba likums tiešā tekstā regulē gadījumu, kad nodarbinātības attiecības, vai tās būtu valsts dienestā vai darba tiesiskajās attiecībās, nevar tikt izbeigtas personas pārejošas darbnespējas laikā. Abi minētie tiesību akti reglamentē jautājumu par tiesisko attiecību izbeigšanu katrs savā darbības jomā. Proti, Dienesta gaitas likums regulē dienesta attiecību izbeigšanu, savukārt Darba likums – darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tā kā pieteicēja ir Iekšējās drošības biroja amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, pieteicējas tiesības netikt atvaļinātai pārejošas darbnespējas laikā reglamentē Dienesta gaitas likuma 47.pants, nevis Darba likuma 100.pants.
Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību, bet Senāts pievienojoties apgabaltiesas argumentācijai, atteica ierosināt kasācijas tiesvedību un izteica šādas atziņas.
- Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 47.panta pirmās daļas 1.punktu viens no pamatiem atvaļināšanai no dienesta ir amatpersonu pašas vēlēšanās.
- Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma normas ir skaidras un nepārprotamas. Likums, kas tieši nosaka Iekšlietu ministrijas iestāžu amatpersonu dienesta gaitu, arī pieteicējas dienesta gaitu, jau regulē tādu situāciju, kāda ir iestājusies pieteicējas gadījumā. Tādējādi pēc analoģijas nav jāpiemēro citas tiesību normas, tostarp Darba likums. Darba likuma normas konkrētos jautājumos piemērojamas tikai tad, ja nav konkrēta tiesiskā regulējumā speciālajā dienesta regulējumā. Konkrētajā gadījumā, kā minēts, speciālajā dienesta likumā regulējums ir ietverts.
- Arī sistēmiski vērtējot regulējumu valsts dienestā, Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka arī Valsts civildienesta likuma normas neparedz aizliegumu izbeigt civildienesta attiecības ar ierēdni darbnespējas laikā.[1] Tādējādi šāds regulējums valsts dienesta – civildienesta un specializētā dienesta – amatpersonām ir līdzīgs.