Eiropas izglītības fonds (European Training Foundation) 25. janvārī organizēja diskusiju par sociālā dialoga iekļaušanu izglītībā un prasmju attīstīšanā. Sarunā piedalījās Susan Flocken, Eiropas Izglītības arodbiedrības (ETUCE) komitejas vadītāja un Georgios Zisimos, Eiropas izglītības fonda (ETF) Politikas nodaļas vadītājs.
Diskusijas dalībniekus interesēja, kā sociālais dialogs var veicināt iekļaujošu izglītību, ko tieši nozīmē sociālais dialogs, kas ir “galvenie spēlētāji”?
ETUCE pārstāv 11 miljonus skolotāju 51 valstī, sākot ar pirmsskolas pedagogiem līdz pat augstākās izglītības pasniedzējiem. ETUCE savu darbu sauc kā “maize ar sviestu” – ETUCE strādā ne tikai ar darba apstākļiem un darba samaksas jautājumiem, bet arī ar izglītības saturu. ETUCE ieskatā sociālais dialogs ir instruments, kas savieno darba devējus un darba ņēmējus. Vairākās valstīs sociālais dialogs ir trīspusējs, kur trešā puse ir valsts, taču izglītības nozares gadījumā sociālais dialogs lielākoties ir divpusējs, kur otru pusi pārstāv valsts. Savukārt ETF vairāk fokusējas uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, nolūkā stiprināt to cilvēkkapitālu no trīs dažādām pusēm jeb perspektīvām. ETF analizē tendences darba tirgū, pārrunājot tendences arī ar sociālajiem partneriem, analizē dažādas darba formas, aplūko izglītības procesu ar holistisku jeb mūžizglītības pieeju, kur izglītības pārvaldība arī ir ļoti nopietns aspekts. ETF ir izveidots arī arodbiedrību tīkls.
Galvenā tēma jeb izaicinājums arodbiedrībām ir skolotāju trūkums visā Eiropā, tas ietekmē arī izglītības kvalitāti, t.sk. veidojot iekļaujošu izglītību. ETUCE organizē kampaņas, lai uzlabotu skolotāja profesijas pievilcību. Izglītības sistēmu būtiski ir ietekmējis arī COVID-19. Skolotāji ir daudz darījuši, lai atbalstītu studentus situācijā, kad bija strauji jāpārslēdzas uz tiešsaistes mācībām. Tas patiešām bija liels izaicinājums, it sevišķi profesionālajā izglītībā, kur viss jādara ar rokām un ir grūti pārnest praktisko – tehnisko mācību vidi uz tiešsaistes vidi. Būtisks jautājums ir finansējums, tas ir arī viens no sociālā dialoga jautājumiem – kā vairāk investēt izglītībā. Ārpus finansējuma prioritāte bija iekļaušana – tieši iekļaujoša izglītība veicina izaugsmi. No vienas puses, visiem jānodrošina vienlīdzīga pieeja izglītībai, no otras puses, ir jāskatās, kas ir nepieciešams skolotājiem, lai viņi spētu nodrošināt iekļaujošu vidi. Izaicinājums ir profesionālā izglītība, jo nereti tā tiek uztverta kā otrā iespēja, nevis pirmā.
Kā piemērs tiek pieminēta Gruzija, kur sociālais dialogs ir piedzīvojis lielu izrāvienu. Kopā ar Eiropas sociālajiem partneriem sociālais dialogs Gruzijā ir nostiprināts, t.i., ir izveidota stabili funkcionējoša sistēma ar regulārām sanāksmēm, jo sociālais dialogs palīdz izzināt vajadzības un atrast risinājumus, uzlabojot skolotāju darba apstākļus, taču ļoti svarīgs ir valdības atbalsts sociālajam dialogam. Nereti masu medijos arodbiedrības tiek atainotas sliktā gaismā, kuras vienmēr ir ar kaut ko neapmierinātas un sūdzas, taču būtiski, ka valdība atzīst sociālos partnerus kā būtiskus partnerus. Runa nav tikai par darba samaksu, tas ir jautājums par profesijas pievilcību, jaunu cilvēku ienākšanu izglītības sistēmā. Valdība arī vēlas pārliecināties, ka izglītības finansējums nonāk tur, kur tas ir nepieciešams.
Sociālais dialogs ir izvēle diskutēt jeb sarunāties, tā saka Georgios Zisimos.
Kā tad izmērīt sociālo dialogu? Veiksmīga sociālā dialoga indikatori – regulāra konsultēšanās starp partneriem, konkrēti uzdevumi un plāni, apņemšanās pēc katras sanāksmes, vienošanās, strikti arī ievērot panāktās vienošanās, nevajadzētu būt tā, ka valdības pārstāvji “jāpiespiež “ tikties ar arodbiedrībām, sarunām pamatā vajadzētu būt balstītām uz savstarpēju izpratni un nepieciešamību. Svarīga ir savstarpēja uzticēšanās starp sociālajiem partneriem un valsts pārvaldes pārstāvjiem. Sociālais dialogs nav vienas dienas pasākums, tas ir ilgstošs process – sanāksmes, pārrunas, kas ietver arī rūpīgus sagatavošanās darbus, tas ir arī demokrātisks process.
Pirms sēšanās pie galda ir jābūt labi sagatavotiem, jāpārzina nodarbinātības tendences, it sevišķi tas attiecas uz profesionālo izglītību. Ir jābūt labi sagatavotiem, it sevišķi laikā, kad darba tirgū notiek straujas pārmaiņas – piemēram kā platformu darbs ietekmē izglītību un otrādi, ja skatāmies kādas prasmes ir nepieciešamas. Taču arodbiedrības biedru skaits samazinās, lielākoties tas ir tāpēc, ka trūkst skolotāju, t.i., darbaspēka trūkums. Tas ietekmē arī sociālo dialogu. Mainās arī prioritātes, lielāka daļa līdzekļu tiek novirzīta drošībai, un arodbiedrības turpina cīnīties par pedagogu atalgojumu.
Darba tirgus mainās un arī arodbiedrību loma mainās, ja agrāk galvenie sarunu temati bija darba samaksa un darba apstākļi, tad tagad tiek sagaidīts arodbiedrības viedoklis par izglītības procesu un saturu – sanākt kopā, identificēt problēmu, vienoties par risinājumiem, palīdzēt ieviest izmaiņas. Arvien populārāks kļūst platformu darbs, tas prasa jaunas prasmes, kuras būtu jāapgūst izglītības procesā.
Sociālais dialogs ir instruments, kā sanākt visiem kopā un vienoties par kopīgiem mērķiem un uzdevumiem. ETF uzskata, ka, uzsākot kādu noteiktu uzdevumu, vispirms ir jāidentificē partneri. It sevišķi tas attiecas uz profesionālo izglītību, jo partneru skaits tajā ir lielāks, salīdzinot ar vispārējo izglītību. Būtiski ir atzīt arodbiedrības un tās iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā. Mūsdienās sociālais dialogs ir kaut kas vairāk par konsultēšanos. Pašlaik diskusija par sociālo dialogu notiek pārmaiņu procesā, kad notiek ļoti daudz izmaiņu darba tirgū un izglītības jomā.
Diskusiju var noklausīties šeit.
Linda Romele,
LBAS eksperte